Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Ar bērniem
02.12.2021

9 mēneši: saruna. Es neesmu zīdainīšu māte

Komentē
4
Saglabā

Vispirms iepazinu Rutas vīra Māra stāstu, kurš labprāt dalījās ar savu pieredzi par došanos bērna kopšanas atvaļinājumā, lai rūpētos par četrarpus mēnešus veco meitiņu. Māra stāstā izlasīju par Rutu – viņa sievu, kura sarunā par ģimenes plānošanu bija paudusi nostāju: "Ja vēlamies bērnu, tad rūpes būs jāuzņemas abiem līdzvērtīgi un bērna kopšanas atvaļinājums jādala." Sapratu, ka vēlos iepazīties ar šo sievieti, kuras uzskati par ģimenes dzīvi un bērnkopību, šķiet, tik ļoti līdzinās maniem. Runājām par ģimenes dzīvi ārpus tradicionālajām dzimumlomām, identitāti un mātišķību, kas nav pie mums atnākusi dabiski, pašsaprotami un uzreiz.

Agra: Mēs ar vīru cenšamies maksimāli realizēt dalītās bērna aprūpes principus savā ikdienā, bet mūsu situācija ir atšķirīga: abi strādājam no mājām, tāpēc tā "mainīšanās" notiek nevis pa mēnešiem, bet drīzāk pa stundām... Bieži šo 10 mēnešu laikā gan esmu aizdomājusies, ka brīdī, kad atnāk auklīte, daudz vienkāršāk būtu iziet pa durvīm uz darbu un atgriezties pēc 8–9 stundām – tad auklītes laiks patiešām būtu optimāli izmantots un es varētu pilnībā pievērsties darbam. Šobrīd auklīte par dēlu rūpējas vismaz trīs dienas nedēļā, bet, tā kā es joprojām baroju viņu ar krūti un lieku gulēt diendusā, mana ikdiena ir ļoti saraustīta – nākas žonglēt starp darbu un bērna aprūpi. Brīžos, kad šī pārslēgšanās no bērna uz darbu un atpakaļ ir mani pavisam nogurdinājusi, atgādinu sev, ka tā tomēr ir reta veiksme: mazajam katru dienu blakus ir abi vecāki. Saraustītā pagaidu eksistence droši vien ir šīs privilēģijas cena, kuru vismaz īstermiņā esmu gatava maksāt. Bet jums ar vīru bērna aprūpes pienākumu dalīšana pirmajā meitas dzīves gadā bija ļoti atšķirīga – jūs dalījāt bērna kopšanas atvaļinājumu.

Ruta: Jā. Sākumā bijām plānojuši mainīties tad, kad meitai būs 6 mēneši, bet sanāca tā, ka es ar meitu mājās pavadīju pirmos četrarpus mēnešus un atlikušajā bērna kopšanas atvaļinājumā ar viņu palika vīrs. Māris, zinot, ka drīz pienāks "viņa laiks", sākumā iesaistījās mazāk un ļāva man šajā pirmajā posmā darboties ar pilnu jaudu... Ļoti daudzos aspektos tā pirmo mēnešu pieredze man bija visai šausmīga (smejas). Taču pati bērna kopšanas atvaļinājuma dalīšana bija veiksmīga. Pēc tam kad atgriezos darbā, vīrs palika ar meitu un es darbā katru dienu atslaucu pienu, ko vīrs meitai deva nākamajā dienā. Tas mums padevās samērā vienkārši, tāpēc manu pienu meita saņēma ilgi; zinu – ja būtu radušās kādas problēmas, mēs būtu viņu beiguši barot ar krūts pienu ātrāk, nevis censtos šo procesu tēvam padarīt par "neiespējamo misiju". Ar meitas aprūpi Māris, protams, tika galā lieliski, kā to spētu jebkurš mīlošs tētis, ja vien viņam tiktu dota šī iespēja. Nākamgad gaidāmajām izmaiņām bērna kopšanas atvaļinājuma likumā ir daudz pretinieku, un nereti izskan arī ierosinājums, ka bērna tēvam vajadzētu būt iespējai savus divus bērna mātei nenododamos mēnešus izmantot pašā sākumā – kamēr māte ir pēcdzemdību atvaļinājumā, lai viņai palīdzētu. Es uzskatu, ka tā būtu kļūda, jo šādā gadījumā tēvs lielākoties atkal paliktu tikai "palīga" lomā, nevis apgūtu patstāvīgas rūpes par bērnu. Mūsu situācija tam ir lielisks piemērs – abi apguvām bērna aprūpi patstāvīgi, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.

Agra: Sākotnēji es uz to raudzījos citādi – man vissvarīgākais šķita nenonākt tajā biedējošajā izolācijā, divvientulībā ar zīdaini. Taču piekrītu, ka visvērtīgākais abiem vecākiem ir bērna aprūpi apgūt individuāli, pretējā gadījumā ārkārtīgi grūti izvairīties no "galvenais" un "palīgs" sadalījuma ar visām no tā izrietošajām sekām. Kāda bija tava pieredze pirmajos bērna dzīves mēnešos, kad paliki ar viņu mājās?

Ruta: Es sākotnēji piedzīvoju milzīgu zaudējuma sajūtu. Piedzimstot bērnam, šķita, ka zaudēju visu līdzšinējo: fizisko un ķermenisko brīvību, savu "bezbērnu" identitāti. Man pēkšņi nācās pakārtot savu eksistenci jaunpiedzimušajam, kamēr vīrs pirmajos mēnešos šķietami turpināja dzīvot to, kas man bija palikusi atmiņā kā normāla cilvēka dzīve. Vīrs bērnu bija vēlējies krietni ilgāk nekā es, un pirmajos mēnešos mani piemeklēja pavisam tumši brīži, kad šaustīju sevi ar jautājumu: kāpēc es vispār tam piekritu?

Atgriešanās darbā pēc pirmajiem 4,5 mēnešiem bija atvieglojums – iespēja atkal būt, tā teikt, savā "normālajā" vidē. Protams, traucēja milzīgais nogurums, jo biju pamatīgi "izsista" no līdzšinējās dzīves un ķermenis bija noslogots ar daudziem paralēliem procesiem, arī bērna mošanos naktī.

Tā kā pirmie mēneši man bija ārkārtīgi grūti, apzinājos, kādā situācijā nonāk vīrs, kad mainījāmies. Zināju, ka viņš nepaliek mājās atpūsties, tāpēc, pārnākusi no darba, maksimāli daudz laika pavadīju ar meitu, lai vīrs varētu atvilkt elpu; uzņēmos arī rūpes par bērnu naktīs un nedēļas nogalēs... Vienā brīdī sapratu, ka neatpūšos vispār. Taču jebkurā gadījumā  darbs man ir iespēja izrauties gan fiziski, gan emocionāli, un īpaši vērtīgi tas bija sākumā, uzreiz pēc atgriešanās. Jo, lai cik grūti nebūtu visu apvienot, darbs tomēr ir vienkāršāks, saprotamāks, uzdevumi ir skaidri un tev piemīt nepieciešamā kompetence to paveikšanai...

Agra: Arī es darbam pieķēros kā glābšanas riņķim – atsāku rakstīt, šķiet, jau piektajā dienā pēc dzemdībām. Ja tā padomā, droši vien šo 10 mēnešu laikā esmu strādājusi vairāk nekā jebkad iepriekš – ar tādu kā panisku mērķi pierādīt sev, ka tas ir iespējams, ka viss nav mainījies, ka viss nav zudis... Turklāt darbs ir kas saprotams, tajā tu esi kompetents, zini, ko dari, un ir diezgan skaidrs, kā definēt izdošanos vai neizdošanos.

Bet tas, kas mani, iespējams, visvairāk dzina pievērsties darbam, bija darba dunā nereti klātesošā spriedze un azarts, kas saskanēja ar iekšējo spriedzi, kuru izjūtu un kura mani nav pametusi jau ilgu laiku. Citās situācijās šī spriedze ir nevietā, neizskaidrojama un tāpēc rada vēl spēcīgāku diskomfortu. Darbs ir tas vilciens, kurā man jāielec, kurš ar savu straujo kustību kaut kādā mērā padara manu iekšējo spriedzi relatīvu vai neitralizē, kamēr viss pārējais ir mainījies un tam piemītošais ārējais miers manu spriedzi nespēj novadīt.

Ruta: Man tas ir saistīts arī ar kompetenci – ar to, ka profesionālajā sfērā tu zini, ko darīt, un, pat ja kādā brīdī nezini, tad darbs uz tevi vismaz nekliedz... (smejas) Turklāt lielu daļu dzīves esmu saistījusi savu vērtību ar to, ko daru, tāpēc visgrūtākais man bija izturēt posmu, kad strādāju no mājām, bet vīrs rūpējās par meitu. Mājās bija haoss, kuru neizbēgami rada bērniņa ienākšana ģimenē, un bija neiespējami koncentrēties darbam. Tajās dienās jutos tā, it kā nebūtu nedz mamma, jo primārās aprūpes funkciju pildīja vīrs, nedz profesionāle, jo traucēkļu dēļ nespēju arī īsti pastrādāt. Tobrīd sevī nesaskatīju nekādu vērtību. Pārslodze un pašpārmetumi mani noveda līdz terapijai, kas ļoti palīdzēja. Terapeite lika saprast, ka daudz kas no tā, kas jaunajā dzīvē šķiet neizbēgams, ir manis pašas izvēle. Piemēram, barot bērnu ar krūti, gulēt vienā gultā vai bieži barot viņu naktī. To visu taču ir iespējams nedarīt – daudzi cilvēki to nedara! Tas nozīmē, ka tā ir izvēle – ej un dari, ja esi to izvēlējies, vai neej un nedari – nevis ej un dari ar sajūtu, ka esi kļuvis par bērna vergu. To apzinoties, man kļuva vieglāk pieņemt izvēles, kuras iepriekš bija likušas justies kā situācijas upurim.

Agra: Man ar izvēļu apzināšanos bija ļoti līdzīgi – ar pretējiem secinājumiem. Piemēram, es ilgstoši bērnu midzināju pie krūts, un man tas vienmēr radīja diskomfortu, bet kādu laika posmu tas šķita vienkāršākais, efektīvākais veids, kā viņu nolikt gulēt. Ar laiku tas kļuva aizvien neefektīvāk: es sapratu, ka tas arī ir iemesls, kāpēc viņš bieži mostas, un tas mani motivēja meklēt citus variantus. Pārmaiņa bija milzīga – es jutos nesalīdzināmi labāk. Un tikai pēc tam sapratu, ka man tas nekad nebija paticis, jo es to vienkārši uzskatu par nepareizu pieeju. Bet tik un tā biju tajā iekritusi, kaut kā aiz inerces sākusi to darīt un nespēju izkļūt... Tas man patiesi lika justies slikti – ļauties inercei, ne apzināti izvēlēties.

Nozīme šajā un daudzos citos lēmumos ir arī tam, ka mums ar vīru ir diezgan atšķirīgas pieejas: viņš parasti ir tas, kurš uzskata, ka bērnkopībā lietām jāļauj iet savu gaitu, ka viss ar laiku atrisināsies... Es tikmēr cenšos lietas risināt uzreiz un vienmēr esmu pārliecināta, ka pārmaiņas jāievieš apzināti, nevis ka "viss atrisināsies". Mēs viens otram nepārmetam šīs atšķirības, un tās nekad nav traucējušas komunicēt un vienoties, bet reizēm viņa mierpilnā un, tā teikt, dabiskā pieeja ir likusi man šaubīties par sevi mātes lomā. Galu galā mums visiem prātos ir iedēstīta ideja par "mātes mīksto sirdi" un par to, ka māte ir tā, kura nespēj izturēt bērna raudāšanu, kamēr mūsu situācijā es esmu tā, kas visam pieiet aukstasinīgāk un sistemātiskāk. Tās šaubas, protams, nav patīkamas, bet es arī apzinos, ka tās ir rezultāts neveselīgiem un grūti izskaužamiem pieņēmumiem par dzimumlomām: mūsu gadījums pierāda to, ka atšķirība ir nevis starp tēvu un māti, bet gan cilvēku raksturā.

Ruta: Es par raksturu atšķirībām esmu domājusi arī kontekstā ar bērna kopšanas atvaļinājuma dalīšanu, jo mans vīrs, piemēram, lieliski tika galā ar uzdevumu "vienkārši būt blakus mazam bēbītim", kamēr es nevaru nosēdēt mierā un neko nedarīt. Bet tam zīdainim vajag, lai tu vienkārši esi blakus! Man tas bija neiespējami un šķita, ka nepārtraukti viņai kaut kas jārāda, jāmāca... un, protams, pirmajos mēnešos viņi nav īpaši responsīvi. Vīrs savukārt varēja vienkārši nogulties zemē un ļaut, lai meita pa viņu rāpo... Viņai bija jautri, un viņa varēja attīstīties savā tempā, izpaliekot tam, ka viens no vecākiem krīt histērijā, jo nekas nenotiek. Tāpēc man šķiet, ka bērna kopšanas atvaļinājuma dalīšana dod vecākiem lielisko iespēju izvēlēties, kurš grib būt blakus mazākam bēbītim un kurš – nedaudz lielākam bērnam.

Man, piemēram, ir māsa, kurai ļoti patika bērnu barot ar krūti. Viņa to darīja ilgāk nekā divus gadus un teica, ka varētu pat turpināt vēl, un man ir radies iespaids, ka mazi zīdaiņi viņai kopumā patīk labāk nekā lielāki bērni. Varbūt ir sievietes, kurām patīk šī sajūta – tev ir šis mazais, bezpalīdzīgais bērniņš, kuram tu kā māte esi visa pasaule un kuram tu vienīgā vari dot visu nepieciešamo, bet man tas mazais, bezpalīdzīgais bērniņš patīk daudz mazāk nekā tas nedaudz lielākais bērns, kurš jau māk gan staigāt, gan piecirst kāju pie zemes un pateikt, ko viņam vajag.

Agra: Es par to esmu daudz domājusi. Kad dēlam apritēja septiņi mēneši, sāku saskatīt cerības stariņu – nelielus patstāvības, uzstājības aizmetņus... Es izjutu milzīgu atvieglojumu, jo zīdaiņa bezpalīdzība man radīja spēcīgu diskomfortu, tā mani pat biedēja. Iepriekš bijām domājuši, ka mums varētu būt divi bērni, bet tas sākuma posms man bija tik nepanesams, ka nevaru iztēloties iet tam cauri vēlreiz.

Ruta: Jā, man ir līdzīgas sajūtas. Man šķiet, ka daļēji pie tā "vainojams" feminisms – ka nejūtamies komfortabli ar bezpalīdzīgo bērnu, bet vēlamies sev blakus pēc iespējas autonomāku un patstāvīgāku personību. Kaut kādā mērā mēs tomēr katrs esam par sevi, un, tāpat kā mēs negribētu partneri, kurš nespēj par sevi parūpēties vai sagaida, ka viņu aprūpēs sieviete, tā arī mēs pēc iespējas ātrāk vēlamies sev apkārt redzēt patstāvīgus bērnus. Tas, protams, nenozīmē, ka nevēlies par bērnu rūpēties, bet drīzāk to, ka apzinies: bērns jau no sākta gala ir cilvēks un personība, kuru tu tikai atbalsti, lai aug un attīstās, bet, līdzko viņš pats kaut ko spēj, lai pats arī dara. Man pavisam noteikti negribētos paildzināt to atkarības posmu.

Agra: Es arī izjūtu nepieciešamību nepārtraukti spēcināt bērna autonomiju – atbalstīt un virzīt uz patstāvību, nevis pretējo. Līdzko viņš izrāda interesi kaut ko darīt vai apgūt patstāvīgi, es to ļoti iedrošinu. Tas man liek ar cerību raudzīties nākotnē, kur, esmu droša, tā visa būs aizvien vairāk, un tas mani priecē, jo zinu, ka tā ir mijiedarbība un kopābūšana, uz ko man sevi nav jāpierunā – tam es spēju pieslēgties pa īstam. Šī būšana blakus bērnam viņa vēlmē būt patstāvīgam, atgriezeniskā saite, kura nu jau mazpamazām starp mums veidojas, ir pozitīvās sajūtas iedīglis, kas sāk stāties pretī tai lielajai, tumšajai sajūtai, ka mātišķība man nepadodas, nesanāk dabiski, nav dota. Tagad redzu, ka pirmie mēneši nav izšķirošie. Protams, savu iespēju robežās jādod bērnam viss nepieciešamais ikvienā posmā, bet sāku apjaust, ka, ļoti iespējams, mans laiks vēl tikai pienāks. Un tas nenozīmē, ka mātišķība nav man piemērota – es, visdrīzāk, vienkārši neesmu zīdainīšu mamma!

Ruta: Nepietiekamības sajūtu un spriedzi visdrīzāk rada tas, ka viss joprojām tiek sagaidīts no mātes. Ir cilvēki, kuri pretojas obligātās tēva kvotas ieviešanai bērna kopšanas atvaļinājumā, uzsverot, ka ikkatrai ģimenei vajadzētu ļaut pieņemt savu lēmumu. Bet tas taču nenotiek! Man šķiet, vislielākais ieguvums ir tas, ka līdzšinējā atruna par "savu lēmumu" sāk iegūt reālu veidolu, jo beidzot notiks sarunas starp vecākiem, partneriem. Jo, lai gan iespēja abiem vecākiem dalīt atvaļinājumu ir bijusi jau sen, daudzi par to pat neiedomājas! Es laiku pa laikam sev uzdodu jautājumu: kas būtu noticis, ja es būtu attiecībās ar vīrieti, kuram vienlīdzība nebūtu vērtība? Tādās attiecībās es nespētu dzemdēt bērnu un, ja paliktu stāvoklī, noteikti būtu taisījusi abortu. Pirmie mēneši ar bērnu bija tik grūti, ka, ja man nebūtu bijis šī četrarpus mēnešu atskaites punkta, kad mainīties ar vīru, mana nervu sistēma to neizturētu.

Agra: Katru reizi, kad rakstu par situācijām, kuras man mātišķības pieredzē nav pieņemamas, vienmēr ir kāds, kurš pasteidzas pateikt: "Bet to taču piedzīvo visas mātes!" Tas rada tādu savādu sajūtu – kamēr man šķiet, ka esmu izvairījusies no katastrofas, kāds man mēģina iestāstīt, ka tā katastrofa taču ir pilnīgi ok... Es vienmēr esmu atklāti runājusi par to, ka bērnu radīt biju gatava tikai ar nosacījumu, ka būs iespēja nodrošināt konkrētus apstākļus: ka bērna aprūpi ar vīru dalīsim līdzvērtīgi un ka man būs iespēja turpināt strādāt. Un man bieži nācies dzirdēt, ka šāda nostāja ir nežēlīga, ka to vada auksts aprēķins. Tas mani mulsina, jo man pašai šķiet, ka tā vienkārši ir atbildīga nostāja (smejas). Vai tad tas nav veids, kādā mēs iesakām cilvēkiem pieņemt nozīmīgus lēmumus – respektējot savus resursus, vajadzības un robežas? Vai tad mēs neiesakām nespert soļus bezatbildīgi un uz labu laimi, jo tie var tevi iznīcināt vai sabojāt ne tikai tavu, bet arī citu cilvēku dzīvi?

Ruta: Man šķiet, mēs atkal atgriežamies pie idejas par izvēli – un izvēle ir izvēle tikai tad, ja esi apdomājis alternatīvas un pieņēmis apzinātu lēmumu. Es ticu, ka kontekstā ar bērnu radīšanu, tāpat kā par bērna kopšanas atvaļinājumu, barošanu ar krūti un daudz ko citu, cilvēki bieži vien nepieņem lēmumu, bet aiz inerces nokļūst situācijā, kurā jūtas ieslodzīti, nonāk upura lomā.

Agra: Mātišķība un izvēles brīvība – tas, manuprāt, diemžēl visai bieži ir oksimorons. Vai tad var runāt par brīvu izvēli, ja tev nepārtraukti tieši (vai netieši) draud ar to, ka, rīkojoties pretēji par šķietami morāli pārākām atzītajām praksēm, sekas būs negatīvas? Mātes bieži baidās kaut ko izvēlēties savas ērtības labad, jo mātes loma sabiedrības acīs joprojām saistīta ar pašuzupurēšanos. Tādā kontekstā atļauties pateikt: "Hei, bet es gribētu arī pati justies labi!" – "Kā tu uzdrīksties?" Mātišķība, man šķiet, mēdz būt tāds kā konstants upura stāvoklis, kur tu lēmumus pieņem tā, it kā tev pie deniņiem būtu pielikta pistole.

Ruta: Mana mamma ir māksliniece – tad, kad viņa gleznoja, viņa mani un māsas dzina prom no darbnīcas, sakot, ka ir aizņemta. Es ticu, ka viņa man palīdzēja kļūt par stipru un patstāvīgu cilvēku, un mūsu saikne joprojām ir cieša. Man tuva ir arī viņas pieeja mātišķībai – bez uzupurēšanās un nepametot novārtā savas intereses. Tu neupurē savu dzīvi bērnam, bet ļauj viņam augt un kļūdīties, un tavi sasniegumi nav saistīti ar viņa sasniegumiem – jums ir katram savi.

Agra: Es ticu, ka mātes autonomijai un tam, vai viņai ir arī sava dzīve un mērķi ārpus bērnkopības, ir nozīme tad, ja viņa ļauj bērnam, autonomai būtnei, no sevis laikus atdalīties. Un es ticu, ka uzupurēšanās gluži cilvēcīgi liek mums apzināti vai neapzināti gaidīt par to kādu kompensāciju. Bet šo upuri taču neviens nav lūdzis – tā, visdrīzāk, ir nepārdomāta, aiz inerces izdarīta izvēle, un izvēlēties nekļūt par upuri droši vien ir viena no labākajām dāvanām, kuru savam bērnam var dot.

Agra Lieģe-Doležko

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!