"Baby Daybook"
Aplikāciju "Baby Daybook" es izmantoju kopš Jana dzīves ceturtās dienas. "Baby Daybook" pasaule ir reizē lieliska un apmātību veicinoša – tā ļauj ar apbrīnojamu precizitāti piefiksēt visus ar zīdaini notiekošos procesus: cik bieža un ilga ir barošana ar krūti un gulēšana, cik regulāra dabisko vajadzību kārtošana (šajā sadaļā iespējams ievietot arī foto un pierakstīt komentārus), kad piens no krūts atslaukts ar pumpi, kad bērns pabarots ar pudelīti (un cik mililitrus tas izdzēris) un tamlīdzīgi. Citas sadaļas – ēdiens, dzēriens, podiņa apmeklējums un zobu mazgāšana – vīd tālā nākotnē kā augstāki līmeņi datorspēlē, kuri vēl nav "atslēgti" un kuri liek noprast, ka "Baby Daybook" varētu būt mūsu draugs un sabiedrotais vēl ilgu laiku.
Šī procesu piefiksēšana rada zināmu kontroles un profesionalitātes sajūtu, bet tajā pašā laikā izraisa arī slimīgu aizraušanos ar statistiku, pārlieku dziļu analizēšanu, visdrīzāk neeksistējošu sakarību saskatīšanu un izmisumu, kad nākas secināt, ka šo iedomāto sakarību tomēr nav. Iegādājoties "Baby Daybook premium" versiju, var iegūt piekļuvi īpaši vērienīgai statistikai: es varu noteikt krūts barošanu skaitu, kopējo ilgumu un katras reizes vidējo ilgumu ne tikai pēdējās nedēļas griezumā, bet arī, piemēram, sākot no 22. janvāra (kad sāku lietot šo aplikāciju) līdz pat šodienai.
Izrādās, ka šajā periodā ar krūti esmu barojusi 395 reizes, kopā šajā nodarbē pavadījusi 11 dienas un 22 stundas un vidēji dienā krūts barošana aizņēmusi 5 stundas un 18 minūtes...
Ilgzīšana
Iespējams, ka tieši vieglā piekļuve šai depresīvajai statistikai motivēja mani meklēt izeju – censties atrast veidu, kā saīsināt krūts barošanu laiku. Krūts barošanas sākums mums bija grūts: pirmās pāris Jana dzīves dienas mēs abi cīkstējāmies ar tehniku, un viņš krietni nokritās svarā, kas zīšanu vājuma dēļ padarīja vēl grūtāku. Kad tehnika bija cik necik apgūta, izrādījās, ka Janam ir īsa zemmēles saitīte, kas nereti novērojama jaundzimušiem zēniem, kā rezultātā viņš ēda ilgi – 40 minūtes, 50 minūtes, pat stundu vienā reizē. Es, uztraucoties par viņa svaru ("Baby Daybook", protams, ir arī sadaļa "Attīstība", kurā var piefiksēt svara pieaugumu vai, nedod Dievs, zudumu, kas attēlots ar biedējošiem, sarkaniem cipariem), ļāvu ēdienreizēm izstiepties ilgumā, ar cerību veroties vien nākotnē – galu galā, 2 mēnešu vecumā vienai zīdaiņa ēdienreizei vajadzētu ilgt ne vairāk kā 20 minūtes.
Tā nenotika: zīdīšanas ilgums aizvien palielinājās, reizēm sasniedzot pat pusotru stundu, un es zināju, ka, lai gan arī piektajā skatīšanās reizē par krūts barošanas fonu kļuvušais "The Crown" joprojām priecē ar lielisko aktierspēli, kvalitatīvo angļu valodu un iespēju turpināt kultivēt savas mīlas–naida attiecības ar britu monarhiju, ilgi šādu eksistenci izturēt nespēšu. Galu galā (un to es centos iestāstīt galvenokārt pati sev) šāds režīms nenāk par labu arī bērnam: ieilgušais barošanas laiks nav ne nomods, ne gulēšana, vien starpstāvoklis, kura laikā viņš pat īsti nepaēd un kura beigās gandrīz jau atkal ir izsalcis. Turklāt, ja zīdainim jāēd ik pēc trim stundām (skaitot no iepriekšējās barošanas sākuma, ne beigām!), normālai gulēšanai (nevis gulēšanai pie krūts!) laika tā īsti nemaz nepietiek.
Kura dēļ?
Lai gan šie argumenti šķita gana pamatoti, jo mokošāka man kļuva ilgstošā barošana, jo vainīgāka es sāku justies. Vēlme "atkabināt" bērnu no krūts un nolikt gulēt vai atdot tēva gādīgajās rokās reizēm bija neizturami spēcīga: es ar vaļējām acīm sapņoju par to, ko darīšu tad, kad mazais būs aizmidzis, un vēlējos atkal just ilgas pēc viņa ķermenīša, nevis nogurumu un nepacietību.
Aizvien biežāk aizdomājos par paziņu pieredzi, kuriem izdevās savu jaundzimušo meitu, sākot teju jau ar otro dzīves nedēļu, piedabūt sekot paredzamam gulēšanas un ēšanas ritmam: viena stunda nomodā, divas stundas guļot (ar ilgstošiem nakts miega posmiem), turklāt viena ēdienreize ilga vien 10–15 minūtes, kas ļāva atlikušo nomoda laiku zīdainim pavadīt aktīvi, izpētot pasauli. Vienai ēdienreizei ilgstot vairāk nekā stundu, šāds ritms, protams, bija neiespējams, tāpēc tad, kad jaunais ģimenes ārsts ieteica apsvērt zemmēles saitītes operāciju – vienkāršu un zīdainim salīdzinoši nesāpīgu procedūru, kas to pagarinātu un ļautu efektīvāk ēst, – es ieklausījos.
Sākumā negribīgi, bet tomēr pierakstīju mazo uz vizīti pie ģimenes ārsta ieteiktā otolaringologa, kurš viņa mēli apskatītu un konstatētu, vai procedūra patiešām nepieciešama. Vizīte bija paredzēta pēc divām nedēļām, taču pēc kārtējās nakts, kuras laikā biju pusotru stundu pavadījusi nomodā barojot, izmisumā piezvanīju ģimenes ārstam un palūdzu, lai viņš izmanto savu pazīšanos un otolaringologa apmeklējumu mums norunā ātrāk. Pie speciālista devāmies vēl tajā pašā dienā: ārsts Jana mēlei uzmeta vienu skatienu un apstiprināja, ka korekcija nepieciešama.
Šādā vecumā iegriezumu zemmēles saitītē veic bez anestēzijas – ārsts man saka. Mēs nezinām, vai viņam nav alerģijas pret konkrēto anestētiķi, turklāt šajā vietā zem mēles esot ļoti maz nervu, un sāpes esot minimālas... Tā nu es turēju rokās savu bērnu, un jau pēc īsa mirkļa telpa piepildījās ar viņa kliedzieniem, bet mazā, kliedzošā mutīte – ar asinīm. Viņš raudāja pāris minūtes, es – gan sēžot un barojot viņu klīnikas uzgaidāmajā telpā (tas viņam palīdzēja ātri vien nomierināties), gan mašīnā, braucot mājās. Man acu priekšā joprojām bija mana mazā puikiņa seja – asiņainā mutīte un šķietamā neticībā ieplestās acis – kā gan kaut kas tik šausmīgs kā mēles korekcija un visas līdzšinējās vakcīnas un pārbaudes var notikt, sēžot mammas drošajā klēpī... Un man nācās pie sevis atkārtot – nē, mēs to nedarījām tikai manis dēļ.
"Manis dēļ" un "viņa dēļ" manā prātā un, šķiet, arī mūsu jaunajā realitātē ir neatšķetināmi savijušies. "Viņa dēļ" – jo viņam nepieciešams kvalitatīvs miegs un spēja aktīvi ēst, lai patiesi remdētu izsalkumu, "viņa dēļ" – jo īsa mēles saitīte var izraisīt arī runas traucējumus un nepieciešamību ilgstoši apmeklēt logopēdu, turklāt mūsu mazajam bērnam taču nāksies runāt uzreiz vismaz divās valodās... "Viņa dēļ", jo es patiesi vēlos viņu pirmajā dzīves gadā barot ar krūti, bet zinu, ka šādā režīmā neizturētu vairs pat ne nedēļu... "Viņa dēļ" un patiesībā mūsu visu triju dēļ, jo mans diskomforts, manis piedzīvotais stress un, galu galā, manas dzīves kvalitāte lielā mērā ietekmē arī viņu abu dzīvi un ikdienu.
Laiks pamperu svēršanai
Zemmēles saitīte sadzīst pāris dienu laikā, un ir skaidri redzams, ka viņš mēli kustina daudz aktīvāk un spēj zīst lielākiem malkiem, taču zīšanas laiks īpaši nesamazinās. Es sazinos ar zīdīšanas konsultanti, kura piekrīt mūs abus satikt videozvanā tiešsaistē, un savu situāciju aprakstu lakoniski: "Ja neizdosies saīsināt zīdīšanas laiku, diez vai es spēšu turpināt barošanu ar krūti!"
Tikšanās laikā konsultante novēro mūs zīdīšanas procesā un, uzdodot vairākus diagnosticējošus jautājumus, secina, ka mazajam izveidojies našķošanās ieradums – viņš nav badā, bet tā kārtīgi arī dienas laikā nepaēd, vien stundām ilgi našķojas, turklāt, iespējams, man ir nedaudz par maz piena. Tikšanās beidzas ar vairākiem ieteikumiem, kurus uzreiz steidzos realizēt, – saīsināt barošanas laiku uz 30 minūtēm, "aktivizēt" bērnu, lai viņš ēdot neguļ (pabakstot viņa pēdiņas un žokļa rajonu, kā arī savu krūti, izģērbjot viņu līdz pamperim vai vismaz novelkot zeķītes, lai pārlieku lielais siltums nepastiprina snaudu), pēc ēšanas atslaukt pienu ar elektrisko pumpi, lai veicinātu piena veidošanos krūtīs, kā arī izmantot šo atslaukto pienu, lai papildus pabarotu bērnu, kuram pāreja uz 30 minūtēm, visdrīzāk, nepatiks.
Sākotnēji esmu sajūsmā – man ir plāns! Ir konkrēti, skaidri nodefinēti soļi – rīcība, kura novedīs pie vēlamā rezultāta! Pirmajās dienās šķiet, ka viss izdodas, lai gan sāku jau bažīties, ka nav skaidra šīs rīcības termiņa, turklāt papildus mokos ar jaunu uzdevumu – nolikt gulēt bērnu, kurš iepriekš principā pieradis aizmigt pie krūts. Īsti nevaru saprast arī, vai izdevies palielināt piena "ražošanu", jo brīžiem bērns pēc 30 minūšu ēšanas joprojām šķiet izsalcis. Neizturu un nopērku piena maisījumu – grūtajiem brīžiem, kad nav izdevies atslaukt pietiekami papildu piena, bet bērns pēc krūts ēšanas ir izsalcis... bet vai tiešām ir izsalcis? Varbūt vienkārši pieradis pusmiegā pie krūts pavadīt daudz ilgāku laiku un vienkārši protestē pret pārmaiņām?
Seko neskaitāmu jautājumu un atbilžu maratons "WhatsApp", kura laikā pavisam noteikti nogurdinu un iedzenu izmisumā gan sevi, gan zīdīšanas konsultanti, un visbeidzot saņemu ieteikumu, kurš mani pavisam noteikti ierindo neirotisko un informatīvi neremdināmo māšu topa augšgalā, – uzglabāt un nosvērt visus vienā dienā izlietotos pamperus, lai precīzi noteiktu, vai manam bērnam draud bada nāve vai tomēr ne.
Esi drīz atpakaļ
Ieteikums svērt piepildītos pamperus beidzot mani "atmodina" un liek aptvert, ka perfekta risinājuma un apmierinošu atbilžu, visdrīzāk, nav, savukārt cita par citu savdabīgākas un neintuitīvākas darbības maza bērna aprūpē nav ilgtspējīgas. Un, jo ilgāk es ar tām eksperimentēšu, jo mazākas manas izredzes sasniegt tik ļoti ilgoto – mierīgu prātu un īsāku krūts barošanā patērēto laiku.
Nolemju atmest piena atslaukšanu, piebarošanu ar piena maisījumu un, pavisam noteikti, arī pamperu svēršanu, bet tā vietā piezvanu paziņai, kuras neticamais veiksmes stāsts ar funkcionālu zīdaiņa ēšanas un gulēšanas režīmu joprojām rit pilnā sparā. Viņa soli pa solim izstāsta, kā viņu režīms strādā un kā izdevies to ieviest, taču būtiskākais no visiem viņas ieteikumiem laikam ir: "Nomierinies!" Taisnība jau ir – mans bērns nemirst badā un, kā atklājas jau nākamajā barošanas reizē, var pilnvērtīgi paēst arī 20 minūšu laikā, nesaņemot papildus nedz atslaukto pienu, nedz maisījumu. Varbūt beidzot nostrādājusi piena atslaukšana – tai izdevies palielināt "ražošanu"? Vai varbūt varu teikt paldies pienu "dzenošajai" tējai, ko nopirku un sāku dzert vēl tikai vakar? To es droši vien tā arī neuzzināšu.
Atceros, kā pirms pāris nedēļām kādu vakaru pēc ilgstošas bērna barošanas ar krūti un tikpat ilgstošiem centieniem viņu iemidzināt beidzot uz mirkli jutos no tā visa atbrīvojusies un par visu visvairāk vēlējos iziet no mājām un uzelpot. Teicu, ka uzņemšos pārtikas iegādi, lai gan nepieciešamas ir vien pāris lietas, un ātriem soļiem devos uz garāžu. P mani apskāva un teica: "Esi drīz atpakaļ... Tu mums esi vajadzīga. Mums abiem. Es pat nezinu, kuram no mums vairāk." Tobrīd viņa balsī sadzirdēju bažas – vai tiešām viņš kādā tumšā prāta nostūrī tobrīd iztēlojās, ka es, tik ļoti izmocīta jaunajā lomā, varētu iekāpt auto, aizbraukt prom un neatgriezties?
Šodien es šajā lūgumā sadzirdu ko citu: "TU mums esi vajadzīga. Atgriezies." ES – mierīgā, stiprā, tā es, kura ar azartu metas pretī uzveicamajam, bet nepārdzīvo nedz par nemaināmo, nedz par mūžīgi mainīgo, to, kas ne vienmēr spēlē pēc mūsu noteikumiem. Es – tā, kura spēj priecāties un izbaudīt ar mums notiekošo, nevis tikai analizē, skaita, mēra, ievada datus, krīt izmisumā.
Ņemu vērā veiksmīgās (lai gan ar veiksmi tur, visdrīzāk, ir mazs sakars) paziņas ieteikumus un pārstrukturēju mūsu dienu: pamošanās (viņš mostas ap pusseptiņiem), viena nomoda stunda, divas miega stundas un tā līdz vakaram, jo nakts Janam sākas ap septiņiem. Izrādās, ka īstajā laikā mans bērns spēj aizmigt ratos arī bez pārliecīgas un ilgstošas skubināšanas. Tāpat mans bērns spēj apmierināt izsalkumu, ēdot vien 20 minūtes. Režīms, kas ārēji šķiet mūsu uzspiests, paradoksālā kārtā visprecīzāk atspoguļo tieši viņa vajadzības. Nomoda brīžos viņš daudz smaida un ar interesi aplūko mūsu sejas. Mūsu dzīves kvalitāte uzlabojas acumirklī. "Nomierinies!" ir mana šībrīža mantra un tuvākais sabiedrotais.
20