Tumšākā stunda
Ir otrā viņa dzīves nakts, un es jūtu šausmas un izmisumu. Pirmā diena pagāja kā miglā – ne pārāk labi un ne pārāk slikti. Es neesmu vēl īsti aptvērusi, cik bieži jaundzimušais jābaro, lai gan baiļu mirkļos turos pie vecmāšu iepriekšējā vakarā teiktā, ka biezā pirmpiena apjoma ziņā ir maz un pirmajā dienā viņš ēdīs retāk. Viņš guļ daudz, un brīžiem guļu arī es, bet pamostoties nesaprotu, kas šajā dienā notiek un kas man būtu jādara. Vakarā gatavoju plovu, kamēr P pavada laiku ar viņu. It kā vēroju sevi no malas un bez jebkādām emocijām nobrīnos – pirms 24 stundām es dzemdēju un tagad es gatavoju plovu. Loģiski, jo mēs taču nezinājām, ka viņš piedzims vakar, un jau iepriekš bijām nopirkuši plovam paredzēto gaļu – un plovs ir mans firmas ēdiens.
P guļ gultā ar viņu rokās – viņš ir saldi iemidzis P uz krūtīm. Es baidos ar viņu gulēt kopā – pa galvu maļas kopā gulēšanas risku statistika, turklāt esam jau ierīkojuši mazo gultiņu ar vienu noņemamo malu cieši blakus savai gultai. Bet viņi kopā izskatās omulīgi un droši. Vēlāk, kad viņš tomēr iemidzis savā gultiņā, ēdam plovu, un man šķiet, ka mani no realitātes šķir bieza migla vai necaurredzama plastmasas plēve. Šķiet, ka visu dienu neesam īsti runājuši, lai gan nevaru tajā brīdī saprast, kāpēc. Pati pirmā nakts bija samērā mierīga – viņš, piekusis pēc ierašanās šajā pasaulē, ļāva lietām vienkārši notikt. Otro nakti, kā nākamajā dienā uzzinu no vecmātes, kura mūs apmeklē, mēdz dēvēt par Jāņu nakti.
Viņš raud un savā gultiņā gulēt negrib. Es viņu turu rokās, šķiet, stundām ilgi un negribu atzīt, ka manis iecerētais gulēšanas mehānisms vismaz šonakt nestrādās. P sajūt manu izmisumu, nočukst: "Šādi nebūs vienmēr," – un piedāvā viņu paņemt, lai varu nedaudz pagulēt. Es iedodu viņu P, bet atvieglojuma vietā mani pārņem mežonīga netaisnības un šausmu sajūta – es vairs nezinu, kur ir mana vieta, kādu lomu man paredzēts spēlēt, kādas darbības veikt. It kā vienkārši – man paredzēts gulēt, kamēr P centīsies viņu aizmidzināt, bet aizmigt nespēju.
Prātā nāk domas, kurām gaišā dienas laikā nav īsti iespējams atrast izskaidrojumu vai saķeres punktu ar realitāti. Es jūtos lieka, izmantota un pamesta. Nespējīga. Es jūtu šausmas un nožēlu – mana dzīve ir beigusies un vietā nācis kas tāds, kurā man pašai pat īsti nav vietas. Man ir jāpieceļas, jāizlavās no istabas un jāpazūd. Viņi abi ir brīnišķīgi – es mīlu viņus abus, bet viņiem mani nevajag. Es šai situācijai nāku tikai par sliktu. Es esmu kokaina, sastingusi, un man nav ne mazākās nojausmas par to, kas ir labi un pareizi – viss, ko cenšos darīt, ir auksts, nejūtīgs un izlasīts grāmatā. Visiem būs labāk, ja manis vienkārši nebūs.
Mātes miesa
Stingrā, siltā, lielā vēdera, kas man šķita tik tvirts, jauneklīgs un pat seksīgs, vairs nav. Ir tikai pamests un nevajadzīgs ķermenis, sāpošs, asiņojošs un vairs nekam nederīgs, tukša čaula kā čūskas āda. Manas dzemdības bija ātras un samērā vieglas, es neguvu traumas un plīsumus, man nebija nepieciešamas šuves. Un tomēr, šajā bezmiega un izmisuma pilnajā naktī es spēju domāt tikai par šī transformētā ķermeņa pretrunīgumu.
Dzelošās sāpes kājstarpē, nelielais, ļumīgais vēderiņš, kurš tik ļoti atšķiras no stingrā un tvirtā grūtnieces vēdera un kurā tagad valstās vien tukšā un savu līdzšinējo vietu vēl neatradusī dzemde, tumšā svītra, kas stiepjas pāri vēderam kā iededzināta zīme, atgādinājums par to, ka neesmu atgriezusies pie tā, kas biju iepriekš, un nekad neatgriezīšos, un sāpošās krūtis, no kurām laiku pa laikam sūcas piens... Šis ķermenis vienlaikus ir gan izmantots un pamests, gan arī absolūti utilitārs – tā ir mātes miesa, kurai vienlaikus jāsāp un jāspēj paēdināt.
Pirmajās dienās pēc dzemdībām, ejot dušā, no manis gāžas asins recekļi, un to smaka man uzdzen nelabumu. Tā ir dzemdes dobuma dvaka, un tā man atgādina par dzemdībām, par brīdi, kad viņš jau bija ieradies un gulēja uz manis, joprojām noklāts ar balto smērvielu un gļotām. Manas dzemdības – tās nebūt nav nepatīkamas atmiņas, bet es izjūtu akūtu nepieciešamību vismaz uz brīdi atkāpties no šīs ķermeniskās, dzīvnieciskās pieredzes, kura ar spēju intensitāti atgriežas pie manis katrreiz, kad sajūtu šo dvaku. Pirmās dienas pēc izkāpšanas no dušas kabīnes es trīcu, lai gan man nav auksti. Man klab zobi, es ietinos mīkstajā peldmētelī un segā, P mani apkampj un stingri tur, jo trīcēšana ir spēcīga un ārpus manas kontroles.
Brīdī, kad šī mātes miesa prasa visvairāk rūpju un uzmanības, ironiskā kārtā tam ir vismazāk laika. Manam ķermenim ir jādzīst, regulāri, bet mehāniski jāmaina higiēnas produkti, kuriem paredzēts uzsūkt dažādos šķidrumus, ko šis jaunais, nepazīstamais ķermenis laiku pa laikam izmet no savām dzīlēm. Brīžiem es spogulī pētu savu seju – vai arī tā ir mainījusies? Vai no ārpuses iespējams redzēt, ko šis ķermenis ir piedzīvojis? Vīrieši, šis dzimums, kuru šobrīd manā prātā vairāk nekā jebkad pārstāv arī P, vēsturiski vienmēr dominējuši karalaukos, radījuši apstākļus, kuros tiek izlietas asinis, un nereti kļuvuši arī par šo apstākļu upuriem. Bet šoreiz karalauks ir mans ķermenis. Šī lēnā, mulsinošā cīņa, kura nebūt nebeidzas ar placentas izstumšanu, notiek manī, un P tajā piedalīties nevar – nevar mani pasargāt, nevar man palīdzēt, un es nekad neesmu bijusi no viņa tik tālu prom.
Jo-jo
Ir trešā diena pēc viņa piedzimšanas, un viņš guļ labi, paredzami – paēd un aizmieg uz pāris stundām. Mums nepieciešamas dažas lietas no aptiekas, turklāt esmu pasūtījusi pāris zīdaiņu apģērba gabalus, kurus iespējams izņemt veikalā tirdzniecības centrā "Spice". P pēkšņi jautā, vai nevēlos uzņemties šo nelielo misiju – galu galā, neesmu vēl bijusi ārpus mājas un galvas izvēdināšana man varētu nākt par labu. Piekrītu, jo šķiet – fiziski jau jūtos pietiekami atlabusi, turklāt viņš ir paēdis, guļ un gulēs vēl labu laiciņu.
Turpceļā mašīnā runājos pa telefonu un klausos audiogrāmatu – sajūta ir laba, atsvaidzinoša, ir patīkami kaut ko darīt ātri un konstruktīvi, ir patīkami vadīt auto, darīt vairākas lietas vienlaicīgi. Iegādājos nepieciešamo aptiekā un dodos uz "Spices" otro stāvu, lai atrastu veikalu. Tur nav neviena cilvēka, ir diezgan tumšs, un es pēkšņi sajūtu asas sāpes kājstarpē. Pirms vēl paspēju saprast, kas ar mani notiek, es aizgūtnēm raudu, slēpjoties aiz sejas maskas, par kuras eksistenci tajā brīdī esmu vairāk pateicīga nekā jebkad.
Pēkšņi aptveru, ka tas, ko jūtu, ir mežonīgas ilgas – man pietrūkst mazā ķermenīša, kurš aizmidzis guļ gultiņā kaut kur tik tālu prom, kamēr es kā miglā maldos pa "Spices" tumšo otro stāvu, kur man garām iet un uz mani dīvaini nolūkojas neaizsniedzami miglas tēli no citas pasaules, kurai es pati vairs nepiederu. Es jūtos tā, it kā no manis būtu izrauts gabals miesas, un, kamēr es līdz tam nenokļūšu, kamēr es to neatgūšu, es būšu uz mūžiem pazudusi, nespēšu atgriezties pasaulē, kurā eksistē cilvēki, gaisma, skaņa un miers.
Pēkšņi atceros viņa plīvojošās rociņas, kuras sastingst diriģenta cienīgās pozās, kad cenšamies nomainīt viņa drēbītes, un izbailes viņa acīs, kad kaut kas netīši tiek darīts viņam pārlieku ātrā tempā. Es atceros par marles gabaliņu, kuru viņam patīk zelēt, – to reizēm liekam viņam tuvu pie sejiņas, lai palīdzētu aizmigt, jo tas viņam atgādina par atrašanos drošajā un pazīstamajā dzemdē, kur viss bija ciešs, tuvs, kur nebija bailīgā plašuma un pārlieku daudz brīvas vietas. Es zvanu P un saku, ka nevaru izturēt, ka jūtos briesmīgi, viņš cenšas mani mierināt un saka, lai braucu mājās.
Es steigšus braucu mājās, un mani pārņem apskaidrība – šī jo-jo eksistence ir atnākusi uz palikšanu. Šī jaunā, nebijusī sāpe no manis neatstāsies. Es ik pa brīdim gribēšu atelpas brīdi, gribēšu aizskriet, un tas būs iespējams un, protams, arī vajadzīgs. Galu galā es taču spēšu funkcionēt labāk, būt vairāk klātesoša un priecīga, ja būšu kādu brīdi bijusi prom, bijusi tikai sev. Bet šīs asās sāpes, ilgošanās, prombūtnes teju fiziskās mokas vienmēr būs tepat, ap stūri, un kā jo-jo aukla, kas apsieta man ap kaklu, jebkurā brīdī spēs mani paraut atpakaļ, sažņaugt kaklu, atvērt asaru slūžas un līdz nepazīšanai aizmiglot visu apkārtējo pasauli.
Bojāeja
Turpmākās trīs nedēļas pavadu hormonu izvirduma varā, kurš nereti man liek prātot, vai mežonīgā emociju lēkāšana, raudāšana, trauksme, bailes un smacējoši spēcīgā mīlestība, ko izjūtu, ir klīniskas pēcdzemdību depresijas pazīmes vai gluži normāla mātes būšana, ar ko man visu atlikušo dzīvi nāksies rēķināties. Visas mātes, kurām par to apjautājos, apgalvo, ka viss ir normas robežās.
Reizēm, atceroties neseno pagātni – mūs, bezrūpīgus un divatā, ar bezgalīgu mums pieejamā laika daudzumu un mierīgām naktīm –, es izjūtu sēras. Tā ir līdzšinējās dzīves bojāeja, pret kuru sākotnēji nespēju izturēties nekā citādi kā ar sērām. Šī nāve reizēm iesāpas ļoti skaudri, asi un pēkšņi, turklāt mežonīgi spēcīgā mīlestība pret viņu šīs sēras padara apkaunojošas un liek man reizē sajusties arī ārkārtīgi vainīgai. Tikpat vainīgai man liek justies brīži, kad viņš ilgstoši neiemieg, – brīži, kad, manuprāt, viņam būtu jāguļ un es jau prātā esmu pievērsusies citām nodarbēm, kuras līdzāspastāvēt ar viņu var tikai tad, kad viņš ir aizmidzis. Šīs divas pasaules – viņa nomoda pasaule, kurā viņš prasa visu uzmanību, un viņa miega pasaule, kurā es steigšus ķeru un grābju visu šķietami iekavēto, – ir pārlieku pretrunīgas, un es jūtu, ka ilgstoši abās tik saraustīti dzīvot es nespēšu.
Atvieglojumu un zināmu izdošanos centienos šīs pasaules apvienot sniedz pastaigas laukā – viņš mierīgi guļ ratiņos, bet es priecīgi tos stumju, austiņās klausoties audiogrāmatu. Spīd saule, un žilbina sniegs, un mums ir kopīga nodarbe, kura pārkāpj nomoda, miega, paspēšanas un nepaspēšanas robežas. Šķiet, to izbaudām mēs abi.
Pēdējās pāris dienas ir mierīgas. Ārēji nekas daudz nav mainījies, bet manī ir iestājies miers. Trauksme, kura mani pārņēma, notiekot kaut kam negaidītam, neizskaidrojamam, ārpus nu jau šķietami ierastā ritma esošam, ir atkāpusies. Pulksteņa skaļie tikšķi, skaitot atpakaļ laiku, kas man vēl atlicis "savu" lietu paveikšanai, manās ausīs ir pieklusuši. Es apkampju P un pasmaidu, saņemot plaukstās viņa seju un pamanot, cik liela un nogurusi tā pēkšņi šķiet blakus mazajam, apaļajam rozā ābolītim, kuru pēdējās nedēļas esmu skūpstījusi daudz biežāk. Mēs ilgi turam viens otru skavās, un es domāju par to, cik neizsmeļams patiesībā ir cilvēkā atrodamais mīlestības avots. Ja pirms pāris nedēļām šķita, ka visa manī esošā mīlestība jau aizplūdusi pie šī cilvēka, tad tagad tā tik vienkārši, tik pēkšņi ir dubultojusies un plūst pie viņiem abiem.
6