Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Ar bērniem
22.10.2020

9 mēneši: mums būs mājdzemdības

Komentē
0

Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, uzreiz centos noskaidrot, kas man tagad būtu jādara. Ļoti gribēju saprast, ko tad vispār zināšanu, rīcības un tāda kā oficiālā statusa līmenī nozīmē – būt stāvoklī. Pie kā un kad man jāvēršas, kādi jautājumi jāuzdod, kas kurā posmā jāsaprot un jāplāno un vispār – vai neesmu jau kaut ko nokavējusi? Tobrīd es par grūtniecību praktiskā izpratnē vispār neko nezināju, un šķita, ka tādā diskomfortā un neziņā nespēju dzīvot ne mirkli ilgāk.

Tāpēc arī uz pirmo ginekologa apmeklējumu devos ļoti agrīnā grūtniecības stadijā – par šo steidzīgo soli man aizvakar, pārkārtojot dokumentus, analīžu rezultātus un tostarp arī izdrukātos ultrasonogrāfiju apskates kadrus, atgādināja mūsu apaugļotās olšūnas pirmā fotogrāfija. Tas bija mazs, melns aplītis uz mirguļojoši pelēka fona, kurā kaut ko jēgpilnu un interpretējamu cilvēkam bez medicīniskas izglītības saskatīt nebija iespējams, ja nu vienīgi neticamo faktu, ka tur, kur iepriekš nekā nebija, tagad kaut kas ir.

Otra lieta, kas palikusi atmiņā no pirmās vizītes, ir ginekologa reakcija, kad pastāstīju par man nesen veikto acu lāzeroperāciju, kura, starp citu, bija ārkārtīgi veiksmīga un bez jebkādām blaknēm. "Iespējams, tādā gadījumā būs nepieciešams ķeizargrieziens," ārsts teica. Viņš bija jauns, kautrīgs, nedaudz stostījās, un man ik pa brīdim bija jāpalīdz viņam atrast pareizo vārdu vai izteicienu angļu valodā (ginekologa apmeklējumi norisinājās Polijā), taču šo draudīgo apgalvojumu tobrīd uztvēru pavisam nopietni.

Kopumā pirmais ginekologa apmeklējums manī atstāja tādu kā nepabeigtības sajūtu – tobrīd šķita, ka šo sajūtu rada kārtējo reizi pieredzētā valodas barjera, tāpēc, apspriežoties ar bērnkopības un dzemdniecības jomā pieredzes bagātām draudzenēm, nolēmu uzmeklēt speciālistu – vecmāti, ar kuru aprunāties mātes valodā (joks te iegadījies pavisam nejauši). Sazinājos Latvijā ar mājdzemdību vecmāti, kura konsultē arī tiešsaistē, un jau pēc pirmās sarunas sapratu, ka mājdzemdības jeb plānotas dzemdības ārpus stacionāra ir risinājums, kuru pavisam nopietni apsvēršu arī es.

Karstais kartupelis

Pirmoreiz sarunājoties ar vecmāti, protams, pajautāju arī par ginekologa pieminēto iespējamo ķeizargrieziena nepieciešamību. Atklājās, ka ārsti, izdzirdot pieminam jebkādas ar acīm saistītas medicīniskas norises, nereti grūtniecēm tiešām iesaka ķeizargriezienu (angliski šādām situācijām lieliski piemērots frazeoloģisms knee jerk reaction, kuru pagrūti latviskot), lai gan tas vairumā gadījumu ir nepamatots un nevajadzīgs. Interesants un, manuprāt, šajā kontekstā būtisks fakts ir arī tas, ka, lai gan Pasaules Veselības organizācijas valstīm ieteiktais ķeizargriezienu īpatsvars ir no 10–15%, Polijā (kur es apmeklēju iepriekš minēto ginekologu) pēdējie tiešsaistē pieejamie dati par 2017. gadu vēsta, ka no 1000 dzemdībām ar ķeizargriezienu tikušas veiktas 393 – tie ir 39,3%.

Medicīniski pamatojamam procentuālajam riskam ārkārtīgi neatbilstošais ķeizargriezienu īpatsvars, protams, nebija vienīgais vai galvenais iemesls, kāpēc, plānojot savas dzemdības, steidzos rast stacionāram alternatīvu risinājumu, bet šim faktam ir konteksts, kuru rakstā apskatīšu sīkāk. Kopumā vēlos pastāstīt par to, kāpēc esam pieņēmuši lēmumu par labu mājdzemdībām – kādi faktori mūs motivējuši un kādi faktori savukārt ir pamatā mūsu vēlmei izvairīties no dzemdībām stacionārā.

Taču, pirms to daru, vēlos gan atgādināt, gan arī akcentēt, ka apzinos to, cik pretrunīgas, politiski un sociālekonomiski "uzlādētas" (un nereti kaitnieciskā dzimumlomu izpratnē balstītas) ir diskusijas par sievietes reproduktīvo funkciju un ar to saistītajām pārliecībām un vērtībām. Tādējādi pēdējais, ko vēlos, ir ar sava viedokļa izklāstu un savas personīgās nostājas paušanu radīt iespaidu, ka pārmetu citām sievietēm atšķirīgu izvēļu izdarīšanu. Grūtniecība, dzemdības, bērnkopība, būšana par māti un šo procesu rezultātā tapusī jaunā identitāte – tie visi ir pieredzes aspekti, kuri sievieti, šķiet, nostāda sabiedrisko norišu skatuves priekšplānā un rada ilūziju, ka apkārtējiem ir tiesības viņas rīcību un izvēles pastiprināti analizēt, komentēt un nereti nosodīt. Es šajā izklāstā nevēlos un neplānoju iesaistīties šāda tipa sarunā.

Tāpat arī jāņem vērā, ka dzemdību pieredzes man vēl nav – ir tikai teorētiskas zināšanas, ko esmu ieguvusi no man pieņemamiem nozares profesionāļiem, literatūras un no pieredzes bagātām draudzenēm un paziņām. Šīs zināšanas ir veidojušas manu pārliecību, un ar to arī dalīšos.

Stacionāram

Jau studiju laikā padziļināti interesējos par medicīnas ētiku un bioētiku, kur saskāros ar medicīniskā modeļa pretnostatījumu sociālajam modelim cilvēka veselības un labklājības izpratnes kontekstā. Medicīniskais modelis, kurš izcēla medicīnas personāla pārākumu pār pacientu un no šī pārākuma izrietošo asimetrisko varas dinamiku abu pušu saskarsmē, man jau toreiz šķita nepilnīgs un disfunkcionāls, pacienta pieredzi, izpratnes un iesaistes potenciālu degradējošs.

Pēc tam kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, un sāku aktīvi konsultēties ar vecmātēm un dūlām, uzklausīt draudzeņu pieredzes stāstus un iepazīties gan ar tematisko literatūru, gan statistikas datiem, ātri vien aptvēru, ka tipiskajās slimnīcā pieņemtajās jeb stacionārajās dzemdībās iesaistītie speciālisti lielā mērā savā praksē joprojām vadās pēc medicīniskajam modelim atbilstošām vadlīnijām. Manā izpratnē šī pieeja, it sevišķi grūtniecības kontekstā, šķita absurda, jo, galu galā, grūtniecība nav slimība un dzemdības, izņemot gadījumus, kad patiešām pastāv riski un paredzamas komplikācijas, nav medicīniska procedūra.

Lasītais un pieredzes stāstos uzzinātais (starp citu, lieliska, spilgta un informatīva dzemdējušu sieviešu pieredzes stāstu sadaļa pieejama Lindas Rozenbahas sadarbībā ar četrām Latvijas vecmātēm izdotajā grāmatā "Gaidības un radības ar prieku") apstiprināja, ka, izvēloties dzemdības stacionārā, pastāv visai būtisks medicīnisko iejaukšanos risks, turklāt parasti šīs iejaukšanās rada lavīnas efektu – viena it kā neliela stimulācija (dzemdību ierosināšanu mēdz sākt ar šķietami nevainīgajiem oksitocīna pilieniem) parasti noved pie nākamās, jau būtiskākas, jo iespēja netraucēti dzemdēt savā tempā jau ir atņemta.

Zināms, ka medicīnas personāls lielākoties šo iejaukšanos pamato ar to, ka sasniegts izstumšanas posmam pietiekams dzemdes atvērums (kā rezultātā var tikt arī pārdurts augļūdens pūslis), taču patiesībā katrai ārstniecības iestādei ir legālas tiesības piekopt "atšķirīgus standartus un uzturēt savu "pareizības" praksi" [1], kas nereti balstīta visai pragmatiskā monetārā "gultasvietas reiz laiks" aprēķinā.

Tāpat mūsdienu dzemdniecība joprojām cieš no padomju dzemdniecības mantojuma atblāzmas, uz kuru grāmatā "Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte" norāda arī mākslas kritiķe un feministe Jana Kukaine: "..padomju dzemdniecības mantojums, lai gan līdzīgas nostājas sastopamas arī citviet pasaulē, ir pārliecība, ka dzemdējošas sievietes ir pacientes un ka instrumenti, mēraparāti un pārējais ārstnieciskais aprīkojums ir svarīgāks par gaisotni, attieksmi un komunikāciju."

Ticu, ka, piemēram, manas mātes atmiņas par mūsu abu piedzīvoto lielo notikumu pirms 32 gadiem ir šausmu stāsts, kurš mūsdienās diezin vai atkārtojas, taču, spriežot pēc visas man pieejamās informācijas, cieņpilna komunikācija, cilvēcīga attieksme un grūtnieces vēlmju respektēšana stacionāra dzemdībās joprojām tiek uzskatīta par mazsvarīgāku faktoru nekā, piemēram, dzemdes kakla atvēruma mērīšana, iekļaušanās pareizajā laikā vai bērna nosvēršana.

Slimnīcas, tajās strādājošie speciālisti un viņu iekšējā pārliecība dzemdību sakarā noteikti atšķiras, un ticu, ka arī stacionārā dzemdības var izdoties cieņpilnas un veiksmīgas – tieši tādas, kā konkrētā grūtniece ir vēlējusies. Taču nevar noliegt, ka stacionāra dzemdību laikā potenciālas iejaukšanās un dzemdību stimulēšanas risks ir liels – neatkarīgi no tā, vai grūtniece to pati vēlas vai ne, turklāt arī tad, ja sieviete uz dzemdībām aicinājusi līdzi neatkarīgu pašas izvēlētu speciālistu (vecmāti), lēmumu pieņemšanā galavārds likumīgi pienāksies konkrētās slimnīcas dežurējošajam ārstam.

Dabiskas dzemdības un mājdzemdības

Ko tad īsti sevī ietver stacionāra dzemdību alternatīva – plānotās dzemdības ārpus stacionāra jeb mājdzemdības? Manā izpratnē mājdzemdību organizācija un norise primāri dzemdējošo sievieti atsvabina un attālina (principā – sniedz iespēju fiziski aizbēgt) no medicīniskā dzemdību modeļa – slimnīcas, kurā tev medicīnas personāla subjektīvu apsvērumu dēļ var beigties laiks, kur nereti bez būtiska pamatojuma var tikt piemēroti dzemdību stimulēšanas pasākumi un kur mātes un bērna emocionālajam stāvoklim un piesaistes veidošanai tiek piešķirta sekundāra nozīme.

Man gan gribētos konceptuāli atdalīt mājdzemdību jēdzienu no tam tuvā, bet, manuprāt, daudz tendenciozākā dabisko dzemdību jēdziena. Literatūrā (gan jau iepriekš minētajā Janas Kukaines "Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte", gan, piemēram, filozofes Dženas Beikeres esejā "Natural Childbirth is for Birds", kura publicēta eseju krājumā "Motherhood: Philosophy for Everyone") esmu saskārusies ar dabisko dzemdību jēdzienam veltītu kritiku. Kukaine savā darbā min, ka dabisko dzemdību prakse tiek konstruēta, kombinējot trīs elementus: kristīgo (augstāka spēka vadīto), psihosomatisko un latviskajā dzīvesziņā balstīto, tādējādi norādot, ka dabisko dzemdību prakse cenšas idealizēt un "atgriezties pie saknēm un sentēvu vērtībām" [2]. Šāds izejas punkts, autoresprāt, ir pretrunā nepieciešamībai šādām dzemdībām pastiprināti gatavoties – faktors, kuram turklāt ir arī nesaraujama saikne ar patērētājības ideoloģiju. Otra minētā autore Džena Beikere, savukārt, savā esejā kritizē dabiskajās dzemdībās piedzīvoto sāpju idealizēšanu un morālo vērtību, kas tām, viņasprāt, tiek piešķirta [3].

Es piekrītu, ka ir iracionāli izmantot dabisko dzemdību jēdzienu, runājot par procesu, kuram rūpīgi jāgatavojas (tad jau dabiskākas, manuprāt, ir dzemdības, kas notiek taksometrā, nepaspējot laikus aizbraukt uz slimnīcu). Es tiešām rūpīgi un apzināti gatavojos savām mājdzemdībām –  nodarbojos ar specializētu jogu un elpošanas vingrinājumiem, esmu ieviesusi izmaiņas ēdienkartē, lasu neskaitāmas grāmatas, regulāri konsultējos ar vecmāti un pat strādāju pie detalizēta dzemdību plāna. Tāpat piekrītu, ka sāpju glorificēšana dzemdību kontekstā ir visai absurda un ārpus konteksta ar pārējo notiekošo pašas sāpes vai tām pretstatītā mākslīgā atsāpināšana ir neitrāli procesi – nedz labi, nedz slikti.

Taču koncentrēšanās uz attieksmi pret piedzīvotajām vai nepiedzīvotajām sāpēm man šķiet visai netaisnīga. Es, protams, varu runāt tikai savā vārdā, bet šķiet absurdi pieņemt, ka tieši maksimāli sāpīgas dzemdības varētu būt kādas grūtnieces pašmērķis. Tāpat arī pieļauju, ka ne visas sievietes, kuras plāno dzemdības ārpus stacionāra, piesaista atgriešanās pie sentēvu metodēm (lai ko tas katram arī nenozīmētu) – galu galā, mājdzemdības notiek sertificētas vecmātes-ārstes uzraudzībā un arī viņai līdzi drošības nolūkos ir lielākā daļa no slimnīcā pieejamā aprīkojuma.

Šeit, šķiet, būtu vērts pieminēt arī mājdzemdību drošības situāciju – jautājums par dzemdību norises drošību un riskiem, galu galā, bija arī pirmais, kuru uzdeva mans partneris, kad sākām šo ideju apsvērt. Jau iepriekš minēju, ka vecmātei-ārstei mājdzemdībās līdzi ir aprīkojums, tiesa, mājas apstākļos nav iespējams veikt, piemēram, ķeizargrieziena operāciju. Līdzās tam viena no mājdzemdību privilēģijām ir tā, ka vecmāte (parasti norisē piedalās divas speciālistes) var visu uzmanību veltīt dzemdējošajai sievietei un jebkādas komplikācijas (kuru novēršana būtu iespējama tikai slimnīcā) pamanīt laikus – pirms situācija kļuvusi kritiska.

Tādējādi mani mājdzemdību idejai piesaistīja nevis apelēšana pie grūti definējamā dabiskuma principa, bet gan to raksturojošo specifisko apstākļu kopums. Sāpes pašas par sevi man nešķiet morāli augstvērtīga pieredze, taču man svarīga ir mājdzemdību nodrošinātā autonomija, pašnoteikšanās, cieņpilna attieksme un gan manis, gan man dzimstošā bērna emocionālo un laika vajadzību respektēšana.

Mājdzemdībās ir iespēja pilnvērtīgi piedalīties arī partnerim – ne tikai kā pasīvam (un nervozam) novērotājam, bet kā pilnvērtīgam dalībniekam, kuram ir sava konkrēta loma un iepriekš pārrunāti pienākumi. Mājdzemdību ilgumu nenosaka slimnīcas iekšējās kārtības noteikumi, bet gan to patiesais ilgums (protams, arī mājdzemdību laikā vecmātes izvērtē riskus un veic tos mērījumus, kuri ir absolūti nepieciešami) – lielākajā daļā gadījumu nav jāpiedzīvo dzemdību stimulācijas radītās izspiešanas problēmas un dzemdību traumas.

Spēt saskatīt kopainu

Jāatzīst, ka sākotnēji, kad vēl tikai iepazinos ar mājdzemdību ideju, mani bija pārņēmis teju ideoloģisks maksimālisms – šķita, ka šis ir vienīgais pareizais veids, kā dzemdēt, un ka visas citas iespējamās izvēles ir mazvērtīgākas. To šobrīd atzīstu tāpēc, lai mēs varētu kopīgi pasmieties par manu naivumu un tieksmi pārspīlēt, jo, lasot, domājot un runājot par šo tēmu aizvien vairāk, esmu sapratusi, ka izvēles pamatā ir komplekss identitātes, pārliecību, kā arī personīgo un sociālekonomisko apstākļu kopums, kuru kritizēt nevienam no ārpuses nav ne tiesību, ne pamata.

Būtiski pieminēt, ka iespēja izvēlēties mājdzemdības ir privilēģija – šī izvēle maksā pietiekami lielu naudas summu, turklāt tā ir laikietilpīga, jo paredz ilgstošu un nopietnu gatavošanos pašam procesam. Nenoliedzu arī iepriekš minēto Kukaines atgādinājumu, ka pirmsdzemdību piedāvājums nav atdalāms no patērētājības ideoloģijas un zināmā mērā tas pielīdzināms arī zīdaiņu mārketingam, kas paģēr milzīgu naudas summu tērēšanu zīdaiņu un bērnu gadžetos, jo "jūs taču negribat būt slikti vecāki!".

Tāpat, manuprāt, būtiska nozīme ir cilvēka raksturam, jau eksistējošajai pārliecībai un iestrādēm. Man nepavisam nebija grūti aizdegties par ideju, kas man solīja lielāku kontroli, lielāku autonomiju un pašnoteikšanos, kas saskanēja ar manu pretestību uzskatam, ka medicīnas darbinieks jebkādos apstākļos ir tas kungs un pavēlnieks, kuram ir tiesības dzemdētāju ja ne gluži ignorēt, tad vismaz izglābt pašai no sevis. Stacionāra dzemdību uzstādījumā mani, savukārt, nesaistīja pilnīgi nekas.

Es ticu, ka mājdzemdības ir veids, kādā vēlos uzsākt savas mātes gaitas. Es vēlos piedzīvot procesu, kas manu spēku un pašpaļāvību palielina, nevis vājina, kura laikā tiek ņemts vērā mans ieguldījums, zināšanas un spējas un kurā es nepiedalos kā lūdzēja, paciente vai izmisusī. Es ticu, ka šos mērķus sasniegt iespējams dažādos veidos. Es ticu, ka arī mērķi katram var un drīkst būt atšķirīgi. Esmu pārliecināta – katrai sievietei šajā situācijā izvēle jāizdara saskaņā ar savu pārliecību, savu būtību un spējām.

Bailes

Pēdējā sarunā ar vecmāti tika pieminētas bailes. Kādas ir manas bailes dzemdību kontekstā? Sapratu, ka vienīgās bailes ir no neizdošanās – no tā, ko mans prāts joprojām klasificē kā neizdošanos. Bailes no tā, ka pretēji plānotajam nāksies kaut kāda iemesla dēļ tomēr doties uz slimnīcu. Bailes, ka pārstaigāšu, ka dzemdības nesāksies pēc 40. nedēļas iestāšanās. Galu galā – bailes sevi ieprogrammēt uz vilšanās un zaudējuma sajūtu tad, ja viss nenoritēs, kā esmu iecerējusi. Es negribu, lai mana pieķeršanās pašas plānam kļūst par tādu kā greizo spoguli medicīnas iestāžu un personāla militārajai nostājai un plāniem attiecībā uz dzemdējošo sievieti. Es plānoju, es gatavojos, bet gribu nebaidīties no neizdošanās un atstāt vietu neparedzamajam. Jo vai tad pasaulē ir kaut kas vēl mazāk paredzams?

 

Atsauces:

[1] Kukaine, Jana. Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte: Neputns, 2016, 108. lpp.
[2] turpat, 113. lpp.
[3] Baker, Jen. Natural Childbirth is for Birds. In Sheila Lintott (ed.): Motherhood: Philosophy for Everyone: Wiley-Blackwell, A John Wiley & Sons, Ltd., Publication 2010, p. 159.

Cita izmantotā literatūra:

Henry, Sue Ellen. How Many Experts Does it Take to Raise a Child? In Sheila Lintott (ed.): Motherhood: Philosophy for Everyone: Wiley-Blackwell, A John Wiley & Sons, Ltd., Publication 2010.

Kalniņa, Vita. Pirmās attiecības cilvēka dzīvē: Būt kopā no ieņemšanas līdz 6 mēnešu vecumam: Ģimenes psiholoģijas centrs LĪNA, 2018.

Rozenbaha, Linda. Gaidības un radības ar prieku: Vivat Scriptum, 2011.

Agra Lieģe-Doležko

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!