9 mēneši: labklājības pamatvienība

Šis pēc sajūtām atbilst tam, kad man bija 1. bērns un šobrīd es domāju, ka tā ir neveselīga attieksme. Toreiz es kopumā jutos ļoti slikti un domāju kaut kādā līdzīgā vīzē. Un jā, tajā brīdī tam cilvēkam tā bija realitāte un patiesība. Tagad atskatoties es saprotu, ka tas nāk no ievainota, "nevesela" cilvēka skatu punkta. Un trakākais jau, ka subjektīvi tā ir taisnība tev tajā brīdī. Un nevar teikt- tev nav taisnība, tu i dumš, neko nesaproti, ir jādomā un jājūt citādāk. Un ko iesākt ar informāciju, ka manas šībrīža sajūtas un attieksme nav gluži veselīgas, ko ar to var darīt? Īsti tak neko.. manā pieredzē terapija nebija tā, kas palīdzēja. Tas ir kkāds fizioloģisku apstākļu kopums, kas liek tā redzēt un justies un nekāda smadzeņu skalošana to īsti nevar mainīt.

Lieģes-Doležko kundze, manuprāt, jūs kaut ko esat ļoti smagi pārpratusi. Viss nav tikai melns un balts. Un 9 mēnešus mazs zīdainis nav tas pats, kas 14 gadīgs bērns. Mēs te nerunājam par to, ka mammas pilnībā aizmirst par savām vajadzībām un ziedo visu savu dzīvi bērnam, vēl 17 gadu veucmā viņu pavadot uz skolu ar sviestmaizēm pusdienu kārbā. Mēs runājam par pavisam mazu zīdainīti, kura vajadzības vismaz pirmajā viņa dzīves gadā nudien vajadzētu tomēr likt augstāk par savējām. Nu paspēsiet vēl uzrakstīt rakstus un būt produktiva visu atlikušo dzīvi! Bet pirmie 3 bērna dzīves gadi ir fundamentāli viņa attīstībā un tajā, kā viņš raudzīsies uz pasauli un sevi (un arī jums kā mammu) visu savu atlikušo dzīvi. Piekritīšu komentētājai Leldei – tieši neatsaukšanās uz bērna vajadzībām padara jūs par sliktu māti. Neticu, ka jūsu dēls bez jebkādiem protestiem bija ar mieru no 3.5 mēnešu vecuma aizmigt viens un gulēt viens savā gultiņā atsevišķā istabā, jo neviens mazs zīdainītis nebūtu tam ar mieru, citādāk mēs kā cilvēks šitik tālu evolūcijā nebūtu nonākuši.
Atkārtošu – nekas nav tikai melns vai balts. Ir iespējams būt labai mammai, nejust vainas sajūtu un tai pat laikā nenoliegt sevi. Neviens nav teicis, ka būt mammai nozīmē pilnībā ignorēt savas vajadzības. Tiešām ir ļoti svarīgi parūpēties arī par sevi, neaizmirst par savām interesēm, tomēr primāri domājot, vai tas nenāk par sliktu mazajam, neaizsargātajam zīdainītim, kurš, atšķirībā no pieauguša cilvēka, nav spējīgs nolikt savas vajadzības malā. Es novēlu jums tomēr atrast līdzsvaru starp savām vajadzībām un bērna vajadzībām, atceroties, ka laiks paiet ātri, un bērni ir mazi pavisam īsu laiku.
Runājot par to, kas ir bērnam “labs”, ir pietiekami daudz dažādu zinātnisku pētījumu saistībā ar bērna psiholoģiju un smadzeņu darbību, sākot jau ar Džonu Boulbiju.

Jūs kļūdāties, apzināta neatsaukšanās uz maza bērniņa vajadzībām tieši padara Jūs par sliktu māti. Ceru, ka gandarījums par sevis nezaudēšanu ir tā vērts. 

Ja tik ļoti riebjas tas bērns, kāpēc viņu vajadzēja radīt? Ļoti daudzi iztiek bez bērniem un laiks sev ir atliektiem galiem. Ko kundzīte grib pierādīt ar saviem gaudu stāstiem?