Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Ar bērniem
04.11.2021

9 mēneši: labklājības pamatvienība

Komentē
4
Saglabā

Man nav raksturīgi piešķirt īpašu nozīmi nenoliedzami arbitrāriem laika nogriežņiem, tostarp svinēt zīdaiņa mēnešu jubilejas. Un tomēr manam dēlam nesen apritēja deviņi mēneši, tāpēc, reizē godinot arī slejas nosaukumu, esmu nolēmusi atskatīties uz šo pirmo mātišķības maratona posmu.

Tas pats cilvēks

Pirms neilga laika intervēju Berlīnē dzīvojošu zviedru izcelsmes mākslinieci, kura tobrīd mātes lomā bija pavadījusi tikai piecas nedēļas. Man atmiņā īpaši palikusi viena no viņas izteiktajām frāzēm: "Mātišķība nav mainījusi to, kāda es esmu." Šis apgalvojums, šķiet, visai precīzi raksturo arī manu pieredzi: šo deviņu mēnešu laikā es neesmu mainījusies. Vēl jo vairāk: man šķiet, ka mātišķība ir būtiski pastiprinājusi tās manas personības iezīmes, kas mani visizteiktāk raksturoja, arī pirms kļuvu par māti.

Frāzes "pēc bērna piedzimšanas es kļuvu par citu cilvēku" vai "kopš man piedzimis bērns, iepriekšējās manis vairs nav" mātišķības kontekstā izskan visai bieži. Es par to reizēm aizdomājos: diez vai atšķirība starp tām mātēm, kuras savu pieredzi apraksta šādā veidā, un mani patiešām ir tik būtiska  vai tomēr tikai semantiska? Varbūt mēs piedzīvojam līdzvērtīgas pārmaiņas, bet es tās izjūtu kā manu līdzšinējo būtību pastiprinošas, kamēr cita sieviete, iespējams, caur tām atklāj sevī ko iepriekš nezināmu? Un ko vispār nozīmē šī kļūšana par citu cilvēku? Varbūt šādus apgalvojumus mēs izsakām situācijās, kurās nespējam uzbūvēt pašiem ticamu kognitīvo tiltu starp savu jauno eksistenci un līdzšinējo?

Apstākļi arī manā gadījumā, bez šaubām, ir vērā ņemami mainījušies: es tagad daru daudz tādu lietu, kuras iepriekš nedarīju, un domāju par daudz ko tādu, par ko iepriekš nedomāju. Bet tajā pašā laikā nav ne mazāko šaubu, ka šīs jaunās lietas es daru veidā, kas man vienmēr bijis raksturīgs, un par jaunatklātajām tēmām domāju, analizēju tās un izdaru secinājumus veidā, kādā esmu to darījusi līdz šim. Cits jautājums – vai turēšanās pie savas līdzšinējās "es" jaunajos apstākļos man ir nākusi par labu.

 

Loterija

Kāda cita nesen intervēta britu izcelsmes māksliniece māte man teica: "Pēc pirmā bērna piedzimšanas es atklāju, ka man patiesībā ļoti patīk būt par māti. Man patīk pavadīt laiku mājās, ēst, skatīties televizoru un iet ārā dārzā, lai paskatītos uz kāpuriem,  – veikt darbības, kuras tīri labi sakrīt ar to, ko visai bieži gribas darīt maziem bērniem." To dzirdot, nodomāju, ka viņai gluži vienkārši ir ārkārtīgi paveicies – viņa ir laimējusi mātišķības loterijā, kuras galvenā balva ir iespēja sevi nelauzt.

Es, bērnam atnākot, šķiet, piedzīvoju pilnīgi pretējo: ikdienai kļūstot neprognozējamākai un laika trūkumam – skaudrākam, pašas būtība man sāka šķist aizvien vairāk apdraudēta. Aizvien izteiktāk sāka manifestēt manas viscentrālākās vajadzības, un tās bija ārkārtīgi tālu no jebkā, kas vismaz šajā vecumposmā būtu organiski apvienojams ar maza bērna interesēm. Jo vairāk kaut kas man šķietami tika ņemts nost, jo dzelžaināk sāku pie tā turēties.

Es nenoliedzami esmu ļāvusi daudz kam izzust vai kļūt mazsvarīgam. Piemēram, ēdiens, kas man līdz šim bija šķitis kā visai neaizvietojama un vērtīga ikdienas dzīves bauda, manā šībrīža paniskajā steigā un centienos sagrābt sev papildu minūtes darbam, ir absolūti zaudējis nozīmi. Reizēm attopos pulksten 14.00 ar dīvainu vājumu, kuru pēc brīža izdodas identificēt kā milzu izsalkumu, un tad es to visai nožēlojami remdēju visātrākajā iespējamā veidā.

Tāpat es joprojām ar dzelžainu atdevi uzturu kārtībā gan savu ārējo izskatu, gan apkārtējo vidi: pēdējo deviņu mēnešu laikā nav bijis dienas, kad es divreiz neietu dušā, neizmazgātu matus vai nesaģērbtos tīrās, kārtīgās drēbēs, un arī trauki nekad nav palikuši nenomazgāti. Turpretī nogurt esmu sev ļāvusi tik ļoti, ka nākamajā dienā no bezspēka un izmisuma jāraud – neproduktīvi, bet man visai raksturīgi.

 

Ļaušanās

Bieži bērna ierašanās kontekstā nākas dzirdēt terminus "ļaušanās" un "prioritāšu maiņa". Ironiskā kārtā, šķiet, viena no manām prioritātēm ir bijusi – nepieļaut, lai kaut kas būtiski mainās. Mainījušies ir apstākļi, pienākumi un rīcība, bet es pati neesmu mainījusies, un tieši šī "ļaušanās" vai, vismaz man, izpratne par to, ko "ļaušanās" nozīmē, ir izrādījusies nesavienojama ar to mani, kuru uzskatu par neatdodamu. To mani, kuru atdodot manis vairs nebūtu. Man līdz šim pieejamie rīki, sastopoties ar jaunām situācijām un jaunām, neierastām problēmām, acīmredzami vairs nedarbojās, taču es atkal un atkal ķēros pie tiem. Nestrādājot vienam, ņēmu nākamo, kurš, iespējams, bija stiprāks un asāks par iepriekšējo, bet jaunā veida problēmu joprojām nespēja uzveikt.

Terapeite nesen jautāja, ko tieši man nozīmē šis koncepts – "ļaušanās". Izrādījās, ka manā prātā tam vienmēr bijušas tikai negatīvas konotācijas: vājums, gļēvulība, pakļaušanās, savas gribas, savu vajadzību noliegšana. Atzīstot, ka vienīgo man pieejamo ieroču arsenāls un mana "ļaušanās" definīcija nudien mani ir iedzinusi strupceļā, viņa aicināja uz "ļaušanos" palūkoties no citas puses – no kāda man vairāk pieņemama skatpunkta. Vai ļaušanos, piemēram, nevarētu skaidrot kā situācijas pieņemšanu vismaz tādā mērā, lai tā neliktu sastingt un ļautu, nedaudz piemērojoties apstākļiem, turpināt iecerēto?

Šis risinājums man derēja. Man tika piedāvāta izeja no bezizejas situācijas, kurā gļēvu padošanos biju pretnostatījusi savai nepieciešamībai saglabāt kontroli, kas ironiskā kārtā mani sastindzināja un nospieda uz ceļiem. Savukārt terapeites pieeja ne tikai uzlaboja manu ikdienu un pašsajūtu, bet arī iemācīja kaut ko ārkārtīgi svarīgu: man nav jāmeklē savai būtībai un esencei nepiemērotas atbildes. Labi apzinoties, ka strukturēta ikdiena, plānošana un produktivitāte ir manai identitātei nozīmīgi lielumi, man nav jācenšas sevi salauzt un "ļauties" pilnībā.

 

Robežas

Mans secinājums ir vienkāršs: mātišķībā savu robežu pārkāpšana ir gan paškaitnieciska, gan neproduktīva. Tas pats, protams, attiecas arī uz citām situācijām un attiecībām, bet ticu, ka mātišķībā veselīgas robežas novilkt ir īpaši izaicinoši – galu galā tās ir robežas, aiz kurām jāatstāj pašai savs bērns. Ikdienas dzīve brīžiem sāk atgādināt staigāšanu pa naža asmeni, kura vienā pusē gaida vainas apziņa, bet otrā – sevis noliegšana. Man palīdz pārliecība, ka sevis noliegšana ir visneproduktīvākā no šobrīd pieejamajām izvēlēm.

Apstākļu kopums, kurā dzīvojam, vienmēr sastāv gan no komponentiem, kurus varam ietekmēt, gan no komponentiem, kurus ietekmēt nav iespējams. Man šķiet – lai cik pamatīgi sieviete gatavotos kļūšanai par māti, mātes pieredzē vienmēr būs tādi negatīvie komponenti, kurus ietekmēt vismaz īstermiņā nav iespējams. Taču vienmēr būs arī tādi, kurus ietekmēt ir mūsu spēkos.

Bez jebkādām pretenzijām uz universāla risinājuma atrašanu varu tikai dalīties ar savu pieredzi: kamēr objektīvi nemaināmais mani pēdējā laikā īpaši neuztrauc, tas negatīvais, ko ir iespējams mainīt, bet, kuram kaut kādu iemeslu dēļ neesmu vēl ķērusies klāt, manu pašsajūtu ārkārtīgi pasliktina. Es ticu, ka šīs izvēles lielā daļā gadījumu tiek formulētas neproduktīvajā "mātes labums pret bērna labumu" dihotomijā, tāpēc nobeigumā vēlos ko ierosināt.

 

Labāks kam?

Reizēs, kad virspusēji tiek diskutēts par to, vai kaut kas ir bērnam "labs" (barošana ar krūti vai mākslīgo piena maisījumu, gulēšana vecāku gultā vai citā istabā, aizmigšana pie krūts vai patstāvīgi, bērna pirmajos dzīves gados strādājoša vai nestrādājoša māte utt.), diskusija, iespējams, izvērstos saturīgāka, ja mēs aplūkotu gan to, ko sevī ietver termins "labs", gan to, vai esam identificējuši šai situācijai piemērotāko labklājības objektu. Termins "labs" vai "labāks" bērnkopības kontekstā ap sevi ir sapulcējis gana daudz dažādu pieņēmumu, nozīmju un attieksmju (viena no biežāk sastopamajām noteikti ir nosodījums), tāpēc to noteikti nevar uzskatīt par viennozīmīgu. Vai šis kaut kas ir būtiski labāks par alternatīvu? Labāks fizioloģiski vai emocionāli? Labāks īstermiņā vai ilgtermiņā?

Taču diskusija par to, kas ir "labāks", manuprāt, ir maznozīmīga tad, ja neesam identificējuši situācijai visprecīzāk atbilstošo labklājības objektu jeb, kā man to gribas dēvēt, – labklājības pamatvienību. Vai kaut kas var būt labs bērnam tad, ja tas nav piemērots mātei vai visai ģimenei? Bērna absolūtā fiziskā un emocionālā atkarība no vecākiem, protams, var mūsos radīt maldīgo priekšstatu, ka savas vajadzības jāatstāj novārtā. Nav šaubu, ka bērna ierašanās maina vecāku fizisko realitāti, un tomēr, ņemot vērā, cik dažādi risinājumi ir pieejami katrai problēmai, grūti noticēt, ka savu vajadzību ignorēšanas slazds ir absolūti neizbēgams un objektīvs.

Mans bērns guļ viens savā istabā kopš trīsarpus mēnešu vecuma, jo, guļot kopā, nevienam no ģimenes locekļiem nav iespējams izgulēties, bet tas mani nepadara par sliktu māti. Mans bērns dzīvo saskaņā ar rūpīgi izplānotu laika grafiku, bet tas mani nepadara par sliktu māti. Es mācu bērnam iemigt pašam un ticu, ka viņa patstāvība mums abiem ir vienlīdz būtiska, bet tas mani nepadara par sliktu māti. Mans bērns, iespējams, gribētu naktī joprojām tikt barots ar krūti, bet tas nav savienojams ar manu nepieciešamību dienā saglabāt skaidru prātu, lai darbotos radošā profesijā, un arī tas mani nepadara par sliktu māti. Un man ir žēl, ka šis palīgteikums man joprojām šķiet nepieciešams.

Mans bērns šajā mājsaimniecībā nav vienīgais cilvēks, kura vajadzības ir nozīmīgas. Protams, šobrīd viņa fiziskās un emocionālās vajadzības tiek apmierinātas daudz lielākā mērā nekā pārējo ģimenes locekļu vajadzības, bet, ilgstoši ignorējot mūsējās, bērns ne tikai neuzaugs veselīgā vidē, bet, manuprāt, saņems arī visnotaļ kaitniecisko vēstījumu: "Vecākiem, īpaši jau mātei, savam bērnam ir jāziedojas." Tā vietā es vēlos, lai laimīgi esam mēs visi un, protams, mūsu kopīgās Venna diagrammas pārklājuma zonas ietvaros laimīgu darām cits citu.

Agra Lieģe-Doležko

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!