Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Ar bērniem
27.01.2022

9 mēneši: izlasāmās literatūras saraksts

Komentē
6

Tas, ko varētu dēvēt par izlasāmās literatūras sarakstu, nešaubīgi ir visai ērts un patīkams žanrs. Tam ir zināma līdzība ar deviņdesmito gadu beigās populārajām skolas atmiņu kladēm, kuras aizpildot vismaz uz mirkli varēji iztēloties, ka tavs viedoklis un preferences klades īpašniekam ir ļoti svarīgas (lai gan, protams, lielākā daļa izteikto viedokļu nevienu neinteresēja un visi vienmēr steidzās izlasīt tikai atbildes uz jautājumiem "Simpātija" un "Ko tu domā par mani?"). Lai nu kā, mātišķībā nodzīvotais gads ir paplašinājis arī manus literāros apvāršņus, un šajā rakstā es izlikšos, ka man kāds ar lielu interesi ir uzdevis jautājumu: "Kuras ir tavas 10 iecienītākās grāmatas par mātišķību?" vai varbūt drīzāk: "Kuras 10 grāmatas par mātišķību tu man pavisam noteikti ieteiktu izlasīt?" Prieks, ka pajautāji.

Pirms sāku, vēlos piebilst, ka nepieminēšu grāmatas par bērna aprūpi vai grāmatas, kuras varētu ierindot žanrā "padomu literatūra" (nu labi, ar vienu labi pamatotu izņēmumu). Tā vietā savu sarakstu tematiski esmu sadalījusi divās aptuvenās kategorijās: autobiogrāfiskā proza un proza par mātišķību un non-fiction jeb teorētiska rakstura teksti par mātišķību ar sociopolitiski feministisku ievirzi (kuros nereti pavīd arī autobiogrāfiskas prozas elementi).

Tas, cik piņķerīgi šos darbus ir klasificēt un nodalīt, iespējams, norāda uz to, ka tie zināmā mērā pieder vienai kategorijai, bet, iespējams, arī uz to, ka teksti par mātišķību, kad par to raksta mātes, neviennozīmīgā un "izplūdušā" formāta ziņā gan tīši, gan netīši spoguļo šo tekstu saturu un tematiku. Galu galā, mātišķība mākslā un literatūrā iedvesmo un spēj paplašināt kognitīvos apvāršņus, taču reizē ierobežo, atņem laiku un ļauj pārdomu procesam pieslēgties saraustīti, pa kripatiņai vien zogot laiku izpētei un rakstīšanai; tāpat mātišķības pieredze atklāj iepriekš neapzinātus ierobežojumus, par kuriem runāt tikai trešajā personā, ignorējot savu personīgo pieredzi, būtu gluži absurdi.

Autobiogrāfiskā proza un proza par mātišķību

Pirmais no pieciem autobiogrāfiskās prozas darbiem, kurus vēlos ieteikt, ir Reičelas Kaskas (Rachel Cusk) darbs "A Life’s Work". Šo grāmatu es lasīju, iespējams, tam vismazāk piemērotajā laikā – esot devītajā grūtniecības mēnesī un pirmajās bērna dzīves nedēļās. Atceros, ka nereti to lasīju naktīs, barojot bērnu ar krūti; zināms, ka naktīs domas jau tā sliecas uz depresīvo pusi, un Kaskas darbs situāciju ne par mata tiesu neuzlaboja – tas bija atklāts un skarbs autores mātišķības pieredzes atainojums. Kaska uzbūra ļoti patiesu sajūtu par mātišķības sākuma neiedomājamo svešādību, brutālo pāreju, ar kuru jāsadzīvo jaunajai mātei, paralēli cenšoties apkārtējiem pārliecinoši nodemonstrēt to, ko viņi nez kāpēc no tās sagaida: ka viņa būs kompetenta, sapratīs, kas notiek, un ka šajā jaunajā, neierastajā un nereti šausminošajā vidē jutīsies kā zivs ūdenī.

Lai gan iepriekš solīju, ka rokasgrāmatas nepieminēšu, Šeilas Heti (Sheila Heti) "Motherhood" patiesībā man bija tieši rokasgrāmatas vietā. Šis autobiogrāfiskais darbs atspoguļo Heti centienus, tuvojoties 40 gadu vecumam, vairāku gadu garumā meklēt atbildi uz jautājumu, vai viņai vajadzētu kļūt par māti (spoiler alert: viņa par māti nekļūst). Heti pārdomas lasīju brīdī, kad pati sāku apsvērt domu par bērna radīšanu, un gan viņas uzdotie jautājumi, gan ar tiem saistītie sabiedrības aizspriedumi un bioloģiskā determinisma fons palīdzēja man nonākt līdz ietvaram, kurā vispār iespējams sākt šķetināt iespējamos iemeslus, kas varētu būt pamatā vēlmei pēc bērna. Uzskatu, ka Heti drosme un neapstāšanās cilvēcei neglaimojošu secinājumu priekšā ļāvusi man atzīt, ka manā šķietami rūpīgi pārdomātajā rīcībā ir arī vieglprātīgi, dzīvnieciski un neizskaidrojami komponenti.

Mārjas Kangro (Maarja Kangro) autobiogrāfiskais romāns "Stikla bērns" (romāns tulkots latviski), iespējams, nav gluži par mātišķību, bet tas noteikti ir par attieksmi un rīcību, kura no sievietēm tiek sagaidīta, pat pieprasīta, līdzko viņas kaut vai tikai pieskaras mātišķības pasaulei. Kangro par māti tā arī nekļūst – pēdējās valsts apmaksātās mākslīgās apaugļošanas procedūras rezultātā iestājusies grūtniecība beidzas medicīniskajā abortā, jo embrijam ir smagas, ar dzīvību nesavienojamas patoloģijas. Kaut romānā tiek aprakstīta traģiska pieredze, veids, kādā Kangro par piedzīvoto runā, mani sajūsmina: viņas intelektuālais, analītiskais skatījums un sistemātiskā, uzstājīgā atbilžu meklēšana lasītājam neļauj aiziet pa iestaigāto, skumīgo feel-good taciņu, kas šādās situācijās būtu saprotama un ierasta. Man prieks, ka lasot mēs visi līdz ar Kangro esam spiesti piedzīvot neērtību, spriedzi, šausmas un neatbildamo bioētikas jautājumu slogu.

Orijana Falači (Oriana Fallaci) autobiogrāfiskajā romānā "A Letter to a Child Never Born" sarunājas ar savu bērnu, kuram tā arī nav lemts piedzimt un kurš viņas dzemdē nomirst grūtniecības pirmajā trimestrī. Romāns tapis 1975. gadā, un tajā Falači atļaujas atklāti apspriest gan lēmumu bērnu audzināt viena, gan šaubas par to, vai izvēle grūtniecību saglabāt viņai vispār ir piemērota. Falači darbs, kuru uzgāju, pateicoties Kangro netiešajam ieteikumam (Kangro "Stikla bērnā" atbildes meklē arī citu, zaudējumu piedzīvojušu autoru autobiogrāfiskajās liecībās), man šķita kā padrūma, miglā tīta fabula, kuras morāle, autores pausta caur sevis šaustīšanu, apzināti atstāj lasītāju nemierā. Falači nepārtraukti demonstrē, cik mātišķībai nepiemērota ir viņas dzīve un cik "nemātišķa" ir viņa pati, taču sarunās ar savu nedzimušo bērnu konstruē tandēmu un tādu savstarpēju sapratni, kādu nekad iepriekš nav piedzīvojusi. Gala beigās grūti pateikt, vai ciniska ir viņa, apzināti riskējot ar spontāno abortu un atzīstot sevi par vainīgu pašas iztēlē izspēlētajā tiesas prāvā, vai tomēr es, šauboties, vai Falači pietiek izpratnes, lai tik pārliecinoši runātu par mātišķību. Literatūra man reti liek justies tik neērti, un par to Falači varu teikt lielu paldies.

Elenas Ferantes (Elena Ferrante) romāns "The Lost Daughter" jāpiemin kontekstā gan ar citiem Ferantes izcilajiem darbiem (piemēram, kvadriloģiju "Neapolitan Novels"), kuros sieviešu iekšējā pasaule un savstarpējās attiecības atklātas ķirurģiski precīzā un asinis stindzinošā daiļumā, gan tāpēc, ka lieliska ir arī Megijas Gilenholas (Maggie Gyllenhaal) pagājušajā gadā režisētā šī romāna ekranizācija. "The Lost Daughter" centrā ir "sarežģīta" māte – daudzšķautņaina un iekšēju konfliktu plosīta; tāda, kura ne mazākajā mērā dabiski neieguļas idealizētas mātišķības cepumu formiņā. Man Ferantes romāns galvenokārt ir brīdinājums: neatdod sevi visu, nepārcenties, neizšauj visu pulveri centienos būt "pareiza" un nesavtīga māte, jo to, visdrīzāk, nāksies nožēlot ar uzviju. Bēdīgāka interpretācija, par kuru es cenšos nedomāt, visdrīzāk ir: dažām sievietēm mātišķība, neatkarīgi ne no kā, sagādās tikai un vienīgi mokas un zaudējumus.

Teorētiskie darbi par mātišķību

Elianes Gleizeres (Eliane Glaser) grāmata "Motherhood: A Manifesto" daudzu lasītāju, tostarp manā atmiņā, galvenokārt palikusi ar teju ikonisko uzsaukumu: "Mātišķība ir feminisma nepadarītais darbiņš!" Lai gan dusmas nereti tiek nopeltas kā neproduktīvas emocijas (un, protams, mizogīnijas piekritēju aprindās "dusmu" un feminisma kombinācija tiek apsmieta kā loģiskas argumentācijas spēku atceļošs lielums), Gleizeres visaptverošā un detalizētā situācijas analīze vismaz manī aktivizēja katrā ķermeņa šūnā mītošās eksplozīvo dusmu molekulas – un sajūta bija laba! Gleizere atmasko vēsturiskos, politiskos, medicīniskos un sociālos šķēršļus un aizspriedumus, ar kuriem mātēm ikdienā nākas saskarties joprojām, sākot ar grūtniecības aprūpi līdz diskriminācijai darba vidē un līdzsvara un vienlīdzības trūkumam mājās. Ja jums mātišķības kontekstā bieži nākas uzklausīt seksistiskus, muļķīgus un provokatīvus apgalvojumus, Gleizeres darbs nodrošinās izcilu munīciju, ar kuru no tiem "atšaudīties".

Lieliskā pašmāju feminisma teorētiķe Jana Kukaine latviešu lasītājiem piedāvā Gleizeres manifestam radniecīgu tradicionālās un idealizētās mātišķības idejas kritiku monogrāfijā "Daiļās mātes". "Daiļās mātes" ir ne tikai sulīga un pētījumos pamatota atbilde vietējiem sievišķības ekspertiem, kuri, kā likums, sievietes un mātes tēlu attēlo kā plakanu un ēterisku bezgribas objektu, bet darbs ir pārpilns arī ar atsaucēm uz latviešu mākslinieču feministu darbiem par mātišķību un to analīzi – īsta medus maize mākslas mīļotājiem, kuri vēlas iepazīties ar patiesi trīsdimensionālu mātišķības pieredzi. Kukaines darbs šķetina seksualitātes, grūtniecības, dzemdību un laktācijas tēmas, nolobot tām aizspriedumu un romantisku izskaistinājumu uzslāņojumus. 

Džoelijas Brērlijas (Joeli Brearley) grāmata "Pregnant Then Screwed" piecas zvaigznes pelnījusi par nosaukumu vien, bet tas tomēr nav popsīgs manifests, kā varbūt varētu šķist. "Pregnant Then Screwed" primāri ir britu autores un aktīvistes radīta nevalstiskā organizācija, kas nodrošina bezmaksas informatīvu un juridisku atbalstu sievietēm, kuras grūtniecības laikā vai pēc bērna piedzimšanas ir saskārušās ar diskrimināciju darba vietā. Grāmata, protams, ir par to pašu tēmu – tā saucamo "mātišķības sodu" (motherhood penalty), kas raksturo dažādos veidus, kādos sievietes pēc (un nereti arī pirms) bērna piedzimšanas nonāk finansiāli un profesionāli nelabvēlīgā situācijā. Brērlijas darbs pieder pie žanru klasifikāciju piņķerējošajiem darbiem, jo veidot organizāciju un rakstīt grāmatu viņu, protams, motivējusi negatīvā personiskā pieredze, par ko viņa vēsta arī grāmatā. Dusmu skalā Brērlijas darbs neatpaliek no Gleizeres manifesta, taču tajā ir tik daudz praktiskas informācijas par to, kā atpazīt un atmaskot diskrimināciju, kā arī ieteikumi, kā tālāk rīkoties, ka sajūta lasot vismaz nav bezpalīdzīga.

Prajas Agarvālas (Pragya Agarwal) teorētiski autobiogrāfiskā monogrāfija "(M)otherhood" žanru klasifikāciju transcendē vairāk nekā visas iepriekš pieminētās grāmatas, jo, detalizēti pētot un analizējot neauglības, dzemdību un reproduktīvo tiesību tēmas, Agarvāla paralēli stāsta arī pašas stāstu par sekundāro neauglību. Agarvāla jaunībā ir dzemdējusi meitu, pēcāk viņai bijis aborts, bet vēlreiz ieņemt bērnu viņai tā arī neizdodas, kas mudina viņu pētīt un apsvērt alternatīvas – adopciju un surogāciju. Agarvālas dvīņus dzemdē surogātmāte, un autore tekstā bezkaislīgi apspriež ne tikai ar surogāciju saistītās ētiskās un psiholoģiskās dilemmas, bet arī cenšas šķetināt sabiedrības nezūdošo apsēstību ar sieviešu ķermeņiem un auglības jautājumiem.

Emīlijas Osteres (Emily Oster) "Cribsheet" ir vienīgā no manis ieteiktajām grāmatām, kuru varētu likt plauktiņā "grāmatas par bērnu aprūpi", bet tā man šķiet pieminēšanas vērta – galvenokārt tāpēc, ka atšķirībā no citām bērnkopības "teoriju" grāmatām tā mātes (un arī tēvus, kuri to lasa) nevis iegrožo, bet ļauj pārmaiņas pēc sajusties kompetentām un spriestspējīgām. Ostere ir ekonomiste, un viņai svarīgākais šķiet vecākiem nodrošināt kvalitatīvus izejas datus, kā arī skaidru metodi šo datu apstrādei – lēmumu pieņemšana tiek atstāta pašu ziņā. Ostere apzinās, ka vide, kurā vecākiem, it īpaši mātēm, nākas izdarīt izvēli, nereti ir toksiska, atzīstot, ka "atmosfēra, kas valda bērnkopības sfērā, izvēles ļoti reti prezentē veidā, kas vecākiem sniedz autonomiju". Viņasprāt, būtisks autonomu bērnkopības lēmumu pieņemšanas komponents ir arī risku un alternatīvu priekšrocību (ja tādas ir) apzināšanās. Mūsu izvēlēm nav jābūt pilnībā brīvām no riska vai negatīviem faktoriem – svarīgi ir tos nenoliegt un nekrist kognitīvās disonanses kārdinājumā, uzstājot ka mūsu teorija ir vienīgā pareizā.

Ceļavārdu vietā vēlos pieminēt, ka grāmatas par mātišķību nav paredzētas tikai mātēm, tāpat kā filmas par Džeimsu Bondu nav paredzētas tikai vīriešiem pusmūžā, kuri šī dzīves posma vārdā nodēvēto krīzi risina, flirtējot ar sekretārēm un nepakļaujoties priekšniecības norādījumiem. Ironiski, iespējams, jo pēdējā laikā to vien daru, kā lasu grāmatas par mātišķību (izņemot tad, kad lasu abstraktus zinātniskās fantastikas romānus), bet tomēr gribu apgalvot, ka mums nav jālasa grāmatas tikai par sevi un cilvēkiem, kuri piedzīvo to pašu, ko mēs.

Sievietes to parasti uzzina jau agrā bērnībā, jo līdztekus Pepijai Garzeķei mums vienmēr šķitis pavisam normāli fanot arī par Pīteru Penu, Tomu Sojeru vai Hariju Poteru, bet mātišķības tēma, šķiet, iemājojusi vēl tālākā, galīgi noputējušā, ar mītiem apvītā bibliotēkas bēniņu plauktā. Par šo ar cilvēces turpināšanos tieši saistīto pieredzi vairāk derētu zināt visiem, jo mātišķība nudien ir gan dzimumu līdztiesības, gan pamata cilvēktiesību ziņā nepadarīts darbiņš. Taču šie teksti nav tikai izglītojoši – tie ir arī ārkārtīgi bagātīgi, krāšņi un transformāciju plosītu iekšējo pasauli atklājoši. Par to neuzzināt patiesi būtu zaudējums.

 

Saites uz grāmatām:

Agra Lieģe-Doležko

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!