Kad pirmoreiz rakstīju par to, ka ar vīru plānojam bērnkopības pienākumu veikšanā iespēju robežās iesaistīties līdzvērtīgi, no sievietēm saņēmu vairākus komentārus, kuru esenci īpaši skaudrā izteiksmes veidā pauda šis: "Pat ļaunākajos murgos es savu bērnu negribētu ar kādu citu dalīt uz pusēm!" Šis komentārs mani šokēja ne tikai tāpēc, ka tobrīd vēl biju pārliecināta – nevienlīdzīgs bērnkopības pienākumu dalījums varētu būt tikai līdz ideālam tālu apstākļu sakritības vai tēva lomā nepietiekami ieinteresēta partnera nostājas rezultāts, bet arī tāpēc, ka šo komentāru saņēmu no dzimumu līdztiesības idejās šķietami ieinteresētas personas.
Līdzīgas pārdomas mani pavadījušas arī pēdējo nedēļu laikā, kad aktuāls kļuvis man ārkārtīgi būtiskais jautājums par otram vecākam nenododamās bērnu kopšanas atvaļinājuma kvotas (tautā sauktas arī par "tēva kvotu") ieviešanu Latvijā.
"Tēva kvota"
Eiropas Komisija nākusi klajā ar Direktīvu par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem, kuras prasības visām Eiropas Savienības dalībvalstīm jāievieš līdz 2022. gada 2. augustam un kuras risinājumu tiesību aktos Latvijā aktualizējusi Labklājības ministrija. Šīs direktīvas vispārējais mērķis ir nodrošināt vīriešu un sieviešu vienlīdzīgas iespējas darba tirgū un vienlīdzīgu attieksmi darbā, savukārt divi specifiskie tās mērķi ir uzlabot piekļuvi darba un privātās dzīves saskaņošanas iespējām un veicināt ar ģimenes pienākumiem saistītu atvaļinājumu un elastīga darba nosacījumu izmantošanu. [1]
Veids, kādā ES dalībvalstīm realizēt šos specifiskos mērķus, ir šāds: direktīva paredz – katram no bērna vecākiem ir individuālas tiesības uz 4 mēnešus ilgu apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu, kā arī (un šī realitātē ir būtiskākā izmaiņa) 2 mēneši no bērna kopšanas atvaļinājuma nav nododami otram vecākam. Uzreiz precizēšu, ka Latvijā bērna kopšanas atvaļinājumu arī līdz šim abiem bērna vecākiem savā starpā bija iespējams dalīt pēc pašu ieskatiem – respektīvi, BKA pēc likuma arī iepriekš nebija atvaļinājums, kas ekskluzīvi pienācies tikai bērna mātei.
Taču saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras sniegtajiem datiem par vecāku pabalstu saņēmējiem vīrieši bērnu kopšanas atvaļinājumu Latvijā līdz šim izmantojuši reti. Saskaņā ar VSAA datiem 2020. gadā vidēji mēnesī vecāku pabalstu saņēma 21 322 cilvēki, tostarp 17 596 sievietes un 3 726 vīrieši. Taču, ņemot vērā, ka šo pabalsta saņēmēju skaitā ir arī strādājoši vecāki, kuriem pabalsts tiek maksāts samazinātajā apmērā, tostarp 703 sievietes un 2 417 vīrieši, var secināt, ka lielākā daļa vīriešu, kuri saņem bērnu kopšanas pabalstu, bērnu kopšanas atvaļinājumu faktiski neizmanto.
Sākot ar nākamā gada 2. augustu, 4 mēneši no kopējā BKA ir paredzēti katram no abiem vecākiem, atlikušos mēnešus (valstīs, tostarp Latvijā, kur BKA ir ilguma ziņā visai draudzīgs) sadalot pēc saviem ieskatiem. Saistoša gan ir tikai likuma daļa, kas paredz, ka 2 no šiem 4 mēnešiem otram vecākam vairs nodot nevarēs – respektīvi, ja viens no vecākiem neizlieto pat šos 2 nenododamos atvaļinājuma mēnešus, tie un tiem piesaistītais vecāku pabalsts ģimenei nav pieejams.
Tāpat skaidrības labad jāpiebilst, ka Labklājības ministrija solījusies pēc būtības skatīt arī visas situācijas, kuras standarta modelim neatbilst, piemēram, parūpēties par to, lai ģimenēs, kurās bērnam oficiāli ir tikai viens no vecākiem, kopējais BKA ilgums nesamazinātos.
Vienlīdzība darba tirgū
Eiropas Komisijas direktīvas vispārējā mērķa – nodrošināt vīriešu un sieviešu vienlīdzīgas iespējas darba tirgū un vienlīdzīgu attieksmi darbā – saikne ar "obligātās kvotas" ieviešanu, manuprāt, ir tieša un pašsaprotama: gender pay gap un ierobežotām sieviešu karjeras izaugsmes iespējām ir nešaubīga saistība ar primārās aprūpes personas lomas uzņemšanos tad, kad ģimenē ienāk bērni. Saskaņā ar Rīgas Stradiņa universitātes antropologu Klāva Sedlenieka un Kristīnes Rolles veikto pētījumu "Palīdzēt un atbalstīt: Latvijas tēvi ģimenes dzīvē" Latvijas sabiedrībā, tāpat kā daudzviet citur, tēva darba pienākumi tiek uztverti kā nozīmīgāki, kamēr mātes nepieciešamība upurēt darbu bērna interešu labā tiek uztverta par pašsaprotamu.
Šīs medaļas otrajā pusē savukārt atrodas tikpat stereotipiskais uzskats, ka mājsaimniecības finansiālā drošība ir vīrieša uzdevums – viņam jārūpējas par to, lai mātei un bērnam nekā netrūktu.
Tādējādi bērna kopšanas atvaļinājuma "obligātajai kvotai" paredzēts amortizēt sieviešu faktisko vai potenciālo diskrimināciju darba tirgū: ja darba devējam ir skaidrs, ka vismaz daļu no bērna kopšanas atvaļinājuma izmantos abu dzimumu pārstāvji, mazināsies iemesls karjeras izaugsmes iespēju ziņā dot priekšroku vīriešiem.
Viens no jautājumiem, uz kuru šajā kontekstā man nācies atbildēt, ir: vai ar šādu "obligāto minimumu" patiešām pietiks būtisku pārmaiņu ieviešanai? Apstiprinošai atbildei, manuprāt, par labu runā Zviedrijas piemērs. Zviedrijā otram vecākam nenododamā bērna kopšanas atvaļinājuma daļa viena mēneša apmērā tika ieviesta 1995. gadā; 2002. gadā tā tika pagarināta uz diviem mēnešiem, bet 2016. gadā – uz trim mēnešiem. Šobrīd Zviedrijā bērna kopšanas atvaļinājumā dodas vairāk nekā 90% tēvu, kuri izmanto vairāk nekā 31% no kopējā atvaļinājuma dienu skaita. Būtiski šajā kontekstā ir tas, ka vidēji tie ir 4,5 mēneši – tātad Zviedrijā tēvi izņem vairāk par savu triju mēnešu "obligāto kvotu". Pārmaiņas, kā redzams, nenotiek vienas dienas laikā, taču Zviedrijas piemērs liecina, ka tās ir fundamentālas, nevis tikai "kosmētiskas".
Tēvs Latvijas sabiedrībā
Ja vienlīdzīga attieksme darba tirgū ir direktīvas mērķis, kurš, varētu teikt, attiecas uz sievietēm, tad tās specifiskais mērķis – uzlabot piekļuvi darba un privātās dzīves saskaņošanas iespējām –, manuprāt, attiecas uz tēviem. Manā izpratnē dzimumu līdztiesības ideja jau pēc definīcijas sevī ietver tiekšanos uz sociālām pārmaiņām, kas pozitīvi ietekmētu gan sievietes, gan vīriešus – tā nav nulles summas spēle, kurā vairāk vienam nozīmētu mazāk otram.
Šobrīd Latvijas sabiedrība (gan vīrieši, gan sievietes) tēvus uzskata galvenokārt par atbalsta funkcijas veicējiem ģimenē, kuriem bērna aprūpes jautājumos līdz galam neuzticas ne sievietes, nedz arī viņi paši. [2] Būtiskākais faktors, kurš kavē tēva pilnvērtīgu un mātei līdzvērtīgu iesaisti ģimenes dzīvē, ir joprojām valdošais uzskats, ka bērna audzināšana un aprūpe ir sieviešu atbildības un kompetences joma – it īpaši bērna dzīves pirmajos gados. [3]
Tajā pašā laikā pētījumos [4] pierādīts, ka tēva iesaiste bērna audzināšanā, tostarp agrīnā vecumā, pozitīvi ietekmē bērna kognitīvo, emocionālo un sociālo attīstību, turklāt dod tēvam iespēju nostiprināt savu vietu ģimenes struktūrā, kā arī stiprināt savu emocionālo stabilitāti un saikni ar bērniem. [5]
Ja ģimenes ikdienā vecāku iesaistes un klātesamības asimetrija varētu šķist pieciešams lietu "dabiskās kārtības" rezultāts, tad situācija, kādā Latvijas tēvi lielākoties nonāk pēc laulības šķiršanas (Latvijā katru gadu tiek šķirtas ap 6000 laulību), lieliski izgaismo status quo nepilnības.
Latvijā šķiršanās rezultātā bērni lielākajā daļā gadījumu paliek dzīvot pie mātēm, savukārt tēviem pastāv augsta iespēja kļūt par "otrās šķiras vecākiem". [6] Lai gan tēvi izrāda augošu vēlmi uzturēt sakarus ar saviem bērniem pēc šķiršanās ar viņu māti, ceļā stājas ne tikai sociālās normas un stereotipi, kurus iemieso arī par ģimenes jautājumiem atbildīgo institūciju lēmumi, bet nereti notiekošais lūzums tēva attiecībās ar bērniem, kuras tēvs līdz šim lielākoties veidojis pastarpināti – caur bērna māti.
Galarezultātā tēvam pēc šķiršanās attiecības ar bērnu bieži jāveido no jauna, turklāt jāpaspēj to izdarīt nesamērīgi īsā laika periodā: stundu skaits, kuru tiesa piešķir tēvam, ir 15% no kopējā stundu skaita gadā. [7]
Nanny state
Manis iepriekš minētajos pētījumos gan konstatēti ne tikai tēva iesaistes trūkuma negatīvie efekti, bet arī tas, ka sabiedrība kopumā esošo situāciju pieņem un uztver par normālu – galu galā, par tēvu kompetences trūkumu ziņo ne tikai daļa no aptaujātajām mātēm, bet arī paši tēvi. Jāpiekrīt, ka situācijās, kurās tiek iedarbināts tā saucamais nanny state mehānisms jeb notiek noteikta līmeņa valsts iejaukšanās situācijās, kurās pilsoņi līdz šim varējuši brīvi īstenot savu izvēli, ir vērts vajadzību pēc šādas iejaukšanās rūpīgi izsvērt. Galu galā, ne vienas vien ģimenes kopīgā reakcija uz bērna kopšanas atvaļinājuma "obligātās kvotas" ieviešanu ir bijis jautājums: kāpēc nevaram paši turpināt izvēlēties, kā šo atvaļinājumu dalīt?
Arguments par labu "obligātās kvotas" ieviešanai kā tādai, manuprāt, ir tas, ka kvotu sistēma principā ir gana ātrs un efektīvs līdzeklis cīņā ar sistemātisku nevienlīdzību (piemēram, lai veicinātu sieviešu iesaisti konkrētās profesionālās sfērās un līmeņos). Taču primāri ir apzināties, ka tādus lēmumus kā, piemēram, kurš no vecākiem dosies bērna kopšanas atvaļinājumā, mēs nepieņemam vakuumā – būtu naivi iztēloties, ka lēmuma pieņemšanas laikā ģimenes motivāciju ietekmē tikai pašu vēlmes.
Būtisks ir, piemēram, ekonomiskais faktors – bērna kopšanas atvaļinājumā nereti dodas vecāks, kuram ir mazāki ienākumi, jo vecāku pabalsts, kurš procentuāli piesaistīts līdzšinējiem pabalsta saņēmēja ienākumiem, šādā gadījumā nozīmētu mazāku "robu" ģimenes kopējā budžetā. Apzinoties saikni starp šo faktu un eksistējošo atalgojuma atšķirību starp dzimumiem (gender pay gap), izvēli bērna kopšanas atvaļinājumā doties sievietei vairs nevar uzskatīt par absolūti brīvu no spiediena.
Tāpat sabiedrībā pastāvošo sociālo normu un aizspriedumu dēļ problemātiski bērna kopšanas atvaļinājumā doties var būt arī tēvam. Būtiska ir, piemēram, darba devēja attieksme – kamēr pastāv uzskats, ka bērna kopšanas atvaļinājumā "jādodas sievietei", ikviens vīrietis, kurš izlemj doties bērna kopšanas atvaļinājumā, riskē saskarties ar diskrimināciju no darba devēja puses. Tādējādi valsts ieviestā "obligātā kvota" neitralizē gan finansiālo spiedienu bērna kopšanas atvaļinājumā doties tikai vecākam ar mazākiem ienākumiem, gan potenciālo stigmu un diskrimināciju darba vietā, ja bērna kopšanas atvaļinājumā doties izvēlas vīrietis. Tādējādi par "obligātās kvotas" diviem mēnešiem atbildību simboliski uzņemas valsts – darba devēja izpratnē vīrietis atvaļinājumā dodas, lai ģimene nezaudētu kopējo atvaļinājuma laiku. Šāda "amortizācija", manuprāt, lieliski darbojas pārejas periodā, kamēr faktiskajai situācijai pielāgojas arī sabiedrība un mainās tradicionālā dzimumlomu izpratne.
Kam "pienākas" bērns?
Man personīgi problemātiskāka par valsts iejaukšanās faktoru šķiet situācija, kad pret tēva līdzvērtīgu iesaisti bērnkopībā aktīvi iestājas bērna māte. Raksta sākumā minēto komentāru, kurš tika attiecināts uz manu vēlmi vienlīdzīgi dalīt bērnkopības pienākumus ar vīru, – "Pat ļaunākajos murgos es savu bērnu negribētu ar kādu citu dalīt uz pusēm!" –, pēdējo pāris nedēļu laikā atšķirīgās "smaguma pakāpēs" man nācies dzirdēt vairākkārt.
Daļa sieviešu izteikto iebildumu – tie, kuri pamatā saistīti ar bažām par vīrieša kompetences trūkumu bērna aprūpes un mājokļa uzturēšanas kārtībā jautājumos, – manuprāt, ir ļoti viegli atspēkojami. Šie iebildumi gluži vienkārši nevis piedāvā objektīvus pretargumentus likumdošanā plānotajām izmaiņām, bet gan izgaismo tieši tās šobrīd pastāvošās problēmas, kuras izmaiņām paredzēts vērst par labu.
Taču vairākkārt esmu saskārusies arī ar sieviešu pausto uzskatu: tiesības lemt par to, kurš dodas bērna kopšanas atvaļinājumā, ekskluzīvi pienākas mātei – respektīvi, ja sieviete vēlas atvaļinājumu pilnībā izmantot pati, tad vīrietim ar to būtu jābūt mierā. Sieviete bērnu ir iznēsājusi un dzemdējusi, tāpēc vismaz dzīves sākumā, kad līdzšinējo ķermenisko saikni iespējams turpināt ar krūts barošanas starpniecību, bērns viņai "pienākas" vairāk nekā vīrietim.
Šis, manuprāt, ir brīdis, kurā tālāka argumentēta diskusija vairs nav iespējama, vien jāpieņem, ka iezīmējas būtiskas atšķirības pasaules uztverē. Un tomēr, brīdī, kad man nākas atbildēt uz jautājumu: "Vai tu patiešām esi feministe, ja nostājies pret citu sieviešu interesēm?" – es jūtu vajadzību savu pozīciju izskaidrot mazliet sīkāk.
Kopš brīža, kad manā dzīvē ienākusi mātišķība, esmu to izjutusi kā mūsdienu feminisma kustību vissmagāk novārtā atstāto šķautni. Iespējams, mātēm dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanai gluži vienkārši nav laika? Mātišķība ir apstāklis, kurš sievietes sūri un grūti nopelnīto vienlīdzību profesionālajā un privātajā sfērā nereti padara par nebijušu, spiežot viņu izdarīt izvēles, kurām lielā daļā gadījumu pietrūkst brīvās gribas komponenta. [8]
Vienveidīgie naratīvi par mātišķību kā par svētulīgu upura/ķīlnieka situāciju un mātišķā "vārtu sargāšana" (maternal gatekeeping) pret tēva šķietami nemākulīgajām iniciatīvām bērnkopībā situāciju neuzlabo – vismaz par daļu no šī feminisma nepadarītā darbiņa atbildība jāuzņemas mātēm pašām. Mātišķībai akūti trūkst dzīvotspējīgas saiknes ar aktīvu tēva perspektīvu. Mātei uzņemoties galveno lomu un 100% atbildību, mātei uzskatot, ka viņas loma bērna dzīvē ir nešaubīgi svarīgāka nekā tēva loma, šis 15% tēvs, palīgs un pieskatītājs, "otrās šķiras vecāks" un "brīvdienu tētis" aizvien vairāk attālinās no ģimenes kodola. Tāpēc es no sirds ticu, ka šī, otram vecākam nenododamā bērna kopšanas atvaļinājuma daļa ir dāvana mums visiem – dāvana, kas ir lielāka un nozīmīgāka par tās atsevišķo daļu summu.
[1] No Labklājības ministrijas "Direktīvas par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem"
[2] [3] [5] Klāvs Sedlenieks, PhD, Rīgas Stradiņa universitāte, Kristīne Rolle, MSc, Rīgas Stradiņa universitāte: no pētījuma "Palīdzēt un atbalstīt: Latvijas tēvi ģimenes dzīvē"
[4] Allen, Sarah M. un Kerry J. Daly. 2007. The Effects of Father Involvement: An Updated Summary of the Evidence. Guelph: Centre for Families, Work & Well-Being, University of Guelph, doi: 10.1207/s15327922par0701_4.
[6] Klāvs Sedlenieks, PhD, Rīgas Stradiņa universitāte, Andris Saulītis, Eiropas Universitātes institūta socioloģijas doktorants, Kristīne Rolle, MSc, Rīgas Stradiņa universitāte: no pētījuma "Tētis uz 13%: Latvijas tēvi pēc šķiršanās"
[7] https://www.rsu.lv/aktualitates/vai-vientulie-tevi-ir-tikai-brivdienu-izklaidetaji
[8] https://www.nytimes.com/2020/01/17/upshot/mothers-choices-work-family.html
3