Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Ar bērniem
07.04.2021

9 mēneši: es lūdzos

Komentē
29

Ir pagājuši aptuveni 10 mēneši, kopš pēdējo reizi devos rīta skrējienā, kas savulaik bija neatņemama mūsu ikdienas sastāvdaļa. Skriet pārtraucu jau grūtniecības sākumā – pirmā trimestra vājums un nelabums pāris vārgos mēģinājumus ierasto turpināt padarīja pagalam nebaudāmus. Apzinos, ka būtu varējusi atsākt skriet augustā, kad nelabums bija pāri, bet vēders – vēl samērā mazs, bet toreiz kaut kā līdz galam savam ķermenim nenoticēju, tāpēc paliku pie jogas un garām pastaigām ātrā solī.

Šis rīts ir dzestrs un saulains – skriešanai ideāli piemēroti laika apstākļi. Izeju no mājas un telefona lietotņu gūzmā uzmeklēju Runkeeper – ar grūtībām, jo esmu paguvusi piemirst gan lietotnes ikonas izskatu, gan tās atrašanās vietu uz telefona ekrāna, pēc kuras mēs nepieciešamo automātiski taču atrodam visātrāk. Spotify savukārt uzticīgi glabā vairākas manas skriešanas plejlistes: es, protams, neatceros, kādas dziesmas katrā no tām esmu salikusi, bet izvēlos šķietami atbilstošāko ar nosaukumu "New running".

Shuffle play funkcija liek manās ausīs iedārdēties "Frankie Walli & The Four Seasons" dziesmai "Beggin", kura melanholiski iebliež man pa krūtīm ar atmiņu āmuru, turklāt šķiet tik ļoti atbilstoša šim mirklim. Guli, es lūdzos. Ļauj man paskriet, es lūdzos. Guli tieši tik ilgi, cik pēc mūsu režīma paredzēts, lai es zinātu, ka šis laiks patiešām ir mans, es lūdzos. Guli katru dienu vienā un tajā pašā laikā, lai es spētu noticēt, ka mana dzīve joprojām ir paredzama un kontrolējama, es lūdzos. Un tad es skrienu – prom no tevis, vismaz uz 45 minūtēm, cik ātri vien spēju.

Režīms

Noteiktu ēšanas un gulēšanas režīmu cenšamies ievērot jau aptuveni divas nedēļas. Par tādu biju sapņojusi jau kopš grūtniecības beigu posma, kad par veiksmīgu ikdienas režīmu, kuru ievēro viņu pāris mēnešus vecā meita, man pastāstīja paziņa, taču Jana ilgstošās zīšanas dēļ mums tas līdz šim nebija iespējams. Kad izdevās saīsināt dēla ēdienreižu ilgumu līdz 20 vai reizēm 30 minūtēm, varēju beidzot pārstrukturēt mūsu ikdienu, kurai jāizskatās šādi: pamošanās, viena stunda nomodā, divas stundas miega un tā trīs reizes līdz pēdējam miegam pirms naktsmiera – tam jāilgst tikai vienu stundu, lai iekļautos kopējā ritmā.

Saskaņā ar šo pieeju konkrētajā vecuma posmā bērnam nomodā katrreiz jābūt, sākot no 50 minūtēm līdz vienai stundai, savukārt viena dienas miega ilgums nedrīkst pārsniegt divu stundu robežu. Dienas laikā kopā jānoguļ 6–8 stundas, naktī – 8–13 stundas, bet diennaktī kopā – 11–17 stundas. Dienā jābūt 3–6 miega reizēm. Šāds grafiks, protams, atspoguļo arī zīdaiņa nepieciešamību dienā ēst ne retāk kā ik pēc 3 stundām (skaitot no iepriekšējās ēdienreizes sākuma), kā arī dienā nepieciešamo ēdienreižu skaitu (optimāli – 8).

Spēcīgā vilkme sekot konkrētam režīmam manī radās gan tāpēc, ka šāds dzīvesveids saskan ar manis pašas kompulsīvo raksturu, gan vilinošās ainas dēļ, kura pavērās, kad apciemojām iepriekš minētos paziņas. Ciemošanās reizē viņu meitai bija divi vai trīs mēneši, un, zinot, ka visai bieži jaunos vecākus šajā posmā mēdz piemeklēt haoss (stereotipiski tiek runāts par hroniska miega trūkuma dēļ aizpampušām acīm, vairākas dienas nemazgātiem matiem, nevīžīgu apģērbu, nekārtīgu mājokli un tamlīdzīgi), mani māca ziņkāre par viņu situāciju. Nekādu haosa pazīmju viņu izskatā, mājoklī un izturēšanās veidā nemanīju – tie bija cilvēki, kuri turpināja strādāt, pieklājīgi ģērbties un ieinteresēti tērzēt ar ciemiņiem. Šo normālo dzīvi es ļoti vēlējos arī sev – mums.

Varbūtība

Pirmās pāris dienas ar jauno režīmu bija daudzsološas – Jans patiešām pēc īsas pacīkstēšanās spēja iemigt laukā ratiņos un lielākoties arī nogulēja aptuveni divas stundas. Pēdējā miega stunda gan bija sarežģīta – viņš negribēja nedz aizmigt, nedz palikt iemidzis, bet ar to samierinājāmies, jo šis viens papildu miegs bija nepieciešams pietiekamai ēdienreižu skaita nodrošināšanai. Es jutos lieliski. Man vairs nenācās bezgalīgi ilgi censties bērnu iemidzināt uz rokām, un manā priekšā pēkšņi pavērās brīnišķīgais mana laika apvārsnis – laika, kad varu strādāt, sportot un, galvenais, zināt, "kur" mēs savā ikdienas grafikā atrodamies.

Sākotnēji savā vajadzībā pēc "rāmja" – dienas hronoloģiskā ietvara, kas precīzi noteiktu, cikos, ko un kā mēs darām, – nesaskatīju neko pārlieku negatīvu. Šāda struktūra ļāva vismaz censties nodrošināt bērnam viņa vecuma posmā attīstībai nepieciešamo miega daudzumu un pieskatīt, lai viņš katrreiz nomodā nav ilgāk, nekā tas viņam ir veselīgi – galu galā, zīdaiņi pēdējie pamana, ka ir noguruši, un, ja nokavējam sākotnējos miegainības rādītājus, pārgurums var ātri vien novest līdz niķīgumam un nespējai mierīgi iemigt. Turklāt šī struktūra būtiski uzlaboja manu pašsajūtu un spēju būt patiesi klātesošai Jana nomoda posmos – mani nebija nogurdinājis nepārtrauktais pus-ēšanas, pus-gulēšanas mutulis, un es varēju ar viņu kopā pavadīto laiku patiesi izbaudīt.

Drīz vien gan nācās konstatēt, ka režīmam ir arī ēnas puse – tas rotaļājās ar manas psihes ķēdes vājākajiem posmiem un padarīja mani jo dienas jo nervozāku un nemierīgāku. Neatkarīgi no tā, vai režīms konkrētajā brīdī "strādāja" vai ne – tas ir, vai mans dēls nogulēja visu diendusai paredzēto laika posmu vai tomēr pamodās ātrāk, – es dzīvoju nepārtraukta stresa apstākļos. Ja viņš pamodās ātrāk, es vai nu izmisīgi centos viņu atkal iemidzināt (reizē apšaubot režīma funkcionalitāti un tajā norādīto ciklu dabiskumu), vai arī mēs uzsākām nākamo nomoda posmu, man tikpat izmisīgi pārrēķinot turpmāko dienas gaitu. Savukārt, ja viņš mierīgi gulēja, es nervozi eksistēju zem vienmēr klātesošās varbūtības ēnas – viņš taču var pamosties jebkurā mirklī! Tagad! Vai tagad! Vai arī tagad! Šķita, ka sāku zaudēt veselo saprātu.

Superspēja

Runā, ka bērna piedzimšana cilvēkā izgaismo un daudzkārt pastiprina tās īpašības un personības šķautnes, ar kurām, tā teikt, pašam varētu būt grūti sadzīvot. Ticēt tam vai ne, protams, ir brīva izvēle, bet, piedzīvojot savu acīmredzamo kritienu spriedzes, stresa un neirožu aizā, es pie šīs tautas atziņas atgriezos atkal un atkal. Esot vienai un pat izveidojot divatni ar cilvēku, kuram arī patīk kārtība un skaidrība, mana vēlme visu plānot, organizēt un kontrolēt nešķita tik peļama: manu pūliņu rezultātā mums vienmēr bija plāns nedēļu uz priekšu, mēs no mājām vienmēr izgājām laikus un galda atvilktnē vienmēr glabājās ar nākamā pusgada laikā apmeklējamo koncertu biļetēm pārpildīta aploksne. Mēs par šo manu "superspēju" reizēm pasmējāmies, un tā kopumā tika uztverta kā mīlīga un noderīga.

Trijatā ar zīdaini viss sāka izskatīties pavisam citādi. Varbūtības ēna, zem kuras stresa konvulsijās raustījās mans laiks, manā prātā kļuva aizvien tumšāka, un manas reakcijas – otram pieaugušajam aizvien nesaprotamākas. Galu galā – laika taču mums beidzot bija vairāk. Apzinājos, ka kontekstā ar zīdaiņa vecāku dzīves vidējo standartu mums pavisam noteikti iet lieliski: bērns ir priecīgs un raud maz, mājās esam abi un pienākumus dalām, laikā no 19:00 līdz 6:00 bērns pamostas ēst tikai divreiz, turklāt man katru dienu ir laiks gan rīta skrējienam, gan rakstīšanai.

Apziņa, ka laiks tagad ir strukturēts, bet tā robežas man nekad nav zināmas, manī bija izraisījusi arī maniakālu tieksmi uz produktivitāti: līdzko sākās kārtējā atpakaļskaitīšana no mana dēla miega sākuma, es metos kaut ko darīt: skriet, jogot, izņemt tīros traukus no trauku mašīnas, izmazgāt veļu, izgludināt un salocīt tīro veļu, atbildēt uz e-pastiem, rakstīt, braukt uz veikalu pēc jauniem pamperu un salvešu krājumiem... es nespēju apstāties, un šķita, ka sirds strauji sūknētās asinis nepārtraukti šalc man ausīs.

Produktivitātes uzplūds sākotnēji manī izraisīja zināmu gandarījuma eiforiju, taču ātri vien sapratu, ka šīs stundas, kurām manā prātā bija piestiprināts tikšķošas bumbas taimeris, nekad nav bijušas un nebūs manas. Lai kā es tās pārpildītu ar savām lietām, lai cik daudz es paspētu izdarīt, šis kompensācijas mehānisms tikai vēl skaidrāk parāda, ka no jaunās realitātes izbēgt nav iespējams. Un šī realitāte vēsta, ka tādas 100% manis vienkārši vairs nav. Tāda 100% mana laika vairs nav. To man nespēj atdot nedz režīms, uz kura asajām šķautnēm esmu atbalstījusies ar elkoņiem, lai radītu sevī ārā izkārpīšanās ilūziju, un to man nespēj atdot arī neviens cits, kurš uz kādu laiku pārņem stafeti. Jo sašķelts ir ne tikai mans laiks, bet arī mans prāts.

Veselums

Ja vien neskaita brīžus, kad skrienu. "Beggin', beggin' you," dzied Frenkijs Vallī, bet es skrienu un skrienot beidzot aizmirstu savu dienišķo lūgšanu. Aizmirstu arī to, ka sportošana uzlabo gan fizisko formu, gan garīgo veselību un savulaik Runkeeper galvenais uzdevums bija piefiksēt mana skriešanas ātruma progresu. Es aizmirstu sev lepni iedalīt papildu produktivitātes punktus par to, ka tikmēr, kamēr daudzi vēl saldi guļ savās gultās, es, divus ar pusi mēnešus veca zīdaiņa māte, jau 8:00 esmu noskrējusi 6 kilometrus. Es vienkārši skrienu, un uz brīdi manas asās lauskas saplūst vienā veselā.

Vai tā būs vienmēr? Vai sašķeltība būs mans pamata stāvoklis, bet veselums – izņēmuma situācijās iegūta greznība, netverams un nepaturams apskaidrības mirklis? Bet pie sašķeltības taču var pierast, vai ne? Arī pie šīs lielās, neapturamās un neatgriezeniskās sašķeltības, kurai neviena no mazajām, iepriekš pieredzētajām sašķeltībām nav spējusi mani sagatavot? Un tad veseluma kārdinājums, kas sākotnēji ir liels, ar laiku kļūs maznozīmīgāks – gluži kā aizliegums dzert aukstu un gardu sauso baltvīnu tad, ja pēcāk esi iecerējis vadīt automašīnu – vai ne?

Jā, viņa nepārtrauktā eksistence mani sašķeļ – katru dienu, nepārtraukti. Jā, reizēm es no viņa skrienu projām, cik ātri vien spēju. Un reizēm es viņu cenšos pārāk izskaitļot un izanalizēt. Reizēm man iesāpas sirds no domas, ka viņš būtu pelnījis kādu, kurš spēj viņam veltīt visu savu laiku, domas, visu sevi – kādu, kurš laiku pa laikam neizjūt tik spēcīgu vilkmi doties pretējā virzienā. Bet viņam esmu es. Un šodien es lūdzos, lai ar to pietiek.

Agra Lieģe-Doležko

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
29

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!