Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Ar bērniem
09.12.2020

9 mēneši: brīnišķīgais pret nezināmo

Komentē
1
Saglabā

Šorīt pamodos no sapņa, kurā mēs bēgām – nezinu, no kurienes un uz kurieni. Viss sapnis sastāvēja no nepārtrauktas, izmisīgas un haotiskas mantu kraušanas mašīnas bagāžniekā un biedējošās sajūtas pakausī, ka nepaspēsim laikā no šīs vietas aizbraukt, jo kaut kādā veidā būs par vēlu. Līdzi ņemamo mantu izvēle tagad šķiet absurda – spilgti atceros, ka sapnī ilgi stāvēju pie mums realitātē nepiederošas viesistabas sekcijas, kura bija pārbāzta ar dažādiem neidentificējamiem un noputējušiem kopotajiem rakstiem, un domāju – ņemt līdzi šīs grāmatas vai ne?

Bailes kaut ko pazaudēt pēdējā laikā esmu sākusi izjust samērā spēcīgi. Nezinu, kur tās bija iepriekš – iespējams, manas dzīves aprises pašas apziņā agrāk bija neskaidrākas, nenotveramākas, mainīgākas. Tagad brīžiem šķiet, ka esmu pa līkloču ceļiem nonākusi līdz kaut kam reizē ļoti stabilam un ārkārtīgi trauslam – trauslam tikai tāpēc, ka tik ļoti baidos to pazaudēt. Bailes un bēgšana manā prātā ir savijušās – sapnī bēgu, lai noturētos pie līdzšinējās dzīves, kaut gan vajadzība bēgt jau vien norāda, ka līdzšinējās dzīves vietā notiek kas pavisam cits.

Es nevaru iedomāties nevienu brīdi

Esot stāvoklī, baiļu spektrs ir paplašinājies – šķiet, tagad ir ļauts iepazīties ar jaunām, iepriekš neiepazītām bailēm visā to krāšņumā. Es baidos no tā, ka mātes identitāte mani pārmāks un izšķīdinās – aizēnos citus manas esības un personības aspektus. Es baidos no tā, ka nespēju šo pieredzi, šo jauno ikdienu iztēloties – reizēm burtiski nespēju iztēloties, reizēm vienkārši apzinos, ka manis iztēlotais, visticamāk, neatbildīs realitātei. Es baidos no tā, ka man vairs nebūs laika. Es baidos no tā, ka negribu un negribēšu, ka mana dzīve mainās. Es baidos (patiesībā drīzāk esmu aizkaitināta) par to, ka šī, šķiet, ir vēl viena dzīves joma, kurā patiesu, bezkaislīgu, neizskaistinātu un nenoklusētu reālas pieredzes reprezentāciju atrast ir tik ļoti grūti.

Runājot par kvalitatīvu un pilnasinīgu konkrētas pieredzes reprezentāciju, prātā nāk pagājušajā nedēļā redzētā lieliskā Lienes Lindes un Armanda Zača veidotā dokumentālā filma "Klātbūtne", kura vēsta par četru sieviešu grūtniecību. Prātā spēcīgi iespiedies kādas varones teiktais: "Es nevaru iedomāties nevienu brīdi, kad vispār cilvēkam varētu būt bērni." Šis teikums, kurš katram noteikti var nozīmēt pavisam ko citu, manī uztaustīja vēl vienu spēcīgu baiļu iemeslu. Tik spēcīgu, ka šķita – ja varētu, es no šī grūtniecības beigu posma vismaz uz laiciņu gribētu aizbēgt, apstādināt laiku un uzelpot – tik ļoti man vajag nedaudz vairāk laika. Nedaudz vairāk laika, kurā mēs būtu tikai divatā.

Brīvas vietas nav

Vakar pirms aizmigšanas es viņam pajautāju: "Vai mums joprojām būs pietiekami daudz laika, kuru varēsim veltīt viens otram?" Pēc apstiprinošo un mierinošo vārdu uzklausīšanas tik un tā raudāju, iemigu un tad sapņoju par bēgšanu. Jo vai tad nav jau par vēlu? "Es nevaru iedomāties nevienu brīdi, kad vispār cilvēkam varētu būt bērni," – jā, jo mūsu dzīvē nevajag uzlabojumus, mūsu dzīvē nav tukšuma, nav nepilnības sajūtas, nepastāv tāds milzīgs laika apjoms, kuru mēs uzskatītu par bezmērķīgi pavadītu un gribētu veltīt kam citam. Mums ir labi. Mums ir tik ļoti, ļoti labi.

Lai arī daudz par to, ko tad īsti nozīmē gribēt un radīt bērnu, domāju gan tagad, grūtniecības laikā, gan arī jau labu laiku, pirms palikām stāvoklī, reizēm joprojām jūtos kā apčakarēta muļķe. Kā vispār ir iespējams gribēt bērnu? Varbūt pareizāk būtu teikt – kā vispār ir iespējams gribēt pirmo bērnu, pirms vēl zini, kas tas bērns tāds ir? Ko tieši tu tajā brīdī gribi? Vai tev patīk mazi sunīši un kaķīši, vai varbūt tev patīk paņemt rokās un paucināt draudzenes bērnu tad, kad tas ir labā noskaņojumā? Kā ir iespējams gribēt kaut ko, par ko tev nav nekādas izpratnes? Kā var ilgoties pēc absolūti nezināmas un neizprotamas dzīves?

Tāpat, manuprāt, par šo tēmu nav iespējams jēgpilni un godīgi runāt, pilnībā ignorējot vismaz kaut kāda līmeņa bioloģisko determinismu – mūsu rāpuļu smadzeņu vairāk vai mazāk apņēmīgos kaucienus mūsu prātos, kas kā sirēnas aicina mūs realizēt savu reproduktīvo likteni. Vai ir paredzēts, ka ar šo zemapziņas vilkmi pietiks, lai mūsu apziņai izskaidrotu šo būtībā nesakarīgo vēlmi?

Iedomājies – tu satiec cilvēku, jūsu attiecības ir brīnišķīgas, laikam ejot, tās kļūst aizvien dziļākas, skaistākas un stabilākas. Un tieši tad un tieši tāpēc jūs kopīgi kādu dienu nolemjat, ka ir laiks izdarīt kaut ko neprātīgu – kaut ko riskantu, kaut ko absolūti neprognozējamu, kaut ko, kas jūs ilgstoši padarīs nogurušus, ļoti iespējams, arī neiecietīgākus vienam pret otru, kas savos nagos pakamps milzīgu laika apjomu, kuru līdz šim esat varējuši veltīt viens otram. Kāpēc?

Iemainīt brīnišķīgo pret nezināmo

Un te nu mēs esam, plānotas un visnotaļ pozitīvas grūtniecības 32. nedēļā. Mēs ikdienā strādājam, atrodoties pāris soļu attālumā viens no otra, gatavojam maltītes, dodamies pastaigās, daudz runājam, klausāmies audiogrāmatas, skatāmies filmas, un mums vienmēr ir laiks un vēlēšanās otram pievērsties, otru samīļot, otru uzklausīt, turpinām būt kopā teju 24 stundas diennaktī.

Lai arī cik svarīga man būtu mana ne-mātes identitāte, mans darbs un laiks, kuru veltīt sev un savai izaugsmei, visvairāk man šobrīd ir bail par to laiku, kurš tiks atņemts mūsu attiecībām. Jo man šķiet, ka vārds "izrauties", kuru nereti attiecina uz mazu bērnu vecākiem, nepavisam nesaskan ar mūsu ierasto dzīves ritmu. "Izrauties" skan briesmīgi, un iemainīt brīnišķīgo pret nezināmo – tas vienkārši šķiet muļķīgi.

Taču droši vien nav arī īsti godīgi nosodīt sevi neapdomībā – galu galā, mēs taču nenolēmām radīt bērnu ar domu, ka tas uzlabos mūsu savstarpējās attiecības (statistiski tā tiešām nenotiek). Mēs gribējām bērnu, un šī vēlme sevī ietvēra gan bioloģiskā determinisma faktoru, gan romantiskas idejas, kurām ar realitāti, protams, ir mazs sakars, bet kurām acīmredzot paredzēta vieta šī lēmuma pieņemšanā un pret kurām ir bezjēdzīgi cīnīties. Un vēl – mēs gluži vienkārši bijām pārliecināti, ka vēlamies kopīgi veidot ģimeni, kurā ir arī bērni. Es viņu uzskatu par potenciāli brīnišķīgu tēvu, un viņš mani – par brīnišķīgu māti, pie tam saskan gan mūsu pamatvērtības, gan ideja par to, kā vēlamies bērnus audzināt.

Turklāt mēs runājam. Centieni vajadzības gadījumā nodrošināt amatiera līmeņa terapiju mūsu mājās nav sveši, un mēs spējam viens otru uzklausīt. Nešaubos, protams, ka atrast laiku un enerģiju otram cilvēkam, sapratnei un maiguma izrādīšanai ir daudz vieglāk, ja neesi pārguris un aizņemts ar zīdaiņa vajadzību nodrošināšanu. Man šobrīd tik ļoti nepieciešama pārliecība par to, ka, nonākot tajā – otrajā pusē, mēs joprojām būsim tie paši mēs.

Jans

Iespējams, ka tā ir kļūda – domāt par bērna ierašanos kā par kaut ko, kas notiks. Kaut ko, kas notiks pēc diviem mēnešiem. Galu galā bērns jau ir noticis un pēdējos septiņus mūsu dzīves mēnešus viņš jau ir bijis kopā ar mums. Viņā jau ir milzīgs spēks – viņa dēļ esam veikuši dažādas sarežģītas legālas un birokrātiskas manipulācijas, desmitkārt mainījuši plānus un to izpildes laika grafiku, turklāt tas viss noticis šogad, kad ikviena ģeogrāfiski birokrātiska soļa speršana ir daudz lēnāka, sarežģītāka un nervus kutinošāka nekā citkārt. Un to visu esam darījuši ar prieku un apņēmību, bez slinkuma un nožēlas.

Šo septiņu mēnešu laikā ir mainījies mans ķermenis un reizē arī mana attieksme pret jebkādām ķermeniskajām pārmaiņām. Esmu spējusi rast prieku tādās sava ķermeņa aprisēs, kuras kādreiz manī būtu izraisījušas šausmas un riebumu, un es ar to lepojos. Un esmu izjutusi neizmērojamu pateicību un nepieredzētu uzticību pret viņu – manu mīļoto cilvēku, kura acīs varu nolasīt patiesu mīlestību un apbrīnu par šo mainīgo ķermeni.

Mums jau ir tik daudz plānu, tik daudz ideju, tik daudz joku un prieka – par Janu, kurš vēl tikai ieradīsies. Jautrību un gandrīz bijību mūsos raisa viņa smieklīgās kustības, kuras ar laiku kļūst aizvien aktīvākas un redzamākas, kā arī viņa acīmredzamā nepatika pret svaigu ingveru, uz kuru viņš reaģē ar pastiprinātu, neapmierinātu dauzīšanos (šī mazā un nepārliecinošā zināšanu strēmelīte – ka viņam patiešām subjektīvu iemeslu dēļ varētu neiet pie sirds ingvers – šķita kā īsts jauniegūts dārgums). Jans ir šeit, un viņa dēļ mierpilni, bet pārliecinoši jau notikušas tik daudzas pārmaiņas. Un mēs ar to esam mierā.

Ambivalence

Šodien klausījos lekciju, kuras tēma bija bailes grūtniecības laikā, un tajā pretrunīgas jūtas jeb ambivalenta attieksme pret grūtniecību un gaidāmo bērnu tika kategorizētas kā grūtniecības baiļu patoloģiska izpausme, kuru iespēju robežās būtu ieteicams risināt ar speciālista palīdzību. Tas mani nedaudz samulsināja. Skaidrs, ka pretrunīgu jūtu piedzīvošana un arī atzīšana šādā kontekstā nav ne viegla, ne patīkama, taču, lai cik arī trausls izjūtu ziņā nebūtu mirklis, kad saskaros ar šo pieredzi, centieni to pavirši patoloģizēt manī izraisa tikai un vienīgi dusmas un sašutumu.

Man daudz neizprotamāka un, iespējams, pat problemātiskāka šķiet situācija, kurā par kaut ko tik neiedomājamu, daudzšķautņainu un satricinošu varētu nerasties ne mazākie jautājumi, šaubas, pārdomas un pretrunīgas sajūtas. Man ir paveicies, jo manas pretrunīgās izjūtas nav saistītas ar bažām par to, ka neesmu kopā ar īsto cilvēku, ka nespēsim nodrošināt bērna pamatvajadzības vai ka esam pārāk jauni un mūsu dzīvi kontrolē uzstājīgi bērna vecvecāki. Nē. Bet tās ir šeit, un brīžiem arī es nevaru iedomāties nevienu brīdi, kad cilvēkam būtu loģiski radīt bērnus – pat tam cilvēkam, kurš bērnus vēlas.

Vai tiešām vēlme apturēt laiku, iekraut mašīnas bagāžniekā noputējušus kopotos rakstus un uz brīdi aizbēgt ir patoloģiska? Brīžiem man joprojām sagribas to izdarīt, bet tas, manuprāt, nav iemesls apšaubīt manu spēju būt par māti, mīlēt un rūpēties par bērnu. Pastāv taču neskaitāmi atšķirīgi veidi, kā būt, un jēdzieniem "pareizi" un "nepareizi" ir vieta matemātikas kontroldarba labojumā, nevis mātes identitātes veidošanās procesā.

Agra Lieģe

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!