9 mēneši: bez māmiņas, bez mazulīša, bez ezotērikas

Dzemdības ir neparedzams process. Tās var būt vieglas, baudāmas, paciešamas un arī smags pārdzīvojums. Lielāko daļu šī procesa, dzemdētāja nevar ietekmēt, lai arī ne reizi vien dzirdēts, ka smagajās dzemdībās sievietes "nemākot izelpot bērniņu", "nespēj atslābināties" un mans mīļākais no šiem "galvenais sakārtot galvu, tad viss būs labi". Vārdu sakot, ja tev nesanāk tā pa smuko, tad gan jau pati esi vainīga. Bet izskatās, ka grāmatas autorei ir otrs grāvis - tā vietā, lai pieņemtu, ka šajā situācijā viņa bija viena no tām sievietēm, kam dzemdības un pēcdzemdību posms bija smags process, jo dzīvē tā vienkārši notiek, jāmeklē kāds  vainīgais, t.i., Rietumu kultūra.
Nepiekritīšu komentāram, ka vaja nolikt malā "es" un "man" vajag uz tuvākajiem 3 gadiem. Tas atkal ir kārtējais grāvis, kur iekāpjot, malas būs dziļas. Bērns galu galā būs daļa no ģimenes, kur, protams, viņam/viņai nepieciešama uzmanība un iespēja realizēt savas vajadzības, bet to arī vajag pārējiem ģimenes locekļiem, tātad gan sev, gan vīram. Lai veicas! :)

"Paļaujos uz to, ka mans pozitīvais pašvērtējums un partneris, ar kuru bērna aprūpes pienākumus plānojam dalīt līdzvērtīgi, ļaus atrast līdzsvaru jaunajos apstākļos."

Jūsu mājsaimniecība ir tik mūsdienīga, ka Jūsu partneris plāno arī zīdīt bērnu? Bērnam svarīgākā piesaistes persona dzīves pirmajos gados ir māte, tāpēc ideoloģiski mēģinājumi pašmērķīgas paritātes vārdā šajā posmā ievilkt vīrieti, jo tas ir "progresīvi", rezultēsies ar traumētu bērnu. Jā, vīrietis var asistēt kaut kādās tehniskās lietās, bet līdzvērtīgi sadalīt ar bērnu pavadīto laiku ir pretēji bērna interesēmn (un tas objektīvi nemaz nav iespējams), jo viņam sākumā daudz vairāk ir nepieciešama māte.

No savas pieredzes varu teikt, ka satraukties un plānot ir bezjēdzīgi. Nevar saplānot to, par ko nav nekādas pieredzes un kur pats process ir neprognozējams. Priecājieties un izbaudiet, ka Jums un mazulim viss kārtībā. Novēlu, lai Jums pietiek spēka vismaz uz tuvākajiem 3 gadiem nolikt malā "es" un "man" vajag. Novēlu vairāk koncentrēties uz to, kas nepieciešams mazulim, lai neizaugtu ekrāna atkarīgs bērns, kas neprot paēst bez telefona u.c. viedierīcēm, lai neizaug bērns, kuram ir 15 auklītes dažādām dzīves situācijām un pilnībā sevi realizējuši vecāki, ar kuriem kontakta īsti nav.

Es nezinu par visādiem fenomeniem, jo es par tiem neko nelasīju. Bet skaidri zināju, ko no produktiem vēlos unjo kuriem metās nelabi. Aprunājos ar sievietēm, kuras gājušas tam cauri un samierinājos, ka paredzēt, kā būs, īpaši nevar. Pateicoties partnerim, atļāvos slinkot un nespiedu sevi uz neko. Darbā visiem pateicu-man ir toksikoze un nedomāju par tiem, kas to neizprot. Drusku uznāca eksistenciālā pārdomās ieejot mammas pozīcijās pēc meitiņas piedzimšanas. Tad gan psihologs būtu noderējis. Lai veicas! :)