Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Ar bērniem
24.11.2020

9 mēneši: bez māmiņas, bez mazulīša, bez ezotērikas

Komentē
6

Pirms laiciņa sāku lasīt kārtējo grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību perioda tēmai veltīto grāmatu – Kimberlijas Annas Džonsones "Ceturtais trimestris". Biju izlasījusi tikai pirmās pārdesmit grāmatas lappuses, kurās autore pavisam atklāti dalās ar savu traumatisko dzemdību pieredzi, kad mani pārņēma nemiers, šausmas un diezgan muļķīga vēlēšanās grāmatu aizmest un visu tikko izlasīto aizmirst. Iemesls daļēji, protams, bija saistīts ar Džonsones dzemdību aprakstu ("Es neatslābinājos, lai ļautu viņai no sevis izslīdēt. [..] Tā vietā es savu meitu izstūmu ar kailu spēku, pamatīgi visu sevī saplēšot, lai gan tobrīd to vispār nejutu.") un to ilgstošo seku pārstāstu – divus mēnešus pēc dzemdībām autore joprojām nespēja apsēsties, pat īsa pastaiga izraisīja neizmērojamas sāpes, savukārt hemoroīdi, muguras sāpes un dedzinošas sāpes seksa laikā neatstājās vairāk nekā divus gadus pēc dzemdībām.

Un tomēr, par fiziski un emocionāli traumatiskām dzemdībām pēdējo mēnešu laikā esmu izlasījusi gana daudz, lai vēl viens stāsts mani pārlieku nešokētu un nebiedētu. Galu galā tieši šie stāsti un ar tiem saistīto likumsakarību analīze mudināja mani ļoti rūpīgi dzemdībām gatavoties un pieņemt lēmumu par labu mājdzemdībām. Džonsones stāstā mani visvairāk satrieca tas, cik maldīga izrādījās viņas pirmsdzemdību pārliecība – ar viņu nekas tāds noteikti nenotiks. Džonsone bija jogas instruktore, kura visa cita starpā pasniedza arī grūtniecēm paredzētu jogu, un viņai bija padziļināta izpratne par iegurni un tā pamatnes muskulatūru. Viņa nebija gaidījusi, ka tāpēc vien dzemdības būs vieglas, bet bija pārliecināta, ka pieredze kopumā būs pozitīva.

Džonsones nolemtības pilnajā pārstāstā atbalsojās manī pašā nu jau labu laiku eksistējošā pārliecība – nebūs viegli, bet kopumā pieredze būs pozitīva. Galu galā – mans ķermenis ir fiziski spēcīgs, esmu ilgstoši nodarbojusies ar jogu (un vismaz divas reizes nedēļā veiksmīgi to praktizēju joprojām), esmu pieveikusi vairākus maratonus un vēl tikai pagājušajā nedēļā saņēmu lieliskus pēdējo asins analīžu rezultātus... Turklāt es nejūtos nobijusies – attiecīgi man nav jāuztraucas par to, ka dzemdībās traucēs stress, un arī emocionāli es procesam rūpīgi gatavojos. Kāpēc lai kaut kas neizdotos?

116

Manas grūtniecības sākums bija visai nepatīkams – jau pirmajās pāris nedēļās sāku sajust pirmajam trimestrim tik raksturīgo nogurumu un miegainību, kam drīz vien pievienojās arī gandrīz nepārtraukta viegla nelabuma sajūta. Priecājos par to, ka man ir iespēja strādāt no mājām – turpināju darbu kā ierasts, vien reizēm sēdēšanu pie galda nomainīju pret nīkulīgu zvilnēšanu dīvānā ar datoru rokās, kas šad tad rezultējās īsos un acīmredzot ļoti nepieciešamos snaudas mirkļos.

Šajā posmā nereti aizdomājos par to, cik dīvaini ir sievietēm nodrošināt pirmsdzemdību atvaļinājumu tikai grūtniecības beigu posmā, kad izteiktās hormonālās pārmaiņas (vairumā gadījumu) nelabumu un nogurumu vairs neizraisa. Teju komiski, bet ticami, ka šī pieeja drīzāk radusies tāpēc, ka grūtniecība beigu posmā ir ļoti redzama, savukārt sākumā, kad jūties patiesi slikti, tu vienkārši izskaties pēc paģiru māktas ballētājas. Bet, protams, arī tas nav viennozīmīgi – zinu, ka ir sievietes, kurām šie grūtniecības sākuma posma simptomi saglabājas visu grūtniecības laiku.

Droši zinu tikai to, ka man šis grūtniecības sākuma posms bija grūts ne tik daudz fizisko simptomu dēļ, bet tieši tāpēc, ka man bija ārkārtīgi nepatīkami justies kā mūžīgajai slimniecei (šie pāris "vārgie" mēneši patiesi šķita neizturami ilgi). Atceros mirkļus, kad, iespiedusi seju mīļotā cilvēka plecā, vienkārši raudāju no tā, cik ļoti man riebās šis vājums un nespēks – tas šķita absolūti svešs un manā ķermenī un apziņā nekādi neintegrējams.

Biju lasījusi, ka šie simptomi mēdz pāriet līdz ar 12. grūtniecības nedēļu, kuru tad arī nepacietīgi gaidīju, bet, protams, nekādas garantijas šim termiņam nebija, un tā nu šādā stāvoklī nodzīvoju līdz pat 16. grūtniecības nedēļai. Pirmajā trimestrī šī vājuma beigu gaidīšana bija regulārs temats sarunās ar manu aprūpes personu – vecmāti un dūlu vienā personā, kura maigi centās novirzīt manas domas no tā, ka notiekošais ir briesmīgs un nepareizs. Viņa rosināja uz vājumu paraudzīties kā uz mana ķermeņa aicinājumu "piebremzēt" – darīt mazāk, kustēties mazāk, uztraukties mazāk, darīt visu lēnāk un atpūsties vairāk, jo ķermenis šobrīd, gluži loģiski, aizņemts ar ko citu.

Lēnāk un mazāk?

Augusta otrajā pusē manī atgriezās spēks un enerģija – sāku doties garās pastaigās, strādāt ar līdz šim ierasto produktivitāti un kopumā izbaudīt normālu dzīves kvalitāti, savukārt apņēmība dzīvot "lēnāk un mazāk" acumirklī pagaisa. Man bija viegli izpildīt visus "pozitīvos" ieteikumus un prasības – ēst veselīgāk, uzņemt vitamīnus, nodarboties ar jogu un elpošanas vingrinājumiem un lasīt grāmatas. Taču ieteikumu sevi mākslīgā veidā palēnināt un apstādināt es nespēju pieņemt.

Tādējādi esmu nonākusi nedaudz mulsinošā situācijā, jo jāatzīst: lai gan uzticos sevis izvēlētajiem aprūpes speciālistiem un galvenokārt uzņemu informāciju tieši no viņu ieteiktajiem un nodrošinātajiem resursiem, ar šo informāciju un ieteikumiem darbojos visai selektīvi. Kopumā apzinos, ka manis izvēlētais aprūpes veids (apmeklēju gan tiešsaistes grupas nodarbības, gan privātas konsultācijas ar mājdzemdību vecmāti, kura piedalīsies manās dzemdībās) ir iekļaujošs un gluži apsveicami rosina grūtnieces uz situāciju un gaidāmajām pārmaiņām palūkoties plašāk.

Gatavošanās dzemdībām un pēcdzemdību posmam sevī ietver dažādu gan fizisko, gan emocionālo faktoru apzināšanos, taču, uzņemot šo informāciju, nereti jūtos tā, it kā cenšoties saglabāt līdzsvaru uz nelīdzenas virsmas. Daudz kas no izlasītā un uzzinātā mani, varētu teikt, spēcina – apstiprina līdz šim saprasto un uzzināto, liek justies kompetentai, drošai par virzienu, kurā dodos. Taču daļa no saņemtās informācijas manī izraisa spēcīgu pretreakciju, noliegumu un nevēlēšanos ar ko tamlīdzīgu saistīties.

Tās ir situācijas, kurās kaut garāmejot tiek pieminēts Dievs, augstāki spēki vai liktenis. Tie ir vārdi, kuru pamazināmo formu lietošana manī izsauc gandrīz vai nelabumu – piemēram, "māmiņa" vai "mazulītis". Ko tādu izdzirdot, līdz kaulam apzinos, ka neesmu un nekad nebūšu "māmiņa", kurai būs "mazulītis" – tas šķiet tik absurdi un man nepiemēroti, ka gribas gandrīz vai aizspiest ausis. Tikpat noraidošu un aizdomu pilnu reakciju manī izraisa runas par "ligzdas vīšanu" (angliski nesting) – tas ir uzskats, ka grūtnieces, īpaši grūtniecības beigu posmā, pastiprināti vēlas nodarboties ar mājas iekārtošanu un visāda citāda veida "čubināšanos", gatavojoties dzīvei ar bērnu.

Es patiesībā būtu priecīga, ja kāds reiz veiktu pētījumu par šiem dažādajiem tipiski ar grūtniecību mūsu prātos sasaistītajiem fenomeniem – "ligzdas vīšanu", garastāvokļa maiņām grūtniecības laikā un neremdināmu kāri pēc specifiskiem ēdieniem, jo mani visas grūtniecības laikā nepamet aizdomas, ka vismaz daļa no tiem darbojas pēc sevi piepildošā pareģojuma (angliski self-fulfilling prophecy) principa. Šīs manas aizdomas, iespējams, ir pilnīgi subjektīvas un pastāv tikai tāpēc, ka pati neko no šiem fenomeniem grūtniecības laikā neesmu piedzīvojusi, bet – vai nevarētu būt iespējams, ka šo ideju popularizēšana vismaz pastiprina un normalizē darbības, kuras tiktu praktizētas daudz retāk, ja tās netiktu bieži sludinātas?

Rietumi pret Austrumiem

It kā jau problēmas nemaz nav – katrs savas dzīves procesus un pavērsienus, tostarp grūtniecību, piedzīvo atšķirīgi. Mana nevēlēšanās izmantot apzīmējumus "māmiņa" un "mazulītis" taču ir tikpat normāla kā citas sievietes prieks par šo jauno viņas dzīvē ienākušo terminu skanējumu. "Ligzdas vīšana", kas man šķiet izdomāts fenomens un ar kuru es neplānoju nodarboties, pavisam noteikti var spēlēt būtisku pozitīvu lomu kādas sievietes vai pāra gatavošanās procesā. Reliģiozam cilvēkam Dieva vārda vai vismaz augstāku spēku piesaukšana, ļoti iespējams, dod papildu drošības sajūtu un pārliecību par sevi. Un, galu galā, atpūtas un dzīves tempa palēnināšanas leģitimizēšana noteikti ir laba ziņa nogurušai grūtniecei, kura nespēj vien sagaidīt pirmsdzemdību atvaļinājuma sākšanos. Varētu jautāt – par ko uztraukties? Kāpēc neizvēlēties to, kas tev der, bet atmest kā nevajadzīgu to, kas tev neder?

Problēma, ļoti iespējams, ir tikai manā galvā, un, galu galā, neviens nevar mani piespiest rīkoties pret savu gribu, taču aizvien biežāk, tostarp arī raksta sākumā pieminētajā Džonsones grāmatā "Ceturtais trimestris", dabiskās dzemdības popularizējošajā literatūrā nākas ievērot visai nekritiski definētu dihotomiju veidošanos. Kā jau var noprast no grāmatas nosaukuma, Džonsones tekstā uzsvars ir likts uz mātes atlabšanu pēc dzemdībām un atbilstošas aprūpes saņemšanu šajā posmā. Džonsone pašas traumatiskās dzemdības un to ilgstošās negatīvās sekas uz viņas fizisko un garīgo veselību primāri saista ar sabiedrības neizpratni par sievietes pēcdzemdību vajadzībām un atbilstošas aprūpes pieejamību, taču viņas piedāvātie praktiskie risinājumi balstīti uz, manuprāt, visai tendenciozu Austrumu un Rietumu kultūru pretnostatījumu.

Autore salīdzina pēcdzemdību prakses savā izcelsmes valstī ASV, kur no sievietēm tiek sagaidīta atgriešanās darbā pāris nedēļas pēc dzemdībām, un vairākās Āzijas valstīs, kurās pastāvošās dzemdību un pēcdzemdību prakses, saskaņā ar autores pārstāstu, raksturo senas, sievietē notiekošos dabiskos procesus cienošas tradīcijas. Analizējot Āzijas valstu prakses, autore ir apkopojusi piecas universālās pēcdzemdību vajadzības, kurās bez ilgstošas atpūtas, uzturvielām bagāta ēdiena, mīlošiem pieskārieniem un saskarsmes ar dabu ietilpst arī dzimtas vai citu viedu sieviešu klātbūtne un to nodrošinātā garīgā "vadība".

ASV vidējais pēcdzemdību atvaļinājuma ilgums, protams, ir traģiski nepietiekams, un piespiedu izolācija un vientulība pēcdzemdību posmā ir ne vienas vien sievietes skumjie sabiedrotie. Taču veids, kādā autore pretnostata mūsdienu Rietumu sievietes pieredzi (kuru, viņasprāt, vada pārprasts individuālisms un visu paveikt spējīgās "supersievietes" tieksmes) un Āzijas valstu pozitīvās pēcdzemdību prakses, manuprāt, ir visai paviršs un vispārināts.

Kā viens no pozitīvajiem piemēriem tiek minēta Indijā piekopta tradīcija – sieviete pēc bērna laišanas pasaulē uz ilgāku laika periodu atgriežas savas mātes mājsaimniecībā, kur tiek aprūpēta un kur pašai jānodarbojas tikai ar bērna vajadzību nodrošināšanu. Par to, cik lielā daļā gadījumu tas tā tiešām notiek, nevaru spriest, bet manu uzmanību vairāk piesaistīja tas, ko šāds modelis vēsta par konkrētajā valstī pastāvošo sabiedrības iekārtu. Bērna tēvs no šāda ģimenes modeļa vismaz sākuma posmā ir pilnībā izslēgts, turklāt tiek minēts, ka sievietei mātes mājās jāatgriežas galvenokārt tāpēc, lai nebūtu jārūpējas par savu vīru un pašas mājas uzkopšanu. Neviens nesagaida, ka rūpes par bērnu un sievietes atlabšanu vismaz daļēji uzņemsies viņas partneris. Nepārprotiet, es neesmu pārsteigta par to, ka Rietumeiropas un Skandināvijas feminisma vēsmas nav aizsniegušas Austrumāziju, bet gan par to, ka šāds pēcdzemdību aprūpes un tādējādi reizē arī ģimenes modelis manis lasītajā tekstā tiek uzskatīts par pozitīvu piemēru, uz ko tiekties.

Džonsones tekstā ir daudz lielisku ieteikumu (vismaz zināmā mērā var piekrist visu piecu pēcdzemdību vajadzību būtiskumam), taču Austrumu tradīciju nekritiska idealizēšana, emocionālo vajadzību automātiska saistīšana ar garīgām praksēm un individuālisma noliegums, manuprāt, viņas pieeju būtiski vājina un ignorē daudzu mūsdienu sieviešu dzīvesveidu un vērtību skalu daudzveidību.

Laiks paspēt nobīties

Gribētos ticēt, ka tieši sev piemērotas pieejas atrašana grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību kontekstā ir pavisam normāla un loģiska – tāpat kā jebkurā citā dzīves jomā. Taču netieku vaļā no sajūtas, ka man šī savas identitātes topošā šķautne ir "jāizloba" no tāda kā vispārpieņemta, izsenis eksistējoša un pašsaprotama iezīmju un prakšu kopuma – visbiežāk caur noliegumu starpniecību: "Man neder šis, man neder tas, es neesmu šāda, es nedarīšu to." Kopš 16. grūtniecības nedēļas jūtos lieliski, un strādāt, darboties un visās dzīves norisēs iesaistīties gribas aizvien vairāk. Es nespēju ņemt vērā ieteikumus mazāk uztraukties par politiskām norisēm, censties izvairīties no lielām pārmaiņām (šī raksta tapšanas laikā sēžu pie galda jaunajās mājās, uz kurām pārvācāmies vakar, un jā – process bija visai stresa pilns) un palēnināt savu dzīvi.

Es gribu bērnu, bet tikpat ļoti es gribu arī visu pārējo. Es gribu, lai man ir interesanti. Es apzinos, ka bērna pirmajos dzīves mēnešos, iespējams, kritēriju "interesanti" aizvietos kritērijs "izdzīvošana", bet ko man ar šo informāciju iesākt šobrīd? Grūtniecības laikā ar mani nenotiek īpašas iekšējas pārmaiņas – vismaz ne tādas, kuras ietekmē manu personību, vēlmes vai spriestspēju. Es joprojām esmu es. Ar kapitālisma internalizēšanu, izdegšanas tendencēm un visuvarošās sievietes sindromu, manuprāt, jau labu laiku vairs nesirgstu. Paļaujos uz to, ka mans pozitīvais pašvērtējums un partneris, ar kuru bērna aprūpes pienākumus plānojam dalīt līdzvērtīgi, ļaus atrast līdzsvaru jaunajos apstākļos.

Tomēr deviņi mēneši ir pietiekami ilgs laiks, lai milzīgā nezināmā priekšā uzmāktos dažādas šaubas un bailes. Bailes, kuras mani pārņēma, piemēram, lasot fiziski spēcīgās jogotājas Džonsones dzemdību stāstu. Kāpēc viņai neizdevās? Vai viņa bija pārāk pašpārliecināta? Vai es esmu pārāk pašpārliecināta? Pārāk bravūrīga? Vai sava tempa palēnināšana, dzīves samazināšana un nomierināšanās, augstāku spēku ielaišana savā apziņā un "ligzdas vīšana" varētu palīdzēt man labāk "atslābināties, lai ļautu bērnam no sevis izslīdēt"? Vai arī man ar manu rietumniecisko domāšanu un visuvarēšanu nāksies "spiest ar kailu spēku, visu sevī saplēšot"? Vai arī šīs bailes ir tikai iracionāls pārāk ieilgušu pārdomu rezultāts? Un kurš teicis, ka es spētu mainīties pat tad, ja gribētu? Ticu gan, ka vislielākās pārmaiņas vēl tikai priekšā – bet bez māmiņas, bez mazulīša un man neraksturīgas ezoterikas piedevas.

Agra Lieģe-Doležko

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!