Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Ar bērniem
06.01.2022

9 mēneši: bada gads

Komentē
16
Saglabā

Ir pagājis jau gandrīz gads, bet lielāko daļu laika es jūtos tā, it kā joprojām maldītos biezā miglā. Es risinu problēmu pēc problēmas cerībā, ka aiz kārtējās problēmas šķietamā risinājuma gaida skaidrība un jaunās situācijas patiesa pieņemšana, bet skaidrība un pieņemšana uzrodas tikai uz īsu brīdi – ja uzrodas vispār. Citās dzīves jomās, šķiet, problēmas un to risinājumi nostājas puslīdz lineārā kārtībā, taču dzīvē ar mazu bērnu problēmas izrādās cikliskas – atrisinātais atgriežas vai nu negaidīti, vai ar nievājošu regularitāti, kurai ar maniem centieniem ko mainīt, šķiet, nav nekā kopīga.

Problēma, iespējams, ir pats lēmums (jo tas taču ir lēmums, vai ne?) uz šobrīd notiekošo raudzīties kā uz problēmu kopumu, kuras jārisina. To, ko es uzskatu par problēmām, iespējams, var risināt ar pieņemšanu un ļaušanos, atstāšanu mierā un fokusēšanos uz "galveno". Bet kas ir galvenais? Pēdējā laikā man aizvien biežāk rodas pārliecība, ka galvenais ir miegs. Jo vai tiešām ir iespējams prieks, cerīgs skats uz nākotni un mazo ikdienību baudīšana, ja esi nepārtrauktā miega badā?

Protams, arī tas, cik daudz miega un atpūtas maza bērna vecāki baudīs, zināmā mērā ir viņu pašu lēmums. Nievājoši muļķīgais "sleep when the baby sleeps" ("guli tad, kad guļ mazulis"), iespējams, citiem vecākiem strādā tīri labi, un pat es vismaz četras vai piecas reizes šī gada laikā esmu gulējusi pa dienu tad, kad bērns guļ diendusu. Bet lielākoties šāds režīms īsti nav apvienojams ar darbu – darba esamība nozīmē to, ka mazuļa miega laikā tu nevis guli, bet gan maniakālā enerģijas uzplūdā meties pie datora, lai padarītu pēc iespējas vairāk, kamēr nepielūdzamais smilšu pulkstenis iztecina no sevis tev neparedzamu minūšu daudzumu.

Var jau, protams, arī nestrādāt (vismaz kādu laiku) vai, piemēram, strādāt mazāk, ko man pēdējā laikā saudzīgi ierosinājis ne viens vien laba gribētājs. Bet izrādās, ka es nevaru. Lai cik depresīvā stāvoklī mani neiedzītu pēdējā gada laikā akumulētais miega trūkums, vēl depresīvākā stāvoklī mani iedzen atteikšanās no aizraujošiem projektiem, kuru ātrgaitas linearitāte ļauj izrauties no ikdienas citādi visai vienmuļā cikliskuma.

Var, piemēram, iet gulēt ātrāk vakarā, lai salasītu diennaktī nepieciešamās miega stundas – galu galā ir taču zināms, ka gan bērniem, gan pieaugušajiem viskvalitatīvākais miegs ir pirms pusnakts nogulētajās stundās... Kāpēc neiet gulēt, piemēram, pulksten 20:00 vai vismaz 21:00? Tā, protams, ir laba doma, un es to pat esmu realizējusi – iespējams, kādas divas vai trīs reizes pēdējā gada laikā. Bet iemesls to lielākoties nedarīt ir vienkāršs – vakara stundās es dzīvoju normāla cilvēka dzīvi. Mēs noliekam gulēt bērnu un pēc tam kopīgi vakariņojam, palasām grāmatas, paskatāmies filmas, parunājamies. Vakaros smilšu pulksteņa uzstājīgā tecēšana pierimst un stundas nav strikti jāmēra pēc to produktivitātes. Man šķiet, bez vakara stundām, kuras man liek kaut nedaudz atcerēties, kas ir bezrūpība, es pazustu tāpat, kā es pazustu, ja nestrādātu, nerakstītu.

Iepriekš es daudz par miega badu nedomāju, bet pēdējo nedēļu laikā, kad dažādu apstākļu sakritības dēļ sanācis gulēt vēl mazāk, jūtu to, ko nenākas just tad, ja normālos apstākļos sanāk negulēt vienu vai dažas naktis. Kopsummā apstākļi nav normāli – mēs ilgstoši dzīvojam ar miega iztikas minimumu, tāpēc, ja no esošā minimuma tiek brutāli izrauts vēl kāds kumoss, sajūta ir līdzīga kā braucot pēdējos metrus auto ar cauru riepu. Tu tiec izsmērēts pret asfaltu, bet apstāšanās nav variants. Reizēm šādos brīžos, kad, aplūkojot visus situācijas komponentus, jāsecina, ka esmu nonākusi bezizejā, sāku iztēloties visādas muļķības. Krāšņākā iztēles aina laikam ir iedoma, ka es varētu, piemēram, salauzt kāju vai ko tamlīdzīgu un nonākt uz kādu nedēļu slimnīcā, kur man nebūtu nekādu pienākumu – kur es leģitīmi būtu vismaz uz brīdi izkāpusi no sava vāveres riteņa. Pat savās iztēles ainās prom gluži nebēgu – tā vietā es cenšos atrast sociāli pieņemamus veidus, kā imagināri uz brīdi pazust un ļaut, lai citi tiek galā ar maniem perpetuum mobile pienākumiem. Tagad, kad esmu to uzrakstījusi, patiesībā ceru, ka kāju nejauši nesalauzīšu – pretējā gadījumā cilvēki domās, ka šo mazo sapnīti esmu realizējusi tīšām.

Vēl par miega bada visai smago iespaidu uz psihi mani pārliecina tās domas, kuras pie manis ierodas naktī – brīžos, kad bērns ir nelaikā pamodies un ilgstoši jāmierina un jāmēģina atkal iemidzināt. Pirms pāris nedēļām man ļoti stipri iesāpējās mugura. Vienmēr biju priecājusies par savu lokanību, un pat grūtniecības laikā vienīgā reize, kad izjutu muguras sāpes, bija tad, kad neapdomīgi intensīvi nēsāju kastes pārcelšanās laikā, esot jau septītajā grūtniecības mēnesī. Muguras sāpes šoreiz bija izraisījusi stāvēšana pie bērna gultiņas cilvēka fizioloģijai absolūti nepiemērotā leņķī. Tāpat pamanīju, ka man sākušies elpošanas traucējumi – šķita, ka nespēju vairs īsti ievilkt plaušās gaisu, ka ieelpa apstājas kaut kur kakla lejasdaļā un tālāk netiek. Biju pārliecināta, ka tas ir ilgstošās trauksmes rezultāts, taču nakts melnumā manas tikko pamodinātās smadzenes pasākušas vērpt dažādus jocīgus, drūmus pavedienus.

Reizēm brīžos, kad bērns iemieg, es gandrīz vai sastingstu un aizturu elpu – šķiet, ka viņa laišanos miedziņā iztraucēs jebkas spēcīgāks par tauriņa spārna pieskārienu. Naktīs man pasācis likties, ka viņš nozog manu elpu – ka brīžos, kad sastingstu, lai sargātu viņa miegu, no manis patiesībā tiek izsūkta dzīvība. Muguras sāpes man nakts melnumā sāk šķist tikai tāds neliels absolūtas iznīcības priekšvēstnesis – šķiet, ka viņš saēd manu ķermeni, padara mani vecu un vāju. Bet varbūt es patiešām esmu veca?

Bērns piedzima divas dienas pirms manas 33. dzimšanas dienas – trūka tikai divu gadu, lai vismaz novecojušā medicīniskajā lingo mani varētu dēvēt par geriatric mother - geriatrisku jeb novecojošu (vai tad kāda no mātēm tāda nav?) māti. Manā pieredzē gan par labu seksistiskajam, bēdīgi slavenajam uzsaukumam "Mīļās, dzemdējiet jaunībā!" var būt tikai viens arguments – kad esi jaunāka, iespējams, ir vieglāk naktīs negulēt.

Bet varbūt tam, cik slikti man izdodas paciest miega trūkumu, nav nekāda sakara ar vecumu. Nesen stāstīju par savām miega bada izraisītajām neprāta domām draudzenei, kurai ir bērns gandrīz tajā pašā vecumā un kura, tāpat kā es, pēdējā gada laikā piedzīvojusi ne vienu vien traucētu nakti. Viņa atbildēja, ka man, acīm redzot, iepriekš bijis ļoti kvalitatīvs miegs, savukārt viņa arī pirms bērna piedzimšanas esot bieži naktīs modusies, tāpēc šobrīd mošanos bērna nakts izgājienu dēļ viņa tik smagi neuztver.

Iespējams, ka tam patiešām ir saistība ar cilvēka līdzšinējiem ieradumiem un fizioloģiju, bet man šķiet, ka patiesais iemesls, kura dēļ es nespēju izturēt miega badu, ir tas, ka man šķiet, ka gluži vienkārši neesmu kaut ko tik briesmīgu pelnījusi. Mana pieeja dzīvei – problēmu risināšana, kas labi strādā citos lauciņos, kontekstā ar mazu bērnu ir absolūti nederīga: praktiski visu, ko viņš dara vai nedara, ir iespējams traktēt kā problēmu un censties risināt, kādu laiku uzturot efektivitātes un produktivitātes ilūziju, taču galu galā ieslēdzas manis iepriekš minētais cikliskums un problēmas vai nu atgriežas, vai mani, šķiet, vienkārši ignorē.

Reizēm man gribas sevi salīdzināt ar mehānisku ierīci, kura pilda vienu funkciju un kurā nav ierīkots nedz mācīšanās mehānisms, nedz elastīgums. Esmu kā aparātiņš vecajos tramvajos, kurš izsit caurumus braukšanas biļetēs, un, lai ko tu šajā aparātiņā ieliktu, tas tāpat spēs tikai un vienīgi izsist caurumus, vajag to vai ne. Tāpat reizēm šķiet, ka esmu robots putekļu sūcējs, kurš, nespējot atrast ceļu apkārt šķērslim, atkal un atkal triecas galda kājā vai sienā, visiem apkārtējiem uzjautrinoties.

Nogurumam ir vairākas pakāpes. Parasti mans sabiedrotais ir fona nogurums, kuru var salīdzināt ar zemas intensitātes zobu sāpēm – īsti tā kā nesāp, bet par sevi liek manīt, un tas tevi lēnām padara aizvien vieglāk aizkaitināmu. Reizēm nogurums ir tik liels, ka to praktiski nav iespējams atšķirt no depresijas – pasaule joprojām eksistē, bet tu tajā esi vairs tikai rēgs, parādība ar akmeni kaklā, kurai katrs spertais solis, katrs izteiktais vārds sagādā mocības. Ir dienas, kad esmu izgulējusies tīri labi un noguruma gandrīz nemaz nav. Grūti vārdos izteikt to, cik ārkārtīgi atšķirīgi es uz pasauli raugos šajās dienās.

Labajās dienās, kad noguruma nav vai tikpat kā nav, es zinu, ka pie visa, pie pilnīgi visa, kas man neizdodas, kas man nākas grūti, kas man šķiet neatrisināms, kas man uzdzen eksistenciālas šausmas, ir vainojams tikai un vienīgi miega bads. Labajās dienās pietiek spēka gan strādāt, gan rūpēties un priecāties par bērnu, gan kvalitatīvi pavadīt laiku ar vīru. Labajās dienās apzinos, ka mēs neesam iesprostoti un ka ar pielāgošanos varam joprojām darīt jaukas lietas, piemēram, visi kopā pastaigāties pilsētā vai mežā, paēst restorānā, priecājoties, ka mazajam viss garšo, atklāt jaunas, foršas grāmatnīcas, cept piparkūkas, lasīt grāmatas, ēst saldējumu, skriet un reizēm pat aiziet uz koncertu vai baletu.

Bet, atsakoties iet gulēt astoņos vakarā vai tad, kad guļ mazulis, man nav reālas iespējas nodrošināt sev nepieciešamo miega daudzumu. Man gribas paspēt visu – ne tikai gulēt, bet arī dzīvot, lai gan dzīvošana bez gulēšanas noved tikai pie šausmu pilnām pārdomām nakts tumšākajās stundās, kad tev šķiet, ka viss notiekošais ir sazvērējies, lai lēnām iznīcinātu tavu ķermeni un prātu. Tāpēc jaunajā gadā es sev un visiem citiem mazu bērnu vecākiem novēlu tikai un vienīgi – vairāk miega!

Agra Lieģe-Doležko

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
16

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!