Māksla
07.04.2021

427 FamilyMart

Komentē
0
Saglabā

Latviešu mākslinieku radošajās biogrāfijās reizēm var uzdurties sadaļai "Izstādes ārzemēs", kur šodien ierasto institūciju un nosaukumu vietā atrodams vien valstu uzskaitījums. Pieņemu, tas ir mantojums no laika pirms interneta un iespējas – vēlāk, jādomā, arī vēlmes – ceļot. Attopoties nelielā valstī, kurā izstāžu vietas jau mēnešiem ir slēgtas un vairums publisko mākslas aktivitāšu atgādina PR, jāatzīst, ka pandēmijai ir kas kopīgs ar PSRS. Kādā rītā no pastnieces saņemtā "427 gadu grāmata" mudina pāršķirot pagātnes un piederības.

| fɔː |

Formāli raugoties, "427" ir izstāžu vieta, kura kopš 2014. gada maija, atbilstoši nosaukumam, vairākas dienas nedēļā ir atvērta no 16:00 līdz 19:00. Gadu gaitā konkrētās dienas ir mainījušās, savukārt darba stundas ne vienmēr bijušas 100% uzticamas. Rīgas kartē "427" izvēlējusies vietas, kuras varētu dēvēt par perifērām, tomēr – varētu arī nedēvēt. Sākotnējā telpa Elijas ielā 20 atradās dažu kvartālu attālumā no Kim? Laikmetīgās mākslas centra, kurš tobrīd mitinājās mazāk ģentrificētajos Spīķeros. Pēc apmēram gada un starpizstādes Mazajā Smilšu ielā "427" pārcēlās uz savu šībrīža mītni Stabu ielā 70 – netālu no Ģertrūdes ielas teātra. Kopš 2017. gada pāris ielu attālumā atvērta mākslinieku vadītā galerija LOW un dažādās tapšanas stadijās bijušais mākslas centrs "Zuzeum", savukārt 2019. gadā tuvumā atvērās galerija LOOK, netrenēta kājāmgājiena rādiusā piedāvājot veselu turzu Rīgas mākslas dzīves kontrastu.

Platības ziņā "427" ir viena no nelielākajām Rīgas izstāžu vietām ar drīzāk baltkubisku telpu, kura nekādi neslēpj savu kamīnu. Tur reti redzama plakana māksla taisnā acu līmeņa līnijā pie sienas un neskan liftu mūzika. Iepirkšanās nav pirmais, kas varētu nākt prātā, lai gan tā ir iespējama. Kā vairums Rīgas izstāžu vietu, "427" ir piesaistījusi publisku finansējumu, bet veikusi arī vairākas crowdfunding kampaņas, potenciāli norādot uz vidusceļu starp lokālu vai starptautisku projektu konkursu konjunktūrām un ambivalenci, kas Latvijas mākslas vidē velkas līdzi redzamākam privātajam finansējumam.

Rīgā bieži dzirdēts, ka "427" ir mākslinieku vadīta (artist-run) izstāžu vieta. Šis vārdu savienojums droši vien ir ērts gan mākslvēsturisku klasifikāciju cienītājiem ("grafiķis vs gleznotājs"), gan Marksa faniem ("mākslinieki pārņem ražošanas līdzekļus"), gan kapitālistiem ("privātās iniciatīvas augļi"), gan arī konceptuālistiem ("izstāžu vietas vadīšana kā mākslas darbs"). Vienlaikus mākslinieki Rīgā nav diez ko vairījušies paši atrast telpas savām idejām [1], un nešķiet, ka ar to vien par "427" varētu pavēstīt kaut ko fundamentāli būtisku. Droši vien ir tikai likumsakarīgi, ka mājaslapas "Par" sadaļā šis apzīmējums nemaz neparādās:

"427 dibināta 2014. gadā ar mērķi regulāri rīkot laikmetīgās mākslas izstādes, atsegt norādes, izmest tīklus un apmainīties ar konfabulācijām." [2]

Septiņu gadu laikā "427" sakrājusi vienu no starptautiskākajām izstādīto mākslinieku listēm pilsētā, kā arī radījusi neproporcionāli daudz jaunas informācijas saviem kvadrātmetriem. Pirmspandēmijas laikos gandrīz ik nedēļu skatoties izstādes ārpus Latvijas, tas arvien šķita saistoši un visnotaļ pašsaprotami – ne tik daudz katras konkrētās norādes izpratnē, bet konfabulāciju un vēl jo vairāk tīklu izpratnē noteikti. Tagad, kad pase un pieraksta adrese no jauna ierobežo pieejamos galamērķus, jāskaidrojas par jautājumiem, kas ilgu laiku šķituši lokāli.

| tuː |

Tūlīt var iztēloties, kā sašaurinās ērti lietojamo atsauču loks un priekšplānā izvirzās liels skaits ilgā laika periodā notikušu izstāžu, kuras apmeklētas galvenokārt tādēļ, ka – šeit. Nenoliedzami, Rīgā ir pietiekams daudzums mākslas notikumu, vēstures, hierarhiju un intrigu, lai komfortabli dzīvotu ar ļoti selektīvu interesi par ārpasauli – jo īpaši, ja piemīt pārmērīgs patriotisms vai neizteikta apetīte. Attiecīgi domās ir iespējams uzburt pretnostatījumu: tādu kā lokālo "skolu", meinstrīmu, kas heroiski turpina atšķirties no kāda starptautiskuma.

Lai kas arī šāds meinstrīms nebūtu, ģeogrāfiska karte tajā tomēr nav labs ceļa rādītājs. Lokālo mašinēriju nezinošam skatītājam visnesaprotamākā Rīgas izstāde iekļaujas Rietumu mākslas tradīcijā tieši tikpat lielā mērā, cik tā, kuras preses relīze akcentē Eiropas civilizācijas klātbūtni. Ja latvieši radītu kādus avangarda dūraiņus vai neokonceptuālus puzurus, tie pēc šīs pašas tradīcijas visdrīzāk nonāktu etnogrāfijas vai lietišķās mākslas muzejā. Tiesa, arī starptautiskums šādā pretnostatījumā izklausās komiski monolīts un nekritisks. Rīgas izstāžu dzīves pretrunas nekādā ziņā nav unikālas, un precīzāk būtu teikt, ka pilsētas disonē dažādās, laika gaitā mainīgās proporcijās, ļaujot salīdzinājumā gūt priekšstatu par "427" izdarītajām izvēlēm un to alternatīvām.

Būvējot šādas spekulatīvas starptautiskās ķēdes, varētu, piemēram, teikt – lai gan Helsinkos ir vismaz piecas mākslinieku vadītas izstāžu vietas (Forum Box, Myymälä2, SIC, Oksasenkatu 11, Galleria Huuto), potenciāla korelācija ar "427" šad tad novērojama vienā vai divās. Diezgan bieži kaut kas aptuveni samērojams ir atrodams Helsinku mākslas muzeja (HAM) vai Laikmetīgās mākslas muzeja "Kiasma" "projektu telpās", bet diezgan reti – pārējās pilsētas galerijās un muzejos, kas teju bez izņēmumiem ir atvērti svētdienās. Varšavā savukārt mazākas izstāžu vietas svētdienās ir slēgtas, daļu laika aizsedzot daļu norāžu, toties pārējās – tas ir, tās, kuras mēdz būt laikmetīgas, – darbojas, iespējams, sociālkritiskākā šī jēdziena izpratnē nekā Helsinkos esošās. Plašāka konteksta nolūkos tur atrodama arī mākslinieku savienības māja ar vairākām izstāžu telpām (OW ZPAP), kurās notiekošais kopumā ir grūti aprakstāms, nepārzinot (iztēlojos) 30–50 gadus vecas poļu ne-avangarda mākslinieku hierarhijas, bet kopumā izstādes ir konservatīvāk iekārtotas nekā Latvijas Mākslinieku savienībā. Tikmēr Lietuvas Mākslinieku savienības (LDS) galerijas Viļņā, Kauņā un Panevēžā diezgan bieži rāda pietiekami mūsdienīgu glezniecību un krietni mazāk caurskatāmu lietišķo mākslu, bet daudz kas no Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā (ŠMC) redzamā lielā mērā atgādina "427", tomēr mākslinieku vārdi bieži ir plašāk pazīstami, citur redzēti un jau biennalizēti. Savukārt vecpilsētas puspagrabā ir galerija "Editorial", kur izstāžu laikā derētu trāpīt biežāk. Tāpat pirms nākamā brauciena jāatceras pārbaudīt, vai nav uzradusies vēl kāda vieta, kuras programma tieši vai nejauši, atsevišķi vai kopā ar visu iepriekš redzēto ļaus efektīvāk domāt par Viļņā, Rīgā vai Ļubļanā notiekošo.

Neizbēgami, ja pārāk nevairās no stereotipiem, "427" var nostādīt arī pilnīgi lokālās attiecību ķēdēs. Tādējādi varētu būt konstruktīvi atzīmēt, ka "427" radās apmēram 4 gadus pēc "Supernovas" [3], bet trīs gadus pirms LOW. Zināmas pārklāšanās varētu identificēt ar, piemēram, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls" Radošo darbnīcu, ISSP Galerijas vai varbūt pat Kalnciema kvartāla galerijas programmām, un dažādi "427" izstādītie mākslinieki piedalījušies citu Rīgas laikmetīgās mākslas institūciju izstādēs. Ja salīdzinātu ar trim paradigmatiskajām – "jaunajiem Rīgas klasiķiem" – varētu spekulēt, ka "427" rādītais laikmetīgās mākslas flangs pārsvarā ir mazāk sociālkritisks un pētniecisks nekā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra praktizētais un noteikti mazāk citē kreisi orientētus domātājus, tomēr abi reizēm labprāt pievēršas nomalībai, klejošanai un pagrīdei. Interesē par priekšmetisko pasauli un mediju specifiku varētu atrast paralēles ar jauno mediju kultūras centru RIXC, savukārt ar kim? Laikmetīgās mākslas centru "427" savulaik dalījis ne tikai kuratoru, bet, iespējams, drīzāk estētisku, "vārdos pieticīgu" [4] laikmetīgo mākslu, kura vedina uz minējumiem vai pat konspirācijām.

| ˈsɛv(ə)n |

Mūsdienās sev noorganizēt grāmatu nav pārāk liela māksla (finansējums + menedžments) un publicēt līdz šim notikušo izstāžu un pasākumu tekstus un attēlus hronoloģiskā secībā kopā ar vairākiem pietiekami labvēlīgi noskaņotiem kritiķu un iesaistīto rakstiem nepavisam nav neparasti – ja kopsaucējs ir mākslinieks ar dzīvesstāstu. Toties no institūciju, galeristu, kuratoru skatpunkta šāds stāsts Latvijā tiek stāstīts pārāk reti. Daudz biežāk mākslas institūciju publiskā identitāte un izstāžu vēsture sašķobās katrreiz, kad tās pārstrādā savu mājaslapu.

Uz šī fona "427 gadu grāmata" bur ilūziju par paliekamību un droši vien liecina ne tikai par pašapziņu un jaunradītu "projekta taustāmo rezultātu", bet arī par pašrefleksiju un vīziju, runāšanu savā vārdā un balsī. Bez tam ar grāmatas vākiem var ierobežot uzmanībai pakļaujamo lapu skaitu, mudinot meklēt kopīgu rokrakstu, stilu un politiku, saliekot attēlus vietās, kur vārdi varētu radīt problēmas. Pēc grāmatas izskatīšanas ar labu atmiņu apveltīts lasītājs varēs daudz ko pastāstīt par Rīgas vai savu privāto izstāžu dzīvi septiņu gadu laikā – bez klikbeita un troļļiem.

Pirmajā brīdī līdzās polemikai par kultūras un dzīves virtuālo nākotni (kura gan pagaidām bieži atgādina jaunas mērķauditorijas sasniegušu pagātni) grāmata raisa asociācijas ar laiku pirms interneta un ceļošanas. Reiz kalpojusi par svarīgu redzesloka paplašināšanas rīku, šodien – kā priekšmets un informācijas avots – tā izskatās autoritāra un ekskluzīva, lēna un smaga. Grāmatas ierašanās, atgriešanās raisa nemieru, ka arī kāda nepatīkamāka pagātne varētu kļūt par jauno nākotni – beigu beigās CO2 konvertējams svars piemīt ne tikai mākoņu serveriem, bet arī tādai analogai un laikietilpīgai nodarbei kā izstāžu apmeklēšana, jo īpaši – ārpus dzīvesvietas.

Nav jaunums, ka "427" mēdz interesēties par analogām lietām – tur notikušas modes skates, brūvēts alus un pasniegti deserti. Tā ir viena no retajām Rīgas institūcijām, kas jau pirmā kultūras lokdauna laikā realizēja analogu izstādi, bet grāmatā iekļauta "Coming Soon" sadaļa divu izstāžu garumā. Ja Covid delīrijs nekad nebeigtos, pietrūktu gan šo, gan reizē visu citu deju dejotāju [5] lokālajās un starptautiskajās ķēdēs.

 

[1] Šajās pašās ielās notikusi, piemēram, Elīnas Mekšas izstāde "–LP–" (Stabu ielā 90, 07.06–01.08.2016) un Artūra Bērziņa "Aizmirsto sapņu bode" (Ģertrūdes ielā 110, 11.06–21.06.2012) (nejaukt ar Arturu Bērziņu, kurš, tiesa, arī sarīkojis vairākas personālizstādes ārpus izstāžu zālēm).

[2] https://fourtoseven.info/par/ Skatīts: 30.03.2021. Aprakstā neparādās arī vārds "galerija", lai gan "427" teikumā iekļauts sieviešu dzimtē un info sadaļā norādītajā e-pasta adresē saglabājies angļu vārds "gallery".

[3] Galerija "Supernova" darbojās 2009.–2010. gadā un atradās Krāmu ielā 3, Rīgā.

[4] "Pieaugošajā informācijas pārbagātībā 427 tā arī palika vārdos pieticīgi, tomēr aizvien nozīmīgākas kļuva privātas sarunas – zem spilgtajām spuldzēm, aizskatuves dūmakā vai internetā –, kas lielākoties arvien turpinās, pieaugot notikušo izstāžu un pasākumu skaitam." Kaspars Groševs. SE7EN // Kaspars Groševs (sast.). 427 gadu grāmata Rīga: 427, 2021. 34. lpp.

[5] Otrā "427" rīkotā izstāde bija Ievas Kraules "Tagad neviens vairs tā nedejo" (05.06–19.06.2014).

Valts Miķelsons

Apmeklējis vairāk nekā 40 no gandrīz 50 galerijā "427" notikušajām izstādēm. Reizēm raksta par mākslu, bijis kurators vairākām izstādēm Mūkusalas Mākslas salonā un citur. Šobrīd strādā IT darbu māksla...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!