Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
14.05.2020

41 no 49 – Latvija jaunākajā "Varavīksnes indeksā"

Komentē
3
Saglabā

17. maijā visā pasaulē atzīmē Starptautisko dienu pret homofobiju, bifobiju un transfobiju. Kā uz pārējo Eiropas valstu fona izskatās Latvija, un kas tieši ir nepieciešams, lai arī mēs varētu pievienoties uz kopīgām Eiropas vērtībām vērsto valstu saimei?

Katru gadu 17. maijā vairāk nekā 130 valstīs visā pasaulē tiek pievērsta īpaša uzmanība LGBTI (lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un starpdzimuma (intersex) personu) tiesību jautājumiem, vienlaikus svinot progresu, kas panākts pēdējos gadu desmitos, un aktualizējot sāpīgās sociālās un tiesiskās netaisnības, ar ko LGBTI cilvēki vēl aizvien spiesti saskarties ikdienā. Progress, protams, ir ievērojams. Lielākā Rietumu pasaules daļa jau sen vairs neapšauba viendzimuma pāru tiesības veidot ģimeni, reģistrēt attiecības, audzināt bērnus vai jebkura indivīda tiesības uz dzimuma identitāti un tās izpausmēm, taču daudzās valstīs un dzīves jomās nevienlīdzība joprojām pastāv. LGBTI cilvēku līdztiesība nav vienreiz sasniedzams mērķis – tas ir process, kurā valsts nepārtraukti pārskata un pārvērtē visu savu iedzīvotāju līdztiesību un ir proaktīva mazākuma grupu tiesību nodrošināšanā. Tāpēc arī valstīs ar, manuprāt, izciliem sasniegumiem LGBTI cilvēku tiesību jomā rezultāts nekad netiks sasniegts pilnībā, jo visas tiesību jomas turpina attīstīties. Šodien strādājam pie jautājumiem, kas pagājušajā desmitgadē vēl nebija pat apzināti, un vēl pēc 10 gadiem sastapsimies ar jauniem izaicinājumiem. Diemžēl Latvija vēl aizvien ir tālu pat no minimāliem standartiem LGBTI tiesību jomā.

Vai sabiedrība ir gatava?

Bieži vien LGBTI tiesību jautājumi no politiskās skatuves tiek nobīdīti ar atrunu, ka "sabiedrība tam nav gatava". Protams, ir daudz vieglāk uzvelt atbildību par rīcības trūkumu sabiedrībai, lai gan līdz šai dienai nav īsti skaidrs, kā tieši šī gatavība tiek mērīta un kas tiek darīts, lai šo gatavību veicinātu, pat ja tā patiešām ir. Mani gan māc aizdomas, ka sabiedrība LGBTI cilvēku līdztiesībai ir gatava tieši tikpat lielā mērā kā jebkurām pārmaiņām, kas tieši neskar vairākumu cilvēku. Katras ģimenes vai indivīda mikro līmenī nodrošināta līdztiesība LGBTI cilvēkiem neviena dzīvi nepasliktinās un tiesības neierobežos. Taču makro līmenī ir uzpūsts biedēklis, ko politiķi sauc par "sabiedrības gatavību". Patiesībā vienīgais, kam nepieciešams nogatavoties, ir politiskā griba un drosme. Pat ekonomiskās intereses, kas valstī spēj daudz ko nobremzēt, nekādi nevarētu būt attiecināmas uz iemesliem, kāpēc pretoties LGBTI cilvēku tiesībām Latvijā. Kādreiz politiķi piemin arī to, ka par šo jautājumu nepieciešams vairāk diskutēt. Taču pirmā iniciatīva, kas paredzēja iespēju viendzimuma pāriem reģistrēt savas attiecības, Saeimā tika iesniegta 1999. gadā, un kopš tā laika šis jautājums pabijis dienas kārtībā ar apskaužamu regularitāti. Manuprāt, 20 diskusiju gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai sāktos arī rīcība.

2015. gadā uzsāktā parakstu vākšana par kopdzīves likumu toreiz ilga turpat trīs gadus. Jaunākā iniciatīva portālā "manabalss.lv" šogad nepieciešamos desmit tūkstošus parakstus savāca rekordātri – vien dažu nedēļu laikā. Pārmaiņas sabiedrībā šobrīd notiek ārkārtīgi strauji, un, šķiet, politiskā griba ievērojami atpaliek no kopējā tempa.

"Kādas tiesības tad jums tur trūkst?"

Šis jautājums ir uzdots bieži, un bieži izskanējušas arī izsmeļošas atbildes. Viendzimuma ģimenes eksistē, tajās aug bērni, tiek iegādāti kopīgi īpašumi, cilvēki slimo, mirst – ir milzum daudz iemeslu, kāpēc viendzimuma pāriem arī nepieciešamas tiesības tapt atzītiem valsts un sabiedrības priekšā. Arguments par mantisko attiecību sakārtošanu "pie notāra", "ar līgumu" vai kā citādi, izmantojot jau esošās likumu normas, ir absurds un, godīgi sakot, arī pazemojošs. Nodokļos un nodevās viendzimuma pāriem būtu jāmaksā ievērojami vairāk, lai nodrošinātu mazu daļiņu no tiesībām, ko pretējā dzimuma pāri var iegūt ar vienu darbību. Turklāt šis arguments nekādi neatrisina virkni citu jautājumu, par ko precētiem pretējā dzimuma pāriem vispār nav jādomā, jo tas šķiet pats par sevi saprotams, – bērni, ārstniecības iestādes, iespējamā interešu konflikta novēršana, galu galā čeku iesniegšana nodokļu pārmaksas saņemšanai par dzīvesbiedru.

Pavisam nesakārtota ir dzimuma maiņas procedūra un juridiskā dzimuma maiņa. Šobrīd šis process ir tik neskaidrs, ka cilvēki ir atkarīgi no ierēdņu labvēlīgās attieksmes un gatavības interpretēt esošās likuma normas par labu cilvēkam, nevis novecojušajai likumdošanas bāzei. LGBTI cilvēki nav aizsargāti no naida noziegumiem, nav skaidra regulējuma pārvietošanās un uzturēšanās brīvības jomā, ja partneris ir no trešās valsts ārpus Eiropas Savienības. Visi šie jautājumi – pilnīgi visi – ir jautājumi par to, vai katrs cilvēks Latvijai ir vērtība. Neviens no šiem jautājumiem nav atkarīgs no smagiem ekonomiskiem lēmumiem, neskars vairumu Latvijas iedzīvotāju un neierobežos tiesības nevienam citam. Visdrīzāk lielākā daļa sabiedrības šīs izmaiņas vispār nepamanītu.

Latvija var?

Šodien starptautiskā LGBTI organizācija "ILGA-Europe" publicējusi ikgadējo "Varavīksnes indeksu", kas apkopo LGBTI cilvēku tiesisko stāvokli 49 Eiropas valstīs. Latvija ierindojas 41. vietā, aiz sevis atstājot vien tādas apšaubāma tiesiskuma valstis kā Krievija, Azerbaidžāna, Armēnija un Turcija. Ja sauklis "Latvija var!" patiešām raksturo mūsu valsts politiku virzībā uz progresu un attīstību, tad LGBTI tiesību jomā esam ieņēmuši nogaidošu un nesaprotamu pozīciju. Ekonomiski, politiski, tiesiski mēs neapšaubāmi zinām virzienu, kurā Latvija dodas un dara to ļoti veiksmīgi. Kāpēc politiskā griba LGBTI tiesību jomā vēl aizvien svārstās kaut kur starp Krieviju un Azerbaidžānu? Un kā uz šo kompāniju, kurā mēs šobrīd atrodamies "Varavīksnes indeksā", raugās tik bieži piesauktais sabiedrības vairākums? Kur tad galu galā vēlamies būt?

Starptautiskā diena pret homofobiju, bifobiju un transfobiju un jaunākais "ILGA-Europe" "Varavīksnes indekss", manuprāt, ir divi lieliski iemesli, lai Latvijas likumdevēji, Saeimas deputāti un politiskie līderi paskatītos uz situācijas absurdo stāvokli, saņemtu drosmi un sāktu risināt jautājumus, kas pārāk ilgi turēti sprostā iedomātas sabiedrības negatavības vai kādu citu mistisku apsvērumu dēļ. Bet sekas ir tādas, ka pilnīgi bez vajadzības cieš maza, bet tomēr mūsu sabiedrībai piederoša iedzīvotāju daļa.

Kristīne Garina

Kristīne Garina ir LGBT un viņu draugu apvienības "Mozaīka" valdes priekšsēdētāja.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!