Foto: Aksels Hiršs
 
Proza
02.05.2019

39,4

Komentē
1

Vairs īsti neatceros, kā nokļuvu tajā mašīnā, bet, lūk, mēs braucām un cilvēki priekšā aizrautīgi smējās. Es gribēju atbrīvoti izmest kādu asprātīgu repliku un pievienoties, bet biju piesprādzēts pie nestuvēm mašīnas aizmugurē un uz sejas man bija skābekļa maska. Ceļš likās garš, ik pa brīdim iemigu vai, tieši otrādi, pamodos. Nekā jēdzīgāka man tobrīd darāma nebija. Atceros: kaut kur pusceļā mani izkrāmēja laukā, ieveda aukstā telpā – es nospriedu, ka tas ir morgs, – bet kaut kādu iemeslu dēļ pēc klusināta strīda mani tur atteicās pieņemt, es tiku iekrāmēts atpakaļ mašīnā, un mēs braucām tālāk. Neviens priekšā vairs nesmējās, pat nesarunājās savā starpā, un es jutos sasodīti vainīgs, ka viņiem tā jānoņemas ar mani. Likās, viņi aizkaitināti beigās vienkārši izmetīs mani ceļmalā, kas, manuprāt, būtu pelnīti, tomēr viņi izrādījās profesionāļi un atrada citu vietu, kur mani piekrita savākt. Bukovska kungam līdzīgs sanitārs ar svaigi pārsistu uzaci stūma gultu ar mani pa tumšiem, trokšņainiem gaiteņiem. Viņa rokas zem īsajām piedurknēm bija viscaur saskrāpētas, un viņš vēroja mani smagu, paģirainu skatienu, uz kuru man nebija spēka atbildēt. Laikam domāja, ka esmu kaut kāds pilnīgs mīkstais. Es domāju tāpat un pētīju griestus.

Neatceros arī, kā tiku palātā, neatceros, kas notika pirms tam. Manas rokas jau atkal bija viscaur sadurstītas no n-tajām analīzēm, pretsāpju injekcijām, mēra vakcīnām, garām ietriektām katetrām – tas vienmēr ir tikai pāris minūšu jautājums, līdz viņi ir pārvērtuši rokas sietā, aizlipinājuši lielākos caurumus ar plāksteriem un pa virsu uzmaukuši kārtējo festivāla aprocīti ar vārdu, lai nenāktos noņemties ar līķa identifikāciju.

Ik pa brīdim pamostos vai, taisni otrādi, iemiegu. Kādu mirkli redzu sevi ejam pa augstām kāpām, smiltis dedzina kailās pēdas, gaiss ir pārāk karsts, lai to elpotu, es sāku smakt, krūtīs kaut kas sanot plīst, un atkal esmu palātā. Bet neesmu tajā viens: gultā pie pretējās sienas sēž liela auguma vīrs adītu cepurīti galvā. Viņš vēro mani, droši vien jau labu brīdi.

"Mani par Mareku sauc. Tev vārds ir?" sadzirdu, bet it kā caur sienu.

"Leģions," mirkli padomājis, atbildu, iemiegu un šoreiz nemostos ilgi, ilgi. Kamēr klaiņoju pa kāpām, viņi maina man sistēmas, mēra temperatūru, eksperimentējot laiž vēnās visu, kas patrāpās, sedz ar divdesmit segām, tomēr es spītīgi turpinu elpot. Naktī dzirdu, kā Mareks gaitenī meklē medmāsu un uzstāj, lai man tiktu iedots vēl kaut kas pret sāpēm – droši vien esmu vaidējis, kaut gan man likās, ka tas ir kāds cits. Vēlāk noskaidrosies, ka Mareks ir izbijis desantnieks, milicis, svarcēlājs, bokseris, apsargs. Un mēs abi esam jūrmalnieki. Reizēm vakaros stundām pļāpāsim par dažādām leģendārām Jūrmalas personībām un vietām no laikiem, kad aukstā zupa Mellužu ēdnīcā maksāja 20 kapeikas. Un mūs abus necik nemulsinās fakts, ka pusi no tā visa es nemaz nevaru atcerēties, jo nebiju vēl piedzimis. Bet pagaidām vēl guļu, peldu lejup pa aukstu sviedru Stiksu. Tieši aiz mūsu palātas logiem, dažus stāvus zemāk, atrodas slimnīcas helikopteru nosēšanās laukums – es nezinu, kurā mirklī esmu to piefiksējis, bet zinu, ka tas tur ir, un vienā no maniem drudža sapņiem uz tā cenšas nolaisties degošs "Hindenburgs". Bet citā sapnī, kaut gan vairs neesmu drošs, ka tas tiešām bija sapnis, uz gultas pustumsā apsēdās sirms ķirurgs un ar pildspalvu domīgi sāka zīmēt apļus uz manām sviedros spīdošajām krūtīm. Pāris reizes mani modina un kaut ko jautā, bet es, cenšoties izdomāt pareizo atbildi, tā arī neatbildējis, atkal atslēdzos.

Tā paiet diennakts vai vairāk, un beidzot man tomēr nākas celties, nomazgāties, apēst kaut ko un mēģināt saprast, kur īsti atrodos. Es šļūcu, čībās ieautās kājas vilkdams pa gaiteņiem, balstos pret sienām, domīgi stāvu pie nestrādājošu liftu durvīm. Garām man nesas pagalam jauniņi ārsti modernām frizūrām un sirmas, kareivīgas medmāsas, ratiņkrēslos tiek stumdītas kaut kādas pelēkas mūmijas, šur tur pie gaiteņu sienām pielipuši tādi paši rēgi kā es. Vērojot to visu, jūtos kā filmā par kara hospitāli vai vēl ko draņķīgāku. Visprātīgāk droši vien būtu izsaukt taksi un pazust, bet skaidrs, ka es tobrīd nespētu pat tikt lejup pa kāpnēm, tāpēc nepretojos, kad kaut kāda sieviete halātā piesteidzas man klāt un rājoties ved atpakaļ uz palātu. Iedzert te tāpat droši vien nespīd.

Man bija gadi pieci, ne vairāk, kad kādu ziemu saķēru plaušu karsoni un tiku vīstīts segās, dzirdīts karstām kumelīšu tējām un visādi citādi nemitīgi apsēdēts, bet todien uzsniga sniegs un pietika ar piecām minūtēm, kuras biju atstāts bez uzraudzības. Es atceros sevi tipinām lejup pa kāpnēm basām kājām, atceros, kā atveru mājas durvis un apžilbstu – pagalms ir viscaur piesnidzis, viss mirdz un vizuļo. Minūti vēlāk mani atrada: es līksmi vārtījos kupenā puspliks un piesārtis. Kas bija tālāk, neatceros. Tagad guļu tādā kā dūcošā kapsulā un pētu uzrakstu sev virs galvas. Tas brīdina neskatīties lāzerā, kurā blenzu mirkli iepriekš. Droši vien pareizāk būtu šo uzrakstu novietot zem, nevis virs tā sasodītā lāzera, bet gan jau viņi zina labāk. Tagad viņi man caur katetru vēnā ievadīs speciālu kontrastvielu un nogādās atpakaļ pagātnē.

Marekam ir vecs, skaļš podziņu telefons, un vakaros viņš mīl ar to klausīties radio. Izvēlas viņš pārsvarā kaut kādas aktuālo hitu stacijas. Man tas ir diezgan izglītojoši, kaut gan reizēm viņš iemieg, radio neizslēdzis, un tad man nākas šos hitus klausīties vēl ilgi pēc pusnakts, jo baidos viņu modināt. Ap diviem naktī viņš gan tāpat mostas brokastot.

"Atceries Roviču? Bokseri? Viņš vēl trenēja arī," Mareks jautā.
"Jā, vēl fizkultūru man pasniedza skolā. Un kopā ar manas tantes pusbrāli jaunībā kautiņā Slokā nosita čigānu."
"Krieviņu, nevis čigānu."
"Vai tad?"
"Kā tad. Rovičs bija kārtīgs vecis. Viens no labākajiem."

Ir pagājusi jau nedēļa vai vairāk. Kādu vakaru medmāsa vairs nespēj atrast nevienu nesačakarētu vēnu uz manām rokām. Es jūtos vainīgs un, vaigus piepūtis, cenšos no visa spēka rokas sasprindzināt, bet tās atgādina sairušu pergamentu.

"Nekas, nekas," viņa mierina mani, "katetru jau var pilnīgi jebkur ielikt. Kaut galvā."
"Galvā?" es pārjautāju, truli uz viņu skatoties.
"Protams. Zīdaiņiem vispār tikai galvā katetras liek," viņa saka un, redzot apstulbumu manā sejā, turpina, "esat redzējis, kā mazuļiem izspiežas vēnas uz galvas, kad viņi raud? Ideāli katetrai, labāk nemaz neizdomāsi!"

Es pamostos un iemiegu, iemiegu, iemiegu. Man ir jāsāk domāt, kā tikt prom no šejienes, pirms viņi nav mani netīšām nogalinājuši.

Sapņi sāk pārklāt telpu ap mani, jaukties nomoda stundās. Man nepārtraukti grūž iekšā temperatūru pazeminošas zāles, bet kaut kādu iemeslu dēļ tās nestrādā, tāpat kā viss cits, kas ir šeit. Blakus palātā katru nakti kāds kliedz – gari un žēli kā ievainots kaķēns. Es dzirdu, kā nogurušas medmāsas strīdas savā starpā par to, kurai šoreiz pie kliedzēja jādodas. Pie katras gultas galvgalī atrodas izsaukuma poga – ja to nospiež, pa visu stāvu ierēcas kaut kas līdzīgs hokeja līdzjutēju taurei. Pie kliedzēja gultas viņi to ir atslēguši. Varbūt pie manas arī, es nezinu, jo laikam labprātāk ļautu sev kautrīgi nomirt, nekā iedarbinātu tās Pastarās tiesas stabules. Trīsreiz dienā viņi ar uzteicamu neatlaidību atnes un atstāj pie manas gultas ēdienu, kuru pēc tam neskartu aiznes atpakaļ; reizēm no rītiem pie manis nāk ārvalstu studenti. Viņi iztaujā mani par savādām eksistences niansēm un visi kā viens grib pataustīt manas pēdas. Es neiebilstu, pat cenšos izgudrot visādas interesantas atbildes, ko viņi pārsteigumā uzrautām uzacīm steidzīgi pieraksta savos blociņos. Reti, bet patrāpās arī tādi, kuri izturas vīzdegunīgi, un tad es saku, lai viņi vācas prom. Kādu vakaru pie mums uz palātu atved vēl vienu gūstekni – tas ir pavisam izkaltis vīriņš aristokrātiskiem vaibstiem, kuram burtiski spīd cauri. Kad sanitāri iekrāmē viņu gultā, vīriņš sastingst cēli atmestu galvu un nekustas.

"Viņš vispār tur vēl elpo?" man jautā Mareks ap pusnakti, kad samiegojusies medmāsa beigusi pēdējo apgaitu un atstājusi mums katram uz galdiņa riekšavu tablešu.
"Neesmu pavisam drošs, bet, manuprāt, ne."
"Diez kas nav," secina Mareks, pagriežas uz sānu, ieslēdz radio, un visu slimnīcas korpusu satricina "Rammstein" hits "Uber Alles". No rīta mūsu nerunīgais kaimiņš no palātas ir pazudis. Neviens mums neko nesaka, un mēs arī nejautājam.

Ārā kļuvis siltāks – sēžot gaitenī uz palodzes, piespiedis pieri loga rūtij, redzu, ka cilvēki lejā uz ielas jau staigā, no mēteļiem izlīduši. Cik ilgi es jau te esmu?

"Parasti jau tādus jaunus cilvēkus te tik ilgi netur," saka sanitāre Oļa, kad vakarā atnākusi savākt termometrus, "ko ārsti saka?"
"Teica, ka pirmdien varbūt rakstīs laukā."
"Vakar jau pirmdiena bija."
"Tad droši vien nākamo."
"Nākamā pirmdiena ir brīvdiena, Lieldienas. Jums bez izmaiņām – 39.4," saka Oļa un aiziet.
"Tu nenokar degunu," es aizdomājies pēc brīža sadzirdu Mareku, "tāda augsta temperatūra tikai divas nedēļas var turēties, es kaut kur lasīju. Pēc tam viss."
"Kas – viss?"
"Nezinu. Bet tev vajag, kā mums džeki dienestā darīja – ledainā dušā ieiet. Uzreiz, teica, viss kā ar roku nost."

Sirma, sīka medmāsiņa stumj mani ratiņkrēslā pa gaiteņiem, un neviens uz mums nepalūkojas, bet es taču redzu, cik groteski tas izskatās, pat ja pārējie izliekas neredzam. Tik groteski un komiski, ka man bezmaz jāraud. Ratiņkrēsls ir par mazu manam izkaltušajam, divos kūkumos samestajam augumam, rokas karājas pār atzveltņu malām gandrīz līdz grīdai, kājas uzrautas pie zoda.

"Varbūt pa ceļam izmetam loku gar kafejnīcu?" es saku, atliecis galvu. "Paņemsim pāris rumkolas, izliksim kādu pasjansu, ko sakāt?"
"Jūs neuztraucieties," viņa man saka, "nekas traks nebūs. Jums vienkārši ielaidīs trubiņu iekšās, paņems gabaliņu, un viss."

Es zinu: te nekad nekas vispār nav traks. No rītiem, kad šļūcu pa nodaļas gaiteni līdz kafijas automātam, vienmēr pamanu palātas, kurās pagājušo nakti nekas traks nav noticis. To durvis, atšķirībā no pārējām, vienmēr ir cieši aizvērtas, bet no durvjapakšas sūcas asa hlora un urīna smaka. Vēlāk, kad viss novākts, viņi cenšas tās neuzkrītoši izvēdināt, un caurvējš plosās pa nodaļu, cērtot durvis, nēsājot pa gaisu netīrus marles gabalus un gāžot no kājām nākamos absolventus.

"Es jau vispār gribēju jūrā iet. Bet pēc tā dienesta nelaida vairs – nevarēja tādiem ļaut apkārt braukāt, pārāk daudz ko zinājām, to, ko nevajag. Atnāca no milicijas vervēt, es aizgāju arī. A tur tas pats, ko jau gadiem biju redzējis. Nu, līķi un tamlīdzīgi. Pat pierast nenācās. Darbs kā darbs. Domā, ko es sapņos tagad redzu? Bija, atceries, Valteros tā peldvieta ar garo laipu. Es tur bērnībā cauras vasaras pavadīju. Ūdens vēl tāds tīrs, tīrs bija. Un tie, kā viņus, kazragi, nu, zivtiņas mazas pa pašu upes dibenu peld, mirdz saulē, un tik caurspīdīgs tas ūdens ir, ka redzi viņas. Un klusums tāds apkārt, zini. Kā paradīzē…"

Naktī palātu piepilda sārta gaisma, un es, pussēdus sastindzis gultā, klausos dārdoņā, kura pieņemas spēkā, un lūdzos, lai tas ir tas, ko domāju. Pēc mirkļa ieraugu, kā saliecas priedes aiz loga, un šaubas izgaist. Par laimi, esmu jau pilnībā gatavs – zem gultas pabāztā soma ir sakrāmēta un mirklī, kad helikoptera šasijas skar laukuma segumu, jau stāvu palātas vidū apģērbies. Otras iespējas var nebūt, ir jārīkojas ātri. Paliek pāris tehniskas dabas jautājumu. Es biju cerējis, ka no zemes piesegs Mareks, bet viņi, kaut ko nojaušot, tieši vakar Mareku aizveda it kā uz operāciju –  skaidrs, ka viņu vairs neredzēšu. Toties viņš man atstāja pāris kodeīna tabletes, kas var lieti noderēt. Lifti nestrādā, logus nevar atvērt, tāpēc paliek tikai kāpnes. Tur visur ir kameras, bet domāju, ka mans ieilgušais gavēnis neizrādīsies veltīgs ­– labākajā gadījumā viņi piefiksēs kaut kādu savādu ēnu. Otrā stāva tualetēs logi veras brīvi, un tas viss kopsummā man neprasīs vairāk par divām minūtēm. Pēc pusstundas jau būsim šķērsojuši robežu, un Čārlijam atliks tikai bezspēcīgās dusmās apšaudīt zvaigznes ar petardēm. Es izrauju no rokas katetru, uzmetu plecos somu, pagriežos un sastingstu – uz gultas sēž sirmais ķirurgs ar tumsā mirdzošu skalpeli nolaistajā rokā. Varbūt tas nav viņš, varbūt tā ir savandītā gultasveļa pustumsā – es nezinu, neesmu drošs, bet man tāpat vairs nav laika. Blakus palātā kliedz mirstošais kaķēns, es atveru durvis un izslīdu gaitenī.

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!