Mīlestībai pret Latviju nav vienas formulas. Ziedo patriotiskās audzināšanas portālam Satori!

Foto: Anna Andersone
 
Ar bērniem
21.09.2022

37% gadījumu. Diskusija par vardarbības pieredzi dzemdībās

Komentē
0

Biedrības "My First Year Too" "Instagram" kontā veiktajā aptaujā par vardarbības pieredzi dzemdībās stacionāros Latvijā piedalījās vairāk nekā 600 sieviešu, un 37% no aptaujātajām atzina, ka dzemdībās pieredzējušas fizisku, vārdisku vai emocionālu vardarbību no kāda stacionāra darbinieka – šis rādītājs un neskaitāmās sieviešu liecības par piedzīvoto apstiprina, ka problēma ir akūta un tai nepieciešams risinājums, kurā aktīvi iesaistās veselības aprūpes sistēmas darbinieki.

Biedrības organizētās izstādes laikā 9. septembrī galerijā "Istaba" notika diskusija par vardarbību dzemdībās, kuras mērķis bija identificēt cēloņus tam, kāpēc vardarbība dzemdībās Latvijas stacionāros joprojām ir plaši izplatīta parādība, kā arī veicināt izpratni par cieņpilnu attieksmi pret dzemdējošu sievieti un kopīgi meklēt risinājumu. Par medicīnas aprūpes personāla nodarītā kaitējuma izpausmēm, pacientes tiesībām, vardarbības cēloņiem un sekām, kā arī par to, kādi situācijas risināšanas un tiesiskās aizsardzības mehānismi šobrīd pieejami un kā novērst to nepilnības, diskutēja veselības ministrs Daniels Pavļuts, mājdzemdību vecmāte Dina Ceple, ginekoloģe, dzemdību speciāliste, Veselības centru apvienības Ginekoloģijas dienesta vadītāja, RSU pasniedzēja Karlīna Elksne, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska un klīniskā psiholoģe un pārraudze, kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapeite un supervizore Marina Brice. Diskusiju vadīja publiciste Agra Lieģe-Doležko.

Agra Lieģe-Doležko: Ticu, ka neviena saruna nevar būt pilnvērtīga, ja tās dalībnieki nav vienojušies par tajā aplūkotās tēmas definīciju, tāpēc, gatavojoties šai sarunai, centos noskaidrot vardarbības legālo definīciju. Ir zināms, ka juridiski cilvēka ķermenis ir neaizskarams – to nedrīkst aizskart bez apzinātas piekrišanas, turklāt ne tikai fiziska, bet arī vārdiska aizskaršana un nievājoša attieksme var tikt uzskatīta par vardarbību. Jebkuram pacientam ir tiesības uz laipnu attieksmi, uz kvalificētu un kvalitatīvu ārstniecību un uz cieņpilnu aprūpi. Es vēlētos sākt ar jautājumu Dinai: ko sevī ietver cieņpilna grūtniecības un dzemdību aprūpe?

Dina Ceple: Es šo tēmu vēlētos skatīt vēl plašāk, jo mēs varam runāt par šo vienu izolēto vidi, kas ir dzemdniecība, bet patiesībā tas, kā mēs izturamies sabiedrībā cits pret citu, var izpausties jebkurā vidē. Dzemdniecības kontekstā šī sieviete vienā brīdī ir dzemdētāja, bet vēl citā viņa, iespējams, jau ir kļuvusi par vecmāti vai ārsti un tādējādi atrodas otrā pusē. Ar šāda piemēra palīdzību varam izprast, ka visa pamatā ir cieņpilnas attiecības starp diviem cilvēkiem, un, manuprāt, tā arī ir atslēga, kas varētu mūs vest ārā no šādām vardarbības situācijām neatkarīgi no vides, kurā atrodamies, un mūsu ieņemamajiem amatiem vai lomām. Manuprāt, būtiski ir censties otrā cilvēkā ieraudzīt tā labos nodomus un saklausīt, kas ir tas, ko viņš ienes mūsu savstarpējā komunikācijā – nevis tikai, kā es to redzu, bet kā mēs abi kopā to redzam. Tā, manuprāt, ir cieņpilna attieksme – mēs pieņemam viens otru, sadzirdam viens otru un mēģinām rast savstarpēji atbalstošu tālāko darbības modeli.

Agra Lieģe-Doležko: Kopš tēma par vardarbīgu dzemdību pieredzi atkal aktualizēta presē un sabiedrībā, ir dzirdētas dažādas pretreakcijas no mediķiem, kuri aicina apsvērt iespēju, ka drīzāk ir noticis pārpratums, ka reizēm mediķiem laika trūkuma dēļ nav iespēju savas darbības skaidrot, taču pacienta tiesību likums paredz, ka medicīniskas procedūras nedrīkst veikt bez pacienta piekrišanas un procedūru nepieciešamības izskaidrošanas pacientam – tas attiecas arī uz dzemdībām. Varbūt tu, Signe, varētu no medicīnas ētikas perspektīvas komentēt: ko var kvalificēt kā vardarbīgu attieksmi un kaitniecisku rīcību dzemdību laikā?

Signe Mežinska: Ja runājam par kaitējumu ar attieksmi, tad pat tāda nianse kā nestādīšanās priekšā ir kaitnieciska rīcība no medicīnas aprūpes speciālista puses, jo tas ir viņa pienākums, tāpat kā sniegt jebkāda cita veida ar aprūpi saistītu informāciju. Arī informācijas nesniegšana par notiekošo objektīvi ir kaitējums. Jautājums par to, kurā brīdī kaitējums patiešām kļūst par vardarbību, manuprāt, ir ļoti sarežģīts. No ētikas viedokļa tur būtu jābūt arī negatīvas motivācijas komponentei – nodomam nodarīt kaitējumu, un šādos gadījumos varētu runāt par vardarbību, kas, es pieļauju, medicīnā notiek samērā reti. Droši vien vairāk ir situāciju, kurās ārsts vai vecmāte domā, ka, paceļot balsi, viņš, iespējams, izdarīs labu, jo sniegs dzemdētājai motivāciju, bet patiesībā no dzemdētājas skatpunkta tas ir kaitējums. No terminoloģijas viedokļa šis patiešām ir sarežģīts jautājums.

Agra Lieģe-Doležko: Sieviešu stāstos par dzemdību pieredzi ļoti bieži tiek runāts tieši par neinformēšanu. Sievietes nav zinājušas, kādas procedūras tiek veiktas un kāpēc, kā arī nav tikusi lūgta viņu piekrišana par to veikšanu. Tas, iespējams, varētu būt saistīts ar tevis minēto, Signe, ka medicīnas personāls patiesi neuzskata vai pat nezina, ka skaidrošana un piekrišanas lūgšana patiesībā ir obligāta viņu darba sastāvdaļa.

Signe Mežinska: Neliela piezīme – es savulaik esmu lasījusi pētījumus, kuros sieviete no juridiskā viedokļa dzemdību laikā tiek uztverta par kompetentu, lemtspējīgu personu, taču bija arī cits interesants, starptautisks pētījums, kurā šis jautājums "Cik lemtspējīga sieviete ir dzemdību laikā, un vai ir situācijas, kurās uz sievieti raugās kā uz lemt nespējīgu?" tika uzdots tieši vecmātēm. Un izrādās, ka medicīnas personāls pietiekami bieži sievieti konkrētās situācijās uzskata par lemt nespējīgu. Tātad juridiski sieviete ir lemtspējīga, bet, cik lielā mērā konkrētajos apstākļos patiesībā viņu par tādu uzskata vai arī domā, ka vajag viņas vietā pieņemt lēmumu – tas ir cits jautājums. Un, manuprāt, šī neinformēšana varētu notikt situācijās, kad medicīnas personāls uzskata, ka "viņai jau tāpat tagad nav jēgas neko teikt, mēs viņai izdarīsim tā, kā ir labāk". Bet tā droši vien lielākajā daļā gadījumu nav taisnība.

Agra Lieģe-Doležko: Uzskatīšanā par lemt nespējīgu es saredzu līdzību ar medicīnas personāla reakciju uz sieviešu dalīšanos ar savu pieredzi, kura nereti tiek uzskatīta par neadekvātu notikušā skaidrojumu. Marina, es zinu, ka tu iepriekš esi runājusi par fenomenu, ko angļu valodā dēvē par gaslighting – situāciju, kurā tiek apšaubīta vai noliegta cilvēka spriestspēja un notiekošā uztvere. Patiesībā tas šķiet īpaši ciniski, ņemot vērā, ka sievietes, kuras dalās ar saviem stāstiem, patiesībā savu pieredzi apraksta ļoti precīzi un detalizēti, pat lietišķi – nekas neliecina par to, ka cilvēka spriestspēja ir bijusi traucēta vai varētu būt radušies pārpratumi.

Marina Brice: Es vispirms gribētu nedaudz komentēt par kaitējuma un vardarbības konceptu nozīmi. Manuprāt, vardarbība ir saistīta ar varas pozīcijām konkrētajā situācijā – ar to, kuram ir vara un ietekme pār otru cilvēku, spēja kaut ko panākt ar savu apzināto vai neapzināto motīvu. Un stāstos nereti dzirdams motīvs – ātrāk dzemdēt, ātrāk dabūt to bērnu ārā, respektīvi, rūpes par bērnu, savukārt, dzemdētājas fiziskās un emocionālās vajadzības nereti tika ignorētas. Balstoties uz to, ko es zinu par traumu un pēctraumas reakcijām psiholoģijas zinātnē, sieviete, tāpat kā jebkurš cilvēks, nonākot situācijā, kurā tiek apdraudēta viņas veselība vai dzīvība (gan tad, ja šis apdraudējums ir reāls, gan arī tad, ja situācijā to par tādu var uztvert), piedzīvo traumu. Šāda traumatiska pieredze, ja vien nav runa par gadījumiem ar psihiskiem traucējumiem, sievieti nepadara rīcībnespējīgu vai jebkādā veidā nepieskaitāmu. Pretējā gadījumā mums būtu uz pāris dienām dzemdību posmā jāierobežo sievietes lemtspēja, jo kurš gan var paredzēt, ko viņa šajā posmā var sastrādāt! Līdz ar to šāds spriedums ir absolūti nepamatots.

Taču, iedziļinoties problēmā par to, kā mijiedarbojas varmāka un upuris jebkādā kontekstā: varmāka bieži mēdz censties sēt šaubas upurī, lai ar to manipulētu – lai radītu upurī šaubas par paša emocijām, sajūtām, atmiņām un tamlīdzīgi. Tas sniedz pārākuma sajūtu, un tā arī ir šīs ļoti izplatītās parādības – gaslighting – būtība. Situācijās, kur mediķi noraida sieviešu pieredzes stāstus par piedzīvoto, bieži dzirdami komentāri, ka sievietes bijušas histēriskas, neko nav sapratušas un pareizi uztvērušas – tas ir veids, kā ietekmēt, kā noraidīt un devalvēt upura piedzīvoto. Tas, protams, nav pareizi, un to ir nepieciešams risināt.

Agra Lieģe-Doležko: Savā ziņā jau tā no mediķu puses ir atteikšanās no savas atbildības par notikušo.

Marina Brice: Jā, šādai reakcijai ir vairāki iemesli. Viens – tas ir uzbrukums, lai pasargātu sevi, bet cilvēks var arī patiešām neizprast, kas notiek, un noraidīt sev nepieņemamu realitātes skaidrojumu. Respektīvi, ne visi mediķi, kas šādas kļūdas pieļāvuši, ir bijuši apzināti vardarbīgi – reizēm viņi tiešām nesaprot, kas ir noticis. Arī es pati pēc dzemdībām ar ķeizargriezienu saņēmu pārmetumus no ārstes par to, ka šo ķeizargrieziena nepieciešamību smagi pārdzīvoju. Jo man taču ir vesels bērns, par ko tur raudāt! Man šķiet, ka šī kaut kādā ziņā ir klasika: "Ja tev ir vesels bērns, ko tu tur ņemies?" [Vairāki diskusijas apmeklētāji no zāles piebalso ar "Jā!".] Un arī tā, protams, ir emociju devalvēšana – tiek noliegtas sievietes šoka, pārsteiguma, nekompetences sajūtas. Un tas, protams, var notikt aiz nezināšanas.

Agra Lieģe-Doležko: Pirms sākam runāt par cēloņsakarībām vardarbības kontekstā, varbūt kāda no jums var komentēt situāciju, kad notiek nepamatota dzemdību ierosināšana, steidzināšana? Arī šis aspekts parādījās daudzos stāstos, un no vienas puses jautājums atkal ir par neinformēšanu un piekrišanas nesaņemšanu, bet tā tomēr ir arī plašāka tēma, jo nereti šī ierosināšana vispār nav medicīniski pamatojama un tai par iemeslu bieži vien bijusi medicīnas darbinieka vēlēšanās tikt ar visu ātrāk galā, jo tiek tērēts laiks un līdzekļi.

Karlīna Elksne: Es vairāk nekā 10 gadus esmu strādājusi dažādās "klasiskajās" dzemdību iestādēs, un man ir gadījies būt klāt situācijās, kuras ir līdzīgas šajos vardarbības stāstos aprakstītajās. Mājdzemdībās ierosināšana nenotiek, vai ne, Dina?

Dina Ceple: Es to gribētu pavērst mazliet citādi – mēs nevaram aizmirst par vidi, kurā atrodamies. Neatkarīgi no tā, vai tas ir mājās vai stacionārā, tā ir vide, kur abas puses viena no otras kaut ko sagaida. Mamma sagaida, lai viņas bērns un viņa pati būtu vesela, savukārt mediķis sagaida, ka sieviete dzemdēs: dzemdēs laikā, dzemdēs labi, būs sagatavojusies un padarīs savu darba daļu. Un tā šis darbs pa daļām tiek likts kopā, un, ja mēs esam nonākuši līdz dzemdību stimulācijas situācijai, tad kaut kādu iemeslu dēļ šis bērns nav piedzimis noteiktajā laikā: vai nu mamma nav sākusi noteiktā laikā dzemdēt, vai bērns nav sācis laikā dzimt, vai ārsts nav pareizi aprēķinājis dzemdību termiņu. Jau no šī pirmā brīža sākās teritorijas dalīšana – kura atbildība ir šis rezultāts? Es domāju, ka šis spēles laukums, kurā mēs dalām atbildību, ir ļoti riskants un slidens, un manā izpratnē vardarbības epizodes notiek tieši šīs atbildības dalīšanas dēļ. Gan stacionārā, gan mājās mums ir jāstrādā pēc vadlīnijām – ārsts nevar strādāt, kā viņš grib. Valstī pieņemtajām vadlīnijām ir likumisks pamats, un arī ārsta darbu vēlāk vērtē pēc tā, kā viņš šīs vadlīnijas ir ievērojis konkrētajā situācijā ar mērķi nodrošināt mātei un bērnam labāko rezultātu. Un jā, arī mājdzemdības var tikt ierosinātas.

Karlīna Elksne: Klasiskajos stacionāros, protams, dzemdību ir vairāk, un varu teikt, ka nevajadzīgai ierosināšanai vispār nevajadzētu notikt. Diemžēl ir diezgan daudz iemeslu, kas padara dzemdību ierosināšanu par vajadzīgu, un, lasot medicīnisko literatūru, rodas iespaids, ka šo iemeslu skaits ar laiku varētu pat pieaugt. Jebkuru vadlīniju pamato pētījumi ar tūkstošiem vai pat desmitiem tūkstošu dalībnieku, un statistikai ir nozīme, kā rezultātā mēs izvēlēsimies izslēgt situāciju, kurā, piemēram, 20% no pētījuma dalībniekiem bijuši negatīvi rezultāti. Piemēram, mēs apskatām 10 000 sieviešu, kuras ir pārnēsājušas bērniņu līdz 41 nedēļai un trim dienām, un secinām, ka šajā grupā ļoti strauji pieaug bērniņa mirstība, un tādējādi vadlīnijās tiek ieviests ierosinājums iespēju robežās nepieļaut grūtniecības pārstaigāšanu pēc 41 nedēļas un trim dienām. Tas, protams, ir ļoti vienkāršots skaidrojums. Un iemeslu ierosināšanai ir ļoti daudz: dažādas mātes saslimšanas, tas, ka grūtnieču populācija paliek vecāka un pieaug blakus saslimšanu skaits un tamlīdzīgi. Pie tam – nevajadzīgai ierosināšanai nevajadzētu notikt vispār, jo ierosināšana kā jebkura medicīniska manipulācija, protams, nes sev līdzi dažādus riskus un blaknes. Jautājums: vai kaitīgāka ir ierosināšana vai risks, kuram tiek pakļauts mazulis, ja ierosināšana nenotiek? Un dažkārt situāciju izsvērt ir ļoti, ļoti grūti – tāpēc jau medicīna ir arī māksla, ne tikai zinātne.

Agra Lieģe-Doležko: Vai tādā gadījumā varētu būt tā, ka reizēm problemātiska ir medicīniski nepamatota dzemdību ierosināšana, bet citos gadījumos – tas, ka grūtniece par notiekošo un tā nepieciešamību netiek informēta?

Karlīna Elksne: Jā, es sliecos domāt, ka problēma lielākoties ir tā, ka vecmāte vai ārsts nav pacientei izskaidrojis, kāpēc ierosināšana tikusi veikta. Jo manā pieredzē dažādos stacionāros vienmēr tiek izmantota ierosināšanas lapa, kurā ir jānorāda tās veikšanas iemesls. Es nevaru ierosināt dzemdības tāpēc, ka es gribu gulēt vai kāda cita personiska iemesla dēļ, vienmēr jābūt stingram medicīniskam pamatojumam.

Agra Lieģe-Doležko: Karlīna, es zinu, ka tu esi domājusi arī par vardarbības pieredzes izplatības iemesliem dzemdniecībā. Kāpēc, tavuprāt, šī ir tik plaši izplatīta parādība?

Karlīna Elksne: Manuprāt, tas nāk no vēsturiskās pieredzes, jo, gatavojoties šai diskusijai, es runāju ar dažādu sociālo slāņu un dažādu izglītības līmeņu cilvēkiem, un pirmā reakcija vienmēr bija: "Nu, kāpēc tikai dzemdībās? Man bija vardarbīga pieredze ar Valsts policiju, man bija vardarbīga pieredze veikalā..." Man šķiet, tas saistīts ar kopējo iejūtības līmeni sabiedrībā, un varu teikt, ka mums no padomju laikiem sabiedrībā saglabājusies šī nievājošā, nicinošā attieksme pret līdzcilvēkiem. Un es negribētu, lai mūsu saruna nodara pāri dzemdētājām un dzemdību pakalpojuma sniegšanai Latvijā – negribētos, lai sievietes sāk domāt, ka viņas nevar braukt dzemdēt uz "parasto" stacionāru, jo tur noteikti saskarsies ar vardarbību. Nē, tā nebūs – tie ir gadījumi. Jā, kā dzirdējām, šādu gadījumu ir daudz, bet tie tomēr ir tikai atsevišķi gadījumi. Man ar manām daudzajām dzemdībām ir bijusi ļoti laba pieredze parastā stacionārā, tā ka arī parastā stacionārā var būt skaista pieredze. Bet, atgriežoties pie cēloņiem, 50 gadi, kas pavadīti zem Padomju Savienības jūga, ar dīvainajiem attiecību modeļiem ir nodarījuši lielu kaitējumu mūsu sabiedrībai, arī medicīnai, un, kamēr tam tiksim pāri, vēl kāds laiks paies.

Agra Lieģe-Doležko: Šis, iespējams, ir piemērots brīdis parunāt par problēmas reālo izplatību. Tā kā pagaidām nav publiskoti citi plaši pētījumi, mēs biedrības "My First Year Too" "Instagram" kontā pirms neilga laika veicām aptauju par vardarbības pieredzi dzemdībās stacionāros Latvijā ar "Jā/nē" jautājumiem. Tajā piedalījās gandrīz 650 sieviešu, un 37% aptaujāto atzina, ka dzemdībās pieredzējušas fizisku, vārdisku vai emocionālu vardarbību no kāda stacionāra darbinieka. 50% sieviešu atklāja, ka stacionāra personāls ne vienmēr pirms medicīniskajām manipulācijām skaidrojis, kas un kādam nolūkam tiek darīts, savukārt 37% gadījumu komunikācija ar stacionāra personālu nav bijusi skaidra, efektīva un iejūtīga. Respektīvi, pat šādā nelielā aptaujā dienas laikā iegūtie rezultāti ir visai dramatiski. Bet, atgriežoties pie kaitējuma un vardarbīgu nodarījumu iemesliem, es vēlētos lūgt tev, Signe, pastāstīt nedaudz par to, ko topošajiem ārstiem – dzemdību speciālistiem – paredzēts izglītības procesā apgūt saistībā ar medicīnas ētiku, cieņpilnu attieksmi un saskarsmi ar pacientu.

Signe Mežinska: Pirmkārt, visiem ir teorētiskie kursi, un teorētisko kursu medicīnas ētikā apgūst ikviens medicīnas students. Bet, ja runājam par medicīnas ētiku, ir tāds termins kā hidden curriculum jeb "slēptā mācību programma", kas patiesībā darbojas daudz spēcīgāk par to, ko es varu izstāstīt lekcijā, un tas ir brīdis, kad students aiziet uz slimnīcu un ierauga, kā viss notiek realitātē. Es, protams, varu stāstīt, ka pacientam jāstādās priekšā, un arī medicīnas tiesību speciālisti var sniegt daudz teorētiskas informācijas, bet, ja students aiziet uz slimnīcu un redz kaut ko pavisam citu, tam ir daudz lielāks spēks.

Bet ir arī trešā lieta, kas man šķiet vēl svarīgāka un kas, cik zinu, Latvijā īsti nepastāv. Savulaik mēs ar kolēģiem pētījām citu valstu praksi, kur ir vairāk studentu un kur iespējama lielāka atlase, – to, vai un kā izvērtē cilvēka personību un piemērotību šai profesijai. Ir pietiekami daudz valstu, kuras var atļauties veikt to, ko angliski sauc par fitness to practice – spēju praktizēt, un es domāju, ka pie mums tā pietrūkst, jo faktiski Latvijā jebkurš cilvēks, kurš nokārto teorētiskos un praktiskos eksāmenus, var strādāt šajā profesijā. Un, iespējams, starp šiem cilvēkiem ir kāds, kuram ārsta profesijā nevajadzētu darboties, piemēram, empātijas trūkuma dēļ. Iespējams, ja būtu šis papildu izvērtējums, kāds neliels procents neizvēlētos nepareizo profesiju.

Agra Lieģe-Doležko: Karlīna iepriekš minēja, ka vardarbības pieredze dzemdībās varētu būt saistīta ar padomju mantojumu, un tu, Signe, saki, ka jaunā paaudze primāri arodu apgūst slimnīcā, vērojot jau pieredzējušos mediķus darbībā. Vai nevarētu būt tā, ka šo vecāko kolēģu novērošana un novērotā replicēšana arī turpina šo tradīciju un tādējādi vardarbības cikls netiek pārtraukts?

Karlīna Elksne: Esmu mazliet skeptiska pret ideju, ka šī tradīcija tiek turpināta. Būtu ļoti interesanti uzzināt, kāds bijis mediķu vecums šajos dzirdētajos stāstos par vardarbību. Ir ļoti daudz brīnišķīgu vecmāšu, un man pašai visās dzemdībās bija vecāka gadagājuma vecmātes, bet, manuprāt, jaunie kolēģi šādu rīcību neatļautos. Un, atbildot uz jautājumu par to, kā mūs māca: pirmajos kursos pasniedz psiholoģiju, filozofiju, vēlāk arī medicīnas ētiku, un pēdējā gadā ir psihoterapijas cikls, kur māca arī komunikāciju ar pacientu, un visiem ginekoloģijas un dzemdniecības rezidentiem ir aptuveni mēnesi garš un visai vērtīgs psihoterapijas cikls, kur, starp citu, māca arī to, ka vienmēr jāsasveicinās ar pacientu un jāstādās priekšā!

Signe Mežinska: Tas, kā mums nav un ko esmu redzējusi tikai tādās patiešām labās medicīnas augstskolās, ir darbs pie empātijas attīstīšanas. Es domāju, ka tā ir nākotne – ļoti dziļi strādā arī pie tā.

Dina Ceple: Es patiesībā nedomāju, ka šos vardarbīgos nodarījumus dzemdniecībā veic tie ārsti, kuri patiesībā būtu pelnījuši strādāt tikai par tiesu medicīnas ekspertiem, ja tā var teikt; es domāju, ka šos nodarījumus visdrīzāk patiesībā veic visemocionālākie un visempātiskākie mediķi, kuri savas darbības pirmsākumos ir bijuši tieši tādi: iejūtīgi, pretimnākoši, bet kaut kādā brīdī ir izdeguši. Un, piedzīvojot šo izdegšanu, parādās gan sarkasms, gan emocionālā atsvešināšanās, gan ignorēšana – kā pašaizsardzības mehānismi. Un to visu iespējams paust kaut vai tikai ar intonāciju un ķermeņa valodu. Sieviete savukārt dzemdību laikā ir emocionāli atvērta un sagaida komunikāciju par sevi un ar sevi, tāpēc var rasties šāda pieredze. Es neskaidrotu to ar padomju laiku skolu vai sākotnēju empātijas trūkumu – manuprāt, ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, kādā vidē šie mediķi nonāk jau karjeras sākumā, kur tieši entuziastiskie nereti mēdz tikt "nolikti pie vietas". Savukārt tad viņi nav spējuši realizēties tā, kā bija iecerējuši, kas nereti rezultējas izdegšanā – un tam var sekot emocionālā un fiziskā vardarbība.

Agra Lieģe-Doležko: Dina, zinu, ka tu šīs sarunas laikā vēlējies pievērsties tam, vai šiem speciālistiem ir pieejamas supervīzijas vai tālākās mācības – vai, tavuprāt, šādas prakses esamība varētu novērst šīs vardarbības epizodes?

Dina Ceple: Es ticu, ka jebkurš cilvēks, kurš nācis strādāt medicīnā, ir ar labiem nodomiem, un palīdzošās profesijas nudien ir tās, kurās strādājošie izdeg visātrāk. Par to mediķu vidē un stacionāros ir domāts maz; slimnīcas reti nodrošina personālam psihoterapeitiskas supervīzijas pēc traumatiskiem notikumiem, un šādi traumatiski notikumi vienas dežūras laikā var būt pat vairāki. Es savā pētījumā par stacionāra un mājdzemdību salīdzinājumu esmu ieguvusi datus, kuri pierāda: ja speciālistam ir bijusi negatīva vai traumatiska pieredze vienās dzemdībās, šī pieredze netieši ietekmē arī nākamo, pavisam normālo situāciju. Un, ja šīs nepārstrādātās traumas krājas gadiem un ja speciālistam pašam ir jāatzīst traumas esamība un pašam arī jāmeklē palīdzība... tam būtu jābūt pieejamam ikdienā! Šis ir lauciņš, kurā mums vēl jāstrādā – ir nepieciešamas labas, kvalificētas supervīzijas no apmaksāta psihoterapeita. Daudzas no traumatiskajām pieredzēm tādas ir abiem – gan dzemdētājai, gan dzemdību speciālistam, un kā nu kurš ar to tiek galā. Būtu jābūt iespējai izrunāties, terapeitiski, varbūt pat visiem situācijā iesaistītajiem kopā, un arī manā praksē – gan mājās, gan stacionārā – ir bijusi negatīva pieredze, kad šķiet – varēja taču būt citādi! Bet arī tad, ja dzemdību laikā nav bijis iespējas izrunāt, kāpēc kaut kas tiek darīts, to var izdarīt pēc tam. Bet starp dzemdībām un brīdi pēc tam, kad speciālists var izrunāt notikušo ar dzemdētāju, pašam speciālistam ir jābūt pieejamai palīdzībai.

Skatītāja 1: Pirms šīs diskusijas izskanēja arī mans stāsts, un savas dzemdību pieredzes iespaidā es nodibināju biedrību "Drošas dzemdības". Es gribētu akcentēt vēl vienu problēmu, par kuru vardarbīgu dzemdību kontekstā tiek mazāk runāts – par mazuļa veselību. Sarunās ar citām sievietēm esmu ievērojusi būtisku korelāciju starp dzemdību pieredzi un bērna dzīves kvalitāti ilgtermiņā. Bieži pieredze vēsta par to, ka bijusi ilgstoša vilcināšanās no medicīnas personāla puses, kā rezultātā pēc tam jau jāķeras pie ļoti straujiem, radikāliem paņēmieniem, kas viens otram seko lavīnas veidā – Kristellera paņēmiens, ierosināšana, vakuums u.c. Saskaņā ar manis ievāktajiem datiem, bērniņiem, kuri dzimuši ar šādu strauju un radikālu paņēmienu palīdzību, tiek novērotas dažādas veselības un attīstības problēmas, piemēram, kavēta runa, trauksme, uzmanības deficīta sindroms, miega traucējumi un tamlīdzīgi. Kā mēs varam uzlabot medicīniskās vadlīnijas, lai reaģētu uz problēmsituācijām dzemdībās laikus un nepieļautu šādu potenciāli bērnu traumējošu manipulāciju izmantošanu?

Karlīna Elksne: Es kopumā esmu ļoti optimistisks cilvēks, bet apzinos to, ka nekad nebūs tā, ka visas dzemdības ir 100% drošas. Dzemdības sevī ietver riskus pat tad, ja viss ir izdarīts perfekti, – jebkurā valstī. Mēs, dzemdību speciālisti, ļoti labi pazīstam sajūtu, ka, ja būtu zinājuši, kāds būs iznākums, būtu darījuši pilnīgi citādi – pēc kara visi gudri. Pamazām Latvijas dzemdību stacionāros ienāk arī sonogrāfijas metode un notiek mācības, bet neviena metode nav 100% – nav nekāda veida, kā dzemdību sākumā iespējams noteikt, vai bērniņš varēs pats piedzimt vai ne. Mēs varam risku maksimāli samazināt, bet pilnīgi drošu dzemdību nebūs nekad.

Skatītāja 2: Samazināt risku līdz 0% neviens neprasa, bet 37% gadījumos piedzīvota vardarbība, manuprāt, ir ļoti kritisks cipars – tas nav normāli.

Skatītāja 1: Jautājums ir par to, kā uzlabot šīs vadlīnijas, lai samazinātu vardarbības izplatību.

Skatītāja 3: Es gribētu komentēt arī šo pētījumu: pastāv ļoti liela iespēja, ka sievietes nespēj atpazīt, ka viņas ir piedzīvojušas vardarbību, un tāpēc nespēj teikt – jā, ar mani tas ir noticis.

Agra Lieģe-Doležko: Jā, lai gan mēs par to domājām aptaujas apraksta un jautājumu izstrādes posmā, piekrītu, ka ir pamats domāt, ka mēs ne vienmēr spējam precīzi identificēt tās lietas, kurām ar mums publiskās un arī privātās situācijās nevajadzētu notikt, ja par to sabiedrībā nav pietiekami atklāta dialoga. Bet, pirms runājam par vardarbības pieredzes psiholoģiskajām sekām, es gribēju vēlreiz vērsties pie Dinas. Manis pašas dzemdības bija kopā ar Dinu, mājās, un tā bija brīnišķīga pieredze, bet tas sevī ietvēra pamatīgu fizisku un psiholoģisku gatavošanos, bez kuras dzemdības mājās nemaz netiktu pieļautas. Mājdzemdības, protams, nekad nebūs visiem piemērots risinājums, arī finansiāli ne, un kā sabiedrība mēs noteikti vēlamies virzīties uz to, ka ir pieejams kvalitatīvs un cieņpilns bezmaksas dzemdību pakalpojums stacionārā, bet ko, tavuprāt, var darīt pati sieviete, lai savu dzemdību pieredzi uzlabotu jebkuros apstākļos?

Dina Ceple: Situācija Latvijā joprojām ir smaga – un es pat teiktu, ka patiesie skaitļi droši vien ir vēl briesmīgāki nekā jūsu veiktajā aptaujā, jo sieviete nereti spēj dzemdībās pieredzēto pilnībā izvērtēt tikai pusotra gada laikā pēc notikušā vai pat ilgāk. Un tomēr Latvijā situācija uzlabojas. 2004. gadā Latvijā kļuva pieejams mājdzemdību pakalpojums, jo mammas vēlējās izslēgt iespēju dzemdību laikā tikt traumētas, tāpēc bija ar mieru izvēlēties šo pieredzi, lai nepiedzīvotu augstprātību, vēsumu vai fiziskus aizskārumus. Šobrīd stacionārā ir iespējams piedzīvot labas, veselīgas un laimīgas dzemdības – arī bez līguma vecmātes vai līguma ārsta, un tas pat vairs nav nekāds retums. Tātad – iet uz labo pusi, bet ļoti lēni. Mammu, kura piedzima pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, audzināja mamma ar padomju laiku pieredzi, bet šobrīd viņai ir piekļuve informācijai un psiholoģijas zināšanām un viņa varētu atrast to vietu un veidu, kādā viņa vēlas dzemdēt. Dzemdniecībā vienmēr pastāvēs riski, bet svarīga ir mūsu savstarpējā sadarbība. Stāsts ir arī par pašu mammu – viņas spēju atrast īsto vietu un speciālistu, kuram viņa uzticas; jāņem palīgā arī sava spēja atšķirt sev piemērotu no nepiemērota, sava emocionālā inteliģence, un jāiegulda laiks, lai satiktu un izvēlētos vecmāti konkrētajā izvēlētajā dzemdību nodaļā. Ja līdzekļi atļauj, var, protams, arī piesaistīt konkrētu cilvēku – līguma vecmāti, ar kuru jau pirms dzemdībām veidot attiecības. Lai sagaidītu, ka vecmāte nakts vidū pamet savas mājas un ģimeni un steidzas pie jums ar labākajiem nodomiem – tur jābūt ciešai sadarbībai jau pirms tam. Protams, svarīgi ir arī visi izglītības pasākumi – grāmatas, kursi, arī citu cilvēku pieredzes stāsti, kas nav mazsvarīgi un kas ļaus sievietei nākt pie personāla jau ar konkrētiem jautājumiem. Par to visu jāsāk domāt jau laikus.

Skatītāja 4: Labdien, mani sauc Agnese Linka, esmu no Latvijas Radio. Mēs arī, Agras iedvesmoti, raidījumā "Ģimenes studija" esam pievērsušies šai tēmai. Arī mēs aicinājām savu sociālo tīklu lasītājas sūtīt mums savu dzemdību pieredzi, ja viņas uzskata, ka tās bijušas vardarbīgas. Divu vasaras mēnešu laikā saņēmām ap 100 vēstulēm, un stāsti ir stindzinoši. Mēs runājam par to, ka jāuzlabo sistēma kopumā – mēs nevaram ieteikt 17 000 dzemdējošu sieviešu, kāds ir pagājušā gada kopējais skaits, aiziet iepazīties uz dzemdību nodaļu – tas taču paralizēs ārstu darbu! Kā tad to iespējams realizēt?

Dina Ceple: To jau šobrīd realizē caur mācību kursiem. Bet mans mērķis nav izglābt kādu vai kādus, bet gan parādīt ceļu kādam vienam; tālāk notiekošais pats veidojas. Jau mājdzemdību rašanās vien lika pārskatīt to, kā mēs izturamies pret dzemdētāju – kāpēc viņa izvēlas dzemdēt mājās? Un, ja sievietes veidos attiecības ar aprūpes sniedzējiem, tie varbūt saskatīs viņā cilvēcisko un varbūt atjaunosies cilvēciskais arī viņos... Jo katra augsta riska vide nemitīgi notrulina cilvēka emocionālo pasauli. Es nedomāju, ka 17 000 aizies satikties ar mediķiem, bet tās, kuras aizies, iespējams, kaut mazliet izkustinās to vidi arī otrā pusē. Man nav panacejiskas atbildes par to, kā uzlabot dzemdību sistēmu kopumā, bet es redzu mazus solīšus: izglītota sieviete, atbalsts sievietei dzemdībās (dūla, vīrs), iepazīšanās ar dzemdību speciālistu, savas dzemdību vīzijas apjausma un izrunāšana ar speciālistu.

Agra Lieģe-Doležko: Pirms mēs ar Pavļuta kungu pārrunājam dažādos sievietēm pieejamos aizsardzības mehānismus kaitniecisku nodarījumu kontekstā, es gribētu lūgt Marinai īsi pastāstīt par dzemdību vardarbības pieredzes psiholoģiskajām sekām.

Marina Brice: Ir ļoti daudz pētījumu, kuru rezultāti liecina, ka daudzviet pasaulē dzemdību vardarbības rādītāji ir visai līdzīgi šodien pieminētajiem – aptuveni viena trešdaļa sieviešu savu dzemdību pieredzi uztver kā vardarbīgu. Mūsu psihe ir diezgan spēcīga, un mēs spējam sāpes un ciešanas transformēt un dabiskā veidā atveseļoties, taču to sieviešu skaits, kuras piedzīvo paliekošas sekas, tik un tā ir ļoti liels. Viņas var piedzīvot ilgstošu trauksmi, paniku, arī depresijas un pēctraumatiskā stresa rādītāji ir ļoti augsti. Turklāt cieš ne tikai sieviete, bet arī bērns, jo ilgtermiņa sekas – tas, kā pēc šīs pieredzes jūtas māte, ietekmē viņas mijiedarbību ar bērnu, piesaisti, spēju atsaukties uz bērna vajadzībām – bērnam var veidoties diezgan smagas psiholoģiskas problēmas. Cieš arī tēvi, kuri traumu redz, un arī šī tuvā cilvēka traumas novērošana var izraisīt pēctraumatiskā stresa sindromu. Var tikt ietekmētas arī pāra attiecības, intīmā saskarsme. Šīs vardarbības sekas izjūt arī sabiedrība kopumā, jo sievietes nereti nevēlas vēlreiz dzemdēt.

Agra Lieģe-Doležko: Vēl cits aspekts ir tiesiskās aizsardzības mehānismi, kuri pieejami medicīnas personāla vardarbības un kaitnieciskas rīcības upuriem. No vienas puses, manuprāt, ir svarīgi informēt par to eksistenci un skaidrot to darbību, tāpēc pirms diskusijas es par šiem jautājumiem konsultējos ar medicīnas tiesību biroja vadītāju un zvērināto advokātu Ronaldu Rožkalnu. Viņa ieteikums bija primāri vērsties pašā iestādē, kur noticis nodarījums, turklāt pēc iespējas drīzāk, lai notikušo skaidrotu ar iestādes administrāciju, bet, ja tam nav vēlamā efekta, var vērsties arī Veselības inspekcijā un Ārstniecības riska fondā. Pavļuta kungs, vai jūs varētu, lūdzu, pastāstīt, kā Veselības inspekcija un Ārstniecības riska fonds var palīdzēt sievietēm, kuras cietušas no kaitnieciskas medicīnas personāla rīcības dzemdībās?

Daniels Pavļuts: Pirmkārt, es patiešām priecājos par iespēju piedalīties šajā diskusijā un arī iesaistīties tajā. Es, protams, esmu amatpersona, bet esmu arī vīrietis un tēvs un esmu piedalījies visu savu bērnu dzemdībās. Esmu piedzīvojis gan ķirurģisku iejaukšanos, gan bijis blakus dabiskās dzemdībās; ir bijusi pieredze gan ar iepriekš nolīgtiem speciālistiem, gan arī pēdējoreiz, ar vissarežģītākajām dzemdībām, pilnībā esam paļāvušies uz sistēmu, kad bez jebkādas iepriekšējas norunas devāmies uz Rīgas Dzemdību namu. Piedodiet, ka mazliet pakavēšos pie šīs pieredzes, jo tā, manuprāt, diezgan daudz ko ilustrē. Pēdējās bija dvīņu dzemdības, un man nav nekā, ko pārmest speciālistiem. Mums būtiskas lietas paskaidroja, mūs riska dēļ pierunāja veikt epidurālo anestēziju, lai gan mana dzīvesbiedre patiesībā ir dabisku dzemdību piekritēja. Pirmais bērniņš piedzima ļoti veiksmīgi, bet pie otrā dzimšanas es mediķu acīs un darbībās saskatīju uztraukumu. Viņi rīkojās izlēmīgi, un otrs bērniņš iznāca, nē, patiesībā viņu izrāva ar kājām pa priekšu, un tie mirkļi līdz pirmajam elpas vilcienam bija diezgan ilgi. Izrādījās, ka nabassaitē bijis mezgls, bet tas nekas, ka viņam uz kājām bija zilumi – esmu pateicīgs, ka man šodien ir divi, nevis viens bērns. To droši vien varētu uzskatīt par traumatisku pieredzi, bet vardarbības tur nebija, un esmu bezgala pateicīgs tiem mediķiem, kuri to izdarīja. Bet droši vien būtu varējis būt citādi. Gan man, gan dzīvesbiedrei tās bija trešās dzemdības, mēs diezgan rūpīgi gatavojāmies un daudz ko zinājām par to. Patiesībā liela daļa no tā, par ko jūs, kolēģi, šodien šeit runājāt, man ir diezgan labi pazīstama. Piebildīšu arī to, ka, manuprāt, dzemdībās svarīga ir atbalsta personas klātbūtne – vīrs, kāds no vecākiem vai kāds cits tuvs cilvēks. Tas ir ļoti būtiski, jo tas, ar ko šajā situācijā saskaras sieviete, man, kā nojaušat, nav izprotams, es varu tikai klausīties un just līdzi, bet šī situācija nav salīdzināma ne ar vienu citu pieredzi cilvēka dzīvē.

Piekrītu jau iepriekš paustajam, ka mūsu sabiedrībā savstarpējās neiecietības līmenis ir ārkārtīgi augsts un problēmas, par kurām mēs šodien šeit runājam, ir aktuālas visā veselības aprūpē. Tas, ko mēs pēdējā pusgada garumā esam darījuši, Veselības inspekcijas vadībā un manā pārraudzībā gatavojot priekšlikumus tam, lai nostiprinātu pacienta tiesību aizsardzību un paceltu to citā līmenī, attiecas uz visu veselības aprūpi. Tajā pašā laikā šodienas sarunas kontekstā un dzemdību palīdzības jomā tas iegūst pavisam citu svaru un emocionālu spriedzi, jo šī, iespējams, ir bīstamākā no medicīniskajām norisēm, ar kuru cilvēks savā mūžā var saskarties, un asimetrija, kas kopumā ir raksturīga vertikāli hierarhiskajām ārsta–pacienta attiecībām, kurās vienai pusei ir daudz vairāk informācijas un kur eksistē arī vēsturiski patriarhāli attiecību elementi, dzemdību palīdzības gadījumā ir īpaši uzkrītoša. Es šodien nekavēšos pie izklāsta par mūsu darba aspektiem, kas saistīti ar mediķu atalgojuma palielināšanu un slodžu vadību, lai radītu apstākļus, kuros mediķiem nav jāpārstrādājas. Bet no Veselības ministrijas puses ir nulles tolerance jebkādai emocionālai vai fiziskai vardarbībai ārstniecībā un dzemdniecībā jo sevišķi, jo dzemdību situācijā īpaši ievainojama ir gan sieviete, gan bērns.

Ārkārtīgi būtiski ir nošķirt tās situācijas, kur tā vardarbīgā un traumatiskā pieredze, ar kuru saskaras dzemdību procesā iesaistītie, rodas neprofesionalitātes un medicīniskās prakses pārkāpumu dēļ un kur tās ir attieksmes, ētikas un emocionālās inteliģences problēmas; tieši tāpat kā mums jācenšas nošķirt traumatisku pieredzi no faktiskas vardarbības.

Skaitļi, protams, ir drausmīgi, bet tas, uz ko vēlos vērst uzmanību, ir, ka Veselības inspekcija gadā saņem ne vairāk kā 40 sūdzības tieši par pārkāpumiem dzemdniecības jomā – 2021. gadā tās ir bijušas 36, bet šāgada pirmajos sešos mēnešos – 19, un esam saņēmuši vēsturiski pirmo sūdzību par emocionālu vardarbību. Tā ka viss, kas saistās ar emocionālās vardarbības vērtēšanu un pierādīšanu, mums vēl stāv priekšā, jo tā faktiski ir no jauna veidojama prakse. Es gribētu aicināt: ja jūs saskaraties ar vardarbīgu pieredzi, lūdzu, pirmkārt, vērsieties pie iestādes vadības, cik iespējams, nekavējoties. Nākamais līmenis ir vēršanās Veselības inspekcijā – tikai jāatceras, ka noilgums notikumam, par kuru var vērsties Veselības inspekcijā, ir divi gadi.

Par to, ko mēs piedāvājam. Esam diskutējuši ar daudziem jomas speciālistiem, tostarp arī ar tiesību ekspertiem, un šobrīd mēs gatavojam virzīšanai grozījumus Pacienta tiesību likumā, kur cita starpā uzdos par pienākumu ārstniecības iestādes vadītājam ieviest pacienta tiesību aizsardzības mehānismu ārstniecības iestādē. Otrkārt, nodrošināt ārstniecības personālam izpratni par pacienta tiesību ievērošanu – modernu izpratni, un vismaz lielākajās ārstniecības iestādēs tiks uzdots par pienākumu pieņemt darbā pacienta tiesību speciālistu, kas konsultē pacientus par viņu tiesībām, palīdz mediēt, risināt konflikta situācijas.

Mēs stiprināsim likumā disciplinārās atbildības institūtu, kur pie atbildības var saukt arī par profesionālās ētikas pārkāpumiem, un plānā ir arī pašas Veselības inspekcijas darba uzlabošana, augstskolu programmu satura pilnveidošana, kur dialogā iesaistīta gan Rīgas Stradiņa universitāte, gan Latvijas Universitāte par to, kādā veidā mediķu skološanās procesā pastiprināti vērst uzmanību uz modernu izpratni par pacienta tiesībām, informētu piekrišanu un citiem ētikas jautājumiem. Visbeidzot ir paredzēts noteikt pienākumu praktizējošiem ārstiem pārkvalifikācijas ietvaros pilnveidot zināšanas arī par pacienta tiesību jautājumiem. Tā ir izglītošana – tas, ko mēs šobrīd darām – mēs cits citu izglītojam un palīdzam veidot izpratni Latvijas iedzīvotāju vidū par pacienta tiesībām, par to, kas ir informēta piekrišana, ko var un vajag sagaidīt un kā rīkoties.

Agra Lieģe-Doležko: Paldies. Vai varu lūgt jūs šajā kontekstā izskaidrot arī Ārstniecības riska fonda funkciju? Kāds ir mehānisms, kur cilvēks, kurš piedzīvojis kaitniecisku rīcību no medicīnas personāla puses, var vērsties ar iesniegumu un pieprasīt kompensāciju?

Daniels Pavļuts: Tā gan Latvijā, gan citās valstīs ir jau kādu laiku pastāvoša standarta procedūra, kuras būtība ir, ka pacients, kurš uzskata, ka viņam radies kaitējums no medicīniskās prakses īstenošanas, vēršas Veselības inspekcijā ar iesniegumu Ārstniecības riska fondam. Tiek vērtēts, vai ir bijis šīs prakses pārkāpums, vai un kāds kaitējums ir radies un vai ir iespējams saņemt kompensāciju naudas izteiksmē. Tas, kā līdz šim ir trūcis, ir attieksmes gadījumi – medicīniskās ētikas aspekts līdz šim ir bijis nepietiekams: ir bijis ļoti grūti definēt un ļoti grūti kaut ko darīt ar tiem gadījumiem, kas šeit tika nosaukti par emocionālo vardarbību.

Agra Lieģe-Doležko: Ko tieši šis riska fonds izvērtē? Cik zinu, tur tiek skatīti pacienta dokumenti no medicīnas iestādes...

Daniels Pavļuts: Pamatā jā, tiek skatīta medicīniskā dokumentācija.

Agra Lieģe-Doležko: Vai tiek prasīts arī pacienta skaidrojums par notikušo vai primāri skatās tikai uz šo dokumentu saturu?

Daniels Pavļuts: Tā ir tā problēma: lai valsts iestāde administratīvā procesa vai likumā noteiktajā kārtībā varētu pieņemt kādus saistošus lēmumus, dokumentācija tomēr ir diezgan izšķiroša. Bet Veselības inspekcijai mēs paredzam dot jaunas tiesības – doties faktiskajās pārbaudēs ar "mistery shopper" elementiem uz ārstniecības iestādēm un faktiski fiksēt pašiem, vai tiek veikti pārkāpumi. Jo dokumentos nevar nofiksēt to, ka tā vai cita procedūra nav tikusi pienācīgi izskaidrota! Droši vien arī jānosprauž robežas, cik tālu tie nabaga inspekcijas darbinieki ies... par procedūrām runājot.

Agra Lieģe-Doležko: Bet principā šībrīža situācijā var būt tā, ka cilvēks vēršas Veselības inspekcijā un Ārstniecības riska fondā ar sūdzību, bet tiek izskatīti dokumenti, kurus, ļoti iespējams, ir aizpildījis tas pats cilvēks, pret kuru viņš vērš šo sūdzību? Un šie dokumenti reizē ir galvenais pierādījums, kas lietā tiek izskatīts.

Daniels Pavļuts: Tāda noteikti varētu būt daļa no procesa. Medicīnisko dokumentāciju šajā gadījumā aizpilda tas medicīnas profesionālis, ar kuru ir darīšana.

Agra Lieģe-Doležko: Tādā gadījumā jādomā par to, ko mēs cilvēkiem, kuri to dzird vai lasa un kuri saprot, ka šībrīža situācijā īsti nav funkcionāla risinājuma, varam ieteikt? Jo, ja vērsies Veselības inspekcijā ar sūdzību pret kādu iestādi, bet vienīgais, kas tiek ņemts vērā, ir šīs iestādes pārstāvju aizpildīts dokuments, varbūt ir vērts savu medicīnisko dokumentāciju pirms izrakstīšanās no iestādes izpētīt pamatīgāk un runāt par to uz vietas; varbūt šāda pieeja vismaz šībrīža apstākļos var kaut ko risināt?

Daniels Pavļuts: Es domāju, ka tā ir daļa no atbildes, bet vislabāk ir šāda veida problēmjautājumus sākt risināt pēc iespējas ātri, kad to pieļauj mūsu pašu spējas rīkoties; tāpēc arī ir tik būtiski dzemdību sakarā nodrošināt sev atbalsta personas klātbūtni, citu rīcībspējīgu personu, kas var gan liecināt, gan vērsties pēc palīdzības, ja vajag, ja jūt, ka kaut kas nenotiek tā, kā vajadzētu. Sūdzību gadījumā arī vēlams pēc iespējas ātrāk vērsties pašā iestādē; es izklāstīju mūsu priekšlikumus, kas ir ar nozari izrunāti – ne visi, protams, vienlīdz tiem piekrīt, bet kopējā pārliecība ir tāda, ka iestāžu līmenī atbildība ir stiprināma.

Agra Lieģe-Doležko: Pirms beidzam diskusiju un uzklausām vēl pāris jautājumus, gribēju pateikt arī paldies par kādu lieliski paveiktu darbu. Droši vien lielākā daļa no klātesošajiem zina, ka no šāgada augusta visām dzemdējošajām sievietēm bez maksas pieejama epidurālā anestēzija neatkarīgi no tā, vai pastāv medicīniskas indikācijas vai ne. Tas ir viens liels darbs, kas ir izdarīts, un tas ir brīnišķīgi, un tas noteikti novērš pārpratumus, kuri, iespējams, radās līdz šim, kad kopš pagājušā gada septembra epidurālajām anestēzijām bija pieejams lielāks valsts finansējums, bet tas netika izmantots. Tāpēc – paldies par to!

Daniels Pavļuts: Vērts pieminēt, ka vēl viens solis uz priekšu dzemdniecības nozarē ir tas, ka mums ir izdevies palielināt apjomu un vecumu, kurā ir pieejamas valsts apmaksātas medicīniskās apaugļošanas operācijas.

Agra Lieģe-Doležko: Mēs esam pamatīgi aizkavējušies, bet varbūt vēl pāris jautājumi no publikas – redzu, ka tādi ir.

Skatītājs 5: Sveiki, mani sauc Mareks. Pirmkārt, es domāju, ka tas nelielais sūdzību skaits, kuru jūs saņemat Veselības inspekcijā, ir tieši saistīts ar to veidlapu, ko aizpilda ārsts, un tās nozīmi pretstatā tam, ko saka cietušie. Tāpēc mans jautājums ir: kāds, jūsuprāt, būtu cieņpilns un optimāls pierādījumu iegūšanas veids mammām un pavadošajām personām? Ja es iebrāzīšos ar kameru un gaismu un centīšos visu procesu nofilmēt, tas droši vien nebūs visai cieņpilni?

Karlīna Elksne: Ar kamerām un gaismām jūs, pirmkārt, traucēsiet savai partnerei dzemdēt. Šobrīd jau visās instancēs, kurās jūs varat vērsties, jūs varat ļoti gari un neierobežoti izklāstīt savu pieredzi.

Skatītājs 6: Tikko taču vienojāties, ka ārsta situācijas izklāsts medicīnas dokumentos ir praktiski vienīgais lietiskais pierādījums, kas tiek ņemts vērā.

Skatītājs 5: Ja ir situācija, ka tiek klaji pārkāptas dzemdētājas tiesības, tad ticība tam, ka tu to sūdzību iesniegsi pašā iestādē un ka tā jebkādā veidā tiks ņemta vērā, ir ļoti maza. Protams, vajadzētu būt tā, ka ārstiem uzticamies, bet gribas pasargāt arī sev tuvo cilvēku.

Karlīna Elksne: Es gribēju vērst uzmanību uz to, ka, ja jūsu mērķis tiešām ir kaut ko mainīt un panākt to, ka citas sievietes nenonāk šādās situācijās, jums ir jāvēršas tajā pašā iestādē, jo tieši šī iestāde var visātrāk, visoperatīvāk to novērst.

Marina Brice: Man tad rodas pārdomas par to, cik pieejama mūsu slimnīcās, mūsu Dzemdību namā un citās iestādēs ir psiholoģiskā palīdzība gan profesionāļiem viņu sarežģītajā ikdienā, gan pacientiem, kam akūta psihologa vai psihoterapeita palīdzība būtu vajadzīga, lai pirmajās dienās visu izrunātu, veidotu dialogu, iesaistot arī profesionāļus. Mani dati liecina, ka šī palīdzība ir ļoti ierobežota – viens vai divi psihologi uz visu slimnīcu, un viņi nespēj strādāt gan ar darbiniekiem, gan sniegt diennakts pieeju pacientiem.

Signe Mežinska: Man liekas, ka jāmaina visa sistēma; ja paskatāmies uz Skandināvijas valstīm, slimnīcās ir iekšējās sistēmas tam, kā ziņot par nevēlamiem notikumiem, un tur patiesībā ļoti bieži ziņo kolēģi par kolēģiem, bet tas ir vērsts nevis uz sodīšanu, bet gan uz sistēmas mainīšanu. Kamēr mēs nemainīsim domāšanu un nepanāksim to, ka iekšēji mēs šos notikumus pamanām un pārrunājam, nenosodot, bet panākot labu rezultātu, ar sūdzību rakstīšanu mēs no šīs "šļuras" ārā netiksim.

Daniels Pavļuts: No visām 17 000 dzemdībām gadā visas tomēr nebūs tādas, par kurām jāraksta sūdzības, un sūdzību rakstīšana galu galā tomēr ir galējība. Tas, kam būtu normāli jānotiek un kas līdz šim īsti nav bijis – ne visur ir laba atgriezeniskās saites prasīšanas prakse. Tas, ko mēs šobrīd ieviešam kā plašāku pamata praksi, ir tā dēvētās PREM sistēmas ieviešana: pacienta pieredzes mērījumu veikšana, anketēšana visā veselības aprūpes sistēmā. Esmu priecīgs ziņot, ka no visām iesniegtajām anketām pirmajā pusgadā 21% ir no Dzemdību nama – tā ir 1401 anketa. Tas noteikti ir pietiekami, lai sāktu veidot priekšstatu par to, kā ir kopumā, un uz šī fona mēs varam sākt vērtēt nevēlamas situācijas un prakses, tendences. Šī atgriezeniskās saites kultūras ieviešana manās acīs ir viens no pašiem galvenajiem jautājumiem, kas nav jāraksta likumā, bet jāmaina iestādes kultūrā.

Skatītāja 7: Kā pacientes šobrīd saņem šo anketu?

Daniels Pavļuts: Es šobrīd nepateikšu.

Dina Ceple: Laikā, kad sievietes ir stacionārā, viņām tās tiek iedotas, un tās trīs dienas šī anketa papīra formātā ir pie viņām. Vismaz Siguldas slimnīcā katra kliente tādu aizpilda un anonīmi iemet kastē.

Skatītāja 4: Dzemdību nama vadītāja mums raidījumā teica, ka tās anketas ir mājaslapā; kad  tur parakājāmies, mēs atradām, bet bija jāpameklē.

Dina Ceple: Bet, ja ir notikusi vardarbība, šeit un tagad mums visiem ir mutes, un vardarbība necieš, ka tā tiek izgaismota. Brīdī, kad tas notiek, vai nu pati dzemdētāja vai līdzās esošais cilvēks pasaka: šī ir vardarbība, un tas maina situāciju. Mēs neesam raduši tā runāt, bet tas ir pirmais – jūs nedrīkstat ar mums tā sarunāties, stop!

Skatītāja 3: Es atvainojos, Dina, bet vai tas neizklausās pēc atbildības pārnešanas no varmākas uz upuri? Sieviete jau ir izmisusi un apjukusi, viņa jau ir nonākusi šīs varas hierarhijas situācijā, bet mēs vēl no viņas sagaidām, ka viņa būs tā, kas izvilks savu lāzeru un teiks: "Nē, mēs cīnīsimies ar šo netaisnīgo sistēmu, un mēs neļausim, ka jūs ar mums tā runājat!"

Dina Ceple: Es gribēju pateikt līdz galam. Tātad viena versija ir momentā to izgaismot, un, ja tas tajā brīdī nav iespējams, tad mums ir speciālisti. Lai šis dokuments būtu tikpat stiprs kā tas ārsta rakstītais dokuments, pēc šī nodarījuma var vērsties pie psihoterapeita, kuram ir tiesības aprakstīt šo pieredzi un tās nodarītās sekas un jau profesionālā veidā to noformēt, un tālāk šī sūdzība jau ir uz speciālista slēdziena pamatojuma.

Daniels Pavļuts: Es saprotu emocionālo spriedzi šajā jautājumā, bet, ja notiek kaut kas nelāgs, tas jāpadara redzams, jo, kamēr tas nav redzams, varbūtība, ka tas atkārtosies, ir 100%.

Skatītāja 8: Sieviete tajā brīdī ir emocionāli tik ļoti trausla un atvērta, ka viņa nevar pastāvēt par sevi un cīnīties par savām tiesībām ne 24 stundas, ne 48 stundas pēc tam, un pat aiziet un noskenēt QR kodu uz durvīm prasa citu prāta stāvokli.

Skatītājs 5: Tajā pašā laikā pavadošā persona arī negrib būt tas kretīns, kurš jauksies iekšā medicīnas personāla darbā un teiks – nē, pagaidiet, ko jūs darāt? Tu gribi uzticēties un neiesi katru reizi jaukties iekšā ārstu darbā...

Agra Lieģe-Doležko: Es domāju, ka mēs visi varam piekrist: problēma ir sistēmiska un vardarbības novēršana nekādā veidā nav cietušā indivīda atbildība, bet šie ieteikumi, kā sevi pasargāt, droši vien ir labākais, ko mēs šajos apstākļos spējam sniegt. Šobrīd mums ir jārunā ar cilvēkiem par to, kā pašiem sevi vislabāk pasargāt, zinot, ka sistēma mainās lēni un negribīgi. Arī šī saruna nav tikusi rīkota tikai tāpēc, lai teorētiski nonāktu pie labākā nākotnes risinājuma, bet arī lai visiem, kuri lasa un kuriem tas, iespējams, ir aktuāli, darītu zināmu, kādi ir tie šībrīža veidi, kā varat sevi aizstāvēt. Cilvēkiem ir jāiedod šie rīki. Un nevajag teikt, ka tā ir viņu pašu atbildība, bet gan ko citu – pastāv iespēja, ka šos instrumentus nāksies izmantot.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!