Drīz arī Latvijas kinoteātros sāks izrādīt filmu "Imitācijas spēle" (The Imitation Game), kurā Benedikts Kamberbečs atveido angļu matemātiķi Alanu Tjūringu (1912–1954). Jaunā gada pašā sākumā iznākusi arī filma "Teorija par visu" (The Theory of Everything), kas stāsta par fiziķa Stīvena Hokinga dzīvi. Abu zinātnieku ceļš līdz viņiem veltītām biogrāfiskām filmām bijis ļoti atšķirīgs – Hokings filmu par sevi sagaidījis vēl savas dzīves laikā, kamēr Tjūrings par slavenību kļuvis vairākas desmitgades pēc savas nāves. Rodas iespaids, ka viņš kļuvis par līdzīgu "interneta slavenību" kā Nikola Tesla; Tjūringa vārds parādījies arī literatūrā (piemēram, Nīla Stīvensona 1995. gada grāmatā "The Diamond Age" varone ierodas "Tjūringa pilī"), un gada vidū pirmizrādi piedzīvoja "Pet Shop Boys" mūzikls par matemātiķi, "A Man from the Future" jeb "Vīrs no nākotnes". Tomēr vēl nesen ar Tjūringa piemiņu vedies visnotaļ neviennozīmīgi.
To labi ilustrē 2001. gada filma "Enigma" – stāsts par Otrā pasaules kara kodu lauzējiem. Tjūringa centrālā loma vācu šifrēšanas mašīnas "Enigma" kodu uzlaušanā ir viens no viņa atpazīstamākajiem sasniegumiem un, cik var spriest, viena no jaunās "Imitācijas spēles" centrālajām sižeta līnijām, taču savulaik filmā "Enigma" Tjūringa tēls tika aizstāts ar citu, fiktīvu varoni. Varētu izteikt minējumu, ka tas saistīts ar Tjūringa dzīves skumjajām beigām, kas nebūt neveicina īpašu patiku pret Apvienoto Karalisti, un kara filmas gadījumā tas, protams, nav ideāli. Turklāt ar mīlas līniju situācija joprojām nedaudz kutelīga. Arī Tjūringa personības publiska apspriešana, kad nu līdz tam nonāk, pietiekami bieži saistīta ar zināmu neērtības sajūtu. Piemēram, vēl 2009. gadā toreizējais britu premjers Gordons Brauns savas valdības vārdā izteica atvainošanos par to, kas matemātiķim savulaik nodarīts, bet aizpagājušajos Ziemassvētkos Anglijas karaliene publiski piedeva Tjūringam noziegumu, par ko viņš savulaik tika tiesāts un sodīts.
Tjūringa dzīvi noslēdzošās nesaskaņas ar valsti un tikumiem kaut kādā mērā ļauj dēvēt viņu par gluži mūsdienīgu mocekli un padarīt par tīri cilvēcīga stāsta varoni – kā Džonu Nešu filmā "Brīnisķīgais prāts". Arī Hokings, būdams viens no ievērojamākajiem mūsdienu zinātniekiem, domāju, krietni labāk pazīstams ar savu cīņu ar smagu slimību un populārzinātnisko darbu nekā, piemēram, Hokinga starojumu. Līdzīgi arī ar Nešu un viņa darbu pie spēļu teorijas. Tomēr vismaz par Tjūringu, manuprāt, īpaši interesanti kļūst runāt, tieši pievēršoties paveiktajam zinātnē.
Un runāt par atsevišķu zinātnieku atstāto mantojumu vispār ir tāda interesanta lieta. Piemēram, ar māksliniekiem viss ir skaidrs – ja nebūtu Munka, arī "Kliedziena" gluži vienkārši nebūtu. Pat nerunājot par krietni abstraktāko "ietekmi", šis ir nenoliedzams un uzskatāms sasniegums. Ar tehniski radošiem cilvēkiem jau ir sarežģītāk. Telefons un radio ir divi piemēri tam, ka līdzīgu tehnoloģiju aptuveni vienā un tajā pašā laikā var radīt vairāki cilvēki. Kaut arī tas nepadara pirmo, atzīto izgudrotāju sasniegumu mazāk iespaidīgu, tomēr var norādīt, ka, lūk, ja Bells nelaikā būtu gājis bojā kaut kādā briesmīgā negadījumā, cilvēce tomēr būtu iepazinusi telefonu. Un ko tad lai saka par zinātniekiem, kas dabas likumsakarības izzina un apraksta, bet nerada? Tās pastāv arī bez viņiem. Tomēr vēsture iezīmējusi vairākus ceļus, pa kuriem arī zinātniekiem izdodas iespiesties publikas atmiņā. Piemēram, gluži vienkārši izdarot ļoti daudz, kā Īzaks Ņūtons vai Kārlis Frīdrihs Gauss, kuri abi devuši ieguldījumu vairākās fizikas un matemātikas jomās. Vai arī ko tādu, kas uzskatāmi izmaina pasauli, – kā kvantu fizikas tēvs Makss Planks. Pēdējos gados ļoti populārais Nikola Tesla, šķiet, cilvēkiem iepaticies ar nedaudz abstrakto "būšanu priekšā savam laikam"; uz Teslu attiecināts arī apzīmējums "cilvēks, kurš izgudroja divdesmito gadsimtu". Savukārt Alans Tjūrings, manuprāt, ir viens no nebūt ne daudzajiem zinātniekiem, kuri kaut kādā mērā piederīgi visām trim šīm grupām.
Alana Tjūringa interese pašā zinātnieka karjeras sākumā, pēc augstskolas pabeigšanas, pievērsās matemātiskās loģikas problēmai, ko dēvē par Entscheidungsproblem un ko latviski varētu saukt par "lēmuma problēmu". Tā formulējama apmēram šādi – vai ir tāda darbību secība jeb algoritms, ar ko vienmēr iespējams noteikt, vai kāds matemātisks apgalvojums ir pierādāms. Algoritmam eksistējot, par zināmiem apgalvojumiem, ko matemātiķi spētu formulēt, būtu skaidrs, vai tie ir vai nav pareizi. Turklāt šāda darbību secība neprasītu nekādu cilvēka līdzdarbību, atskaitot jautājuma uzdošanu. Tā būtu matemātika, kas risina matemātiku. Tjūrings pierādīja, ka šāds algoritms nevar pastāvēt, turklāt, kā izrādījās, nebija pirmais, kas to izdarīja, tomēr iespaidam, ko centīšos atstāt par Alanu Tjūringu, ir svarīgi uzsvērt – pirmā lieta, ar ko Tjūrings savas zinātniskās karjeras laikā nodarbojās, bija šāda matemātikas iespēju griestu sataustīšana.
Par lielāko daļu savas atpazīstamības Tjūrings var pateikties darbam pie krietni praktiskākas problēmas risināšanas Otrā pasaules kara laikā. Proti, nacistu šifrēšanas mašīna "Enigma" turēja noslēpumā gan aviācijas uzlidojumu plānus, gan vācu zemūdeņu kustību, kas savukārt kavēja ASV iesaistīšanos karā Eiropā. "Enigmas" kodu uzlaušana bija apjomīgs pasākums – no poļu šifrētāju ieguldījuma vēl pašā kara sākumā līdz angļu Blečlija parka kompleksam ar tā desmit tūkstošiem darbinieku, kuru vidū spožākā zvaigzne bija Alans Tjūrings. Saistoši un iespaidīgi, jo runa taču par cilvēku dzīvībām un to vienu īpaši slaveno karu, nacistiem un tamlīdzīgi; kodu laušanas panākumi uzlikuši Tjūringam arī zināmu zīmogu. Tieši kara laika sasniegumiem savā runā pievērsās Gordons Brauns, un arī citādi rodas iespaids, ka Tjūrings visbiežāk tiek pieteikts kā "kodu lauzējs un datorzinātnes pionieris".
Arī Tjūringa darbs pie datoru attīstības lielā mērā saistīts ar Blečlija parka tam laikam iespaidīgajām iekārtām, kā arī koncepciju, ko Tjūrings radīja saistībā ar Entscheidungsproblem un ko tagad sauc par Tjūringa mašīnu. Šāda mašīna neeksistē, tā ir teorētiska konstrukcija – iedomāta iekārta, kas, sekojot iepriekš piešķirtām instrukcijām (programmai), secīgi apstrādā simbolu virkni. Svarīga šī mašīna ir tādēļ, ka pēc tās principiem darbojas mūsdienu datoru procesori. Sekojot tehnoloģiju attīstībai un miniaturizācijai, Tjūringa idejas ļāva spert soli no specializētajiem, noteiktai darbībai paredzētajiem datoriem (kuru pārprogrammēšana prasīja to fizisku pārbūvi) uz mūsdienu pieeju, kurā viens procesors spējīgs izpildīt visus tam paredzētos uzdevumus. Pats Tjūrings gan to nepiedzīvoja – viņa laikā datori bija prāvi skapji, kas spēja veikt salīdzinoši vienkāršas aritmētiskās darbības. Tomēr, strādājot ar šiem kuslajiem milžiem, viņš uzdeva jautājumu – kas notiks, kad šīs iekārtas sāks domāt pašas? Kā mēs zināsim, ka lempīgās rēķināšanas mašīnas ieguvušas apziņu, kas nav atšķirama no mūsējās?
Mēģinot uz šo jautājumu atbildēt, viņš formulēja metodi, kas pazīstama kā Tjūringa tests. Tjūrings atteicās no idejas formulēt domāšanu kādos objektīvos terminos (atziņa, kas viņam labi piestāv, – arī Entscheidungsproblem risinājums ir tuvs Gēdela nepilnības teorēmai: noslēgtā apgalvojumu sistēmā vienmēr būs apgalvojums, kurš šīs sistēmas ietvaros nav pierādāms. Cik tad prātīgi likt prātam izdomāt, kas prāts īsti ir?) un jautāja – vai mašīna var veiksmīgi spēlēt imitācijas spēli? Ja mēs nevaram pateikt, vai iekārta, kas acīmredzami nav cilvēks, domā kā cilvēks, – tad varbūt varam likt tai tēlot cilvēku un novērtēt tās sekmes. Proti, vai cilvēks, rakstiski sarunājoties ar šādu mašīnu, sapratīs, ka nerunā ar cilvēku? Varbūt šī ideja varētu šķist pārlieku vienkāršota un atrauta no saprāta un domāšanas, kā mēs šos jēdzienus mēdzam saprast, būtības un gadu gaitā tikusi arī ievērojami kritizēta, tomēr plašāk atzītu mākslīgā intelekta testu pusgadsimta laikā neviens ierosinājis nav. Tāpat arī neviens cilvēku mēģinājums radīt mākslīgo intelektu nav izturējis Tjūringa testu.
Tjūringa idejas par mākslīgo intelektu labi papildina sarakstu ar simboliskām robežām, kurām pieskārusies viņa zinātniskā darbība. Tajā jau bija iekļautas cilvēka iespēju robežas pasaules izpratnē, ar kurām Tjūrings saskārās, šķetinot Entscheidungsproblem. Tajā bija robežas, kuras noteikuši cilvēki cits citam (nacistu šifrēšanas iekārtas), un cilvēces tehniskā attīstība (skaitļošanas iekārtas). Gribētu teikt, ka ar mākslīgo intelektu, cilvēka radītu apziņu, Tjūrings, kaut ar pašiem pirkstu galiem, tomēr pieskārās robežai, kuras slavenākais pārkāpējs ir Viktors Frankenšteins, – robežai starp cilvēku kā radījumu un cilvēku kā radītāju.
Arī Tjūringa pēdējais devums cilvēcei šajā sarakstā iederas labi. Piecdesmito gadu sākumā viņš pievērsās zinātnes nozarei, ko sauc par morfoģenēzi – formas rašanos. Tjūringu interesēja dabā sastopamās, neregulārās, neparedzamās un tomēr atpazīstamās, strukturētās formas. Tādas kā tīģera strīpas un govs plankumi. Tjūrings savā darbā aplūkoja zivis – kā gan sākotnējais mudžeklis zivs embrija šūnu zina, kurai jādodas uz galvu un kurai uz asti? Tjūringa darbs aplūkoja organismus, bet līdzīgas idejas attiecināmas arī uz lielākām dabā sastopamām sistēmām, piemēram, zivju bara ļoti izskatīgo izvairīšanos no plēsēja, kāda redzama populārzinātnisku žurnālu fotogrāfijās. Ja zivs šūnām nav kartes, kurā norādīts, tieši kur katrai atsevišķai šūnai jāatrodas, un zivīm nav sava admirāļa, kuram pārējos apmācīt, tad kā daba prot veidot formas? Tjūrings rakstīja: "(..) sistēma, kaut sākotnēji tā var būt visnotaļ viendabīga, vēlāk spēj izveidot rakstu vai struktūru, pateicoties nestabilitātei viendabīgajā līdzsvarā, ko izraisa nejaušs traucējums." [1] Pirms Tjūringa darba dabā atrodamās apbrīnojamās formas un raksti gluži vienkārši bija – zinātne to rašanos neizskaidroja. Izrādījās, ka daba ar savu formu veidošanu tiek galā pati un nejaušība tai ir nevis traucēklis un troksnis, bet gan fundamentāls līdzeklis. Ideja par mazu traucējumu – precīzāk, neskaidrību, kas izraisa ievērojamas pārmaiņas sistēmā, – ir pamatā arī sešdesmitajos formulētajai haosa teorijai.
Lai ilustrētu to, cik negaidītas savulaik bija Tjūringa idejas, varētu pieminēt padomju ķīmiķi Borisu Belousovu. Savā darbā Tjūrings paredzēja oscilējošu ķīmisku reakciju eksistenci – tās būtu reakcijas, kurās, piemēram, šķidrums, kas kļuvis sarkans, var kļūt zils, pēc tam atkal sarkans un tad zils, un tad atkal sarkans. Belousovs šādas reakcijas novēroja eksperimentāli. Atšķirībā no matemātiķa Tjūringa Belousovs reakcijas, kas šobrīd nosauktas viņa vārdā, redzēja un varēja parādīt katram interesentam; šobrīd tās varat aplūkot "YouTube". Viņa rezultāti tika atzīti par "neiespējamiem", un tos publicēt netika atļauts. Rezultāti patiešām bija negaidīti, jo, kā zinātne pamanījusi, sistēmām raksturīgi tiekties uz kādu vienu visizdevīgāko stāvokli – kā akmenim, kas, nokritis zemē, pats no sevis lēkāt droši vien nesāks. Gadījumā ar oscilējošām ķīmiskām reakcijām sistēmu no līdzsvara stāvokļa katru reizi atkal no jauna iekustina tie paši "nejaušie traucējumi" – turklāt šī iekustināšana ir gluži labi paredzama un krāsu maiņa notiek pēc regulāriem laika sprīžiem. Nenovēršamās nejaušības izjaukušas vienu kārtību, bet radījušas citu. Tjūrings šīs nejaušības redzēja kā iespēju dabai, sekojot matemātiski aprakstāmiem likumiem, veidot pietiekami sarežģītas struktūras, lai spētu rasties un pastāvēt dzīvība.
Ilgi strādāt pie morfoģenēzes teorijas Tjūringam gan nebija lemts. Pirms noslēguma gribētu veikt nelielu aplēsi sakarā ar pieminēto būšanu priekšā savam laikam. Manuprāt, Alans Tjūrings būtu iederējies sešas desmitgades vēlākā pasaulē. Piecdesmit deviņus gadus pēc Tjūringa nāves viņa noziegums ticis piedots, sešdesmit gadus pēc nāves eksperimentāli pierādīta viņa morfoģenēzes teorija, uzņemta filma un radīts mūzikls. Kā arī sešdesmit gadus pēc Tjūringa nāves kompānijas ar aizkostu ābolu firmas zīmē (kā atzina Stīvs Džobss – viņš vēlētos, kaut tas būtu veltījums Tjūringam, bet savulaik zīmes veidotājiem šī sakritība neesot ienākusi prātā) vadītājs Tims Kuks paziņoja, ka ir gejs un nekaunas par to, un nekādas nepatikšanas, šķiet, šī atklātība viņam nav radījusi. Tikmēr savā laikā Alanam Tjūringam aina ar kaut kādā mērā līdzīgu simboliku atrisinājās gluži citādi. Kad Tjūrings 1954. gadā, policijai izmeklējot viņa dzīvokļa aplaupīšanu, atzina, ka ir homoseksuāls, viņu tiesāja, un viņam tika piespriesta ķīmiskā kastrācija un hormonu terapija. Spriedums iznīcināja Tjūringa karjeru, reputāciju un arī ķermeni. Sakarā ar tolaik valdošo uzskatu, ka homoseksuāli cilvēki, ļoti iespējams, ir padomju spiegi, Tjūringam tika liegta pieeja ar viņa kriptogrāfa darbu saistītajām iestādēm un skaitļošanas mašīnām. Nesagaidījis savu četrdesmit otro dzimšanas dienu, Tjūrings nogalināja sevi, iekožoties ābolā, kuru pirms tam bija saindējis.
[1] Turing, A. M. "The Chemical Basis of Morphogenesis", Philos. Trans. R. Soc. Lond., B, Biol. Sci., Vol. 237, No. 641., pp. 37–72 (1952).
2