Uz daudziem no mums svarīgāko jautājumu "vai un kā 2023. gadā beigsies Krievijas uzbrukums Ukrainai?" diemžēl nav iespējams jēdzīgi atbildēt. Vēsture ir apliecinājusi – ētiskie apsvērumi (piemēram, ir skaidrs, kurš ir agresors) un realitāte ne vienmēr sakrīt.
Tāpat šaubos, vai kādu šajā kontekstā nomierina "dzīves gudrība" žanrā "visi kari kaut kad beidzas". Pirmkārt, diez vai tos, kurus konkrētais karš skar, apmierina neskaidrais "kaut kad". Otrkārt, "kaut kad" dažkārt pamatīgi izstiepjas laikā. Ziemeļkoreja un Dienvidkoreja kopš 1953. gada ir pamiera režīmā, bet bez miera līguma; bijušās Dienvidslāvijas sabrukšanas procesā izraisītie kari iesākās 1991. gadā ar Slovēnijas Neatkarības karu un beidzās (cerams) tikai desmit gadus vēlāk (2001. gadā) ar albāņu kaujinieku uzbrukumiem Maķedonijas spēka struktūrām, kuriem, par laimi, sekoja miera līgums.
Skaidrs, ka ikviens puslīdz adekvāts cilvēks vēlas, lai karš beigtos šogad un ar Ukrainas uzvaru, kuras scenāriju, protams, var interpretēt dažādi (cik no kopš 2014. gada zaudētajām teritorijām tiks atgūtas). Taču, lai tas notiktu, ir nepieciešami vismaz daži priekšnoteikumi. Pirmkārt, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem kontekstā ar ASV prezidenta vēlēšanām 2024. gadā, ASV un sabiedrotie 2023. gadā vēl vairāk palielina militāro palīdzību Ukrainai (vadoties pēc principa "kas zina, kāda būs nākamā prezidenta nostāja"). Otrkārt, Putina režīmam pietrūkst naudas. Te nav runa par kādām valsts budžeta tradicionālajām sociālajām pozīcijām – ar zemām pensijām vai vāju medicīnas aprūpi nevienu Krievijā neiebaidīsi. Runa ir par nespēju pildīt finansiālos solījumus uz karu nosūtītajiem (sākot no naudas izmaksām, beidzot ar kredītsaistību dzēšanu), jo šo solījumu nepildīšanu psiholoģiski, iespējams, ļaudis Krievijā uztvers sāpīgāk, un tas vismaz palielinās viņu vēlmi no mobilizācijas legāli izvairīties. Kā skaidro cilvēktiesību aizstāvji Krievijā, šāda iespēja joprojām pastāv, jo konstitūcijā nav atcelts t.s. alternatīvais dienests. Treškārt, būtu ļoti vēlams, lai 2023. gadā notiktu vēršanās (atvasinātās sankcijas) pret tiem gudriniekiem Centrālāzijas valstīs, Armēnijā un Gruzijā, kuri palīdz Krievijai apiet Rietumu noteiktās sankcijas. Mediju telpā, manuprāt, ir veltīta pārspīlēta uzmanība Krievijas naftai un gāzei kā kritērijam attiecībā uz to, vai sankcijas "strādā". Elektronika – plašākā izpratnē – šajā kontekstā nav mazāk būtiska. Vienalga, vai mēs runājam par elektroniku, kas lietota dronos un raķetēs, vai par elektroniku, kas nepieciešama dzelzceļa kravu pārvadājumu veikšanai vai finanšu sistēmas funkcionēšanai. Tādiem sankciju apiešanas palīgiem kā Turcijai vai, vēl jo vairāk, Ķīnai Rietumi nopietni klāt neķersies, tomēr arī iedošana pa biksēm mazākiem blēžiem būtu pedagoģiski noderīga. Tostarp "mērķauditorijai" pašos Rietumos (Baltiju ieskaitot) 2023. gadā vajadzētu koncentrēties uz to, lai jau pieņemtās sankcijas tiktu precīzi ievērotas.
Un vēl – lai cik "siltas" būtu jūtas pret Kremli, beigsim fantazēt par Krievijas "sabrukumu", "sadalīšanos" un tā tālāk. 1918.–1922. gadā priekšnosacījumi šī veidojuma sabrukumam bija nesalīdzināmi spēcīgāki: pilsoņu karš, reāls bads, slimības, galu galā jaunā (boļševiku) režīma objektīvi mazākās iespējas kontrolēt reģionus. Nesabruka. Kāpēc nesabruka? Es labprāt izvairītos no versijām, kas balansē uz pseidozinātniskiem apgalvojumiem par kādas nācijas "raksturu". Savukārt racionāli izskaidrot šīs teritorijas īpatnības ir tik grūti, ka palikšu pie tēzes: gluži laba situācija jau būs tā, kad Krievijas rīcībā vienkārši būs mazāk praktisku iespēju apdraudēt citus. Kā šie ļaudis redz sevi un pasauli, kāpēc viņi ir "tādi", ir bezjēdzīgi lauzīt galvu – lai vārās savā sulā, ja citādi nevar.
Un, lūk, te mēs nonākam pie Ķīnas, kurai, manuprāt, 2023. gadā būs ļoti liela nozīme. Dažādos aspektos.
Vispirms aspekts, kura izklāstā autors neizbēgami parādīs sevi kā diezgan riebīgu tipu. 2022. gada rudenī Rietumu ekspertu vidē parādījās atziņa, ka lielākais enerģētikas izaicinājums Eiropai būs nevis šī apkures sezona, bet nākamā. Ļoti vienkāršoti izsakoties, Ķīna dažādu iemeslu dēļ (savdabīga t.s. nulles kovida politika, dažādas valdības izdarības IT, finanšu un nekustamo īpašumu sektoros utt.) 2022. gadā ekonomiski "iepauzēja" un tādēļ arī relatīvi maz konkurēja ar Rietumeiropu kaut vai sašķidrinātās gāzes tirgū. Ja Ķīnai 2023. gadā veiksies labāk, tad mums tiešām jau 2023. gada otrajā pusē enerģētikā var sākties nepatikšanas. Tās diemžēl atstarosies arī uz palīdzību Ukrainai. Tāpēc ļoti daudz būs atkarīgs no tā, vai Ķīna kā energoresursu pircēja arī šogad būs slābana. Jo, piemēram, vērā ņemama strādājošo daļa pēc krasās kovida politikas maiņas 2022. gada nogalē 2023. gadā "uz maiņām" slimos, un ekonomika tādēļ turpinās "pauzēt". Nesaku, ka es to Ķīnai novēlu, bet cēloņsakarība ir diezgan nepielūdzama. Un kopumā būtu skumja ironija, ja pēc jauna kovida uzliesmojuma Ķīnā 2023. gada ziemā nepatikšanas šajā ziņā sāktos arī citur pasaulē. "Ejam pa apli", saprotiet. Noprotams, ka virkne valstu (Izraēla, Spānija, Itālija, ASV, Indija, Lielbritānija) šādu iespēju neizslēdz un jau 2022. gada decembra pēdējās dienās sāka apsvērt, kā no šī "apļa" izvairīties.
Protams, iespējamās nedienas ar epidemioloģisko un attiecīgi arī ekonomisko situāciju Ķīnā negatīvi ietekmēs biznesu Rietumos, kam Ķīna ir noieta tirgus vai būtiska sadaļa ražošanā – ar visām no tā izrietošajām sekām Rietumu ekonomikām. Tomēr, lai cik ciniski tas skan, Ķīnas sadaļa izejvielu un pārtikas globālajā patēriņā ir tik liela, ka neliels "apetītes" zudums no šī milža puses vismaz daļēji vājinās arī spiedienu ne tikai uz energoresursu, bet arī uz citu preču cenām.
Tāpat no Ķīnas lielā mērā ir atkarīga Krievijas uzvedība konfrontācijā ar Ukrainu un Rietumiem kopumā (vērts atcerēties arī par Ķīnas investīciju nozīmi Baltkrievijā). Princips "mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs" ir normāla t.s. reālpolitikas sastāvdaļa. Ķīna atbalsta Pakistānu, kura naidojas ar Indiju, kas savukārt ir tradicionāla Ķīnas sāncense, turklāt ar strīdīgām robežteritorijām Himalajos. Lai kā mums (tiem, kuri atbalsta Ukrainu) tas nepatiktu, tā pati loģika ir trijstūrī "Krievija–ASV–Ķīna". 2023. gada jautājums ir: vai Ķīna turpinās pieturēties pie šīs loģikas? Alternatīva būtu secināt, ka "amerikāņi, protams, ir draņķi", tomēr Putina Krievija ir kļuvusi tik, delikāti izsakoties, dīvaina (piemēram, graujot Ukrainas Mikolajivu ar visu ķīniešu "COFCO Group" piederošo graudu terminālu pilsētā), ka tādu atbalstīt vairs nav izdevīgi.
Vai cena nekļūst pārāk augsta? Skaidrs, ka Ķīna arī vareni pelna, izmantojot Krievijas situāciju, tomēr kaut pavirši paskaitīsim Ķīnas zaudējumus Ukrainā. Jau pieminētais termināls Mikolajivā – 65 miljoni USD; uzvara konkursā par Kijivas metro tālāku attīstību – 1,3 miljardi USD; "PowerChina" vēja parka projekts Ukrainā – apmēram 1 miljards eiro, termināls Južnijā Odesas apgabalā – kopumā enerģētikā un transporta jomā vien runa ir par apmēram 3 miljardiem USD, nemaz nerunājot par Ukrainu kā pārtikas preču lielu piegādātāju pašai Ķīnai. Ir radies iespaids, ka Ķīna ekonomiskos saskaitāmos labi saprot, tādēļ varētu cerēt uz kādu pragmatisku pavērsienu attiecībās ar Putinu. Skaidrs, ka Pekina nenosodīs Maskavu (būtu arī dīvaini, ja tas notiktu ar gada novēlošanos…), tomēr tā var vismaz nebūt vērā ņemams "alternatīvais kanāls" Putina režīma ekonomiskajām attiecībām ar pasauli. Tajā pašā laikā pēdējos gados Ķīnas rīcībā arvien lielāka nozīme ir nevis ekonomiskiem, bet ideoloģiskiem apsvērumiem. Intriga 2023. gadam, no kuras atkarīgs būs ļoti daudz.
0