2 - 23 (stāsti)

3

Lieta

Mamma, papus un mājkalpotāja ar nosaukumu Nataša sēdēja pie galda un dzēra.

Papus nešaubīgi bija pļēgurs. Pat mamma skatījās uz viņu no augšas. Bet tas papum netraucēja būt ļoti labam cilvēkam. Viņš ļoti labsirdīgi smējās un šūpojās krēslā. Istabene Nataša, lakatiņā un priekšautā, visu laiku neiespējami kautrējās. Papus uzjautrināja visus ar savu bārdu, bet istabene Nataša mulsi nolaida acis, tā rādot, ka viņa kautrējas.

Mamma, gara auguma sieviete ar kuplu frizūru, runāja zirdziskā balsī. Mammas balss taurēja ēdamistabā, atbalsojoties pagalmā un citās istabās.

Izdzēruši pirmo glāzīti, visi uz mirkli apklusa un ieēda desu. Nedaudz nogaidījuši, visi atkal sāka runāt.

Pēkšņi, pavisam negaidīti, pie durvīm kāds pieklauvēja. Ne papus, ne mamma, ne istabene Nataša nevarēja iedomāties, kas gan tur klauvē pie durvīm.

— Cik tas ir jocīgi, — ieteicās papus. — Kas gan tur varētu klauvēt pie durvīm?

Mamma sataisīja līdzjūtīgu seju un ārpus kārtas ielēja sev otro glāzīti, izdzēra un noteica: “Jocīgi”.

Papus nekā slikta neteica, tomēr ielēja glāzīti arī sev, izdzēra un piecēlās no galda.

Augumā papus nebija liels. Ne tā, kā mamma. Mamma bija gara auguma, pilnīga sieviete ar zirdzisku balsi, bet papus bija vienkārši viņas laulenis. Piedevām papus bija vasarraibumains.

Ar vienu soli viņš piegāja pie durvīm un pajautāja:

— Kas tur?

— Es, — atbildēja balss aiz durvīm. Tūlīt atvērās durvis un ienāca istabene Nataša, visa samulsusi un rozā. Kā ziediņš. Kā ziediņš.

Papus apsēdās.

Mamma iedzēra vēl.

Istabene Nataša un otra, kā ziediņš, pietvīka no kauna. Papus paskatījās uz viņām un nekā slikta neteica, tikai iedzēra, tāpat kā mamma.

Lai apslāpētu nepatīkamo dedzināšanu mutē, papus atvēra konservu bundžu ar vēžu pastēti. Visi bija ļoti priecīgi, ēda līdz rītam. Bet mamma klusēja, sēdēdama savā vietā. Tas bija ļoti nepatīkami.

Kad papus grasījās kaut ko nodziedāt, noklaudzēja logs. Mamma izbīlī pielēca kājās un iekliedzās, ka viņa skaidri redzējusi, kā no ielas kāds ieskatījies pa logu. Pārējie centās pārliecināt mammu, ka tas ir neiespējami, tā kā viņu dzīvoklis ir trešajā stāvā, un neviens no ielas nevar ieskatīties pa logu, tad tam vajadzētu būt milzim vai Goliātam.

Bet mammai galvā bija iesēdusies neatlaidīga doma. Nekas uz pasaules nevarēja viņu pārliecināt, ka pa logu neviens nav skatījies.

Lai nomierinātu mammu, viņai ielēja vēl vienu glāzīti. Mamma izdzēra glāzīti. Papus arī sev ielēja un izdzēra.

Natašas un istabene kā ziediņš sēdēja, nodūrušas acis no apmulsuma.

— Nevaru būt labā omā, kad caur logu uz mums no ielas skatās, — kliedza mamma.

Nezinot, kā nomierināt mammu, papus bija izmisumā. Viņš pat izskrēja pagalmā, mēģinot no turienes ieskatīties vismaz otrā stāva logā. Protams, viņš nevarēja aizsniegt. Bet mammu tas necik nepārliecināja. Mamma neredzēja, kā papus nevar aizsniegties pat tikai līdz otrā stāva logam.

Galīgi sarūgtināts par notikušo, papus kā viesulis ienesās ēdamistabā un vienā paņēmienā izdzēra divas glāzītes, ielējis glāzīti arī mammai. Mamma izdzēra glāzīti, bet pateica, ka dzer vienīgi par zīmi tam, ka ir pārliecināta, ka pa logu kāds paskatījās.

Papus pat rokas noplātīja.

— Lūk, — viņš pateica mammai un, piegājis pie loga, atvēra to līdz galam vaļā.

Pa logu centās ielīst kaut kāds cilvēks netīrā apkaklē un ar nazi rokā. Viņu ieraudzījis, papus aizcirta logu un teica:

— Nav neviena tur.

Taču cilvēks netīrajā apkaklē stāvēja aiz loga un skatījās istabā, un pat atvēra logu un ienāca iekšā.

Mamma bija šausmīgi uztraukta. Viņa krita histērijā, taču, iedzērusi nedaudz no tēta piedāvātā un uzkodusi sēnīti, nomierinājās.

Drīz arī papus atguvās. Visi atkal apsēdās pie galda un turpināja dzert.

Papus dabūja avīzi un ilgi grozīja to rokās, meklējot, kur ir augša un kur apakša. Bet, lai cik viņš meklēja, tā arī neatrada, un tāpēc nolika avīzi sāņus un izdzēra glāzīti.

— Labi, — noteica papus, — taču pietrūkst gurķīšu.

Mamma nepieklājīgi iezviedzās, spēcīgi apmulsinādama istabenes, kuras ņēmās pētīt galdauta rakstu.

Papus iedzēra vēl un pēkšņi, saķēris mammu, uzsēdināja viņu uz bufetes.

Mammas pelēkie, kuplie mati sacēlās gaisā, sejā izspiedās sarkani plankumi, un, vispār, viņai bija uzbudināts ģīmis.

Papus savilka uz augšu savas bikses un sāka tostu.

Bet te grīdā atvērās lūka, un no turienes izlīda mūks.

Istabenes tā pārkautrējās, ka viena sāka vemt. Nataša turēja savu draudzeni aiz pieres, cenzdamās apslēpt šo nejēdzību.

Mūks, kurš izlīda no grīdapakšas, ar dūri nomērķēja tēta ausi, tad kā zvels!

Papus tā arī novēlās uz krēsla, nepabeidzis tostu.

Tad mūks piegāja pie mammas un iesita viņai kaut kā no apakšas, ne tad ar roku, ne tad ar kāju.

Mamma ņēmās kliegt un saukt palīgā.

Bet mūks, pacēlis abas istabenes aiz apkaklēm un, pagriezis tās uz riņķi, atlaida vaļā.

Pēc tam, neviena neievērots, mūks paslēpās atkal zem grīdas un aizvēra aiz sevis lūku.

Ļoti ilgi ne mamma, ne papus, ne istabene Nataša nevarēja atjēgties. Bet tad atvilkuši elpu un saveduši sevi kārtībā, viņi visi iedzēra pa glāzītei un apsēdās pie galda uzkost ēvelētus kāpostiņus.

Iedzēruši vēl pa glāzītei, visi pasēdēja, miermīlīgi tērzējot.

Pēkšņi papus pietvīka purpursarkans un ņēmās kliegt:

— Ko! Ko! — kliedza papus. — Jūs mani uzskatāt par sīku cilvēku! Jūs skatāties uz mani kā uz neveiksminieku! Es neesmu jums piedzīvotājs! Paši jūs esat nelieši!

Mamma un istabene Nataša izskrēja no ēdamistabas un ieslēdzās virtuvē.

— Ej, tu, pļēgur! Ej, tu, velna izdzimums! — mamma čukstēja šausmās galīgi nokautrētajai Natašai.

Bet papus sēdēja ēdamistabā līdz rītam un bļaustījās, kamēr paņēma mapīti ar lietām, uzvilka baltu naģeni un kautrīgi devās uz darbu.

1929. gada 31. maijā.

4

Jeļena Ivanovna — Nu, lūk, Fadej Ivanovič, līst un līst.

Papiņš — Jā, i nerunājiet, Jeļena Ivanovna, siena laiks iznīkst.

J. I. — Labi mums zem jumta sēdēt, bet, ja kāds laukā, kā tam? Ko?

P. — Slikti klaiņojošam ceļiniekam.

J. I. — Jums ieliet vēl tēju?

Papiņš — Uzšļakstini vēl lāsīti.

(Pauze. Papiņš padzēris tēju un iesnaudies)

Jeļena Ivanovna — Un Olga nez kāpēc neraksta.

Papiņš — (purpina)

Jeļena Ivanovna — Neraksta un neraksta.

Papiņš — Kā neraksta?

J. I. — Olga, saku, neraksta.

P. — Tas ir kā, — Olga?

J. I. — Ta Olga, ko tu — Olgu nezini?

P. — Ā, Olga? Nu un ko tad viņa?

J. I. — Tad, lūk, neraksta, saku.

P. — Ai, ai, ai.

Rahtanovs (garāmejot) — Bet Sergejs esot bildinājis Olgu. (aiziet)

J. I. — Sergejs, — ko tad viņš! Bet viņa? (Papiņam) — Dzirdēji?

P. — Ko?

J. I. — Bildinājums?

P. — Nu, un viņš?

J. I. — Olgas.

P. — Kāpēc neraksta?

J. I. — Stāties laulībā.

P. — Ai ai ai.

J. I. — Kāds sajukums.

Rahtanovs — Koļa esot saspiedis metāla dīvānu. Lūk.

J. I. — Paga, paga, kā tad tā?

P. (ātri) — Šausmīgi, šausmīgi, kāda katastrofa, viņi saspieduši metāla dīvānu.

J. I. — Lūk, uztici metāla dīvānu, tad skaidrs, ka tūliņ pat saspiedīs.

Rahtanovs (iet garām un plaukšķina pirms un pēc) — Bet Koļa otrdien apēda māju.

J. I. — Nu, tā arī ir. Viņš

<1929. gada maijs>

6

Rubinātājs, ienākot un sasveicinoties: Sveicināti! Sveicināti! Sveicināti! Sveicināti!

Akmentiņš — Jūs tomēr esat ne visai precīzs. Mēs jūs gaidām jau krietnu laiku.

Grieķis — Jā, jā, jā. Mēs jūs uzgaidām.

Lampovs — Nu, saki: kāpēc nokavēji?

Rubinātājs, skatīdamies pulkstenī: — Vai tad? Es nokavēju? Nu vispār ir gan... nu, labi!

Akmentiņš — Labi. Es turpinu.

Grieķis — Jā, jā, jā. Jā, patiešām.

Visi sasēžas savās vietās un apklust.

Akmentiņš — Nerunājot vairākkārt par vienu un to pašu, teikšu: mums ir jāizdomā nosaukums.

Grieķis un Lampovs — Dzirdējām!

Akmentiņš (izmēdot) — Dzirdējuši! Lūk, izdomāt nosaukumu vajag. Grieķi!

(Grieķis pieceļas)

Akmentiņs — Kādu nosaukumu tu izdomāji?

Grieķis — Nipirsitet.

Akmentiņš — Neder. Nu, padomā pats, kas tas tāds par nosaukumu? Neskan, neko nenozīmē, stulbs. — Tad piecelies kā nākas! — Nu, tagad atbildi: kāpēc tu piedāvāji šo stulbo nosaukumu.

Grieķis — Jā, jā, jā. Nosaukums, patiešām, neder.

Akmentiņš — Pats saproti. Sēdies. — Ļaudis, ir jāizdomā labs nosaukums. Lampov! (Lampovs pieceļas). Kādu nosaukumu tu piedāvā?

Lampovs — piedāvāju: “Krakovjaks”, vai arī “Galerts”, vai arī “Mans Savējais”. Ko? Nepatīk? Nu tad: “Visa kalngals”, “Glicerīna tēvs”, “Ložmetējs un sveces”.

Akmentiņš (vēcinot rokas) — Sēdies! Sēdies!

1929. gada 26. decembrī.

7

Ivans Grigorjevičs Kantovs gāja, atbalstīdamies uz spieķa un cilājot kājas svarīgi, kā zostēviņš. Gāja viņš pa Zosu šķērsielu un padusē nesa zosi.

— Kurp iedams? — uzsauca Ivanam Grigorjevičam Ponomarjovs.

— Uz turieni, — atbildēja Ivans Grigorjevičs Kantovs.

— Drīkstu iet ar tevi? — pajautāja Ponomarjovs.

— Drīksti, — atbildēja Ivans Grigorjevičs Kantovs.

Aizgāja abi līdz tirgum.

Pie tirgus sēdēja suns un žāvājās.

— Paskaties, Kantov, kāds suns, — sacīja Ponomarjovs.

— Ļoti smieklīgs, — atbildēja Kantovs.

— Ei, sunīt, panāc šurp! — uzsauca Ponomarjovs un noklakšķināja zobus. Suns pārstāja žāvāties un devās pie Ponomarjova sākumā vienkārši, pēc tam ļoti klusi, pēc tam līšus, pēc tam uz vēdera, bet tad apgriezās ar vēderu uz augšu un uz muguras pielīda pie Ponomarjova.

— Ļoti necils sunītis, — noteica Ponomarjovs. — Paņemšu to sev.

 

<1929. gada decembra beigas — 1930. gada 2. janvāris>

9

Brauc tramvajs. Tramvajā brauc 8 pasažieri. Trīs sēž: divi pa labi un viens pa kreisi. Bet pieci stāv iekārušies ādas rokturos: divi stāv pa labi, bet trīs pa kreisi. Sēdošās grupas skatās viena uz otru, bet stāvošie stāv cits pret citu ar muguru. Sānos uz soliņa stāv konduktore. Viņa ir maza auguma un, ja viņa stāvētu uz grīdas, viņa nevarētu aizsniegt signālauklu. Tramvajs brauc, un visi līgojas.

Gar logiem aizslīd Biržas tilts, Ņeva un šķirsts. Tramvajs apstājas, visi gāžas uz priekšu un korī saka: “Kuces dēls!”

Konduktore kliedz: “Marsa laukums!”

Tramvajā iekāpj jauns pasažieris un skaļi saka: “Pabīdieties, lūdzu!” Visi stāv klusu un nekustīgi. “Pabīdieties, lūdzu!” — kliedz jaunais pasažieris. “Ejiet uz priekšu, priekšā ir brīvs!” — kliedz konduktore. Priekšā stāvošais pasažieris, galvu nepagriežot un turpinot skatīties pa logu, basā saka: “Bet kur tu pabīdīsies, uz to sauli, vai.” Jaunais pasažieris: “Atļaujiet paiet garām”. Stāvošie pasažieri lien uz ceļiem sēdošajiem, un jaunais pasažieris pa tukšu tramvaju aiziet līdz vidum, kur arī apstājas. Pārējie pasažieri atkal ieņem sākotnējo stāvokli. Jaunais pasažieris bāž roku kabatā, izvelk maku, ņem laukā naudu un lūdz pasažieriem padot naudu konduktorei. Konduktore paņem naudu un atdod vietā biļeti.

<Decembris 1930>

10

Brauca tramvajs, slēpdams krupi divu lukturu izskatā. Tajā viss pielāgots sēdēšanai un stāvēšanai. Lai nevainojama tam ir aste un ļaudis, tajā sēdošie, un ļaudis, uz izeju ejošie. Patrāpās starp viņiem arī cita veida zvēri. Tā arī tie tēviņi, kuriem nav pieticis vietas vagonā, lien otrā vagonā. Vispār, velns viņus rāvis! Lieta tāda, ka nāca lietiņš, bet uzreiz nesaprast: ne īsti lietiņš, ne īsti ceļinieks. Noskaidrosim visu pēc kārtas: spriežot pēc tā, ka, ja pieceltos, žakete pēc neilga laiciņa izmirktu un pieliptu ķermenim — lija lietus. Bet spriežot pēc tā, ka iekliedzoties: kas nāk? — atvērās logs pirmajā stāvā, no turienes izlīda galva, piederoša jebkam, tikai ne cilvēkam, kurš aptvēris patiesību, ka ūdens atsvaidzina un padara sejas pantus cildenus, — un nikni atbildēja: es tev, lūk, ar šito (līdz ar šiem vārdiem logā parādījās kaut kas reizē gan kavalērijas zābakam, gan cirvim līdzīgs) divreiz ievilkšu, ka ātri visu sapratīsi! Spriežot pēc tā, drīzāk nāca ceļinieks, ja ne klaidonis, katrā gadījumā tāds te kaut kur tuvumā atradās, varbūt aiz loga.

<1930>

11

I

Mēs gulējām gultā. Viņa pie sienas uzkalniņā gulēja, bet es pie galdiņa gulēju. Par mani viss pasakāms divos vārdos: ausis atkārušās. Viņa zināja visu.

II

Vai tā ir dakšiņa? vai eņģelis? vai simts rubļu? Nona tā ir. Dakšiņa maza. Eņģelis augsts. Nauda sen beigusies. Bet Nona — tā ir viņa. Viņa viena Nona. Bija sešas Nonas, un viņa ir viena no tām.

III

Pienāca sunītis mazā cepurītē. Soļi atskanēja un aizplūda. Muša vēra vaļā logus. Paskatīsimies ārā pa logu!

IV

Mums logā nav ko redzēt. Tev ir ko redzēt? Man neko redzēt, bet tev? Man redzēt slēpes. Bet kas uz slēpēm? Zaldāts uz slēpēm, un siksna viņa pār plecu, bet pats viņš nav apjozts.

1930

12

Paskatīsimies pa logu: tur ieraudzīsim sliedes, kas iet uz vienu un uz otru pusi. Pa sliedēm iet tramvaji. Tramvajos sēž cilvēki un skaita uz pirkstiem, cik pēdas viņi nobraukuši, jo maksa par braucienu tiek iekasēta pēc pēdām. Tagad paskatīsimies skurstenī: tur mēs ieraudzīsim nelielu plācenīti, te gaišu, te tumšu. Kungi, tas nav plācenītis, tā ir lode.

Tikmēr uz dēlīša stāvēja trīs priekšmeti: karafe, bolīds un cilvēks zilā kaklasaitē.

Karafe teica: Kungi, paskatīsimies uz vāciešu zemi.

Kur? — nokrita zemē bolīds.

Uz tās lodes, kas redzama skurstenī, — atbildēja karafe. Šī lode ir zeme.

Cilvēks: Es esmu zemes iedzīvotājs.

Bolīds: Es esmu izplatījuma iedzīvotājs.

Karafe: Bet es esmu paradīzes iedzīvotājs.

Visi trīs apklusa un garām viņiem ne kāds pagāja, ne pabrauca, ne aizlidoja.

Karafe teica:

— Ak, Ci! Ak, Cilo! Ak, Ciloci! saki man, kā pie jums dzīvo? Ko dara?

Cilvēks teica, atvērdams muti:

Esmu cilvēks no Zemes. To visu jūs zināt. Es neesmu uācietis. Es esmu uāciešu kaimiņš — es esmu krievs. Mani sauc Grigorjevs. Gribat, es jums visu izstāstīšu?

No ūdens iznāca trīs vīri un, piesituši kājas pie zemes, iesaucās:

Lūdzu!

Cilvēks sāka:

Lūk, atnāku es uz kooperatīvu un saku: dodiet man, lūk, to bundžiņu ar ķilavām. Bet man saka: Ķilavu nav, tās ir tukšas bundžas. Es viņiem saku: Ko jūs man te galvu jaucat. Bet viņi man atbild: Tas nav mūsu dēļ. Bet kādēļ tad? Tas ir produktu trūkuma dēļ, jo visus pārnagu lopus aizdzinuši kirgīzi. Bet dārzeņi ir? — Es pajautāju. Nav arī dārzeņu. Izpirkuši. Klusē, Grigorjev.

Cilvēks pabeidza:

Es Grigorjevs apklusu

Tagad nesu skursteni

Skatos tajā redzu es

Nākamības skursteņus.

viss

1930

13

Bobrovs gāja pa ceļu un domāja: kāpēc, ja zupā ieber smiltis, tā kļūst negaršīga?

Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka uz ceļa sēž ļoti maza meitenīte, tur rokās tārpu, un skaļi raud.

— Par ko tu raudi? — pajautāja Bobrovs mazajai meitenītei.

— Es neraudu, bet dziedu, — atbildēja mazā meitenīte.

— Un kāpēc tad tu tā dziedi? — pajautāja Bobrovs.

— Lai tārpam būtu jautrāks prāts, — atbildēja meitenīte, — bet sauc mani Nataša.

— Ak tā gan? — nobrīnījās Bobrovs.

— Jā, tā gan, — atbildēja meitenīte, — uz redzēšanos. — Meitenīte uzleca uz velosipēda un aizbrauca.

— Tik maza, bet jau ar velosipēdiem braukā, — nodomāja Bobrovs.

<1930>

14

Ivans Petrovičs Lundapundovs gribēja apēst ābolu. Bet ābols izslīdēja Ivanam Petrovičam no rokām. Ivans Petrovičs pieliecās, lai paceltu ābolu, bet kaut kas sāpīgi iesita Ivanam Petrovičam pa galvu. Ivans Petrovičs iekliedzās, pacēla galvu un ieraudzīja, ka tas ir ābols. Tas karājās gaisā.

Izrādās, kāds bija piekarinājis pie griestiem garu diegu ar āķi galā. Ābols aizķērās aiz āķa un nenokrita.

 

——————————————————————————

 

Morozovs, Ugrozovs un Zaporovs atnāca pie Ivana Petroviča Lundapundova.

<1930>

16

Kāds inženieris nosprauda sev mērķi uzbūvēt šķērsām Pēterburgai milzīgu ķieģeļu sienu. Viņš apsver, kā to paveikt, naktīs neguļ un spriež. Pamazām izveidojas domātāju—inženieru pulciņš un tiek izstrādāts sienas izbūves plāns. Tiek nolemts celt sienu naktī, un tā, lai vienā naktī visu arī uzceltu, lai siena visiem būtu pārsteigums. Tiek sasaukti strādnieki. Notiek sadale. Pilsētas varas iestādes tiek apietas, un beidzot pienāk nakts, kad siena ir jāuzbūvē. Par sienas celtniecību zināms tikai četriem cilvēkiem. Strādnieki un inženieri saņem precīzus rīkojums, kur kuram nostāties un ko izdarīt. Pateicoties precīzam aprēķinam, sienu izdodas uzcelt vienā naktī. Nākamajā dienā Pēterburgā jezga. Un pats sienas izgudrotājs izmisumā. Kā šo sienu pielietot, viņš i pats nezina.

<1929 — 1930>

18

Cik jocīgi, cik neizsakāmi jocīgi, ka aiz sienas, šīs pašas sienas, uz grīdas sēž cilvēks, izstiepis garās kājas noplukušos zābakos un ar dusmīgu seju.

Atliek tikai izdauzīt sienā caurumiņu un ieskatīties tajā, un uzreiz būs redzams, kā sēž šis dusmīgais cilvēks.

Bet nevajag domāt par viņu. Kas viņš tāds ir? Vai tik viņš nav mirušās dzīves daļiņa, kas ielidojusi pie mums no iedomu tukšumiem? Lai kas arī viņš nebūtu, Dievs ar viņu.

1931. gada 22. jūnijā

20

Pie viena no namiem, kas atrodas uz vienas parastas Ļeņingradas ielas, pienāca no skata parasts jauns cilvēks, parastā melnā divrindu žaketē, ar parastu zilu, tamborētu kaklasaiti un mazā, brūnas krāsas filca cepurītē. Nekā īpaša šajā jaunajā cilvēkā nebija, ja nu vienīgi tas, ka viņa pleci bija nedaudz šauri, bet kājas nedaudz garas, turklāt pīpēja viņš nevis papirosus, bet pīpi; un pat meičas, kas stāvēja vārtrūmē, noteica viņam pakaļ: “Amerikānis atradies!” Bet jaunais cilvēks izlikās, ka nav dzirdējis šo piezīmi, un mierīgi iegāja kāpņu telpā. Iegājis kāpņu telpā, viņš iebāza pīpi kabatā, novilka cepuri, bet tūlīt pat atkal to uzvilka, pēc tam, kāpjot uzreiz pa diviem pakāpieniem, viņš uzkāpa uz trešo stāvu. Te viņš piegāja pie durvīm, uz kurām karājās papīrītis, bet uz papīrīša trekniem drukātiem burtiem bija rakstīts: “Jakovs Ivanovičs Θitons”. Burti bija zīmēti ar melnu tušu, ļoti rūpīgi, taču izvietoti šķībi. Un vārds Θitons sākās nevis ar burtu F, bet ar Θitu, kas bija līdzīga ratam ar vienu spraisli. Jaunais cilvēks pienāca cieši pie durvīm tā, ka pieskārās tām ar ceļiem, izvilka patentatslēgu un atvēra ar to slēdzeni. No dzīvokļa atskanēja smilkstošas suņu rejas, bet, kad jaunais cilvēks ienāca priekšistabā, pie viņa pieskrēja divi mazi, melni šuneļi, un, ar deguniem piegrūdušies viņa kājām, apklusa un priecīgi aizskrēja pa koridoru. Jaunais cilvēks klusēdams aizgāja uz savu istabu, uz kuras durvīm tāpat bija rakstīts: “Jakovs Ivanovičs Θitons”. Jaunais cilvēks aizvēra aiz sevis durvis, uzkāra cepuri uz āķa un apsēdās krēslā pie galda. Pēc kāda laiciņa viņš aizpīpēja pīpi un sāka lasīt kaut kādu grāmatu. Pēc tam viņš apsēdās pie galda, uz kura atradās piezīmju grāmatiņas un balta papīra lapas, stāvēja augsta lampa ar zaļu abažūru, paplātīte ar melnām tintnīcām, kristāla glāze ar zīmuļiem un spalvām un apaļš koka pelnu trauks. Tā, nekā nedarot, viņš nosēdēja pie galda stundas trīs, un pat pēc sejas nebija manāms, ka viņš par kaut ko domātu. Pulksten divpadsmitos viņš apgūlās. Gultā viņš vēl kādu stundu pašķirstīja kaut kādu grāmatu, bet pēc tam atlika to malā un nodzēsa gaismu.

Nākamajā dienā Jakovs Ivanovičs pamodās pulksten 10. Blakus gultai, uz krēsla, stāvēja telefons un zvanīja. Jakovs Ivanovičs pacēla klausuli.

— Es klausos, — sacīja Jakovs Ivanovičs. — Sveicināta, Vera Ņikitišna. Paldies, ka mani pamodinājāt...

<1931>

21

Lūk, es sēžu uz krēsla. Bet krēsls stāv uz grīdas. Bet grīda piestiprināta mājai. Bet māja stāv uz zemes. Bet zeme plešas uz visām pusēm, gan pa labi, gan pa kreisi, uz priekšu un atpakaļ. Vai tā vispār beidzas kaut kur?

Jo nevar taču būt, ka nekur nebeigtos! Obligāti kaut kur tomēr beidzas! Bet kas ir tālāk? Ūdens? Un zeme peld ūdenī? Tā arī cilvēki agrāk domāja. Un domāja, ka tur, kur ūdens beidzas, tur tas saplūst ar debesīm.

Un patiešām, pieceļoties kājās uz tvaikoņa jūrā, kur nekas netraucē apkārt skatīties, tā arī liekas, ka kaut kur ļoti tālu debesis nolaižas lejā un savienojas ar ūdeni.

Bet debesis cilvēkiem šķita liels ciets kupols, kas izveidots no kaut kā caurspīdīga, stiklam līdzīga. Bet tad stiklu vēl nepazina un teica, ka debesis ir veidotas no kristāla. Un sauca tās par debesjumu, un domāja cilvēki, ka debesis jeb jums ir pats visizturīgākais, visnemainīgākais. Viss var mainīties, bet debesjums nemainīsies. Un vēl arvien, kad mēs gribam pateikt, ka kaut kam nevajadzētu mainīties, mēs sakām: to vajag apstiprināt.

Un redzēja cilvēki, kā kustas debesīs saule un mēness, bet zvaigznes stāv nekustīgi. Sāka cilvēki uzmanīgāk zvaigznēs ieskatīties un ievēroja, ka zvaigznes debesīs veido figūras. Lūk, septiņas zvaigznes izvietotas kā kastrolis ar rokturi, lūk, trīs zvaigznes izkārtojušās rindā viena aiz otras. Iemācījās cilvēki vienu zvaigzni no otras atšķirt un ieraudzīja, ka zvaigznes kustas arī, tikai visas reizē, it kā tās pie debesīm būtu piestiprinātas un līdz ar pašām debesīm kustētos. Un nolēma cilvēki, ka debesis apkārt zemei griežas.

Sadalīja tad cilvēki visas debesis atsevišķās zvaigžņu figūrās un katru figūru nosauca par zvaigznāju, un katram zvaigznājam deva savu vārdu.

Taču cilvēki redz, ka ne visas zvaigznes kopā ar debesīm griežas, bet ir arī tādas, kuras starp citām zvaigznēm maldās. Un nosauca cilvēki šādas zvaigznes par planētām.

<1931>

23

Divos dienā uz Ņevas prospekta jeb, precīzāk, uz 25.oktobra prospekta, nekas īpašs nenotika. Nē, nē, tas cilvēks pie “Kolizeja” apstājās gluži nejauši. Iespējams, viņam atraisījies zābaks vai, iespējams, viņš grib aizpīpēt. Jeb nē, galīgi ne tas! Viņš vienkārši ir iebraucējs un nezina, kurp iet. Bet kur tad viņa mantas? Nē jel, pagaidiet, lūk nez kāpēc viņš paceļ galvu, it kā gribētu ieskatīties trešajā stāvā, pat ceturtajā, pat piektajā. Nē, skatieties, viņš vienkārši nošķaudījās un tagad iet tālāk. Viņš ir mazlietiņ sakumpis un tur plecus piepaceltus. Viņa zaļais mētelis ir vējā piepūties. Lūk, viņš nogriezās uz Naģežģinskuju un pazuda aiz stūra.

Austrumnieks, zābaku spodrinātājs, noskatījās viņam pakaļ un noglauda ar roku savas kuplās, melnās ūsas.

Viņa mētelis ir garš, cieši pieguļošs, ceriņu krāsas, ne īsti rūtains, ne īsti strīpains, ne īsti, velns parāvis, punktains.

<1931>

54

Par parādībām un pastāvēšanām

№ 1

Mākslinieks Mikel Andželo sēžas uz ķieģeļu grēdas un, galvu rokās atbalstījis, sāk domāt. Lūk, iet garām gailis un skatās uz mākslinieku Mikelu Andželo ar savām apaļajām, zeltainajām acīm. Skatās un nemirkšķina. Te mākslinieks Mikel Andželo paceļ galvu un ierauga gaili. Gailis nenovērš skatienu, nemirkšķina un nekustina asti. Mākslinieks Mikel Andželo nolaiž acis un ievēro, ka acis kaut kas grauž. Mākslinieks Mikel Andželo berž acis ar rokām. Bet gailis nestāv vairs, nestāv, bet aiziet, aiziet aiz šķūņa, aiz šķūņa, uz putnu laidaru, uz putnu laidaru pie savām vistām.

Un mākslinieks Mikel Andželo ceļas augšā no ķieģeļu grēdas, notrauc no biksēm sarkanos ķieģeļu putekļus, met pie malas siksniņu un iet pie savas sievas.

Bet sieva māksliniekam Mikelam Andželo gara gara, divu istabu garumā.

Pa ceļam mākslinieks Mikel Andželo satiek Komarovu, ķer to aiz rokas un kliedz: “Skaties!”

Komarovs skatās un redz lodi.

“Kas tas ir?” — čukst Komarovs.

Bet no debesīm dārdina: “Tā ir lode”.

“Kas tā par lodi?” — čukst Komarovs.

Bet no debesīm dārdi: “Gludvirsmas lode!”

Komarovs un mākslinieks Mikel Andželo sēžas zālē, un sēž viņi zālē, kā sēnes. Tur viņi viens otru aiz rokām un skatās debesīs. Bet debesīs iezīmējas milzīga karote. Kas gan tas ir? Neviens to nezina. Cilvēki bēg un iestrēgst savās mājās. Gan durvis ver ciet, gan logus. Bet vai tad tas palīdzēs? Kur nu! Tas nepalīdzēs.

Es atceros, kā 1884.gadā debesīs parādījās parasta komēta tvaikoņa lielumā. Ļoti bija bail. Bet te karote! Kur komētai līdz tādai parādībai.

Logus un durvis vērt ciet!

Vai tad tas var palīdzēt? No debesu parādības aiz dēļa nepaslēpsies.

Mūsu mājā dzīvo Nikolajs Ivanovičs Stupins, viņam ir teorija, ka viss ir dūmi. Bet manuprāt, ne viss ir dūmi. Varbūt, i dūmu nekādu nav. Nekā, varbūt, nav. Ir viena vienīga sadalīšana. Bet, varbūt, pat sadalīšanas nekādas nav. Grūti pateikt.

Runā, kāds slavens mākslinieks esot pētījis gaili. Pētījis, pētījis un nonācis pie pārliecības, ka nav gaiļa.

Mākslinieks pateicis par to savam draugam, bet tas ņemas smieties. Kā gan, viņš saka, nav, kad tur, lūk, viņš stāv, un es, saka, viņu skaidri novēroju.

Bet lielais mākslinieks tad nolaida galvu, un kā stāvēja, tā arī apsēdās uz ķieģeļu grēdas.

viss

Daniils Dandans
1934. gada 18. septembrī.

83

— Dzeriet etiķi, kungi, — paziņoja Šujevs.

Neviens viņam nekā neatbildēja.

— Kungi! — iekliedzās Šujevs. — Es jums piedāvāju iedzert etiķi!

No krēsla piecēlās Makaronovs un paziņoja:

— Šujeva doma ir apsveicama. Dzersim etiķi.

Rastopjakins paziņoja:

— Es nedzeršu etiķi.

Te iestājās klusums un visi sāka skatīties uz Šujevu. Šujevs sēdēja ar akmens seju. Nebija skaidrs, ko viņš domā.

Pagāja minūtes trīs.

Sučkovs noskremšķinājās dūrē. Rivins pakasīja muti. Kaltajevs sakārtoja kaklasaiti. Makaronovs pakustināja ausis un degunu. Bet Rastopjakins, atspiedies pret krēsla atzveltni, vienaldzīgi skatījās kamīnā.

Pagāja vēl minūtes septiņas vai astoņas.

Rivins piecēlās un uz pirkstgaliem izgāja no istabas.

Kaltajevs noskatījās viņam pakaļ.

Kad durvis aiz Rivina bija aizvērušās, Šujevs paziņoja:

— Tā, dumpinieks ir aizgājis. Pie velna dumpinieku!

Visi pārsteigumā saskatījās, bet Rastopjakins pacēla galvu un sāka blenzt Šujevā.

Šujevs stingri noteica:

— Kas dumpojas, — tas ir nelietis!

Sučkovs, uzmanīgi, zem galda paraustīja plecus.

— Es esmu par to, ka dzeram etiķi, — paklusi ieteicās Makaronovs un nogaidoši paskatījās uz Šujevu.

Rastopjakins iežagojās un apstulbis nosarka kā jauna meitene.

— Nāvi dumpiniekiem! — iekliedzās Sučkovs, atņirdzis savus melnīgsnējos zobus.

<1933 — 1935>

No krievu valodas tulkojis Haralds Matulis.
Даниил Хармс. Собрание сочинений в 3 т. Т. 2: Новая Анатомия. — СПб.: Азбука, 2000. — 416. с.