Tūkstošiem tekstu ir sarakstīti par personībām, kas sevī apvienojušas izcilus talantus un draņķīgus raksturus. Tas, ka cilvēks var būt ģeniāls zinātnieks vai rakstnieks, bet egocentrisks maita attiecībās ar citiem, nevienu nepārsteidz. Nedaudz mulsinošākas jau ir situācijas, kad pretruna ir nevis starp talantu un prātu no vienas puses un izturēšanos pret citiem cilvēkiem no otras, bet kad vienā personā sadzīvo dziļas zināšanas vienā jomā un intelektuāls aklums citā. Šķiet, visiecietīgāk pret šādu pretrunu mēs izturamies, kā agrāk teica, daiļo mākslu pasaulē. Piemēram, tas, ka Edgaram Degā bija nepārprotami antisemītiski priekšstati [1], neliedz mums atzīt viņa paveikto glezniecībā. Lielākas iecietības pamatā, iespējams, ir pieļāvums, ka jēdzieni "radošais gars" un pilsonis plašā nozīmē ir jānošķir un ka dzejnieks, mūziķis vai mākslinieks dzīvo savā "pasaulē", kas neizbēgami ir specifiska.
Jau ķēpīgāk ir ar zinātniekiem, bet arī te, šķiet, ir akceptētā un neakceptētā gradācijas. Piemēram, arī tie, kuros Ērika Hobsbauma politiskie uzskati (ilgstošā dalība britu komunistiskajā partijā u.c.) izraisīja neizpratni vai skaidru noliegumu, neapšaubīja viņa kā vēsturnieka zināšanas un spējas profesionālajā laukā no saviem politiskajiem uzskatiem distancēties [2]. Zinātnieka politiskās aktivitātes un atziņas gan bieži raisa piesardzību, tomēr kopumā tiek pieciestas, jo (ja) neskar viņa darbu zinātnē. Tālāk virzoties sašutuma un skandāla virzienā, ir situācijas, kad savā nozarē izcilam zinātniekam ir savdabīgs viedoklis par kādu citu nozari vai arī uzskati, kas dominējošā diskursa ietvaros nepiedien zinātniekam vispār. Tomēr situācijas, kad izcils ķīmiķis (piemēram, Aleksandrs Butļerovs) vai fiziķis (piemēram, Džeralds Feinbergs) kaut kā pamanās interesēties un/vai labvēlīgi izturēties pret to, ko ļoti izplūdušā formulējumā sauc par ezoteriku, var izraisīt vieglu neizpratni, bet ne gluži skandālu. Tā teikt, no vienas puses ir zinātnieks, un no otras – viņa reliģiskā pieredze un meklējumi [3].
Toties patiešām kājas un rokas pa gaisu iet situācijās, kad dominējošam diskursam neatbilstošas idejas dārgais zinātnieks pauž tajā nozarē, kurā viņš ir atzīta autoritāte, un tātad nav attaisnojuma, ka cilvēks vienkārši neapdomīgi "ielīdis ne savā dārziņā". Divi spilgti gadījumi. Viens saistās ar Nobela prēmijas 1962. gadā ieguvēju Džeimsu Vatsonu. Ja molekulārās bioloģijas un ģenētikas spīdeklis būtu ko ģeķīgu sarunājis par, teiksim, citplanētiešu pastāvēšanu, publikas reakcija nebūtu tik asa; Vatsona visnotaļ pamatīgās nepatikšanas ir radušās un turpinās tādēļ, ka viņš ir paudis ideju par indivīda rases un indivīda intelektuālo spēju saikni [4]. Ja Vatsona gadījumā var teikt, ka skandālu veicināja zinātnieka apgalvojumos skarto tēmu sabiedriski politiskais konteksts, tad Hārvarda Universitātes astronomijas departamenta vadītāja Avi Loeba gadījums ir citāds. Proti, viņš labprāt publiski dalās ar pieļāvumu, ka pērn lielu interesi izraisījušais asteroīds Oumuamua varētu būt citas civilizācijas transporta līdzeklis [5]. Nevienu etnisku, sociālu vai vēl kādu humanoīdu grupu tas it kā neskar. Bet tracis liels.
Un, lai gan man jēdzīgas nešķiet nedz Vatsona, nedz Loeba atklāsmes (cik nu kā interesents-amatieris vispār varu spriest) un es negrasos viņu gadījumā piesaukt cilvēktiesības & Co., tas tomēr ir interesanti, kādēļ tieši šie kungi un ne tikai viņi izpelnās tik negatīvu publicitāti. Jo tiem, kas zinātnē notiekošajam seko līdzi regulāri, iemeslu apskaisties, sabozties un citādi pukstēt netrūkst. Piemēram, žurnāls "Science" regulāri rīko konkursu "Dance your PhD", kura ideja ir ar dejas starpniecību ilustrēt savu zinātnisko darbu. Nu, kāpēc gan ne? Bet – 2018./2019. gadā kategorijā "Bioloģija" pirmo vietu ieguva darbs, kas veltīts smadzeņu dažādiem stāvokļiem [6], un vismaz man komā nonākušu cilvēku situācijas "izdejošana" jestros ritmos liekas bezgaumīga un neiejūtīga. Varētu turpināt piemēru uzskaitīšanu. Plus, mēs runājam par skandāliem, kas nav saistīti ar zinātnieku profesionālās ētikas vai likumdošanas pārkāpumu, kā tas, piemēram, ir skandālā ap He Dzjaņkui un embriju gēnu modifikāciju. Tātad – kāpēc tracis gadījumos, kad zinātnieks sarunājis blēņas (paliksim pie šī formulējuma) par kaut ko, kas saistīts ar viņa pētījumu jomu?
Visvienkāršāk būtu teikt, ka apšaubāmas kvalitātes paziņojumi grauj zinātnes prestižu, tomēr tikpat labi var sacīt, ka visa zinātnes vēsture ir neskaitāmas hipotēzes, kas laika gaitā izrādījušās aplamas, bet zinātne turpina pastāvēt. Tāpēc ticamāk, ka nervozitāti veicina mūsdienu informatīvās vides īpatnības.
Pirmā. Zinātnieka X sarunātais izplatās tādā ātrumā un ģeogrāfiskajā plašumā, kāda pagājušajā gadsimtā nebija. Izlietu ūdeni nesasmelsi. Zinātnes vēsture priecē ar daudzām absurdām idejām, bet līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei tās vairumā gadījumu palika zinātniskā procesa dalībnieku vidē un tas, ko kāds, pieņemsim, fiziķis bija "izspļāvis" Vācijā, 24 stundas vēlāk netika nonācis līdz Austrālijai.
Otrā. Zinātniskās informācijas apjoms ir tā palielinājies, ka kļuvis grūtāk izsekot X sarunātā analīzei; savukārt, ja sarunātais ir pietiekami "aci piesaistošs", tas iesakņojas, bet izsekot X kolēģu, priekšteču un pēcteču komentāriem par to informācijas pārpludinātajam mūsdienu cilvēkam īsti nav laika un varbūt arī vēlēšanās. Te Loeba gadījums ir labs piemērs. Ja pareizi saprotu, tad viņš ir teicis: ja viņam kāds pierādīs, ka "asteroīds" nu nekādi nevar būt "citplanētiešu kuģis", tad viņš pie savas hipotēzes ar zobiem un nagiem neturēsies. Korekti, tikai problēma ir tā, ka jau pēc dažiem mēnešiem oponentu pierādījumu mediju uzmanības lokā vairs nebūs. Savukārt Loeba hipotēzi atcerēsies.
Trešā. Informācijas plūsmu ražošanā ir savi modeļi, un no ražotāju viedokļa starp šovbiznesa zvaigznes un akadēmisko aprindu zvaigznes teikto nav lielas atšķirības. Akadēmiskajām aprindām šāda uzspiesta radniecība nepatīk, tādēļ tās dusmojas uz savējiem, kuri apzināti vai neapzināti ar saviem paziņojumiem provocē robežu izplūšanu starp zinātni un "visu pārējo".
Tiesa, tas tāpat neatrisina jautājumu: vai zinātniekam ir tiesības uz viedokli, kas ir nepārprotamā pretrunā ar priekšstatiem par to, atvainojos par vienkāršotu formulējumu, kas ir un kā nav? Manā skatījumā tas atkarīgs no šī zinātnieka motīviem. Ja mums ir darīšana ar pašmērķīgu uzmanības pievēršanas veidu vai mēģinājumu gūt sev kādu labumu, tad asa reakcija ir pilnīgi pamatota. Ja zinātnieks publiski nāk klajā ar apgalvojumiem, par kuriem viņa kolēģi šausmās plūc matus (sev un viņam), bet cēlonis ir nesavtīgi alternatīvu skaidrojumu meklējumi, tad lai tā būtu. Protams, vēl labāk būtu, ja mūsdienu sabiedrībā attieksme pret zinātni pārsniegtu "vēl viena interesanta ziņa" līmeni, jo tad arī gadījumos, kad pētnieki sarunā blēņas, lasītājs – pat ja viņam nebūtu pietiekamu priekšzināšanu par konkrēto jautājumu – nojaustu, ka nevajag izdarīt pārsteidzīgus secinājumus.
[1] https://www.tabletmag.com/jewish-arts-and-culture/culture-news/276784/degas-and-the-dreyfus-affair
[4] https://www.nytimes.com/2019/01/01/science/watson-dna-genetics-race.html
[6] https://www.youtube.com/watch?time_continue=3&v=eYMmVNei2Hc
0