Foto – Kristīne Briede
 
Kultūra
29.12.2016

108 mākslas dienas Indijā

Komentē
0
Saglabā

Par Koči-Muziris Laikmetīgās mākslas biennāli un latviešu mākslinieku dalību tajā

Šķiet, ka pirms dažiem gadiem vien retais varēja iedomāties, ka Indijā – valstī, kurā vēl nav notikusi industrializācija, toties ir valdība, kas viena TV ziņu izlaiduma laikā var izsludināt naudas reformu ar tālejošām, mokošām un īpaši neaprēķinātām sekām, valstī, kurā ar kaunu no kinozālēm izraida tos, kas nav piecēlušies, godinot pirms katra seansa atskaņoto obligāto himnu, bet skolas bērnus vēl daudzviet audzina ar rīkstes palīdzību, – ka tieši Keralā, vienā no viskonservatīvākajām un tradīcijas mīlošākajām Indijas dienvidu pavalstīm, grandiozā apjomā un ambīcijā ar neviltotu vietējās un starptautiskās sabiedrības atbalstu jau trešo reizi norisināsies Laikmetīgās mākslas biennāle.

Tādu savulaik gribēja, bet nespēja sarīkot ne intelektuālā Deli, ne kinokultūras citadele Mumbaja. Par pirmās un pagaidām vienīgās Indijas biennāles mājvietu 2012. gadā kļuva Koči (Kochi jeb Cochin – kā to vēl aizvien nereti sauc pa britu modei) – īsta tautību un reliģiju "masala": portugāļu, holandiešu, jūdu un britu laikus pārdzīvojusi ostas un tirdzniecības pilsēta Arābu jūras krastā, kuru nu jau desmitgadēm pārvalda demokrātiski ievēlēta komunistu pašvaldība. Koči teritorijā atrodas arī aizvēsturiskā un vēl par 2000 gadiem vecākā senosta Muziris, kura savulaik bijusi viena no nozīmīgākajām pieturvietām lielajā pasaules Garšvielu ceļā un kuras vārds arī ietverts biennāles nosaukumā, tā simboliski sacementējot vēsturiskās saknes ar jauno nākotni.

Ostas klātbūtne biennālē ir jūtama. Vispirms jau iespaidīgajās izstāžu un performanču lokācijās (kopumā tādu ir 12), kas lielākoties izvietotas Koči vēsturiskajā daļā Fortkoči (Fort Kochi). Tie ir tie paši daudzgaņģu spīķeri, kurus savulaik tik garšīgi romānā "Maura pēdējā nopūta" aprakstīja Salmans Rušdi. Kādreizējo tirdzniecības gigantu biroju ēkas ar brīnišķīgu vecuma un nodiluma patinu, gadsimtus pārdzīvojušas noliktavas, kuru sienas pievilkušās ar kardamona, piparu un kanēļa smaržu, nenoliedzami arī ar krāsu… Pēdas min te klona, te apjomīgu akmens flīžu, te līdz zīdainumam nogludinātas platkoka grīdas. Galvenajā izstāžu kompleksā "Aspinwall House" skatītāji kāpj pa eleganta vijuma koka kāpnēm, kas aizved gandrīz līdz pašai jūrai.

Šīs kārdinošās, līdz pirmajai biennālei šķietami neapdzīvotās ēkas ļoti viegli varēja pārvērsties par ienesīgām viesnīcām un tūristu iecienītiem ājurvēdas SPA. Tomēr valdība, apzinādamās šī reģionam tik nozīmīgā un Indijai inovatīvā pasākuma potenciālu, to nepieļāva un daļu no svarīgākajiem objektiem (biennāles centru "Aspinwall", kā arī tam piekrītošo "Cabral Yard") atpirka. Daļa palika privātās, taču laimīgā kārtā mākslu mīlošās rokās. Tā, piemēram, "Pepper House", kuras nosaukums liecina par ēkas sākotnējo funkciju un kura tagad pieder vienai no bagātākajām viesnīcu "Abad" ķēdēm, tika sakopta, un tajā tika ierīkots mākslinieku rezidenču centrs, saglabātas izstāžu zāles un izveidota visiem pieejama mākslas grāmatu bibliotēka.

Šogad Dienvidāzijas reģiona nozīmīgākais mākslas notikums tika atklāts 12. decembrī un norisināsies turpmākos 3 mēnešus maģiskā 108 dienu ciklā ar bagātīgu programmu un kuratora – indiešu mākslinieka Sudaršana Šetija (Sudarshan Shetty) (indiešu laikmetīgās mākslas smagsvars, izstādījies, cita starpā, gan Fukuokas Āzijas Mākslas muzejā Japānā, gan Teita Modernās mākslas muzejā Lielbritānijā) – formulēto poētisko vadmotīvu "Forming in the pupil of an eye". Tā pamatā sena teiksma par jaunieti, kurš devies pie Viedā mācīties ceļu uz apgaismību un atradis to tumšā istabā iegrimušu dziļā meditācijā. Tad, "ietverot visu Visumu savās acu zīlītes", Viedais paskatījies uz puisi, un puisis ieraudzījis "to visu Visumu" Viedā tumsā zalgojošajās acīs.

Koči-Muziris biennāles trešais izlaidums ievērojams arī ar to, ka 97 kuratora ielūgto mākslinieku vidū ir arī trīs latvieši.

Tie ir Katrīna Neiburga un Andris Eglītis, kuri Koči, līdzīgi kā Venēcijā, strādājuši tandēmā un izveidojuši "Malduguni" ("Will-o-the-wisp") – dziļi vietējā vidē balstītu multimediālu instalāciju, kuras fiziskā celtne ir no bambusa un palmu lapām dienvidindiešu tehnoloģijā būvēts, spurainu un nesaķemmētu mamutu atgādinošs namiņš: tāda kā eko-šmeko mājiņa ar klona grīdu, kuras iekšienē uz dažādām neparastām virsmām – celma stumbriem, zemes, abpusrādošiem ekrāniem – skatāmas videoprojekcijas ar cilvēku stāstiem par brīnumiem.

Kā šo stāstu papildinājums vai pretstats ir pašu mākslinieku pieredzētie "brīnumi" – rasas lāse, kas sastop gaismas staru, ūdens rotaļas ar sauli, gredzens, kas ilgi griežas, griežas… Patīkams formas, telpas un satura savienojums: un kā punkts uz "i" – detaļas. Proti, dienas laikā instalācijā līdzās digitāli fiksētajiem brīnumiem spēlējas arī saules zaķīši, kas atkarībā no gaismas leņķa te parādās, te pazūd. "Malduguns" lieliski iekļaujas kuratora poētiskajā koncepcijā un efektīgi balansē starp vietējo kontekstu un pienesumu no ārpuses.

Trešais mākslinieks no Latvijas ir Voldemārs Johansons, kurš Koči-Muziris biennālē piedalās ar diviem darbiem – Latvijā jau zināmo un šī gada "Purvīša balvas" nomināciju viņam nodrošinājušo instalāciju "Slāpes" ("Thirst"), kas ar grandiozu attēla un skaņas kompozīciju ievelk skatītāju Mātes Dabas klēpī – milzu okeāna viļņos.

Otrs Johansona darbs ir īpaši biennālei radīta, Indijas vides inspirēta un tajā balstīta interaktīva skaņu un vides integrācija-provokācija "Convocation", ko varētu tulkot kā "Sasaukšana". Darba idejas pamatā ir 150 rikšu – vietējo trīsriteņu taksīšu – aprīkošana ar īpaši dizainētām skaņas kartēm un skaļruņiem un šo rikšu šoferu braukāšana pa pilsētu savās ikdienas gaitās, ierasto skaņas signālu vietā lietojot Johansona komponētos. Ļoti iespaidīgs, pārsteidzošs un brīžiem spēcīgas emocijas izraisošs darbs, kuru, ticiet man, pilsēta īsi, bet spilgti sadzirdēja.

Par šo darbu tapšanu un realizācijas procesā gūtajām mācībām (un traumām) pastāstīšu sīkāk, taču vispirms par biennāles vispārējo māksliniecisko līmeni un sociāli politisko kontekstu, kuru iezīmēt lūdzu palīgā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi. Viņa kopā ar projektu direktori Kitiju Vasiļjevu Koči pārstāvēja un, kā vēlāk izrādījās, arī aizstāvēja Neiburgas un Eglīša darbu (LLMC ir tā producents).

Solvitas Kreses vērtējumā Koči biennāles mākslinieciskais līmenis ir pārsteidzoši augsts – ir ļoti daudz labu darbu, par kuriem viņa saka: "Sākumā esi sajūsmā – viens labs darbs, otrs, trešais… Ar laiku tomēr sāk mākt zināma vienveidība, jo šis ir gadījums, kad mākslinieks kā kurators ir projicējis savu pasaules redzējumu uz biennāles darbiem kopumā. Līdz ar to lielākoties viss ir balstīts uz intuitīvu sensitivitāti, un arī tie darbi, kuriem ir kāda politiska reference, mazliet tā kā izšķīst lielajā poētiskajā vilnī. Nenoliedzami, dzejiskie darbi ir ļoti skaisti, un var redzēt, cik ļoti tie kuratoram patīk, taču, kad nākas sastapties ar to pašu uzstādījumu jau piekto reizi, jāsecina, ka izstādes kopumam pietrūkst dramaturģijas – kāpuma, krituma, melodijas. Kurators to tā arī noformulēja savā uzstāšanās reizē, proti, ka savu mākslinieka praksi šeit pārnesis kuratora darbā."

Te nu es gribētu papildināt, ka šī jau kopš pirmsākumiem ir pilnībā mākslinieku iniciēta, kūrēta un vadīta biennāle, un tāda acīmredzot ir viņu koncepcija.

Politisko kontekstu turpina iezīmēt Solvita Krese: "Šis reģions Latvijai ir ārkārtīgi svarīgs, un līdz šim sadarbība ar to bijusi maz attīstīta. Mūs interesē tieši šī biennāle, jo tā diezgan būtiski atšķiras no visu to pasākumu loka, kas notiek Āzijas teritorijā. Patlaban ir plaši vērojama laikmetīgās mākslas smaguma centru pārbīde uz Āziju, jo tur pirmām kārtām ir vairāk naudas, un viņiem tas tiešām ir kaut kas jauns. Tādējādi viņi raida signālu pasaulei, ka ir moderna sabiedrība, kas arī grib darboties šajā laukā un caur laikmetīgās mākslas procesiem komunicēt ar pasauli jau līdzvērtīgā valodā. Māksla jau vispār šobrīd tiek ļoti instrumentalizēta, piemēram, Ķīnā, Arābu Emirātos, arī Japānā cits pēc cita veras vaļā laikmetīgās mākslas muzeji un dažādi kultūras centri, nereti tādā kā ģentrifikācijas, komunikācijas vai mākslas tirgus aspektā. Daudzas Eiropas smagsvara institūcijas atver galerijas Arābu Emirātos, masīvi pārceļ darbību. Taču ir ļoti maz tādu epicentru, kuros attīstās diskursīvā domāšana. Koči-Muziris biennāle sevi pozicionē kā vienu no tādiem. Savu lomu te spēlē arī šī Rietumeiropas intelektuāļu nostalģija pēc kreisuma, kuru viņi diezgan nekritiski pieņem un sagremo.

Tāpēc viens no iemesliem Koči biennāles popularitātei ir tieši šis komunistiskais fons un mēģinājums pozicionēt domājošo, diskursīvo tēlu kā ietvaru kaut kādai utopiskai sabiedrībai – caur to pašu komunismu un kaut kādu Indijas modernizāciju. Taču realitātē mēs, dabiski, satopamies ar pamatīgu dubulto morāli un redzam, ka sabiedrība ir ļoti šķiriska un konservatīva. Tāpēc patiesībā tas ir brīnums, ka viņi vispār ir dabūjuši gatavu kaut ko tādu kā šī biennāle. Starptautiskā mākslas vide to novērtē kā svarīgu punktu un šajā reģionā vienīgo, tāpēc arī mums ir svarīgi veidot attiecības un kaut kā palīdzēt mainīt to mentalitāti. Lai viņi redz, ka blakus strādā mākslinieki tomēr ar kaut kādām citām kvalitātes prasībām…"

Te nu jāatkāpjas un jāpaskaidro, par ko īsti Solvita beigās runā. Esam nonākuši pie administratīvi tehniskās jeb organizatoriskās sadaļas, kas parasti publikas acīm paliek paslēpta. Lieta tāda: lai gan biennāles iecere, ambīcijas un māksla kopumā ir lieliska, tās administrācija un menedžments, vismaz vidusmēra eiropieša izpratnē, ir zem katras kritikas. Te viss notiek īstā indiešu stilā – uz atklāšanu nebija gatavi, uzstādīti, izdabūti no muitas utt. vismaz 30 procenti darbu. Un, tā kā man gadījās būt tā visa tiešai lieciniecei, varu apgalvot, ka tā nebūt nebija mākslinieku vaina. Slavenais indiešu darba tikumiņš un tā īpatnības, piemēram, neaizskaramo strādnieku arodbiedrību klātbūtne, koordinācijas un daudzviet elementāras kompetences trūkums, bet visvairāk indiešiem raksturīgā patoloģiskā nespēja pateikt: nē, mēs to nevaram nodrošināt – vai nē, mēs to nemākam. Tā vietā solījumi un nesatricināmais, jogas adeptu paaudzēs rūdīto gēnu miers noveda pie jau paredzamā… Un tāpēc (skumjš smaids) uz Koči-Muziris biennāli vislabāk braukt, sākot no trešās nedēļas, jo atklāšanas laikā liela daļa darbu nav gatavi sastapties ar skatītāju.

Arī mūsu mākslinieki tik lielā mērā saskārās ar indisko bardaku, ka tikai ar nepieklājīgi asu gandrīz vai visu augstākstāvošo iesaistīto amatpersonu burtisku nogrābšanu aiz apkaklītēm atklāšanas dienas pašā vakarā izdevās izstādīt Eglīša un Neiburgas darbu. Trīs dienas pirms atklāšanas bija piespiedu kluknēšana dīkstāvē, jo netika pieslēgta solītā un videoinstalācijām akūti nepieciešamā elektrība. Labi, ka viņiem bija līdzi savs profesionāls tehniķis no Latvijas, jo citādi darbu vispār nebūtu iespējams uzstādīt.

Voldemāram Johansonam, kuru oficiāli Koči nepārstāv neviena organizācija, gāja vēl trakāk. Ar "Convocation" – darbu, kuru viens no biennāles dibinātājiem Rijas Komu (Riyas Komu) nosaucis par šī gada biennāles visinteresantāko outreach projektu un ar kura aprakstiem tā darbības pirmajās dienās bija pilnas visas avīzes, – notika negaidītais. Klusi un nemanāmi, autoru neinformējot, skaļruņi dažas dienas pēc uzstādīšanas tika noņemti un darbs no ielām pazuda. Vēlāk izrādījās, ka projektā iesaistītie rikšu šoferi, kas visi pārstāvēja vienu arodbiedrību, sajūsmināti taurējuši uz nebēdu, kā arī lepni snieguši intervijas presei, sak, tagad viņiem kā biennāles dalībniekiem papildu klientu pieplūdums esot garantēts, jo visi gribot mākslas rikšās braukt. Tas savukārt nebija paticis pārējām sešām rikšistu arodbiedrībām, un tās nekavējoties iedarbinājušas cīņā par strādnieku tiesībām atstrādātās sviras un protestējušas pret šo netaisnību augstākajā policijas līmenī. Viss. Darbs nobloķēts. Labi, ka vēl streiku neuzrīkoja.

Pastāv vēl cerība, ka rikšu kavalkādi samazinātā sastāvā varētu palaist Koči Jaungada karnevāla laikā, taču Johansona sapnis par 108 dienu skandēšanu Koči ielās ir izsapņots, un pilsētā ir par vienu niknu mākslinieku vairāk.

Un tomēr, tomēr… līdztekus nekārtībām arī labā un skaistā te ir tik daudz, ka gandrīz vai katrā apmeklējuma vietā kāds darbs absolūti savaldzina.

Biennāle, šķiet, iemieso sevī īsteno Indijas garu, kuru taču vairākums ārzemnieku vienubrīd ienīst, bet nākamo karsti mīl!

Pietiek ielūkoties kaut vai amerikāņu multimediju un videoārta klasiķa Gerija Hilla (Garry Hill) ekspozīcijā – zālē, milzīgā un svētsvinīgā kā baznīca, kurā tu kļūsti par daļu no ekspozīcijas un 31 ar koniskām lēcām aprīkotu kameru vērojumā un projektoru atspoguļojumā brien pa greizo spoguļu karaļvalsti, kas izzīmējas uz sienām un… liek aizmirst par bezjēdzību ārpusē.

Apsēdies uz akmens grīdas un skaties, kā horeogrāfes Padmini Četuras (Padmini Chettur) vadībā astoņas indiešu pīnas baušas trīs stundas no vietas performē "Varnam" – saskaņotu kustību virkni-deju ar sievieti kā pretspēku galvenajā lomā. Vai ļaujies liegām zvaniņu skaņām japāņu mākslinieces Juko Mori (Yuko Mohri) filigrāni nostrādātajā, šķiet, tieši vienai no "Aspinwall" vecajām flīzētajām virtuvēm radītajā darbā ar nosaukumu "Calls", kurā viņa neredzamo un pazaudēto attēlo ar kinētiski-sonisku skulpturālu formu palīdzību. Tās atsaucas uz vidi un tiek gravitācijas, vēja, magnētiņu un gaismas darbinātas.

Norvēģijā dzīvojošās amerikānietes Kamilas Normentas (Camille Norment) "Prime" ir šāds: telpā, kurai vienas sienas vietā jūra, ar skatu uz to izlikti vairāki koka soliņi. Tu sēdi un tīksminies par dzīvo gleznu ar garām braucošajiem kuģīšiem, kamēr telpu piepilda polifoniski bezvārdu un bezvalodas dziedājumi un tavs soliņš izrādās par vienu no skaņas avotiem: meditatīvi dziedošiem un manāmi zem tevis vibrējošiem.

No sociālkritiskiem darbiem gribētos pieminēt iespaidīgu, kaut manai gaumei mazliet pārāk tiešu, čīlieša Raula Suritas (Raul Zurita) "Sea of Pain", kurā skatītājam lēni un ilgi jābrien pa melnu ūdeni, lai nonāktu pie sienās iegleznotajiem vēstījumiem par mazo bēgļu puisīti, kura fotogrāfijas pāršalca pasauli Sīrijas bēgļu krīzes kulminācijā un kurš noslīka, krastu nesasniedzis.

Saturiski iespaidīgu video "The perfect sound" piedāvā serbu izcelsmes Nīderlandē dzīvojošā Katarina Zdjelara (Katarina Zdjelar). Viņas filmā britu pareizrunas speciālista mutes kustību tuvplāni pacietīgi un monotonā rakstā slīpē jauna arābu imigranta izrunu, palīdzot atbrīvoties no perfektai valodai traucējošā akcenta.

Starp zināmiem vārdiem te sastopami daudzi nekad nedzirdēti no Āzijas – interesanti, spēcīgi indieši, ķīnieši, taivānieši, ļoti daudz arābu, kas šeit ir ļoti pazīstami un cienīti. Viņu darbos izmantotie materiāli nereti ir eksotiska vērtība pati par sevi. Ko jūs teiktu par milzu olu – pasauli, kas gatavota no svētajiem pelniem? Vai piramīdu divstāvu mājas augstumā, kas apmesta ar govju mēslu plācenīšiem, kuri paralēli tumšiem, dzejas pieskandētiem gaiteņiem piramīdas iekšienē visu laiku kalst un ražo kurināmo.

Solvita Krese saka, ka labprāt vēlreiz kaut ko producētu Indijas biennālei, protams, liekot lietā uzkrāto pieredzi: "Uzreiz jāsaka māksliniekam, lai aizmirst par video un tehniski sarežģītiem darbiem (kaut brīnumainā kārtā daudziem citu valstu māksliniekiem ir diezgan sarežģītas instalācijas, kas darbojas!). Jāņem piemērs kaut vai no slavenā nīderlandieša Ērika van Līshauta (Erik van Lieshout). Viņa darbs "Public", kurš taps visu 108 biennāles dienu laikā, būs filma, kaut arī savu mūžu viņš nav bijis nekāds videomākslinieks. Viņš "Pepper House" atvēris tādu kā studiju, kurā krāj pie sienām skices, tiekas ar cilvēkiem, vienvārdsakot, iecerējis lieliski pavadīt ziemu Indijā. Bet varbūt tā ir viņa atbilde uz šeit valdošo haosu. Jau tagad no skicēm redzams, ka viņš būs kritisks. Un viņš ir tāds mākslinieks, kurš to var atļauties. Viņu aicinās jebkurā gadījumā."

Un varbūt uzklausīs to, kas viņam būs sakāms.

Tēmas

Kristīne Briede

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!