Ir pirmdienas rīts, un ir tikai viena aktuāla tēma, par ko varu rakstīt marta sleju – Krievijas iebrukums Ukrainā un viss, kas saistīts ar to, un es nevaru par šo tēmu pateikt neko jaunu, konstruktīvu vai iedvesmojošu, kas nebūtu jau izteikts raidījumos, rakstos, runās vai sociālo tīklu ierakstos. Nezinu arī, kas būs noticis līdz rītdienai, kamēr sleju publicēs.
Tomēr es to rakstu, tāpat kā pagājušajā nedēļā turpināju darīt citus darbus – atcerēdamās, ka šī iespēja nav pašsaprotama. Iespēja darīt to, ko protu vislabāk – rakstīt. Arī rediģēt, tulkot. Un svarīgi, publicēt, publicēties. Iespēja pasniegt, atklāti runāt ar studentiem. Gļebs Panteļejevs gan saka – šobrīd protesti ar mākslu nepalīdzēs, un es viņam piekrītu. Daudzi cilvēki, tostarp intelektuāļi, cenšas palīdzēt praksē. Nevajag estetizēt vai romantizēt kara pieredzi, īpaši, ja tā nav personiska, raksta Gaļina Rimbu, un es piekrītu arī viņai. Gaļina dzīvo Ļvivā un lielu daļu dienas pavada pagrabā kopā ar astoņgadīgo dēlu. Viņiem ir Krievijas ārzemju pase un vēl citi iemesli neizbraukt no Ukrainas.
Artūrs Punte raksta, ka Putins viņam atņēmis krievu valodu, un es pirmo reizi to saprotu. Jaunībā apvainojos, kad drauga tēvs pateica, ka negrib savās mājās dzirdēt šo valodu, jo krievi nošāvuši viņa tēvu. Es biju ciemos klausījusies krievu dziesmas. Sāpināta domāju – tā taču mana mātes valoda, un vairs nebraucu ciemos. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tās ir muļķības, ka ļaunums nevar atņemt valodu. Taču tagad esmu pateicīga, ka māte neiebilda tēva lēmumam sūtīt mani latviešu skolā un es kļuvu par latvieti.
Zinu: ja nāksies emigrēt uz citu valsti, darbs ar dzimto valodu vairs nevarēs būt mana profesija, un, tāpat kā daudzi bēgļi, varēšu darīt tikai vienkāršu darbu. Vismaz no sākuma. Ja ļoti paveiktos, ar laiku es varētu pasniegt angliski un izdot latviski kādu trimdas izdevumu. Pagājušajā nedēļā nolēmu, ka es tomēr censtos emigrēt, ja Krievija okupētu Latviju. Negribu audzināt mazo bērnu totalitārā valstī. Vecākie bērni, cerams, emigrētu bez manas palīdzības. Taču sestdien runāju ar jauniem cilvēkiem, daži no kuriem teica, ka paliks cīnīties. Man pastāstīja par kādu manu bijušo studentu, talantīgu puisi, kas dien zemessargos un jau pirms pāris mēnešiem saņēmis ziņu, ka jābūt gatavībā. Viņš ir dzimis divtūkstošajos – un mana mātes sirds nodreb, to rakstot. Kad teicu, ka Ukrainas pusē karo divtūkstošajos dzimuši puiši, sarunu biedrene izslējās un piebilda – un meitenes. Daudz stipru, jaunu sieviešu nav mazuļu mātes un var cīnīties. Mammām ir citādi, jāsargā bērni. Ja neizdosies emigrēt, dosimies uz laukiem, kur mūs vismaz nenogalinās nejauši. Neteikšu, kur – neizslēdzu, ka man varētu atnākt pakaļ.
Pagājšnedēļ izlasīju ziņu, ka Krievija jau sastādījusi iznīcināmo vai izolējamo ukraiņu politiskās un intelektuālās elites pārstāvju sarakstus. Uzreiz egoistiski attiecināju to uz sevi. Daļa kolēģu skatās šķībi uz manu kreiso politisko pārliecību – galvenokārt bailēs no Krievijas, kas taču sen vairs nav kreisa un Padomju Savienību grib atjaunot tikai "krievu nācijas vienotības" dēļ. Vispirms pievienojot atrauto Mazkrieviju, kā reiz dēvēta Ukraina. Mācīju to studentiem nodarbībā par Gogoli. Ja mūs okupēs, liberālie un/vai kreisie intelektuāļi būs apdraudēti vienlīdz ar nacionāli noskaņotajiem. Vai esmu teikusi, ka rakstīt latviski man ir ļoti svarīgi? Kad parunāju par savām bailēm ar draugiem, ātri sapratu, ka šobrīd šai sakarā svarīgāk izmitināt ukraiņu bēgļus, kuriem taču ir visdažādākās profesijas, tostarp saistītas ar kultūru un literatūru. Mēs ar māsu nesen mantojām vecāku dzīvokli, un, kamēr es rakstu, māsa jau dodas tikties ar ukraiņu tulkotāju, kura varētu tur apmesties, un mēs paralēli čatā sarakstāmies par detaļām.
Vakar ieminējos Henrikam, ka nezinu, par ko lai rakstu šo sleju, un viņš ierosināja uzrakstīt par to, kas notiek cilvēka prātā, kad viņš lūdzas. Patiesībā šajās dienās man galīgi negribas lūgt Dievu. Iespējams, tā ir aizsargreakcija. Taupu spēkus, cenšos naktīs gulēt un ziņas lasīt ierobežotā daudzumā. Daļa draugu raksta, ka visu laiku raud. Es pie ziņām apraudājos tikai pāris reizes, piemēram, redzot video, kur vīrietis uz robežas atvadās no ģimenes. Nezinu, vai ir pareizi aizliegt izbraukt tiem vīriešiem, kas negrib karot. Pieņemu, ka vairums grib cīnīties par savu zemi un ka aizliegums tikai novērš liekus kārdinājumus. Man ir maz emociju, un negribu tās kultivēt. Līdzīgi reaģēju gan pēdējās dzemdībās, gan, kad mira mamma. Negribu apgalvot, ka pievērsties Dievam vienmēr nozīmē emocijas, tomēr uz brīdi impulsīvi nokrītu ceļos, kad pēc diendusas izlasu par draudiem sagatavot kodolieročus. Jo to nu es patiešām varu ietekmēt tikai ar lūgšanām.
Pēc tam ar prātu saprotu to, ko saka gan mūsu amatpersonas, gan Krievijas eksperts kanālā "Doždj" – ka šie draudi realitātē neko nemaina, ka kodolieroči ir tādā pašā stāvoklī kā vienmēr un nekādā citā režīmā tie nevar būt, savukārt draudi izteikti ar gadījumam piemērotu terminoloģiju. Mēs jau ilgi dzīvojam pasaulē, kurā ir kodolieroči. Vai tiešām tuvojas pasaules gals? Laiku beigas tā saucamās? Neesmu bijusi Medžugorjē, nedz arī lasījusi Dievmātes vēstījumus vizionāriem, bet tur bijis teikts, ka jāpaliek telpās, nevajag baidīties un jāskaita Rožukronis. Tā man kādreiz stāstīja Laura, bet viņa pati vairs neatceras, kas īsti tur bija. Arī Aizsardzības ministrija iesaka 24 stundas pēc sprādziena palikt iekšā. Bet ja mazais būs bērnudārzā? Varbūt nevest, lai esam visi kopā? Bet kā es strādāšu, ja bērns paliks mājās? Viss būs labi, mēs teicām pandēmijas sākumā.
Henriks raksta – protams, vienmēr jau katrs lūdzas par saviem karavīriem. Par savu uzvaru. Un tad ir tie, kas no malas lūdzas par mieru. Es it kā esmu sapratusi, ka nav jēgas lūgt kaut ko konkrētu, Dievs tāpat zina, ko dara. Bet kur Dievs ir kaujas laukā, prasa Gundega, un man ir pareiza svētdienas skolas atbilde arī uz šo retorisko jautājumu – Dievs cieš nevainīgajos upuros. Kad es vairāk praktizēju lūgšanas, tās drīzāk bija vispārējs Dievam veltīts laiks vai arī veids, kā atteikties no kontroles, uzticēt visu Dievam. Garākās lūgšanās es mēdzu domās aizklīst un tikai mehāniski atkārtot tekstu. Arī bezvārdu meditācijās tik reti izdevās nonākt dziļā klusumā ārpus domām, parasti samierinājos ar savu domu vērošanu. Kritiskos brīžos īsa lūgšana ir vienīgais, kas atliek. Cerība uz brīnumu.
Tas noderētu arī šoreiz, lai gan Ukrainas veiksmīgā pretošanās nav neizskaidrojams brīnums, bet vairāku racionāli tveramu faktoru rezultāts. Ir tomēr arī vairāki priecīgi pārsteigumi, kā par varoni izaugušais prezidents Zelenskis, valdība, kas vienota ar tautu, savstarpēji uzticas. Apzināti, informēti cilvēki. Milzīgs lepnums par Ukrainu, cieņa un pateicība viņu varoņiem. Lai kas notiktu līdz rītdienas rītam.
8