Dizains mūsdienās, ar to saprotot mērķtiecīgu, uz lietotāju orientētu risinājumu izstrādi, ir neatņemama inovāciju sastāvdaļa. Tehniski sarežģītas idejas dizains padara cilvēkiem pieejamas, pievilcīgas un ērti lietojamas, jaunuzņēmumiem dizains kalpo par tramplīnu globāli nozīmīgu produktu un pakalpojumu izveidē. Tā nav tikai šī gadsimta priekšrocība – starptautiski konkurētspējīgi risinājumi nav bijuši iedomājami bez gudri veidota dizaina arī laikos, kad dizains bija izgudrotāju, mākslinieku konstruktoru vai citu saistītu profesionāļu rokās. Piemēram, ja Valteram Capam 1936. gadā būtu iespēja piedalīties stārtapa akseleratorā, "VEF Minox" noteikti gūtu vērienīgas investīcijas. Sava laika pasaulē mazākais fotoaparāts ir teicams Latvijā radītu pasaules līmeņa produktu dizaina paraugs, un tāds tas nav vienīgais. Apkopoju desmit ilgtspējīgus, inovatīvus un komerciāli veiksmīgus latviešu produktu dizaina sasniegumus simts gados Latvijā un pasaulē.
Pasaulē mazākais fotoaparāts "VEF Minox"
Pasaulē mazākais fotoaparāts "VEF Minox" ir starptautiski pazīstamākais, komerciāli veiksmīgākais un tiktāl vienīgais Latvijā ražotais dizaina risinājums, kas ir skatāms Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (MoMA). Fotoaparāts ir iekļauts 99 Latvijas Kultūras kanona vērtību sarakstā, taču taisnības labad jāprecizē, ka ierīces autors Valters Caps ir Rīgā dzimis vācbaltietis, kurš miniatūro kameru izgudroja, dzīvodams Igaunijā. Pirmā pasaules kara laikā Capa ģimene bija devusies bēgļu gaitās uz Rietumiem, taču rezultātā apmetās uz dzīvi Tallinā. Tur pagājušā gadsimta divdesmitajos gados talantīgais autodidakts Caps uzsāka mācekļa gaitas fotogrāfa darbnīcā un attīstīja ideju par mazu un ērti lietojamu, taču citiem tā laika fotoaparātiem tehniski līdzvērtīgu fotokameru. Pirmais darbspējīgais "Minox" prototips tika uztaisīts 1936. gadā.
Pēc neveiksmīga mēģinājuma uzsākt ražošanu Tallinā Valters Caps un viņa sadarbības partneris Rihards Jirgens noslēdza līgumu ar Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) direktoru Teodoru Vītolu, kurš, neraugoties uz to, ka rūpnīca nekad iepriekš nebija saskārusies ar smalkmehānikas projektiem, pieņēma lēmumu uzsākt mazgabarīta fotoaparāta ražošanu Rīgā. Valters Caps atgriezās dzimtajā pilsētā, kur ļoti īsā laika periodā – 18 mēnešos – tika radīts pilnībā funkcionējošs un industriālajai ražošanai pielāgots pasaulē mazākais fotoaparāts. Inovatīvs bija ne tikai tā izmērs, bet arī tehnoloģija – dubultkasete un teleskopiskais darbības princips bija sava laika jaunums, ko VEF patentēja 22 pasaules valstīs. Fotoaparātu ražošana tika uzsākta 1938. Gadā, un līdz Otrajam pasaules karam tika saražoti 17 000 "VEF Minox" eksemplāri ar uzrakstu "Made in Latvia". Katrs eksemplārs bija pilnībā izgatavots un montēts Rīgā, no Vācijas ieveda tikai fotoaparāta optiskos stiklus un fotofilmas. Kameras izmēri bija 17 x 27 x 70 mm, svars – 125 grami, cena – 248 lati. Papildus īpašniekiem tika piedāvāts arī elegants "VEF Minox" aksesuāru komplekts – divi palielinātāji, filmu attīstīšanas trauks, kurā bija iespējams ievietot fotofilmu, neatrodoties aptumšotā telpā, adapteris pastkaršu formāta fotogrāfiju izgatavošanai, gaismas ekspozīcijas noteicējs, statīva galviņa, negatīvu caurlūkošanas lupa, aploksnes attīstīto filmu un kārbiņa divu "Minox" filmiņu glabāšanai.
"Minox" ražošana Rīgā tika pārtraukta 1942. gadā un vairs netika atjaunota. Kara laikā ražošanas iekārtas tika izvestas uz Vāciju, kur miniatūro fotokameru izgatavošana līdz 2012. gadam turpinājās Valtera Capsa dibinātajā uzņēmumā "Minox GmbH".
VEF lidaparāti
Ideja par rūpnieciski ražotu lidaparātu izstrādi Valsts elektroniskajā fabrikā radās 1935. gadā, un to iniciēja leģendārais aviokonstruktors Kārlis Irbīte. VEF direktors Teodors Vītols atbalstīja Irbīša ideju, jo fabrikai piederošais apakšuzņēmums "Latvijas Bērzs" jau tolaik ražoja ne tikai finieri VEF radioaparātiem, bet arī kvalitatīvu aviācijas tehnikas apdares materiālu, kas lielā apjomā tika eksportēts uz kara apdraudēto Eiropu un veidoja būtisku VEF ieņēmumu daļu. Pirmā Irbīša lidmašīna "I-11" tika uzprojektēta 1936. gadā un kalpoja par bāzes modeli nākamajiem lidaparātiem. Jau gadu vēlāk iznīcinātājs "I-12" saņēma Parīzes starptautiskās lidaparātu izstādes goda diplomu, kā arī ieguva pirmo vietu "King Cup Race" divvietīgo lidmašīnu klases sacensībās. Starptautiskajai debijai Francijā sekoja panākumi arī Lielbritānijas, Vācijas un citu valstu izstādēs. 1938. gada jūlijā pilots Filips Eiverijs, veicot beznosēšanās pārlidojumu maršrutā Londona–Rīga, pārspēja rekordu un nolidoja šo attālumu 9 stundās un 5 minūtēs, kas bija par vienu stundu un 40 minūtēm labāks rezultāts par iepriekšējā rekordista Berta Hinklera sniegumu.
Līdz Otrā pasaules kara sākumam VEF tika uzbūvēti divpadsmit I-12 lidaparāti. Turpmāko gadu laikā tika radīti vairāki citi modeļi, taču lielāko atzinību guva vieglais iznīcinātājs I-16. Tā izstrāde sākās 1939. gadā, un tika plānots, ka pakāpeniski ar to Latvijā varēs aizstāt importa lidaparātus. Iznīcinātāja būvniecībai tika atvēlēts atsevišķs angārs, savukārt nākotnes ieceres paredzēja VEF aviorūpnīcas būvēšanu Ropažos. Kara dēļ šie plāni netika realizēti, un I-17 kļuva par pēdējo Kārļa Irbīša lidaparātu, ko pilnībā uzbūvēja VEF.
"Ērenpreisi" toreiz un tagad
Atskatoties uz velosipēdu ražošanas vēsturi, Latvija tajā tiek identificēta kā vieta, kur 19. gadsimta astoņdesmitajos gados ir izgatavots pirmais velosipēds cariskajā Krievijā. Pioniera godā – Aleksandra Leitnera velodarbnīca, viena no pirmajām velosipēdu rūpnīcām Latvijas teritorijā, kurai drīz uzradās ne viens vien sekotājs. Pirmā pasaules kara laikā divriteņu ražošana Latvijā panīka, taču, valstij kļūstot neatkarīgai, ar sparu atjaunojās. Kā uzsver grāmatas "No Leitnera līdz Ērenpreisam" autori Edvīns Liepiņš un Jānis Seregins, jau trīsdesmito gadu vidū gatavo divriteņu eksports tikpat kā nepastāvēja, jo vietējā velosipēdu rūpniecība spēja pilnībā nodrošināt nepieciešamo braucamrīku daudzumu. 1941. gadā sākumā Latvijā lietošanā bija 29 9300 velosipēdi, savukārt Rīgā – 42 059. Kopš trīsdesmito gadu sākuma velosipēdu skaits Rīgā bija pieaudzis straujāk nekā iedzīvotāju daudzums. Pēckara aprēķini paredzēja, ka deviņdesmitajos gados Rīgā velosipēdistu skaits būs pieckāršojies, un eksperti rosināja pārskatīt pilsētas apbūves plānu.
Starpkaru periodā par produktīvāko velosipēdu rūpnīcu kļuva "G. Ērenpreis velosipēdu fabrika". Rūpnīca uzsāka darbību 1927. gadā un 1940. gadā tika atzīta par lielāko un modernāko velosipēdu ražotni Baltijā. Fabrika izgatavoja 70% no visiem Latvijā iegādātajiem velosipēdiem, ik gadu ražojot 40 000 eksemplārus. 1940. gada sākumā ražošanas apjoms pieauga pat līdz 200 000 vienībām un kvalitatīvos "ērenpreisus" varēja iegādāties ne tikai visā Latvijā, bet arī Igaunijā, Somijā, Polijā un un Padomju Savienībā. PSRS okupējot Latviju, Ērenpreisa fabrika tika nacionalizēta un pārdēvēta par valsts velosipēdu rūpnīcu "Sarkanā zvaigzne". Kara laikā velosipēdu ražošana rūpnīcā tika apturēta, un tā atjaunojās četrdesmito gadu beigās. Desmitgadi vēlāk rūpnīca pilnībā pārgāja uz mototransporta ražošanu, un bija nepieciešams gandrīz pusgadsimts, lai, pārņemot Gustava Ērenpreisa zīmolu, viņa brāļa mazmazdēls atsāktu velosipēdu ražošanu Latvijā. 2006. gadā Toms Ērenpreiss atvēra divriteņu restaurācijas darbnīcu, savukārt 2012. gadā tika uzsākta četru jaunu Ērenpreisa divriteņu modeļu ražošana. Šobrīd uzņēmums piedāvā iegādāties sešu veidu velosipēdus.
"Sarkanās zvaigznes" mopēdi
Mototransporta ražošana Latvijā sākās paralēli veloindustrijas attīstībai: 1899. gadā šeit tika izgatavots pirmais motocikls Krievijas impērijā, kā arī pirmais motorizētais braucamrīks uz trijiem riteņiem – tricikls. Pēc Pirmā pasaules kara motociklus Latvijā neražoja, un motorizētā transporta rūpniecība atsākās tikai piecdesmito gadu beigās. Pirmie mototehnikas eksperimenti pēckara Latvijā notika bijušajā "Ērenpreisa" fabrikas, tolaik jau "Sarkanās zvaigznes", cehā – rūpnīcā ražotu velosipēdu "Rīga 18" aprīkoja ar divtaktu D-4 velomotoru. Divritenis ieguva vienu zirgspēku un spēja sasniegt ātrumu 35 km/h. Nedaudz pārveidojot konstrukciju, 1961. gadā uz pirmā modeļa bāzes tika radīts motovelosipēds "Gauja".
Pakāpeniski motovelosipēdus "Sarkanajā zvaigznē" aizstāja mopēdi un motocikli. Sevišķu popularitāti guva mopēdu līnija "Rīga". 1960. gadā tika radīts modelis "Rīga 1", tam sekoja mopēds "Rīga 3" (1965), bāzes modelis "Rīga 4" (1970) un vairākas īpaši pieprasītas variācijas – dizainera Gunāra Glūdiņa projektētie modeļi "Rīga 12" (1973), "Rīga 16" (1978), "Rīga 22" (1981). Latvijas Kultūras kanonā kā augstvērtīgs latviešu industriālā dizaina paraugs ir iekļauts mopēds "Rīga 12". Sešdesmito gadu beigās "Sarkanā zvaigzne" kļuva par vienu no vadošajām motorūpnīcām bijušajā Padomju Savienības teritorijā ar ražošanas jaudu 113 000 mopēdu, 59 000 mokiku un ap 16 000 minimokiku gadā. Astoņdesmitajos gados mopēdu un sporta motociklu ražošanas apjoms turpināja pieaugt, klajā tika laisti jauni modeļi "Delta", "Stella" un citi. "Sarkanās zvaigznes" braucamrīki tika pārdoti ne tikai visas Padomju Savienības teritorijā, bet arī Vjetnamā un Kubā. Mototransporta ražošana Latvijā turpinājās līdz 1998. gadam.
VEF radio
1925. gada martā Rīgā ar vārdiem: "Hallo, hallo, Rīgas radio mēģina!" notika eksperimentālas radiopārraides, un jau šī paša gada rudenī atklāts Rīgas radiofons. Pakāpeniski radio Latvijā iemantoja arvien lielāku popularitāti, un pieprasījums pēc kvalitatīviem radioaparātiem, kas nodrošina gan vietējo, gan starptautisko radiostaciju pārraidi, pieauga. Pirmos radioaparātus Latvijā ražoja Pasta un telegrāfa virsvaldes galvenā darbnīca, kas vispirms tika pārdēvēta par "Pērkona" darbnīcu, savukārt 1932. gadā iemantoja nosaukumu Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF). Lai arī VEF produkcijas klāsts trīsdesmitajos gados bija tik plašs, ka radās teiciens "VEF ražo visu – no adatas līdz lidmašīnai", radio nemainīgi bija viens no pieprasītākajiem produktu veidiem, ko rūpnīca izgatavoja gan vietējam, gan eksporta tirgum. No 1933. līdz 1941. gadam konstruktoru Kārļa Irbīša un Alberta Madisona vadībā VEF tika izstrādāti 75 dažāda veida radioaparāti. Tos atzinīgi novērtēja starptautiskās izstādēs un 8 000 eksemplāru apmērā ik gadus eksportēja uz Somiju, Norvēģiju, Zviedriju, Igauniju, Lietuvu un citām valstīm.
Pēc padomju okupācijas par VEF Mākslinieciskās konstruēšanas nodaļas galveno mākslinieku tika iecelts Kārļa Irbīša jaunākais brālis mākslinieks Ādolfs Irbītis. Līdzšinējā daudzveidīgu produktu ražošana tika sašaurināta līdz divām prioritātēm – radio un telefoniekārtu izgatavošana. Četrdesmito gadu beigās VEF komanda uzsāka mērķtiecīgu darbu pie radioaparātu izmēru samazināšanas. Plašu popularitāti iemantoja Irbīša "Tūrists" (1955) – kompakts, sievietes rokassomiņu atdarinošs radioaparāts, kurā finieris bija aizstāts ar padomju rūpniecībai vēl neraksturīgu materiālu: košu plastmasu. Tas bija pirmais pārnēsājamais radioaparāts Padomju Savienībā. 1960. gadā inovatīvo radiolīniju papildināja arī pirmais tranzistoruztvērējs "Spīdola", ko turpmākajos gados vairākas reizes uzlaboja. Radioiekārta "Spīdola" bija populāra gan Padomju Savienībā, gan ārpus tās. Uz modeļa bāzes tika izstrādāti visi sešdesmito un septiņdesmito gadu VEF gadu radioaparāti.
Mikroautobuss "RAF-2203 Latvija"
Latvijā konstruētais un izgatavotais mikroautobuss "RAF Latvija" bija pirmais un daudzu gadu garumā arī iecienītākais mazas ietilpības autobuss Padomju Savienības teritorijā. Pirmie mikroautobusu modeļi Rīgas autobusu fabrikā (RAF) tika izgatavoti piecdesmito gadu beigās, un eksperimentālais "RAF-10 Festivāls" un "RAF-08 Sprīdītis", kā arī sērijveida ražošanai pielāgotā mikroautobuss "RAF-977 Latvija" bija pieejamas iegādei gan Padomju Savienībā, gan ārpus tās.
Septiņdesmitajos gados līdz ar jaunās rūpnīcas atklāšanu Jelgavā produktu līnija tika papildināta ar jaunu bāzes modeli – "RAF-2203". Ultramodernā mikroautobusa veidols atšķīrās no līdzšinējiem, "Volkswagen Transporter" plastiskās aprises interpretējošiem RAF modeļiem – jaunais "rafiņš", kā to drīz nodēvēja padomju pilsoņi, bija dinamisks vagontipa braucamrīks ar vienpadsmit sēdvietām. Mikroautobusa virsbūve varēja būt pielāgota dažādām funkcijām – mikroautobusu aktīvi izmantoja maršruta taksometru, ātrās palīdzības un policijas vajadzībām. Īpašas modeļa modifikācijas bija paredzētas kravu pārvadājumiem, savukārt daudzbērnu ģimeņu atbalsta programmas laikā astoņdesmito gadu beigās nelielā skaitā tika ražoti mikroautobusi ar "luksusa" apdari, ko varēja iegādāties privātpersonas. Starp ambiciozākajām "RAF-2203 Latvija" variācijām 1980. gada olimpisko spēļu vajadzībām projektētie eksperimentālie elektromobiļi – "RAF-2207" un "RAF-2910". Ar vienu uzlādi elektromobilis spēja nobraukt līdz pat 100 km, taču maksimālais ātrums nepārsniedza 30 km/h. Olimpiskajās spēlēs šo automobili lielākoties izmantoja maratona sacīkšu apkalpošanai, jo tas bija kluss un neradīja kaitīgus izmešus. Sacensībām noslēdzoties, tika izgatavots vēl viens elektromobiļa modelis – "RAF-2210" –, kas tika izmantots kā maršruta taksometrs. Ar vienu uzlādi šis elektromobilis spēja nobraukt līdz 70 km, un tā maksimālais ātrums sasniedza 65 km/h.
"Blue" mikrofoni
Latviešu ierakstu inženiera Mārtiņa Saulespurēna radītā studijas mikrofonu kompānija "BLUE Microphones" jau vairāk nekā 20 gadus ražo godalgotu skaņas aparatūru, kuras lietotāju vidū ir tādi pasaulē pazīstami mūziķi kā Madonna, Stings, Pink, Nora Džonsa un citi. "BLUE Microphones" dibinātājs Mārtiņa Saulespurēns uzauga profesionāļu mūziķu ģimenē, studēja inženierzinātnes un pirms "BLUE" dibināšanas vairāk nekā divdesmit gadus strādāja Latvijas Mūzikas akadēmijā un aizrāvās ar mikrofonu restaurēšanu. Deviņdesmito gadu vidū viņš iepazinās ar mūziķi Skipper Wise un kopā ar viņu ASV dibināja kompānija "BLUE Microphones" (BLUE – Baltic Latvian Universal Electronics). Sākotnēji uzņēmuma dibinātāji plānoja pievērsties augstvērtīgu, ar rokām darinātu mikrofonu ražošanai draugiem mūziķiem, taču līdz ar pirmo mikrofona modeli "Bottle" interese par kvalitatīvajām un ārkārtīgi pievilcīgajām "Blue" audioiekārtām strauji auga. "Bottle" mikrofons atgādināja trīsdesmito gadu audioierīci, kuru izstrādātāji bija apveltījuši ar teicamu tehnisko kvalitāti un papildinājuši ar košām korpusa krāsām.
Ar mērķi uzsvērt mikrofonu unikalitāti, atšķirībā no lielākās daļas tirgū pieejamo risinājumu, "BLUE" mikrofonu nosaukumi ir veidoti, nevis kombinējot anonīmus ciparus un burtus, bet gan mērķtiecīgi izvēloties trāpīgus un atmiņā paliekošus vārdus un salīdzinājumus. Starp pazīstamākajiem jaunās tūkstošgades "Blue" mikrofonu projektiem ir "Spark Digital" – pirmais mikrofons, kas apvienoja USB un iOS savienojamību, un mikrofons "Yeti" – visvairāk pārdotais "Blue" produkts, populārākais USB mikrofons pasaulē, kā arī pirmais THX (no angļu val.: Tomlinson Holman's crossover) sertificētais mikrofons. Iecienīta un plaši pazīstama ir arī asprātīgā "bumbu" mikrofonu sērija, kurā ir vairāki produkti – "Ball", "Eightball", "Kickball" un "Snowball" mikrofoni.
Diemžēl mūsdienās, neraugoties uz dibinātāju veiksmīgo darbošanos, "BLUE Microphones" saistība ar tā nosaukumā iekodēto Baltijas reģionu ir vairs tikai vēsturiska – pirms desmit gadiem uzņēmuma dibinātāji Mārtiņa Saulespurēns un Skipper Wise, nespējot apmierināt arvien pieaugošo pieprasījumu, uzņēmumu pārdeva. Tandēms turpina darboties jaunā uzņēmumā "Neat Microphones".
"Mass Portal" printeri
"Mass Portal" ir vienīgā ražotne Baltijā, kurā kopš 2013. gada tiek izgatavotas 3D drukas iekārtas. No citiem tirgū piedāvātajiem printeriem "Mass Portal" iekārtas atšķiras ar ātrdarbību, precizitāti, zemu vibrāciju un trokšņu līmeni, kā arī intuitīvi saprotamu un pārdomātu vizuālo veidolu un saskarnes dizainu. Piecu attīstības gadu laikā "Mass Portal" produktu skaits ir būtiski palielinājies, un kā nozīmīgu kvalitātes rādītāju ražotājs izceļ īpaši izstrādātu "MoNaDe" (Modular Natural Design) koncepciju, kas paredz "vienotu dizaina principu ieviešanu visā produktu līnijā no darbvirsmas līdz sērijveida ražošanai, kam pamatā ir ērta lietošana, produkta veiktspēja, tīri materiāli un ražošanas tehnoloģija". "MoNaDe" princips atspoguļojas arī ērtajā saskarnes dizainā, kas, tāpat kā produkta materiālie komponenti, ir pilnībā izstrādāta Latvijā: lai izmantotu "Mass Portal" printerus priekšzināšanas nav nepieciešamas. Šogad "Mass Portal" produktu sērija tika papildināta ar pasaulē pirmo profesionālu 3D printēšanas materiālu žāvētāju standarta 3D printeriem "Mass Portal FD1". Žāvēšanas iekārta ir radīta, lai drukāšanas procesā izmantoto materiālu padarītu izturīgāku un druku vēl precīzāku.
Datu vizualizācijas rīks "Infogram"
Datu vizualizācijas rīks "Infogram" ir jaunās paaudzes dizaina risinājums, kas ir radīts un tiek attīstīts Latvijā ar mērķi risināt globāla mēroga problēmas – sniegt cilvēkiem iespēju sarežģītu informāciju skaidrot ērti, ātri un efektīvi. Tas ir SaaS (software as a service) tipa produkts, kurā interaktīvas datu vizualizācijas, informācijas paneļi un citas vizuālās struktūras tiek veidotas, lietotājam darbojoties tiešsaistē. Atšķirīgās pasaules vietās datu vizualizācijas rīku šobrīd izmanto jau gandrīz 4 miljoni lietotāju, savukārt mēneša laikā "Infogram" veidotais saturs tiek skatīts 61,85 miljonus reižu. Atsaucoties uz starptautiskiem panākumiem, pērn "Infogram" tika apbalvots ar pirmo nacionāla mēroga godalgu "Latvijas Dizaina gada balva 2017", iezīmējot nemateriāla dizaina nozīmi un attīstības potenciālu Latvijas dizainā.
"Infogram" produkts teicami ataino jaunās dizaineru paaudzes domāšanas veidu – risinājums ir veidots, koncentrējoties uz lietotāju orientēta dizaina nozīmi gan produkta izstrādē, gan uzņēmuma darbībā kopumā. Datu vizualizācijas rīks atrodas nemitīgā attīstības procesā – izstrādātāji analizē lietotāju vajadzības, veic testēšanas procesu un pakāpeniski uzlabo produkta funkcionalitāti. Šāda, uz lietotāju orientēta un datos balstīta dizaina izstrādes pieeja sniedz iespēju uz nozari raudzīties plašāk arī Latvijā – no tradicionāliem, bieži lokāliem uz indivīdu un tā patēriņa ieradumiem orientēta produktiem dizains 21. gadsimtā ir attīstījās par globālu, starpdisciplināru un sociāli nozīmīgu sabiedrības problēmu risināšanas instrumentu.
Ģitāras pedāļi, kas maina mūziku
Dažu gadu laikā inovatīvā uzņēmuma "Gamechanger Audio" pārstāvji ir paguvuši demonstrēt vērā ņemamus panākumus – profesionālu mūziķu aprindās Latvijā ražotus ģitāras pedāļus pazīst visa pasaule. Pirmais "Gamechanger Audio" produkts – klavieru tipa ģitāras pedāli "Plus Pedal" – tika izstrādāts 2017. gadā, un no citām efektu ierīcēm tas atšķiras gan ar neparastu vizuālo veidolu, gan to, ka pārstāv pavisam jaunu efektu kategoriju – "sustain effect". Skaņas sintēzes algoritms šajā pedālī ir pilnībā pašu autoru izstrādāts. Savukārt šī gada novitāte – "Plasma Pedal" – ir pirmais "overdrive" efekta pedālis, kas tā vietā, lai skaņu modificētu ar LED shēmām, tranzistoriem vai vakuumlampām, efekta toni ģenerē no gāzizlādēm ksenona lampā. Elektriskās izlādes, kas tiek pārveidotas analogā audiosignālā, radot ātru un ļoti spēcīgu skaņas deformāciju, mūziķiem spēlēšanas laikā ir redzamas.
1