1.
Riharda Bargā grāmatiņai "Tenkas" par moto likts angļu dziedātāja un kādreizējā grupas "The Smiths" līdera Stīvena Patrika Moriseja jeb vienkārši Moriseja dziesmas "Shame is the Name" nosaukums. Līdzīgi skandālam par vienas tenkas aizskartu godu un cieņu un gadiem ilgušiem tiesu darbiem, šis mazais un, iespējams, daža lasītāja neievērotais "teikumiņš svešvalodā" veido kontekstu.
Protams, var strīdēties, vai mākslas vai kāda nebūt cita darba uztverei un novērtēšanai kontekstam būtu būtu jāpiešķir jelkāda nozīme – viss, viens, vai ar to mēs saprastu darba tapšanas laiku, autora dzīves apstākļus, mīlas mokas, nodzerto vai izēsto, politisko iekārtu vai vēl ko citu.
Es zinu, daudzi uzskata, ka tam nebūtu jāpievērš pārāk liela vērība, darbiem, tā teikt, būtu jāspēj "runāt pašiem par sevi", neatkarīgi no visa, kas nu tiem bijis riņķī, apkārt vai tuvumā. Tomēr ar Moriseja vārdiem, tāpat kā ar kuru katru literāram darbam pievienotu moto, ir citādi - tas ir paša autora mērķtiecīgi atrasts un piespēlēts konteksts, virziens, mājiens jeb atmosfēra, kurā viņam bijusi vēlme savu veikumu novietot.
Atsauce uz Moriseju "Tenku" sākumā, manuprāt, ir krietni vien nozīmīgāka par visu šo nelielo tekstiņu sacelto jampadraci vai nerimstošām diskusijām par to, vai tie būtu vai nebūtu uzskatāmi par literatūru. Savā ziņā tas ir atgādinājums vērīgāk ielūkoties arī iepriekš iznākušajos Bargā dzejoļu krājumos ("Labi", "Mīļvārdiņi") vai pat "skandālā", ar kuru beidzās viņa karjera TV raidījuma "100g kultūras" vadītāja amatā.
Dzīvnieku tiesību aizstāvis un dedzīgais veģetārietis ar neskaidru seksualitāti Morisejs (gadu desmitiem intervijās viņš apgalvojis, ka vai nu "seksuālās dzīves viņam vispār nav", tā sākusies ļoti/pārāk vēlu vai tai nav nekādas nozīmes) lielā mērā ir Mārgaretas Tečeres izkoptās 20. gadsimta 80. gadu konservatīvisma jeb tečerisma politikas auklējums.
Viss viens, vai viņš šķietami līksmā balsī dziedātu par "zēnu ar ērkšķi sānos", par vientuļiem pleibojiem, dīdžejiem vai sirsnīgi vīrišķīgām izklaidēm, līdzjutējiem izkaujoties pēc futbola mača, viņa dziesmu uzburtajai pasaulei pāri klājas tādi kā nomācoši zemi, Anglijas mitruma piesūkušies un smacējoši konservatīvisma padebeši, bet apkārt un virsū spiežas dažādu laba un ļauna priekšstatu, iedomu un aizspriedumu sienas.
Tā ir tā pati Skalbes "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties" "šaurā, aizsprostotā mala", kurā alus pinte, futbols un tabloīda 3. lappusē nodrukāta plika jumprava ir normalitātes etalons, un būt par ekscentriķi izrādās vienīgā, lai arī Anglijai tradicionāla, apziņas brīvības forma.
Bargā darbošanās rakstniecībā un, citstarp, arī paustais tepat nesen publicētajā video intervijā arī viņu atklāj kā ekscentriķi – ar to saprotot burtisku izvairīšanos atrasties "centrā" – , un es pieļauju, ka tieši viņa "attieksme pret dzīvi" daudzus "centriķus" varbūt pat tracina vairāk, nekā "Tenkās" sarakstītais.
2.
Par visu iepriekš minēto mani pamudināja aizdomāties Miķeļa Fišera lielizstāde izstāžu zālē "Arsenāls" "Lielviela". Lai gan nē. Tā bija viena no izstādē skatāmajām Fišera gleznām, kas izmantota tepat Latvijā tapušā un šogad iznākušā muzikālā projekta "Keta" albuma "Дерзости" ("Pārgalvības" jeb "Bezkaunības") noformējumā.
"Keta" ir Krievijas popgrupas "Mumiy Troll" līdera Iļjas Lagutenko un dīdžeja Andreja Oida kopdarbs.
Kā bija teikts vienā no Krievijā publicētām albuma recenzijām, gan dziesmu tekstos, gan mūzikā ar šo darbu Lagutenko ir izdevies atgriezties un atdzimt teritorijā, kurā "Mumiy Troll" mājoja vēl pirms pārtapšanas stadionos un pārpildītās sporta hallēs spēlējošā lielgrupā. Proti – kaut kad 90. gadu vidū, laikos, kad Rīgā projekta "Open" paspārnē notika mēģinājumi sintezēt deju mūziku, klubu jeb "reiva" kultūru un dažādus laikmetīgās mākslas projektus.
Fišera glezna uz albuma vāciņa ir vēl viens papildus tilts pāri laikam, kas tagadnes viņu un visus pārējos savieno ar laiku, kad Fišers vēl izstādīja no Medicīnas vēstures muzeja patapināto suni ar tam uz muguras pieoperēto kucēnu, bet grupa "Yaputhma Sound System" juceklīgā, pusanalogi akustiskā skanējumā pamanījās apvienot džezu, elektronisko deju mūziku un visaptverošu aizraušanos ar kosmosu, citplanētiešiem un apziņas paplašināšanas untumiem.
Nezinu, kā izklausītos "Keta" vai kā es raudzītos uz Miķeļa Fišera gleznām, ja man nebūtu ne jausmas par šiem kontekstiem, taču esmu pārliecināts, ka iespaidi būtu atšķirīgi.
Daži skatīji Miķeļa Fišera "Lielvielas" gleznās centušies saskatīt ironiju, un, iespējams, tādējādi iekārtoties komforta zonā, pasargājoties no visa Fišeru interesējošā "neizprotamā sviesta" – spēka dzīvniekiem, uz citām planētām mītošām dzīvības formām, nelaimei nolemtām kosmiskām ekspedīcijām, kristāliem, enerģijām u.tml.
Šķiet, Sērens Kirkegors reiz rakstīja par ironiju, kuras pamatā ir nezināšana, un, manuprāt, ironijas meklēšana Fišera gleznās, tāpat kā Lagutenko tekstos albumā "Keta", drīzāk varētu liecināt par pašu meklētāju neizpratni par to, ko gan iesākt ar skatīšanās vai klausīšanās brīdi gūto pieredzi un kādā ietvarā vai kontekstā tā būtu liekama. "Notrauc savu smaidu, tas vairs nav smieklīgs," dzied Lagutenko.
3.
Domājot pašam par sevi, konteksts ir dažādu neizbēgamību kopums. Sākot ar apziņu, ka neesmu vairs pirmā svaiguma, matu nekādu nav, bet tie, kas palikuši, jau sirmi, kaut kādi zobi vēl turas, bet nervu nav, nu tādā garā. Esmu uz mūžu iestrēdzis starp šeit un tagad, starp to, kas nekad nepienāks un to, kā nekad vairs nebūs.
Saprotams, vislielāko neizbēgamību veido viss, kas jau ir bijis un vairs nekā nav iespaidojams, taču, visticamāk, turpina iespaidot mani. Izlasītas grāmatas un žurnālu raksti, klausīta mūzika, redzētas filmas - man nav ne mazākās jausmas, cik no tā visa ir kaut kas "ārējs", un cik – nenošķirama daļa no tā, ko ikdienā ērtības labad esmu pieņēmis uzskatīt par sevi.
Nesen lasīju, ka vismaz 10% no cilvēka ķermeņa masas esot dažādas sīkbūtnes, baktērijas un sēnes – dzīvības formas, kas it kā nemaz neesam mēs, bet bez kurām arī nekādu mūsu, visticamāk, nemaz nebūtu.
Līdzīgi ir arī ar visādiem sevi un citus viscaur ievīstošiem kontekstiem. Atšķirot Riharda Bargā "Tenkas", es nespēju nedomāt par skolasbiedru, kuram mājās bija videomagnetofons un VHS kasete ar dažādu "neatkarīgās" jeb, kā tolaik zināja teikt visi "Pastnieku Avēnijas" lasītāji – indie mūzikas klipu apkopojumu. Kasete tika pārtīta un skatīta atkal un atkal, dažas dziesmas biežāk, citas retāk, bet starp tām, kas tika skatītas daudzkārt, bija Moriseja "Interesting Drug"luli, tāds mazs kreisuma manifests:
"There are some bad people on the RIGHT
There are some bad people on the RIGHT
They're saving their own skins by
Ruining other people's lives
Bad, bad people on the RIGHT
Young married couple in debt – ever felt had?
Young married couple in debt – ever felt had?"
Klausoties albuma "Keta" skaņās es diez ko nedomāju par Lagutenko dzimto Vladivostoku vai Kamčatku, bet aizmaldos pats savos kontekstu bēniņos.
Un tā vienmēr - kaut kur pa vidu starp to, no kā pašam atbrīvoties nav nekādu izredžu, un to, ar ko tu pats vai kāds cits mērķtiecīgi papildini, apaudzē vai mēģini izskaidrot redzēto, dzirdēto, lasīto vai sajusto.
1