Rubrika: Bibliotēka - Bibliotēka | komentāri (4)
Boriss Viāns: Ugunsdzēsēji
29. oktobrī, plkst. 0:00
(stāsts)
Patriks bezcerīgi berzēja sērkociņu pret sienu, kuras nedaudz apsūbējušais krāsojums piedāvāja beržamās virsmas plašā izvēlē. Sestajā «turp-šurp» sērkociņš pārlūza uz pusēm, un viņš apstājās tāpēc, ka vēl nepazina mākslu apsvilināt sev pirkstus, uzraujot pavisam īsu galiņu.
Dziedot dziesmiņu, kurā bieži atskanēja Jēzus vārds, viņš uzņēma ceļu uz virtuvi. Tas ir saprotams, jo viņa vecāki labprātāk glabāja sērkociņus blakus gāzes plītij, nevis viņa rotaļlietu plaukta dziļumā, pret ko Patriks protestēja tikai iekšēji: visi taču bija par viņu stiprāki. Kas attiecas uz Jēzus pieminēšanu, tā bija vēl viena papildu apsūdzība, sava veida pilnveidošanās, jo neviens no šīs mājas neapmeklēja mesu.
Pastiepjoties uz pirkstgaliem, viņš nocēla mazās metāla kārbiņas vāku un paņēma vienu no impregnētajiem niekiem. Vienu vienīgu vienā reizē: nav jau nemaz tik
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Pēc tam viņš atkal veica, tikai pretējā virzienā, to pašu ceļu no virtuves uz salonu.
Kad es ienācu, uguns bija aizkaros, kas dega ar skaistu, gaišu liesmu. Apsēdies salona vidū, Pats sev jautāja, vai tiešām tagad vajadzētu priecāties.
Pavērojot manu ieinteresēto seju, viņš izšķīrās par bēdīgu grimasi.
«Klausies,» es viņam teicu, «vai nu tas tevi uzjautrina, un tad es neredzu iemesla raudāt, vai arī tas tevi neuzjautrina, un tad es nesaprotu, kāpēc tu to darīji.»
«Tas mani nemaz tik loti neuzjautrina,» viņš teica, «bet sērkociņi taču ir domāti aizdedzināšanai.»
To pateicis, viņš sāka raudāt kā teļš.
Lai pierādītu viņam, ka es to neuztveru pārāk traģiski, rotaļīgi ieteicos: «Izbeidz, nu! Kad man bija seši gadi, es arī pielaidu uguni. Tukšām benzīna kannām.»
«Man tādu nebija. Man vajadzēja iztikt ar to, kas ir.»
«Nāc uz ēdamistabu,» es teicu, «un aizmirsīsim pagātni.»
«Spēlēsimies ar mazajām mašīnītēm,» viņš iepriecināts teica, «mēs jau kādas trīs dienas neesam spēlējušies.»
Mēs pametām salonu, kura durvis es slepus pievēru. Aizkari bija sadeguši pilnīgi, un uguns jau uzbruka tepiķim.
«Aizieti» es teicu, «tu ņemsi zilās, es sarkanās.»
Viņš mani nopētīja, lai pārliecinātos, ka es vairs nedomāju par uguni, un gandarīts paziņoja: «Es tev tūlīt kārtīgi sadošu!»
Pēc veselas stundas ar mazajām mašīnītēm un nebeidzamām sarunām par iespējamo revanšu man izdevās viņu aizvadīt uz viņa guļamistabu, kur viņa krāsu kaste gaidīja, kā es apgalvoju, ar drudžainu nepacietību. Pēc tam, bruņojies ar palagu, iekļuvu salonā, lai dīglī noslāpētu ugunsgrēku, ko nekādā ziņā nevēlējos uztvert traģiski.
Tur neko vairs nevarēja redzēt, jo melni, biezi dūmi aizsmirdināja atmosfēru. Es mēģināju noteikt, vai degošās vilnas smaka pārmāc virstošās krāsas smirdoņu, un beidzu ar klepus lēkmi, kas man aizsita elpu. Elšot un spļaujot, es aptinu galvu ar palagu un gandrīz tūlīt pat attinu atkal vaļā, jo minētais palags ātri vien aizdegās.
Kvēpaini atspulgi plandījās gaisā, grīda krakstēja un svilpa. Rotaļīgas liesmiņas lēkāja te šur, te tur, atdodamas savu karstumu tam, kas vēl nedega. Sajutis kādu kvēlu mēli ielienam bikšu starā, es izsludināju atkāpšanos un aizvēru durvis. Atgriežoties caur ēdamistabu, iegāju guļamistabā pie dēla.
«Tīri labi deg,» es teicu. «Nāc, pasauksim ugunsdzēsējus.» Es piegāju pie galdiņa, kas balstīja telefonu, un uzgriezu 17.
«Hallo?» es teicu.
«Hallo?» man atbildēja.
«Pie manis deg.»
«Kāda adrese?»
Es uzrādīju dzīvokļa garuma, platuma un augstuma koordinātes.
«Labi,» man atteica, «dodu ugunsdzēsējus.»
Drīz vien man piezvanīja; es sevi apsveicu ar atzīstamo kārtību sakaru dienestu darbā, kad iepriecināta balss mani uzrunāja:
«Hallo?»
«Hallo?» es attraucu. «Ugunsdzēsēji?»
«Viens no ugunsdzēsējiem,» man atbildēja.
«Pie manis deg,» es paziņoju.
«Jums veicas,» man atbildēja ugunsdzēsējs. «Vai jūs vēlaties norunāt tikšanos?»
«Vai jūs nevarētu nākt tūlīt?» es vaicāju.
«Neiespējami, msjē,» viņš teica. «Mēs esam pārslogoti, šobrīd. Visur ugunsgrēki. Parīt trijos, tas ir viss, ko jūsu labā varu darīt.»
«Lai notiek,» es teicu, «paldies. Līdz parītdienai.»
«Uz redzēšanos, msjē,» viņš teica, «tikai neļaujiet jūsu ugunij nodzist!»
Es pasaucu Patu.
«Sakrāmē somu,» es viņam teicu, «aizbrauksim uz dažiem gadiem pie tantes Surinamas.»
«Nolāpīts!» izsaucās Pats.
«Redzi,» es teicu, «tava kļūda ir tā, ka tu pielaidi uguni šodien, jo ugunsdzēsēji var ierasties tikai pēc divām dienām. Citādi tu varētu man atspēlēties ar mašīnītēm!...»
«Klausies,» teica Pats, «jā, vai nē, sērkociņi taču domāti, lai ar tiem aizdedzinātu?»
«Dabiski,» es atbildēju, «kam tad vēl tie varētu būt domāti?»
«Tas tips, kas viņus izgudroja, ir baigais kretīns,» teica Pats, «ar vienu sērkociņu taču nevajadzētu varēt aizdedzināt «visu».»
«Tev taisnība,» es teicu.
«Tā gan,» viņš secināja, «jo sliktāk. Nāc spēlēties. Šoreiz tu būsi tas, kas ņems zilās.»
«Spēlēsimies taksī,» es teicu, «kusties fiksāk.»
No franču valodas tulkojis Romāns Baumanis.