¼ Satori

• Keywords 2
• Projekti
• Par grāmatām
• ¼ Literatūra
• Bibliotēka
• Raksti

• no linkKeywords 2
• Projekti
• Par grāmatām
• ¼ Literatūra
• Bibliotēka
• Raksti

• Atpakaļ
• ¼ Projekti
• Fotogalerija

• Atpakaļ
• Recenzijas
• RL lasa
• Citu idejas

• Atpakaļ
• ¼ Literatūra

• Atpakaļ
• Bibliotēka
• Nobela lekcijas
• Klasiķu sejas

• Atpakaļ
• Ziņu arhīvs
• Pārpublicējumi
• Sarunas par
• Redzējumi

Rubrika: Raksti - Redzējumi | komentāri (15)

Izdrukas versija

Jānis Savickis: Bijība, dzīve un nāve

7. janvārī, plkst. 13:29

Attieksme pret nāvi un dzīvi vienmēr ir bijusi aktuāla tēma, jo kādam šis mirklis ir sākums, bet kādam beigas, tomēr tas nemaina šī dzīves fakta realitāti. Mums nav personīgās pieredzes, vai arī mēs esam bijuši tuvu nāvei, bet citu pieredze mums neko daudz neatklāj, savukārt intelektuāli pārspriedumi visbiežāk tā arī paliek prātniecības augļi. Nāve bieži tiek saistīta ar vārdu “bailes”: Vai tev ir bail no nāves? Tas kalpo kā viens no veidiem, lai atgādinātu par nāvi, vai arī aizmirstu par vārdu “nāve” un izceltu vārdu “bailes”. Atbilde uz šo jautājumu nav tik svarīga, cik nāves un dzīves vieta cilvēka dzīvē. Varbūt vārds “bailes” būtu jāaizvieto ar vārdu “bijība”. Vārda “bijība” sinonīmi ir godbijība, pietāte un respekts u.c. Tādā veidā rodas iespēja

Nāves jautājums šādā skatījumā iegūst pavisam citu nokrāsu un nekalpo nāves noklusēšanas un notušēšanas sistēmai. Nāve kļūst nevis par beigu jautājumu, bet par dzīves jautājumu. Dzīvot nozīmē būt pašlaik, šajā vietā, mist. Liekas, ka dzīvošanai pašreizējajā mirklī nav nekāda sakara ar nāvi, bet tas ir tikai šķitums. Katram cilvēkam ir sava bagāža, kas nosaka attieksmi pret dzīvi (vai nāvi), un šīs attieksmes viens no veidojošajiem faktoriem ir nāve (vai dzīve).

Nāves un dzīves jēdzieni ir savstarpēji atkarīgi, jo no nāves mēs gūstam dzīves jēgu. Kāds dzīvo, lai visu izbaudītu, jo “es dzīvoju vienreiz”, bet kāds cits sagatavojas pēcnāves dzīvei vai izturas ar sev piemītošo bijību pret nāvi, jo “es dzīvoju vienreiz”. Pamatojums abos gadījumos ir identisks, bet iekšējie uzsvari, kurus rada katra pieeja, ir atšķirīgi. Šeit arī iezīmējas atšķirīgais dzīves un nāves attiecībās. Otrajā modelī izpaužas tradicionālās attiecības starp nāvi un dzīvi, savukārt pirmais modelis iezīmē jaunu pavērsienu, kas vairs neiekļaujas agrākajos priekšstatos.

Cilvēks ir nepacietīgs, viņš cenšas paņemt pēc iespējas vairāk no tā, ko piedāvā dzīve, vai arī tieši otrādi - cilvēks nokļūst situācijā, kurā viņš tiek attiecīgi vadīts: cilvēks mazāk pielieto savu gribu, bet vadās no tā, ko viņam piedāvā, vai arī izmanto gribu, lai pēc iespējas vairāk atrastu situācijas, kuras viņam piedāvā vēlamo. Vienvārdsakot, visu nosaka situācija. Pirmajā modelī - “dzīvoju, lai izbaudītu” vai “es dzīvoju vienreiz” - nāves jēdziens, šķiet, ir atdalīts no dzīves jēdziena. Nāve ir atskaites punkts par padarīto, bet šajā pieejā nepastāv tāds vienreizējs punkts, drīzāk ir daudz kustīgu, netveramu virzienu. Tas izsauc koncentrēšanos uz labumu gūšanu, nerēķinoties ar sekām. Sekas un atbildība tiek aizstātas ar drošības, individuālo varu apliecinošiem izsaucieniem. Seku nozīme šeit ir saistīta ar nepārtraukto kustību; kur novedīs notikums nav nosakāms, bet ir jūtama tikai cirkulācija. Sekas nav sekas, bet cēloņu un seko sajaukums - neizšķirams plūdums.

Var gadīties, ka nāves un dzīves attiecības tiek uztvertas pārāk saasināti, un cilvēki it kā sajūt sevi ekstrēmā situācijā. Šī saasinātā uztvere izceļ nāvi, un arī iekļaujas cirkulācijas paātrināšanas nepieciešamībā, jo situācija tiek vērtēta nopietni - situācija ir nopietna, - drīz vairs nevarēs dzīvot, viss var beigties, tāpēc ir jāiespēj nodrošināties ar neplānoto plānu, cirkulāciju, lai izbaudītu dzīvi. No tā izriet, ka šajā modelī netiek veidotas attiecības starp dzīvi un nāvi kā līdzatkarīgi saistītiem jēdzieniem, bet attiecības tiek veidotas starp dzīvi un sava veida steigu, kas pieņem to, ka nāve pastāv, bet tā tiek uztverta vairāk ar ironiju, nevis ar bijību. Nāves bijības vietā nāk ironija - veselīga zobgalība, kas nedomā par saturu, bet formu, vieglumu.

Nāve ir tikai atskaites punkts tālā nākotnē, miglā tīta, nosacīta, kas pamato vai neskaidri formulē pašreizējo steigas nepieciešamību, jo nesteidzoties var palikt uz vietas. Vietsēdniecība nav vēlama tāpēc, ka notiek ierūsēšana. Dzīšanās uz priekšu ir neatliekama. Vienreizdzīvošanas ironija slēpjas tajā, ka notiek noslēgšanās steigā, kustībā, virzībā, kas nav saistīta ar bijību, bet ar nepārtrauktu atsaites punktu meklēšanu. Atskaites punkti ir pašradīti, iegūti, piešķirti vai aizņemti; svarīgi, ka tādi ir, jo tie piedāvā dinamiku - apjausmu par kādu virzību. Atskaites punkti bieži mainās, un tādā veidā var iegūt priekšstatu par liela attāluma pārvarēšanu. Attālums vai attīstība vairs nav ne garīgs, ne laika noteikts, ne materiāls - atskaites punkts ir visa pamatā. Tas piešķir visu nepieciešamo; ap to grozās visa “lieta”. Šis pamats ir abstrakts un nenotverams; katrs strādā pie sava ātruma, vai arī ātrums tiek uzmodelēts priekš katra spējām. Nepastāv kontroles mehānismi. Atskaites punkti nodrošina sevi ar mērķi, sākumu, ceļu, ceļazīmēm. No malas var šķist, ka viss notiek vienā punktā, bet, no iekšas iepazīstot šo riņķojumu, rodas cits priekšstats - nepārtrauktība, konkrētība, aizņemtība utt.

Kā var redzēt, nāves un dzīves jēdzienu ir grūti atdalīt, bet šī saistība mazinās, jo pieaug alternatīvi piedāvājumi. Ilgi veidotās attiecības starp nāvi un dzīvi atkāpjas daudz konkrētāku un jaušamāku attiecību priekšā. Nāve ir atstāta šauru speciālistu rokās, bet dzīve iegūst monopola statusu. Ap šo monopolu rosās daudz dažādu piedāvājumu, un monopols vai dzīve nemitīgi meklē šos jaunos bijības objektus. Nepastāv mijiedarbība starp nāvi un dzīvi - to aizvieto dzīves piepildījums. Dzīve vēlas būt pašpietiekama un uzsūc sevī pēc iespējas vairāk īstenības un imitācijas. Dzīve pati par sevi sniedz jēgu, ja to dzīvo pašpietiekami. Dzīve dzīvo dzīvi, jo piedzīvo dzīvi.

Pašam ar sevi pietikt - neloģiski, bet tas nav parasts individuālisms vai noslēgšanās. Cilvēks atveras attiecībā pret globālo dzīvi - globālo dzīves monopolu, kurā viņš var izjust sevi kā monopolistu, kā vienreizēju zāļu īpašnieku vai mikstūru veidotāju. Vispasaules dziednīca piedāvā atrisināt radušos jautājumus, bet, ja tādu nav, tad piedāvā jautājumus un atbildes. Katrs var kļūt par monopolistu. Monopols no apgrozības izspiež sīvākos konkurentus - nāvei vieta paliek sēru sludinājumos, raitā statistikā, ziņās utt. Nāve ir ikdienišķota līdz ziņai, jaunumam, aiz kura seko virkne citu ziņu. Nāve pazūd fragmentētā sīkumainībā. Nāve tiek aizēnota un apgrozībā kļūst mazāk sastopama - grūtāk konvertēja.

Nāves konvertējamība konkurē dzīves monopola radītajos apstākļos. Ja nāve iekļaujas monopolā, tad nāve kļūst par tā sastāvdaļu, taču zūd tās vienreizības elements, un tā kļūst tikai par sastāvdaļu. Savukārt, ja nāve saglabā savu stāvokli, tad arī dzīves monopolam grūtāk ir konkurēt ar to, tad ir jāveido jaunas attiecības, kurās dzīve cenšas spēlēt aktīvo lomu un padarīt nāvi par pasīvo aktieri. No vienas puses dzīves globālais monopols pasniedz sevi kā dominējošo modeli, tomēr nāvei saglabājas liela iespēju brīvība, un iespēja spēlēties ar monopolu. Var pat teikt, ka dzīvei rodas bijība pret nāvi, bet tas nav saistīts ar tradicionālo attiecību modeli starp nāvi un dzīvi, bet ar monopola apdraudējumu, bažām un neiecietību.

Nāves un dzīves attiecības ir ieguvušas citus aspektus un vairs nav viena otru papildinošas, lai sasniegtu agrākos mērķus, bet attiecību pamatā izvirzās vienpusējā dzīves vitalitātes nespēja sadzīvot ar nāvi. Nāvi vairs neuztver kā sabiedroto, bet kā konkurentu. Konkurenci ierosina un tajā piedalās tikai dzīve un pēc savas vēlmes arī iesaista nāvi, bet līdz sev izdevīgām robežām. Monopols izsauc iestigumu un vienveidīgumu - formas un satura mijiedarbība nodrošina monopolu ar jaunu darbības enerģiju. Turpretī nāve lielā mērā ievēro savu iestaigāto attiecību modeli ar dzīvi, un pat ar nelielu nogaidošu humoru izturas pret notiekošo. Nāves monopols ir nāve.