Rubrika: Raksti - Redzējumi | komentāri (37)
Edmunds Frīdvalds: Kur vārdus neapdzen ķermeņa svars
5. janvārī, plkst. 12:21
Nezinu, vai tautas balss ir gluži dieva balss, bet pie nosacījuma, ka tai piešķir zināmus tehnoloģiskus parametrus, šī pati balss iegūst dažas tuvu vai dievišķas spējas vai vismaz tādas, kuras par dievišķām uzskatītu cilvēce vēl nepilnu gadsimtu atpakaļ. Ja runātājs izmanto vokoderu (ir tāda štučka balss modelēšanai), viņa balss pārvēršas līdz nepazīšanai. Ja runātāju ieliek kastē, viņš kļūst arī neredzams. Paliek tikai anonīma balss un vārdi, kas tajā pateikti. Dažs runātājs iespējams nepamanītu šo pēkšņo pārvērtību un turpinātu izturēties kā viesos vai uz skatuves, kur viņu iztausta vērtējošu acu skeneri. Tajā pat laikā atrastos avantūristi, kas, apzinājušies savas ikdienas pieredzei tik neraxturīgo sevis daļējo izzušanu, steigtos izmantot šo burvju cepuri, lai izmēģinātu, kā darbojas tas, kas ikdienišķas sarunas rutīnā pašiem liktos
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Virtualitāte ir kļuvusi par vēl vienu realitāti līdzās fiziskajai, sociālajai, politiskajai un savu realitātes statusu apliecina organiskā saliedētībā ar minētajām un arī neminētajām, bet esošajām realitātēm, tajā pat laikā nezaudējot savas īstenības specifisko garšu, krāsu un telpas blīvumu. Tā kļuvusi par realitāti, kurā katrs ienākušais, atkarībā no savam vēlmēm, vajadzībām, principiem, var izvēlēties saglabāt savus atpazīstamības atribūtus vai nomainīt tos pret citiem, turklāt atribūtu sortiments šajā īstenības sektorā ir neierobežots. Fizisku, ķīmisku vai anatomisku likumu neierobežotas ir arī iespējas savienot šos atribūtus jebkurā kombinācijā. Šeit valda citas dabas likumi, tādas dabas, kuras klimatā alķīmija kļūst lieka, jo zeltu iespējams izgatavot, kaut vai sulīgi nospļaujoties uz karstas pannas, vienīgi nepieciešams šo faktu protokolēt raxtiskā, citiem izlasāmā veidā un varam to uzskatīt par jau notikušu faktu. Lai neredzamam sarunātos svešās balsīs, vairs nav nepieciešamības izmantot balsi pārveidojošas iekārtas vai slēpties kastē, kur neviens neatrastu, līdz ar to vēl strīdīgāx kļuvis jautājums par pateikta vārda autorību un tam tuvu piesaistītie jautājumi par personības identitātes viengabalainīgu un nedalāmību.
Šādiem experimentiem un avantūrām piemērotākais virtuālās ģeogrāfijas apgabals ir dažādos portālos pieejamas publisko komentāru sadaļas. Kāpēc tieši tās? Vispirms jau tādēļ, ka daudzas V-realitātē atrodamās vietas ir vienkārši plakanas šaipus monitora realitātes kopijas. Tās ir pārceltas ciparu vidē un pamestas statiskā savvaļā, kur noput līdzīgi daudzām grāmatām bibliotēku un citu ieslodzījuma vietu plauktos. Daudzās no šādām vietām tur nokļuvušajam iespēja izteikties vispār ir liegta, bet tur, kur sarunāties atļauts, diskusijām pietrūxt tās dinamikas un intensitātes, kas pilnībā atsegtu V-realitātē mītošās personības apbrīnojamās spējas manipulēt ar realitāti tādās pakāpēs, kam līdz šim pieeja bijusi vienīgi dievam vai slepenu dienestu darbiniekiem.
Jau mazliet piemērotāka enerģētika ir sajūtama, tuvojoties čatu tempļiem, kuros sarunas kalpo lūgšanu vietā. Čatu sabiedriskā un bioloģiskā dzīve ir ļoti dinamiska, taču tajā valda daudz ierobežojumu, kas pārņemti no sociālās realitātes disciplinārās un ētiskās pieredzes. Piemēram, nepieciešamība autorizēties. Turklāt pārsvarā čatos uzturas indivīdi, kurus vieno kāda kopēja tēma, bez tam katrā čatā pastāv savi raxtītie vai neraxtītie ētikas likumi. Principā čats ir vienīgi „savējo” kompānijas virtuāls modelis, kurā darbojas tie paši ierobežojumi, kas ikvienā normāla kompānijā - sākot ar pagalmu, beidzot ar kompāniju Latvijas nafta, sorry, Latvijas valsts, lai gan būtiskas atšķirības starp tām šķiet nav.
Portālos pieejamās komentāru sadaļas no tehniskā viedokļa principā ir čata paveids, bet šeit V-realitātes dzīvību formu aktivitāti vairs nekontrolē čata karalistēs valdošā disciplinārā/ētiskā karantīna, sociālā un arī katras virtuālās personības dzīve komentāros rit saskaņā ar sev vien zināmiem noteikumiem, un tas, kā man šķiet, ir ideāls piemērs, ja ieminos par iespēju uztrenēt dievišķus muskuļus, neapmeklējot dievišķas vingrošanas zāles.
Būtiska komentāru atšķirība no čata ir tā, ka šeit nesastopas interešu grupas. Portālus apmeklē visdažādākie cilvēki ar visdažādākajiem viedokļiem, tādēļ, tiekoties kāda konkrēta raxta apspriešanai atvēlētajā komentāru eskalatorā, viņu saskarsme ir pilnīgi neparedzama. Protams, arī portālu komentāros darbojas cenzūra, taču tās pienākumi un atbildība parasti aprobežojas ar necenzētu lexiku saturošu komentāru dzēšanu un politkorektu tramīgumu, ja kāds izsaka savu, nevis ANO akceptētu viedokli par cionismu vai pārlieku dedzīgi masturbē pastāvošās iekārtas nedrošo balstu ēnā. Šaurākos ģimenes vai cilts ietvaros norunāti uzvedības noteikumi vērā netiek ņemti, bet esošo cenzūru viegli apiet ikviens, kas prot izteikties tā, lai saprastu visi, izņemot cenzūru. Taču vēl būtiskāka komentāru atšķirība no čata ir tā, ka virtuālā personība šīs teritorijas robežu var pārkāpt, neuzrādot savu virtuālo pasi, neizejot itin nekādu autorizācijas detektoru, un tieši šajā robežpunktā personība kļūst virtuāla šī vārda burtiskā nozīmē, personība atbrīvojas no ķermeņa un pagātnes smaguma, tā visa vietā saņemot savā rīcībā arī pilnu virtuāla kaskadiera ekipējumu. Kāds šo kaskadiera ekipējumu no iesaiņojuma tā arī neizņem, pasaka savu sakāmo, pat nepalaidis vaļīgāk savas kaklasaites mezglu, un aiziet. Virtuālais kaskadieris, sajutis brīvības garšu uz mēles, rīkojas citādi. Viņam var nebūt svarīgi izsacīt viedokli par raxta tēmu (lai gan viņš var darīt arī to, jo ir brīvs no saskarsmes etiķetes, kas viņu savaldītu citā realitātē), savu fizisko un juridisko personību, ienākot virtualitātē, viņš ir atstājis uz sliekšņa un, pat uzstājoties ar savu īsto vārdu un uzvārdu, jārēķinās, ka ikvienam ir tiesības to uzskatīt par sveša vārda piesavināšanos. Bet kaskadieri neinteresē ikvienam pieejamā pieredzes daļa, viņa kompetence ir realizēt pieredzes, kas citiem šķiet neiespējamas, bīstamas, nepieļaujamas - braucot ar mašīnu, viņš mēģina to apgāzt vai izbraukt ar to cauri degošai mājai, kaskadieris mašīnā ar benzīna cisternu šķērso mīnu lauku, kamēr blakussēdošā skaistule veic viņam mītisko, ideālo minetu. Virtuālais kaskadieris spēj vēl daudz vairāk. Paciešot ideālo minetu kravas mašīnes kabīnē, viņš vienlaikus var savā virtuvē smērēt sviestmaizes, bet viņa kreisā kāja pa to laiku - spert sejā nelietim, kas pūlas nolaupīt viņa skaistuli, kura savukārt, veicot ideālo minetu kravas mašīnas kastē, vienlaikus sauļojas Maiami un audzina piecus audžubērnus Ziemeļkorejā. Atliek vienīgi to ieraxtīt komentāram paredzētajā lodziņā, un tā jau ir patiesība, nekādi citi pierādījumi tai nav vajadzīgi un pat nebūtu iespējams tos prasīt no virtuālas personības, kura jau nākamā komentāra ietvaros var stādīties priekšā ar citu niku un paust sašutumu par to, ka mīlēties kravas mašīnā ir vienkārši zemiski, jo tas taču jādara ēdnīcā “Lido” tūliņ pēc otrā ēdiena notiesāšanas. Un tas nekas, ka šim strīdam nav itin nekāda sakara ar raxtu, kura apspriešanai konkrētā komentāru josla ir piedāvāta. Absurdi tas varbūt liktos tikai šaipus monitora, kur joslas nodala ar barjerām, bet personībām ir sejas, kuras nemainās bez plastiskās ķirurģijas iejaukšanās, ir vārdi, pēc kuriem atpazīst darbabiedri un paziņas. Daudzi šo izlaušanos no ķermeņa un ego gūsta V-realitātes bezsvara vieglumā nepamatoti jauc ar bēgšanu no sevis vai no grūti definējamas sabiedriskās atbildības. Ja raugāmies uz šo vienīgi virtualitātē iespējamo rotaļāšanos ar savām daudzajām identitātēm, kā uz radošu aktu (jo tiek radītas lomas, tiek uzvesta izrāde, notiek performance), tad uzskats par bēgšanu patiešām ir nepamatots, jo radīšana ir atklāšana. Komentāros nereti sastopams iebildums pret virtuālo kaskadierismu skan tā, ka vajag runāt “par tēmu”. Ir tiesības uzskatīt, ka šādi iebildumi vienkārši ir cilvēka ego tipiskā inertā vēlme savilkt V-realitē sev līdzi visu savu šīs pasaules bagāžu, kas, manuprāt, ir tikpat nejēdzīga vēlēšanās, kā kontrabandas ceļā ievest naudu vai personiskās higiēnas piederumus no savas vannasistabas aizkapa dzīvē.
Virtuālie kaskadieri (nu patīk man tieši tā saukt šādus avantūristus, vienkārši patīk!) ir pārāk interesants fenomens, lai tos atstumtu tādēļ vien, ka viņu rīcība neatbilst priekšstatam par iespējamo. Tieši šī neatbilstība padara tos par interesantiem tēliem, kuru existence pati no sevis turpina ģenerēt vēl citu tēlu miriādes, provocē realitāti piedalīties jaunu mītu un personāžu radīšanā, dzemdēšanā un audzināšanā. Demiurģiskais vēriens šos kaskadierus padara par daudz interesantākiem tēliem nekā tie, kuri V-realitātē ienāk tikai tādēļ, lai turpinātu savu augstskolā vai ofisā nepabeigto sarunu “par tēmu”. Virtuālais kaskadierisms apgāž jebkuru priekšstatu par personības nedalāmību, bet tas galu galā pierāda tikai personības neizsmeļamo resursu krājumu, kuru potenciāls ķermenisku un juridisku ierobežojumu gūstā bieži vien paliek neizmantots un pat neiedomājams. Ne vienmēr virtuālo kaskadierismu raxturo atraktīva uzvedība. Tas var būt arī dziļdomīgs dialogs starp diviem nikiem, divām radikāli atšķirīgām virtuālajām personībām, lai gan fiziskais raxtītājs ir tikai viena persona, kuru iespējams aplūkot, pataustīt. Bet nav svarīgi tas, vai raxtītais ir nopietns vai nenopietns, par vai ne par tēmu. Apbrīnojamākais un svarīgais šeit ir tieši šis neiespējamību radīšanas acīmredzamais fakts un gluži kā baznīcā vajadzīga tikai ticība, lai ļautu šīm faktam sevi pavest.
Nav vajadzīga pat spilgta iztēle, lai iedomātos, cik pārsteigts ikviens no mums justos, šaipus monitora ieraugot, kā divi pilnīgi vienādi cilvēki ar pilnīgi vienādiem vārdiem strīdas par to, kurš no viņiem ir īsts, bet kurš neīsts, un tad strīdā iesaistās vēl trešais klons - kāda no abu pirmo klonu metapersonībām. Šaipus monitora ikvienu no mums pārsteigtu arī situācija, kad pārdevējas vietā mūsu acu priekšā pēkšņi stāv sirms zemnieks, kurš stāsta par savu bērnību bēgļu gaitās, viss ir īsts, sirmā bārda, trīcošā balss, bet aiz tā visa jūtam, ka runātājs atrodas kaut kur pavisam citur, bet ne pārdevējas, ne šī zemnieka fiziskajā pasaulē vispār nekad nav bijis. Tie ir brīnumi, kādus agrāk bija domājami vienīgi pasaku kontextā, pat nesapņojot par iespēju kaut nedaudz līdzināties pasaku varoņiem. Komentāru telpā šādas metamorfozes un brīnumi ir ikdiena. Virtualitātes šķietamais tuxnesīgais kailums nav biedējošs, tas drīzāk provocē radīt šīs telpas arhitektūru, katru dienu, katru stundu pārradot to no jauna, slienot debesskrāpjus no balsīm un sarunu citātiem, no virtuālu personību vaibstiem, no klātbūtnes, kurai var pieskarties ar mēli, vienīgi uzraxtot to vārdos. Šī telpa, šī neparasti visuresošā patiesība spēj ideāli pašorganizēties arī bez sociālajā realitātē pieņemtajiem saskarsmes priekšraxtiem. Neiespējamais sastopas ar neiespējamo, un rodas iespējamais. Kanādas latviete, kura kriminālziņu komentāros tev aizrautīgi stāsta, ka, tuvojoties ziemai, iestiklojusi savu vagīnu un tagad to rotā tik skaistas leduspuķes, var izrādīties kolēģe, kuras darbagalds atrodas rokas stiepiena attālumā no tava galda, un jau pēc brīža, tu, izmantojot viņas niku, vari turpināt viņas stāstījumu pēc saviem ieskatiem, neņemt vērā, ka viņa ir “īstā Justīne”, jo neviens no jums nebūs īstāx par otru, un abi būsiet tik īsti, cik īsts padodas stāstījums vai nospēlētā loma (ne velti man liekas, ka sarunas komentāros ir kaut kas vidējs starp literatūru un skatuves māxlu, kur patiesumu noskata prasme ticami tikt galā ar personāžu vai emociju atveidi).
Populāri ir virtuālajiem kaskadieriem adresētie pārmetumi, ka iespēju izsacīties, neminot savu īsto vārdu un nepievienojot komentāram savu ģīmetni, tie izmanto tikai tādēļ, lai ļaunprātīgi pateiktu visu to, ko neatļautos pateikt, skatoties acīs. Var piekrist tam, ka acu skatiens kā mūsu ķermeniskuma daļa tur mūs gūstā, un, tiekoties uz ielas, pazīstot viens otru sejā, mēs tiešām bieži vien nepateiktu to, ko varam uzraxtīt iejūtoties kāda cita lomā. Vai tāpēc vien uz ielas vai darbā pateiktais ir informatīvi bagātīgāx un godīgāx par noklusēto? Vai nevar būt tā, ka pieklājības pēc nepateiktais izrādītos daudzkārt būtiskāx par tukšām pieklājības frāzēm, steigā satiekoties uz kāda ielu stūra? Ja runa ir par godīgumu savu vārdu priekšā, varbūt arī par savu godīgumu iespējams uzzināt vairāk, ļaujot runāt visām savām balsīm, nevis ļaujot spekulatīvi čalot tikai tai, kuras samtaino tembru izdzirdot, ikviena sieviete uz zemes būtu gatava uz vietas atdoties? Vienojoties par to, ka fiziskā un juridiskā personība ir no virtuālās personības pilnīgi atšķirīga dzīvības forma, ir pilnīgi nepamatoti pēdējai uzkraut atbildību, kurai virtuālās personības dzīves telpā nav pat definējama atskaites punkta. No virtuālas personības, nika, lomas, kurai nav pagātnes, nav piesaistes vietai un laikam, ir stulbi pieprasīt to pašu, ko prasām no saviem laiktelpā mītošajiem sugas brāļiem. Nav iemesla pārāk bargi tiesāt šos avantūristus, kas laiku pa laikam ziedo savu ego, lai mūsu priekšā izspēlētu visdažādākās lomas un attiecību modeļus, ļautu atklāties V-realitātes burvībai, kļūstot par tās šamaņiem. Viņu inscenētajos slaktiņos necieš ne dzīvnieki, ne cilvēki, viņi savās performancēs iegulda tikai pašu uzkrāto enerģiju, pat nemēģinot snaixtīties pēc nodokļu maxātāju saziedotās naudas, viņi neapdraud nevienu un neko. Un kāpēc vienkārši neļauties burvībai, par kuru ir sapņojis cilvēx, burvībai, kas spēj ar minimāliem zaudējumiem, bet visbiežāk pat vispār bez tādiem, visu pārvērst visā, un kurā viss ir patiesība. V-realitātē par patiesību nav jāstrīdas, tajā patiess ir viss, kas tajā nonācis, parādījies, patiesība ir tās gaiss un ūdens (protams, ja vien nemēģinām nekorekti pārcelt uz turieni tai pilnīgi nepiemērotas patiesības meklējumu metodes no mūsu šaipus monitoru realitātes, kurā patiesības un tās meklējumu nozīme ir neapšaubāma).
Jautājumi par šo cilvēku psihisko stabilitāti, par to, kāpēc viņi savas radošās spējas izmanto tieši tā un nevis cenšas tās izdevīgi pārdot kādam izdevumam vai reklāmas aģentūrai, lai paliek un tiek risināti šajā realitātē, bet virtuālais visums, lai paliek tiem, kam ar vienu dzīvi ir par maz.