Rubrika: Bibliotēka - Bibliotēka | komentāri (0)
Jūlija Juzika: Allāha līgavas
9. novembrī, plkst. 18:40
Jūlija Juzika. Allāha līgavas. - Rīga: Atēna, 2005
Epiloga vietā
„Kas viņas ir — šīs sievietes, kas sēj nāvi?” — jautāju sev. Un atbildu: vienkāršas sievietes. Tikai viņām — atšķirībā no mums — nav cerības rītdienai.
Katra nākamā diena nesa jaunas nelaimes. Bez vēsts pazuda tuvinieki, briesmīgā nāvē mira bērni, vīri un brāļi. No dzimtās mājas palikušas tikai šķembas un drupas.
Skumjas ar katru dienu kļūst arvien asākas, pārejot smeldzīgās, neciešamās fiziskās sāpēs (atcerēsimies aktrisi Zāru, kas pēc brāļa nāves saslima ar hronisku sirdskaiti).
Tas ir tāpat: jūs iegriežat pirkstā, un tas sāk asiņot. Bet nākamajā dienā, kad tas jau apdzijis, vēlreiz tajā iešņāpjat ar nazi. Un pēc tam vēlreiz.
Tā pirksts nekad nevarēs sadzīt, tāpēc ka to katru dienu no jauna griež.
Bet ja tas notiek ar jūsu sirdi?
Sievieti par šahīdi neveido nedz zombēšana, nedz neirolingvistiskā programmēšana.
Dzīve — lūk, viņas psiholoģiskā sagatavošana pašiznīcībai. Instruktoram tik vien vajadzēs kā novest viņas izmisumu un skumjas līdz vārīšanas temperatūrai. Kad tālāk dzīvot ar šo sāpi kļūs neciešami.
Un piedāvāt nāvi kā izeju. Kā pāreju citā stāvoklī — priecīgā, bez smaguma. Piesolīt viņai satikšanos ar tuvajiem, kuru vairs nav šajā dzīvē.
Gatavojoties nāvei, sieviete no jauna pārdzīvo visu savu dzīvi. Un šīs pirmsnāves dienas būs visasākās, visspilgtākās viņas dzīvē.
Un šajās spilgti nodzīvotajās dienās viņai nebūs laika padomāt par tiem, kas stāv viņai aiz muguras. Kuri atved spridzekļus, kas saraustīs viņu gabalos.
Viņai tagad ļoti sāp un ir pārāk bail, lai vēl domātu arī par to, ka ļaudis, skandinot viņai par Allāhu, uzskata viņu par lielgabalu gaļu.
Tāpēc es kliedzu: apturiet viņus! Nevis sievietes, bet vīriešus, kas nogalina šīs sievietes — un līdz ar to arī mūs. Apturiet tos, kas atnāk pēc viņām ar ieročiem rokās un aizved sev līdzi! Apturiet tos, kas skraida pa visu Čečeniju un meklē tās, kam šodien sāp sirds un smeldz dvēsele...
Viņi paši neapstāsies.
Viņiem nospļauties par brīvību, par uzvaru, par savu tautiešu — māsu, māmiņu un atraitņu — dzīvi.
Viņi uzskata sievietes par lielgabalu gaļu un met, apsietas ar spridzekļiem, nevainīgu ļaužu pūlī.
Viņiem uzspļaut uz mums, uz mūsu dzīvi un mūsu nākotni. Viņi uzskata mūs par cilvēkmateriālu, no kura viņi taisa vēsturi.
Ne „dzīvajām bumbām”, ne mums izvēles nav.
Mēs visi iesim bojā.
Mūsu specdienesti apgalvo, ka izglābties no kamikadzēm nav iespējams. Tikai pastāvīgi jāvēro pūlis un jābūt modriem. Bet kā dzīvot — visu laiku atskatoties un baidoties?
„Ar šahīdēm nav iespējams cīnīties!” — mums stāsta.
„Ir iespējams,” — atbildu es.
Jau veselu gadu mūsu specdienesti skandina par noslēpumainajām „bāzēm” un šahīdu „sagatavošanas nometnēm”. Kāpēc tās neatrod un neiznīcina?
Es, 22 gadus veca žurnāliste, pēc Čečenijā pavadītiem diviem mēnešiem, uzzināju, kur notika Nord-Ost nāvinieču sagatavošana. Un kur, kas un kā gatavo nākamās.
Es zinu, bet specdienesti — nezina?
Nepūtiet pīlītes!
Tātad — Nord-Ost nāvinieču sagatavošana notika divos čečenu ciemos: Starije Atagi un Duba-Jurta.
Uz turieni no visas Čečenijas saveda jaunas sievietes, te viņas dzīvoja līdz brīdim, kad apsardzes pavadībā aizbrauca uz Maskavu.
Vienā no šiem ciemiem savu „X” stundu gaidīja arī Movsars Barajevs.
Šajos ciemos parastās lauku mājās vismaz mēnesi dzīvoja un gatavojās cilvēki-nāvinieki.
Par to zināja gandrīz katrs džamaatietis un vairāk vai mazāk saprātīgs kaujinieks. Nopratiniet viņu — un uzzināsit ne tikai par to, kur tika gatavoti nāvinieki vakar, bet arī par to, kur viņi tiek gatavoti rītdienai!
Viena no IeM īpašajām vienībām ielauzās tur UZREIZ, tiklīdz notika ķīlnieku sagrābšana. Un šajās Starije Atagi un Duba-Jurtas mājās atrada veselu noliktavu vahābītu literatūras, „nāvinieku” burtnīcas, šahīdu karogus, kas sagatavošanai speciāli atvesti no arābu valstīm, kaudzi kasešu ar tā paša Mucarajeva dziesmām, kas propagandē džihādu un šahīdismu.
Neviens īpaši neslēpās. Neviens neko neiznīcināja.
No kurienes man tāda informācija? Baidos, ka man būs ilgi un apnicīgi jāskaidrojas ar FDD. Nē, nē, pat ne par to, no kurienes es to zinu, bet par to, lai zinādama turu mēli aiz zobiem.
Apmēram šāds dialogs man bija šā gada martā, kad tiku aizturēta Čečenijas Naurskas rajona FDD pārvaldē. Manu mašīnu apturēja autoinspekcijas postenis, pēc tam — kā neizprotamu personu, kas brauc uz vienu no Naurskas rajona ciemiem, — aizveda uz FDD.
Todien es braucu uz kādas Nord-Ost šahīdes mītni. Uzzinot par to, FDD rajona pārvaldes priekšnieku pārņēma niknums. Man izkratīja somu, pat pārplēšot tās dibenu, noklausījās visas manas kasetes, pārlasīja pilnīgi visas piezīmju grāmatiņas.
„No kurienes tu šo ņēmi? Tu satikies ar kaujiniekiem?”
„Jā, satikos. Esmu žurnāliste un strādāju ar dažādiem avotiem. Ar jums nav iespējams strādāt — jūs visu slēpjat, jūs arestējat mani tikai tāpēc, ka es strādāju par Nord-Ost. Kāpēc? No kā baidās specdienesti? Ka būs kāds, kurš uzzinās patiesību?”
Klusums. Lasa pierakstus. Atrod shēmas — Nord-Ost terora akta organizācija no pašas apakšas un līdz augšai. Apakša — tie paši Starije Atagi un Duba-Jurta.
„No kurienes tu to zini? Kas tev to iedeva?”
Tātad viss taisnība. Gan apakša, gan augša.
„Un kas tad ir? Vai tur kaut kas nav kārtībā?”
Klusē. Smīn.
„Ar ko tu satikies šeit, Čečenijā?”
„Ar daudziem cilvēkiem.”
„Kāpēc tu lien Nord-Ost'ā? Tu kaut zini, KUR tu lien?”
Saruna bija ilga un beidzās tikai tad, kad iejaucās svarīgi cilvēki. Mani palaida ar brīdinājumu, ka nākamais brauciens uz Čečeniju var izrādīties pēdējais.
Nestāstīšu par to, ka FDD izturas kaut kā dīvaini tādā sarežģītā lietā kā Nord-Ost un nāvinieču vervēšana. Nerunāšu par to, ka mani vajadzēja nopratināt, uzzināt, no kurienes un ko konkrēti es zinu, bet ne draudēt un ieteikt „nelīst”.
Svarīgāks ir pavisam kas cits.
Beigās, ar drebošām rokām savākusi bloknotus un kasetes, es pajautāju Naurskas rajona FDD pārvaldes priekšniekam Sergejam Ušakovam:
„Kāpēc mani, žurnālisti, kas vēlas uzzināt patiesību par šīm sievietēm, jūs arestējat un draudat, bet cilvēki, kas nodarbojas ar vervēšanu un terora aktu organizēšanu, atrodas brīvībā? Kāpēc es zinu, kas viņi ir, bet jūs — nezināt?”
Viņš iesmējās.
„Mēs viņus visus zinām labāk par tevi. Visus vārdus. Tu zini tikai desmito daļu.”
„Bet kāpēc jūs viņus nearestējat, kāpēc nesagraujat? Vai jūs nezināt, ka Ingušijā bāzētās tiesībsargājošās organizācijas sūtīja ļaudis uz Nord-Ost? Un tagad gatavo jaunus?”
„Zinām ne sliktāk par tevi,” viņš izgrūda.
„Tad kāpēc gan? Kādēļ?” Šajā mirklī es pati sev atgādināju Nezinīti uz Mēness. „Mani jūs arestējat par to, ka es zinu. Bet tos, kas gatavo un izved ļaudis, — neaiztiekat? Kāpēc?!”
Viņš ilgi skatījās uz mani caur pieri. Sažņaudza dūres.
„Tāpēc, ka mums nav tādas pavēles.”
Viss. Vairāk neko nevajag paskaidrot. Visi visu zina. Bet no augšas nav dota pavēle. Iznīcināt. Visu pārtraukt.
Tomēr es pateikšu to, ko uzzināju jau Naurskas rajona FDD pārvaldē:
— Starije Atagi un Duba-Jurtas ciemos no 2002. gada vasaras beigām līdz oktobra vidum darbojās nāvinieku sagatavošanas „bāzes”.
— Šodien sevišķa uzmanība jāveltī kalnu ciemiem Vedenas, Šatoiskas, Nožai-Jurtas rajonā. Tās ir visbīstamākās vietas, kur var notikt sieviešu—nāvinieču sagatavošana.
— Viens no svarīgākajiem šīs kustības kuratoriem vēl nesen dzīvoja netālu no Bamutas pilsētas. Bamuta, no tās netālais Ačhoi-Martanas rajons un Ingušija šodien — viens no visvarenākajiem šahīdu sagatavošanas centriem.
— Ahmetskas rajons Gruzijā un Pankisas ieleja — „satraucošas” vietas, kur kaujinieki jūtas drošībā un tik nepieciešamajā izolācijā var gatavot nāvinieces.
— Baku, Azerbaidžānas galvaspilsēta, ir visa — vahābisma, čečenu nāvinieču idejiskās sagatavošanas, terora aktu finansējuma no ārzemēm — centrs.
To visu es uzzināju no saviem operatīvajiem avotiem. No cilvēkiem, ar kuriem satikos gada laikā — visdažādākajiem cilvēkiem no „tās” un „šīs” puses.
Uzzināju arī to, ka bandītisko formējumu līderi saņēmuši lielu pasūtinājumu nozarē „sievietes-šahīdes” un ka šis atzars tiek labi finansēts un neprasa kaujiniekiem nekādus izdevumus. Un tas notiek apstākļos, kad masu informācijas līdzekļu un Rietumu reakcija uz sieviešu spridzināšanos ir maksimāla.
Uzzināju arī to, ka pati kulminācija „dzīvo bumbu” sprādzieniem tiek plānota uz 2003. gada nogali un 2004. gada sākumu — prezidenta vēlēšanu priekšvakaru. Manas grāmatas izdevums krievu valodā iznāca 2003. gada novembra beigās, un tur es rakstīju par šo termiņu un brīdināju, ka varam sagaidīt to, ko vēl nekad neesam redzējuši.
Un tas notika — sprādziens pie viesnīcas Nacionaļ bija it kā signāla zvans baigajam terora aktam metro, uz ilgu laiku iesējot maskaviešos bailes no apakšzemes transporta. Tur, zem zemes, slēgtā telpā, bīstamība mūs ievainot taču pieaug vairākkārt. Nav kur izbēgt, izglābties neiespējami…
Pēc diviem 2003. gada vasaras terora aktiem Krievijā tika izplatītas īpašas IeM un FDD izstrādātas instrukcijas, kas rekomendē, kā pūlī atpazīt nāvinieci.
Bet tas ir par vēlu, daudz par vēlu: vai ir jēga, ja pārpildītā metro vagonā tu satiksies seju pret seju ar sievieti, kas nes nāvi?
Es rakstīju par to, uz ko jāvērš uzmanība specdienestiem Čečenijā. Norādīju uz sievietēm, kas var kļūt par vieglu medījumu vervētājiem. Tam nepievērsa uzmanību. Vai arī negribēja?
Bet es atkārtoju to, ko uzrakstīju toreiz: pirmkārt, terora aktu organizētāji meklē jaunas sievietes no ģimenēm, kur sarautas ģimenes vai klana saites, vai nav tēva; norādīju uz jaunām sievietēm — māsām, kaujinieku atraitnēm, uz sievietēm no ļoti reliģiozām vai vahābītu ģimenēm.
Uz tām, kurām pēdējā laikā notikusi traģēdija ģimenē. Kuras smagi pārdzīvo tuvinieku bojāeju. Un kurām izmisums un skumjas sasniegušas kritisko punktu.
Pirmkārt, uz tām, KURĀM NAV NEVIENA, KAS VIŅAS AIZSTĀVĒTU.
Ir jāapsteidz kaujinieki, lai tādu sievieti nepārvērstu par „dzīvo bumbu”.
Un jāpiedāvā viņai cerība — ar to nomainot nāvi, ko piedāvā viņi.
Dot darbu; garantēt, ka vairs neviens no viņas tuviniekiem neies bojā nakts apšaudēs no lidmašīnām un nesadegs dzīvs bedrē. Nodrošināt, ka viņas bērni rīt ies uz skolu, bet netiks bez tiesas un izmeklēšanas aizvesti un pēc tam izgāztuvē atrasti ar uzšķērstu un aizšūtu vēderu.
Viņai jādod cerība.
Un viņa neies aiz tiem, kas apgalvo, ka nekā vairs nebūs.
Neies, — kā aizgāja tās 36 jaunās sievietes, noticējušas, ka viņām viss jau beidzies. Tieši par tik sievietēm-nāviniecēm, ko Šamils Basajevs nosūtīja uz Krievijas pilsētām terora aktu veikšanai, Čečenijas IeM paziņoja vēl 2003. gada maija sākumā.
Orientējošs ziņojums par nāviniecēm un viņu pavadītājiem vīriešiem tika nosūtīts uz Maskavu 2003. gada aprīļa beigās. Kad rēķins bojā gājušajām sievietēm un to upuriem jau bija atklāts:
— 14. maijā reliģiskos svētkos Ilishan-Jurtā: gāja bojā 26 cilvēki, ievainoti — 150;
— 5. jūnijā autobusā Mozdokā: gāja bojā 19, ievainoti — 11;
— 5. jūlijā Tušinas rokfestivālā Maskavā: 16 cilvēku nogalināti, 38 ievainoti;
— 10. jūlijā Maskavā, Tverskas-Jamskas ielā: nāviniece tā arī nevarēja uzspridzināties, padevās milicijai.
260 sieviešu, vīriešu, bērnu — „šahīdu” upuri.
Sešas uzspridzinātās „šahīdes” ir upuri vīriešiem, kas saņēma lielu naudu par viņu nāvi.
No 36 uzspridzinājās septiņas, tātad 29 vēl ir dzīvas. Tātad vēl var novērst 29 sprādzienus. Glābt simtus, bet varbūt tūkstošus dzīvību.
Kā? Apturēt vīriešus! Tos, kas šodien ved šīs sievietes uz Krievijas pilsētām — Maskavu, Saratovu, Mozdoku, Volgodonsku, Rostovu pie Donas.
Bet, rau, kas nav saprotams: kāpēc specdienesti zina vārdus tiem, kas nodarbojas ar šahīdu vervēšanu un sagatavošanu, bet neaptur tos?
Kāpēc vervētāji brīvi pārvietojas ar vieglajiem automobiļiem pa Ingušiju, bet dažiem ir pat īpašās caurlaides?
Īpašās caurlaides… Tātad šis murgs nekad nebeigsies? Tātad šis karš kādam vēl ir vajadzīgs?
Un šā kara kareivji — mēs, sievietes.
Pēc Čečenijas Republikas prezidenta Ahmata Kadirova uzspridzināšanas Dinamo stadionā Groznijā 9. maijā, Uzvaras parādes laikā, lēni, bet noteikti sākas jauns karš.
Naktīs klauvē pie durvīm, pazūd bez vēsts, nogalina bez tiesas un izmeklēšanas. Man zvana no Čečenijas un stāsta par kopīgiem paziņām: „Zini Čevčijevu, puisi — invalīdu? Piekāva, bet pēc tam aizveda un vairs neatdeva. Nabaga māte!”
Man bail.
Nudien bail. Ka viss sāksies no jauna. Ka mātes apraudās savus dēlus, bet viņu māsas un sievas būs gatavas uz to, lai viņām apsien spridzekli.
Un atkal bēres. Asaras. Tur — un te.
Gribas kliegt: apturiet tos, kuri turpina teroru Čečenijā un tādējādi gatavo arvien jaunu materiālu tiem, kas vērvē sievietes, pie kuru mājām nesen pieklauvējusi nelaime.
Es vēršos pie tiem, kas spēj to izdarīt.
Apturiet viņus!
Dodiet cerību šīm sievietēm!
Dodiet cerību mums visiem!
Maskavā 2004. gada 15. maijā