Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (25)
Ingmāra Balode: Pārdaugavas mazgāšana
22. septembrī, plkst. 0:14
(dzeja)
Izstaipies, mana pilsēta
---
Pārdaugavu mazgā asām plītēm
un gausā vēzienā striķi pa sānu uzšauj
Pārdaugava izkar zeķes pītajos stabos
un smiedamās metas ar slapjajiem matiem virsū ikvienam
kurš stāv logā laimīgs par lietu
---
Kurtam Fridrihsonam,
kurš stādījis bērzus depo malā
lūk to viņš bija gan paredzējis
iestādīdams šos kokus
slīpās ēnas flomāsteru līnijām līdzīgas
un to cilvēku kurš sēž pieturā un lasa grāmatu
viņa ēnu
kas var atspiesties pret līnijām kā pret redelēm
suni kas izjoņo visam cauri kā tumša lode no bērza augšējiem zariem
---
starp laternu un skursteņu kolonnām
trolejbusu polonēze aiz loga
miers kā sauciens - atnāk
sauciens
kā nedrošs bet priecīgs putns
lido pāri sapņojošo koku
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
---
stāsti man galīgas muļķības
ka jādzīvo jāēd jākustas
suns mani velk un uzar tik maigo zāli
---
man šķiet es iemīlēju sauju tavu sapņu
man šķiet tie sen sajaukušies ar maniem sapņiem
man šķiet mēs pašlaik riteņojam prom pa visiem ceļiem
guļam ar vēderiem smiltīs plūcam citronus taisām svilpītes
plēšam sandales kalnainu pilsētu akmens ejās
man šķiet mēs kaut kur aizbraukuši
atstājuši sev sīkas ogas
garajām vasaras brokastīm
noskūpsti mani tur tālumā
es saku no šejienes
nekustinādama lūpas
un tu noskūpsti mani
tur tālumā
nekustinādams lūpas
Sliedes
tu kas esi radījis sliedes
visu šo spīdumu kas aizskrēja pāri mūsu izstieptajām rokām
aizber lūdzu pēc laika to bedri
kurā gulēja operators un filmēja mūsu smieklus
---
Tu jautāji, kāda būs vasara. Tā tu jautāji dienā, kad zeme, pie peļķes saldama, mēģināja lūpas pasniegt debesīm, tām mazajām, aukstajām debesīm tilta pelēkās margās. Un tomēr. Saule izlauzās cauri mūsu piņķerīgajiem soļiem un kā pusaudža smaids aizskrēja tev tieši gar ausi. Nosvilpa. Nosvilpa no peļķēm ledu, lai arī naktīs tās pašas lūpas spēja vien svilpot šūpuļdziesmu, apdraudot mājas, mieru un mūžilgu dzīvošanu starp klusām krūzītēm, svētdienas rītiem, ar šerbetu un bērnu, kurš raud, nolīcis pār latviešu valodas kladi.
Es ticu tev, bet laiks mūs ir nolobījis, iekšējās plaisas mūs sadalījušas uz pusēm; kā iela - ziemu iztur, bet pavasarī ar sāli uz lūpām sašķeļas, un pusi vasaras vīri urbj ceļu tai vietā.
Iela
pavasarī tas stūris izskatījās gaišāks
tu gāji tam garām redzams līdz pēdējam brīdim
ar jaunu seju ko nospriego pēkšņs maigums
tagad
iela uzgriezusi mums muguru
apsegusies ar cietām lapām
tu ieej pagriezienā
plāns kā akācijas svilpīte kas sāp pie lūpām
un pazūdi
jūlija tumsā kam pēkšņi ir novembra rokas
---
Īstenībā ir skaidrs - jābrauc prom.
Prom no jūnija tuneļiem, lielajām velvēm pār Ādmiņu ielu un citām bijušām lauku pietekām, kur mājas ar darvotiem jumtiem runā gandrīz nesaprotamā izloksnē.
Jābrauc un jāieskrien pļavā.
Rīgā tev nav pat savas gultas, - es saku, un tomēr kāds manī atbild: - Tev ir draugi,
ar kuriem kopā
ēst zemenes kanālmalā, nolūkot logus un mirkli tur dzīvot, vecam patafonam skanot.
Nolūkot, dzīvot.
Iet gar Irbītes māju vakarā, kur viņš Madonnu zīmējis,
ar sodrējiem ievelkot zemes fonu zem zelta baltajām pēdām.
Iet, un tikai koku rinda aizstiepjas ielas garumā. Galā māja, kur Čaka trepes vērpjas kā svārpsts. Koki, it kā spilvenos atkrituši, elkoņus pastiepuši, lēni saka:
- Nav, nav vēl šī pilsēta sākusies, uzelpo, nebrauc vēl tagad.
Paliekot redzu, kā uz galda šūpojas lauvmutītes, ko neaiznesu līdz ielas galam, grāmatu logam. Dzimšanas dienā var apsveikt tāpat, nav nekas jāsaka.
Jūnija tuneļi visam pāri, un tagad vien ienirt, ienirt, jo citādi atliek sēdēt sausajā krastā
un lūkoties sāpošās smiltīs, kas put, lapu neapsegtas.
Pēcpusdienas bailes
iemaini bailes pret rūsganiem stariem
no kuriem kā no cirka baloniem izlocīt vari
pūdeli klaunu vai mazu cilvēciņu
kā vēlies
Rudens
Roka, nogurusi meklēt roku,
Meklē krāsni un malku.
Arkādija pilsētas nomalē
Pa saules izblietētajām ielām
Ko reiz klāja putekļi sausi kā vasaras klepus
Var nonākt līdz pakalnē iestādītam dārzam
Tas tiešām ir vēl ieraugāms tepat
Taureņi, bērni, putni un suņi
Tantes, kas sauļojas kastaņu pavēnī
Meitenes, pēdējo gadu tik mazas, ka sunīšus spēlē
Tas tiešām ir tepat
Tagad
Tikai neieraudzīt ganus
---
Bruģa licēji maizesbrūnām mugurām strādā visu rītu.
Katrs akmens veltīts kādam solim. Jau iepriekš nopūšas par klupieniem, uzelpo par lietu,
kas krīt kā bungvālītes aprīlī un novembrī, bet pārējā laikā dimdinās kā sīki pirksti,
kas nezina, ko grib sataustīt.
Viens bruģa licējs paceļ liepas lapu, kas nokritusi, kur vēl elpo atvērtas, dzeltenas smiltis,
un paliek to zem akmeņa pagalma stūrī uz ielas pusi.
Domā par meiteni upes pretējā krastā.
Viņas mīļākās puķes ir liepas un labākais lietus - plaukstas,
kas strauji pār silto augumu krīt.
---
Ilgs, ilgs ir laiks kā mākoņi, kuri peld no dzīves dzīvē, un tikai retais atceras, kādi tie bija
todien pie upes, guļot uz plakanā akmens. Tavs draugs zēns stāsta par savu mammu, kam drīz būs bērniņš. Nātres akmens malā klausās un zina - šī ir miera vasara. Bezšaubu laiks. Puikas brūnā mugura saulē mirdz un smaržo kā gaiša piparkūka, un tikai tagad tu saproti, ka tas ir
tas pats maigums.
Upe lēni plūst garām un skatās ar acs kaktiņu.
Vilkuvāles velk rokas pār laiku. Mākoņus atvelk, un tālāk tie iet un nolec no pontonu tilta.
Tas pats laiks. Turēt tavas gaišbrūnās rokas un zināt - mēs dzīvojam, esam visā laikā uzreiz, tāpat kā visā upē no Leišmales līdz pat Lielupei. Viņa jūt mūsu kājas stāvam uz akmeņiem, jūt mūsu siltos vēderus.
Mākoņi. Aizāķēti aiz jumta malas un skatās, kā es tos atceros. Es zinu, bija bruņurupucis, bija suns no Bezgalīgā stāsta. Autors Mihaels Ende..
Mēs esam čūskas, bet nekožam paši sev astēs. Guļam uz akmens upmalā, sapņojam, silstam.
Ilgs ir laiks, un tagad, šajā rāmajā augusta dienā, es no pilsētas, darba un sīkiem sienāžiem pārceļos tur.
Mākonis aizpeld, un mēs ejam līdzi tā ēnai.
---
Mēs atvadīsimies vēl vienreiz
kopā palikdami tavas salas pašā maliņā
skatīdamies kā mūs apskalo bailes
skrejošais laiks nepabeigtās dziesmas grantsakmeņi
vārdi no sāpošiem lūpu kaktiņiem
un rudensdzēsēju auto balsis
mēs gulēsim pašā maliņā
roku zaros turēdamies
un tad tu man jautāsi
svešiniek ko tu mīli
es mīlu mākoņus
brīnišķīgos mākoņus