Rubrika: Bibliotēka - Bibliotēka | komentāri (61)
Džhumpa Lāhirī: Vārdabrālis
16. augustā, plkst. 13:07
(romāna fragments)
2.
Bērniņš, puika, piedzimst no rīta, piecas minūtes pēc pieciem. Viņš ir divdesmit collas garš un sver septiņas mārciņas, deviņas unces. Uzmetot viņam pirmo skatienu, iekams pārgriezta nabassaite un viņu aiznes projām, viņa redz radījumu, ko klāj bieza, balta viela un asins — viņas asins — svītras uz pleciem, pēdām un galvas. Krustos iedurta adata atbrīvojusi viņu no jebkādām sajūtām no jostas vietas līdz pat ceļgaliem un dzemdību pēdējās stadijās izraisījusi mokošas galvassāpes. Kad viss ir galā, viņu sāk kratīt briesmīgi drebuļi, it kā pēkšņi būtu sācies drudzis. Viņa dreb pusstundu, viņa ir pusnemaņā, apklāta ar segu, iekšēji viņa ir tukša, ārēji vēl arvien kroplīga. Viņa nespēj parunāt, nespēj ļaut māsām nomainīt asinīm piemirkušo naktskreklu pret tīru. Par spīti neskaitāmajām ūdens glāzēm, viņas rīkle ir pārkaltusi. Viņai liek apsēsties uz tualetes poda, apšļakstināties ar siltu ūdeni no pudeles, kas iespiesta starp kājām. Galu galā viņa tiek apmazgāta ar sūkli, ieģērbta jaunā naktskreklā, aizripināta uz citu palātu. Gaismas ir nomierinoši nespodras un blakus viņējai ir tikai viena gulta, kura šobrīd vēl tukša. Kad ierodas Ašoke, Patija mēra Ašimai asinsspiedienu, un Ašima ir atlaidusies pret spilvenu grēdu, turēdama rokās bērnu, kas atgādina garenu, baltu sainīti. Blakus gultai ir gultiņa, kurai pielīmētā kartīte vēsta PUIKA GANGULI.
— Viņš ir klāt, — viņa klusi saka, uzlūkodama Ašoki ar vārgu smaidu. Viņas āda ir viegli dzeltenīga, lūpas pilnīgi bezkrāsainas. Zem acīm viņai ir tumši loki, un atrisusī bize izskatās tā, it kā dienām nebūtu ķemmēta. Balss viņai ir piesmakusi, it kā viņa būtu saaukstējusies. Viņš pievelk pie gultas krēslu, un Patija palīdz pārcelt bērnu no mātes uz tēva rokām. Šī procesa laikā bērns pāršķeļ istabas klusumu ar īsu kliedzienu. Viņa vecāki izbīstas, taču Patija atzinīgi iesmejas. — Redziet nu, — Patija saka Ašimai, — viņš jau sāk jūs pazīt.
Ašoke dara tā, kā Patija viņam liek, izstiepj rokas, vienu paliek zem kakliņa, otru — zem dibentiņa.
— Uz priekšu, — Patija drošina. — Viņš grib, lai viņu tur cieši. Viņš ir stiprāks nekā jums liekas.
Ašoke paceļ niecīgo sainīti augstāk, piespiež ciešāk pie krūtīm. — Vai tā?
— Nuja, — Patija saka. — Tagad es jūs visus uz brītiņu atstāšu.
Sākumā Ašoke ir vairāk pārsteigts nekā aizkustināts — par smailo pakausīti, par pietūkušajiem plakstiņiem, par mazajiem baltajiem plankumiņiem uz vaigiem, par gaļīgo augšlūpu, kas pārkārusies apakšlūpai. Āda ir bālāka nekā Ašimai vai viņam pašam, tā ir tik caurspīdīga, ka deniņos redzamas tieviņas zaļas vēnas. Galvu klāj smalki melni matiņi. Viņš mēģina saskaitīt skropstas. Cauri flanelim viņš lūko maigi sataustīt plaukstiņas un pēdiņas.
— Tur viss ir vietā, — Ašima saka, vērodama vīru. — Es jau pārbaudīju.
— Kāpēc viņam tādas acis? Kāpēc viņš tās never vaļā? Vai viņš tās vispār ir atvēris?
Viņa pamāj.
— Ko viņš redz? Vai mūs viņš redz?
— Šķiet, ka jā. Bet ne sevišķi skaidri. Un ne krāsās. Vēl ne.
Viņi sēž klusēdami, visi trīs nekustīgi kā akmens. — Kā tu jūties? Vai viss bija kārtībā? — viņš jautā Ašimai.
Taču atbildes nav, un kad Ašoke atrauj skatienu no dēla sejas, viņš redz, ka arī viņa ir aizmigusi.
Kad viņš atkal pievēršas bērnam, acis tam ir vaļā, tās nemirkšķinādamas skatās uz viņu, tumšas kā mati viņam uz galvas. Seja ir mainījusies; Ašoke nekad nav redzējis neko, kas būtu tik perfekts. Viņš iztēlojas sevi kā tumšu, graudainu, izplūdušu būtni. Kā tēvu savam dēlam. Atkal viņam ienāk prātā nakts, kad viņš gandrīz aizgāja bojā, atmiņas par stundām, kas viņu apzīmogojušas uz mūžu, pazib un pagaist no prāta. Tas, ka viņu izglāba no sadragātā vilciena, bija pirmais brīnums viņa mūžā. Bet te, viņa rokās, ir otrs, viegliņš kā gluži nekas, taču mainījis pilnīgi visu.
Nerēķinot tēvu, puisītim ir trīs ciemiņi, visi bengāļi — Maja un Dilips Nandi, jauns precēts pāris no Kembridžas, ar kuriem Ašima un Ašoke iepazinās pirms dažiem mēnešiem Purity Supreme lielveikalā, un matemātikas postdoktorants Gupta no Dehradunas, vecpuisis pāri piecdesmit, ar kuru Ašoke sadraudzējies MTI gaiteņos. Barošanas laikos kungi, arī Ašoke, iziet laukā. Maja un Dilips iedāvina zēnam grabuli un albumu, kur vecāki var iemūžināt viņa bērnību no visiem iespējamiem aspektiem. Tajā ir pat aplītis, kur ielīmēt dažas pirmās nogrieztās sprogas. Doktors Gupta uzdāvina zēnam skaistu, ilustrētu Zosumātes skaitāmpantiņu grāmatu. — Laimīgs bērns, — Ašoke piezīmē, šķirstīdams skaisti iesietās lappuses. — Tikai dažas stundas vecs un jau grāmatu īpašnieks. — Kāda milzu starpība, viņš nodomā, ar viņa paša bērnību.
Ašima domā tāpat, tikai citu iemeslu dēļ. Lai cik pateicīga viņa arī justos par Nandi pāra un doktora Guptas sabiedrību, šie paziņas tikai aizstāj tos, kam vajadzētu būt ap viņiem. Bez viena vienīga vecvecāka vai vecāka, vai onkuļa, vai tantes viņai blakus, bērna piedzimšana, kā gandrīz viss cits Amerikā šķiet tāda kā nejaušība, tāda kā puspatiesība. Glāstīdama un zīdīdama, un pētīdama savu dēliņu, viņa nevar neizjust žēlumu pret viņu. Viņa nekad nav pazinusi cilvēku, kas nācis pasaulē tik vientuļš, tik bešā.
Tā kā ne vieniem, ne otriem vecvecākiem nav telefona, vienīgo saikni ar mājām nodrošina telegrammas — tādas Ašoke nosūtījis abiem pāriem Kalkutā: — Ar jūsu svētību, zēnam un mātei iet labi. — Kas attiecas uz vārda došanu, viņi nolēmuši to uzticēt Ašimas vecmāmiņai, kurai jau pāri astoņdesmit un kura devusi vārdus visiem pārējiem sešiem mazmazbērniem šai saulē. Kad vecmāmiņa uzzināja par Ašimas grūtniecību, viņa sevišķi nopriecājās par iespēju dot vārdu dzimtas pirmajam sāhibam. Un tā nu Ašima un Ašoke vienojušies atlikt lēmumu par to, kādā vārdā bērniņu nosaukt, līdz brīdim, kad pienāks vēstule, un ignorē visas slimnīcas anketas, kas jāaizpilda, lai pieteiktos uz dzimšanas apliecību. Ašimas vecmāmiņa pati nosūtījusi vēstuli, uz spieķa balstīdamās, viņa pati aizgājusi uz pastu, atstājot māju pirmo reizi desmit gadu laikā. Vēstulē minēts viens vārds meitenei, viens — zēnam. Ašimas vecmāmiņa to nevienam nav atklājusi.
Kaut arī vēstule izsūtīta pirms mēneša, jūlijā, tā vēl arvien nav pienākusi. Ašima un Ašoke par to sevišķi neraizējas. Galu galā, viņi abi zina, zīdainim patiesībā nekāds vārds nav vajadzīgs. Viņam vajadzīgs, lai viņu pabaro un svētī, lai viņam uzdāvina kādu zelta un sudraba lietu, lai pēc barošanas paklapē pa muguru un uzmanīgi pietur aiz pakausīša. Vārdi var pagaidīt. Indijā vecāki nesteidzas. Nav nemaz tik neparasti, ka paiet gadi, iekams tiek noteikts pareizais, labākais iespējamais vārds. Kā Ašima, tā Ašoke zina minēt piemērus, kur brālēni nav tikuši pie oficiāla vārda līdz sešu vai septiņu gadu vecumam, kad reģistrēti skolā. Nandi un doktors Gupta to lieliski saprot. Protams, jums jāgaida, viņi ir vienisprātis, jāgaida vārds, kas minēts zēna vecvecmāmiņas vēstulē.
Bez tam pagaidām var iztikt ar mīļvārdiņu: bengāļu nomenklatūras prakse ikkatram cilvēkam garantē divus vārdus. Bengāļu valodā mīļvārdiņu sauc par daknām, kas burtiski nozīmē vārdu, kurā tevi sauc draugi, ģimene un citi tuvinieki mājās un citās privātās situācijās, kad nomestas visas bruņas. Mīļvārdiņi ir tas, kas paliek pāri no bērnības, atgādinājums, ka dzīve vienmēr nav tik pārlieku nopietna, formāla, sarežģīta. Tie ir arī atgādinājums, ka tu nevari visiem būt viss. Visiem ir mīļvārdiņi, Ašimas mīļvārdiņš ir Monu, Ašokes — Mithu, un arī tagad, kad viņi ir pieauguši, ģimenēs viņus pazīst ar šiem vārdiem — vārdiem, kurus nesot, viņi tiek apjūsmoti un rāti, ar kuriem pēc viņiem ilgojas un ar kuriem viņus mīl.
Katrs mīļvārdiņš sapārots ar kārtīgu vārdu, bhalonām, ar kuru identificēties ārpasaulē. Līdz ar to, kārtīgie vārdi parādās uz aploksnēm un diplomiem, telefongrāmatās un visās citās sabiedriskajās jomās. (Šā iemesla dēļ vēstules no Ašimas mātes domātas — Ašimai — no ārpuses, bet — Monu — iekšā.) Kārtīgie vārdi apzīmē cēlas un apskaidrotas iezīmes. Ašima nozīmē — tā, kura ir bezgalīga, bez robežām. — Ašoke, kāda ķeizara vārds, nozīmē — tas, kurš uzveic bēdas. — Mīļvārdiņiem šādu pretenziju nav. Mīļvārdiņi nekad netiek oficiāli reģistrēti, tos tikai izrunā un atceras. Atšķirībā no kārtīgajiem vārdiem, mīļvārdiņi bieži vien nenozīmē neko, tie ir apzināti muļķīgi, ironiski, pat onomatopoētiski. Mazs bērns nereti neapzināti atsaucas uz desmitiem mīļvārdiņu, līdz beidzot kāds no tiem pielīp.
Un tā nu brīdī, kad mazulis saviebj savu rožaino, krunkaino ģīmīti un uzlūko nelielo pulciņu apbrīnotāju, Nandi kungs pieliecas un nosauc viņu par — Buro — — kas bengāliski nozīmē — večuks.
— Kā viņam vārdiņš? Buro? — Patija līksmi pārjautā, ienesdama Ašimai vēl vienu paplāti ar krāsnī ceptu vistu. Nocēlis traukam vāku, Ašoke vistu notiesā; Ašimu dzemdību nodaļas māsas tagad oficiāli dēvē par Želejas un Saldējuma Dāmu.
— Nē, nē, tas nav nekāds vārds, — Ašima paskaidro. — Mēs vēl neesam izvēlējušies. Izvēlas mana vecmāmiņa.
Patija pamāj. — Vai viņa drīz būs klāt?
Ašima iesmejas, pēc dzemdībām tie ir pirmie īstie smiekli.
Doma par to, ka viņas vecmāmiņa, pagājušajā gadsimtā dzimusi sažuvusi sieviņa, tērpusies atraitnes baltajās drānās, ar brūnganu ādu, kas negrasās kļūt krunkaina, varētu sēsties lidmašīnā un atlidot uz Kembridžu, viņai ir neaptverama; tā ir doma, kas, lai arī cik tīkama, lai cik kārojama, šķiet pilnīgi neiespējama, absurda. — Viņa ne. Bet vēstule gan.
Tajā vakarā Ašoke dodas atpakaļ uz viņu dzīvokli, pārbauda, vai nav vēstules. Paiet trīs dienas. Nodaļas personāls ierāda Ašimai, kā maināmi autiņi un tīrāma nabassaites palieka. Viņu peldina karstās sālsūdens vannās, lai sadziedētu zilumus un brūces. Viņai iedod pediatru sarakstu un neskaitāmas brošūras par barošanu ar krūti, par to, kā veidojama saikne ar bērnu, un par imunizāciju, kā arī bērnu šampūnu un vates kociņu, un krēmu paraudziņus. Ceturtā diena nes labas ziņas un sliktas ziņas. Labā ziņa ir tā, ka Ašima un viņas mazulis tiks izrakstīti no slimnīcas jau nākamajā rītā. Sliktā ziņa tā, ka misters Vilkokss, kurš slimnīcā sastāda dzimšanas apliecības, paziņo, ka viņiem jāizraugās dēlam vārds. Jo, kā viņi uzzina, Amerikā bērnu nevar izlaist no slimnīcas bez dzimšanas apliecības. Un dzimšanas apliecības izrakstīšanai nepieciešams vārds.
— Bet ser, — Ašima protestē, — mēs taču paši nevaram viņam dot vārdu.
Misters Vilkokss, kalsns, plikpaurains, nesmaidīgs, paskatās uz pāri — abi ir redzami satraukti — tad uz bezvārda bērnu. — Ak tā, — viņš saka. — Un iemesls?
— Mēs gaidām vēstuli, — Ašoke saka un sīki izskaidro situāciju.
— Ak tā, — atkal saka misters Vilkokss. — Žēl gan. Baidos, ka jūsu vienīgā alternatīva ir dzimšanas apliecībā ierakstīt — Puika Ganguli — . Jums, protams, būs jāmaina pastāvīgais ieraksts reģistrā, kad būsit izlēmuši par vārdu.
Ašima nogaidoši uzlūko Ašoki. — Varbūt tā arī darām?
— Es to neieteiktu, — misters Vilkokss saka. — Jums būs jāiet pie tiesneša, jāmaksā. Nebeidzama birokrātija.
— Ak vai, — nopūšas Ašoke.
Misters Vilkokss pamāj, un iestājas klusums. — Vai jums nav nekādu rezervju? — viņš jautā.
Ašima sarauc pieri. — Ko nozīmē — rezerve?
— Nu, kāda alternatīva, ja nu gadījumā jums nepatiktu vecmĀmiņas izvēle.
Ašima un Ašoke papurina galvu. Nevienam no viņiem pat prātā nav nācis apšaubīt Ašimas vecmāmiņas izvēli un tādējādi ignorēt vecāka cilvēka vēlmes.
— Jūs jau vienmēr varat ielikt viņam savu vārdu vai kāda priekšteča vārdu, — iesaka misters Vilkokss, atzīdamies, ka patiesībā ir Hauards Vilkokss III. — Tā ir laba tradīcija. Tā darīja arī Francijas un Anglijas karaļi, — viņš piebilst.
Taču tas nav iespējams, Ašima un Ašoke pie sevis nodomā. Tāda tradīcija bengāļiem nepastāv — nosaukt dēlu tēva vai vectēva, meitu — mātes vai vecmāmiņas vārdā. Šī Amerikā un Eiropā pieņemtā cieņas zīme, šī simboliskā pārmantošana un dzimtas līnijas turpināšana Indijā tiktu izsmieta. Bengāļu ģimenēs cilvēku vārdi ir svēti, neskarami. Tie nav domāti mantošanai, tajos nedalās.
— Tad kā būtu, ja viņu nosauktu kāda cita cilvēka vārdā? Tāda, kuru jūs ļoti apbrīnojat? — cerīgi uzrāvis uzacis, ierosina misters Vilkokss. Viņš nopūšas. — Padomājiet. Atgriezīšos pēc dažām stundām, — viņš saka un iziet no telpas.
Durvis aizveras, un tieši to pašu brīdi, ar vieglām atskārtas trīsām, it kā viņš to būtu zinājis visu laiku, Ašoke iedomājas pašu piemērotāko mīļvārdiņu savam dēlam. Viņš atceras pirkstos cieši sažņaugto lappusi, piepešo šoku, kad acīs tika iespīdināts lukturis. Taču pirmo reizi viņš par šo brīdi iedomājas nevis ar šausmām, bet gan pateicību.
— Sveiks, Gogoli, — viņš nočukst, pārliecies pār dēla augstprātīgo sejiņu, pār viņa cieši ievīstīto augumiņu. — Gogolis, — viņš apmierināts atkārto. Mazulis pagriež galvu, sejiņa izskatās ārkārtīgi noraizējusies, viņš nožāvājas.
Ašima piekrīt, jo apzinās, ka šis vārds apzīmogo ne tikai viņas dēla, bet arī viņas vīra dzīvi. Viņa zina stāstu par nelaimes gadījumu, stāstu, kuru viņa pirmo reizi bija uzklausījusi ar jaunlaulātas sievas pieklājīgo līdzjūtību, bet kuru iedomājoties tagad, jo sevišķi tagad, asinis stinst dzīslās. Ir naktis, kad viņu modina vīra slāpētie kliedzieni, reizes, kad viņi kopā braukuši metro un riteņu klaboņa pret sliedēm viņam piepeši likusi aizdomāties, atsvešināties. Viņa pati no Gogoļa neko nav lasījusi, taču savā prāta plauktā ir ar mieru novietot viņu līdzās Tenisonam un Vērdsvērtam. Turklāt tas jau ir tikai mīļvārdiņš, tas nav jāuztver nopietni, vienkārši kaut kas, ko pagaidām ierakstīt dzimšanas apliecībā, lai viņi tiktu mājās no slimnīcas. Kad ar savu rakstāmmašīnu atgriežas misters Vilkokss, Ašoke pa burtiem nosauc vārdu. Un tā nu Gogolis Ganguli tiek ierakstīts slimnīcas reģistrā. — Ardievu, Gogoli, — Patija saka, bez skaņas noskūpstīdama viņu uz pleca, bet Ašimai, kura no jauna tērpusies savā saburzītajā zīda sari, viņa saka, — Labu veiksmi. — Šai svelmainajā vasaras nogales dienā doktors Gupta uzņem pirmo, mazliet par daudz izgaismoto fotoattēlu: Gogolis, izplūdis, segās satīts kunkulis atdusas savas pagurušās mātes rokās. Viņa stāv uz slimnīcas kāpnēm, skatās objektīvā, acis saulē samiegusi. Viņai vienā pusē stāv un noraugās vīrs, rokā viņš tur sievas koferi un, mazliet pieliecis galvu, smaida. — Gogolis ierodas pasaulē, — ar laiku tēvs bengāļu burtiem uzrakstīs attēla otrā pusē.