Gustavs Strenga: Vēsturnieks kā ienaidnieks

Svētdien portālā delfi.lv tika publicēta ziņa par to, ka trīs Latvijas krievu vēsturnieki Vlads Bogovs, Igors Gusevs un Viktors Guščins nosoda Latvijas Ārlietu ministrijas lēmumu par personām non grata pasludināt divus Krievijas vēsturniekus Aleksandru Djukovu un Vladimiru Simindeju.[1] Bogovs, Gusevs un Guščins uzskata, ka liedzot tiesības Djukovam un viņa kolēģim Simindejam iebraukt Latvijā, "galēji labējā Latvijas valdošā elite mēģina attaisnot nacistu ideoloģiju un nacistu noziegumus, lai novērstu informācijas izplatīšanu par tiem". Tāpat trīs vēsturnieki uzskata, ka šī "esot politiska iejaukšanās vēstures pētījumos un neveicina labāku izpratni par vēstures procesiem". Citiem vārdiem sakot, Bogovs, Guščevs un Gusevs ir nemierā, ka viņu kolēģi savas profesionālās darbības dēļ ir kļuvuši nevēlami Latvijā. Jāpiebilst, ka Ārlietu ministrija liedza Djukovam un Simindejam iebraukšanu Latvijā[2], pirms viņi gatavojās uz Rīgu vest ļoti kritiski vērtēto izstādi "Aizvestā bērnība: 1943-1944. Uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis", kurā latviešus vaino krievu bērnu mocīšanā Otrā pasaules kara laikā.[3] Tāpat Djukovs iepriekš ir bijis skandalozi pazīstams kā Edvīna Šņores un viņa filmas "Padomju stāsts" ass kritiķis, kurš pat atzinās vēlmē Šņori nogalināt.[4]

Personīgi nepazīstu Bogovu, Gusevu vai Guščinu, nekad neesmu dzirdējis par šādiem vēsturniekiem un neesmu lasījis viņu pētījumus (ja viņiem tādi vispār ir)[5] un skaidri zinu, ka mūsu viedokļi, kas ir politiski brīva vēsture, atšķiras, bet arī mani kā vēsturnieku satrauc pats fakts, ka cilvēki, kas vismaz teorētiski ir mani amata brāļi, ir pasludināti par ienaidniekiem. Protams, es zinu, ka Aleksandra Djukova amata aprakstā drīzāk iederētos tādi vārdi kā: 'profesionāls vēstures falsifikators', 'Kremļa vēsturnieks', nevis vēstures mūzai Klio uzticīgs bruņnesis. Un tomēr, brīdis, kad vēsturnieks, vienalga, kādu politisku vai ideoloģisku pozīciju viņš pārstāv, kļūst par kādas valsts vai sabiedrības ienaidnieku, ir mulsinošs.

Skaidrs, ka Ārlietu ministrijas solis nav vēršanās pret neatkarīgu vēstures pētniecību, taču šis notikums parāda, ka vēsturnieki ir kļuvuši par daļu no kādas lielākas politiskas spēles un viņu viedokļi var būt politiski bīstami un nevēlami, pat tik nevēlami, lai pret tiem vērstos vara. Ir savējie un svešie vēsturnieki, ir pareizie un nepareizie vēsturnieki, ir labie un sliktie vēsturnieki, ir vēlamie un nevēlamie vēsturnieki, tāpat kā ir savējā un svešā vēsture. Jā, un kā apgalvo kāds autoritatīvs latviešu vēsturnieks, augstas amatpersonas padomnieks, mums pat esot "tiesības uz savas vēstures aizsardzību."[6] Satraucoši ir tas, ka robeža tiek vilkta ne tikai starp "labajiem" latviešu vēsturniekiem un "sliktajiem" krievu (Krievijas) vēsturniekiem, bet arī ideoloģiski un politiski brīvam latviešu vēsturniekam ir iespējas viegli kļūt par sabiedrības vairākuma ienaidnieku.

Latvijas sabiedrībai, vai drīzāk tās noteicošajam vairākumam, ir raksturīga netolerance pret pretējiem un kritiskiem viedokļiem, it sevišķi jautājumos, kas skar tautību, valodu, seksualitāti un arī pagātni. Atliek tikai izteikt no oficiālās vēstures pozīcijas vai kolektīvās atmiņas valdošajiem diskursiem atšķirīgu viedokli par 20. gadsimta sarežģītajiem notikumiem  un vēsturnieks uzreiz kļūst par "sarkano vēsturnieku", "Maskavas emisāru", "komunistu pakaļlaižu" vai vismaz par "nolādētu kosmopolītu". Ej nu pierādi, ka neesi Maskavas kalpībā nonākusi politiska prostitūta un neej mēneša pēdējā piektdienā uz Krievijas vēstniecību Antonijas ielā, lai saņemtu Jūdasa grašus, bet gan esi kritiski domājošs intelektuālis, kurš pagātni atšķirībā no sabiedrības vairākuma neredz melnbaltu, bet mēģina to ieraudzīt tās daudzdimensionalitātē, krāsainībā un sarežģītībā. Ja pagātnē mēģina ieraudzīt kopsakarības un daudzdimensionalitāti, tad dalījums starp pareizo un nepareizo, savējo un svešo vēsturi zūd, tas kļūst neiespējams. Varbūt tieši ideoloģiski brīvs skatījums uz pagātni ir bīstamāks par politiski angažētu pretējo viedokli, jo tas nevis konkurē ar noteiktu skatījumu uz pagātni, bet sagrauj šos vāji konstruētos vēsturiskos mītus.

Reiz es pats uz īsu brīdi kļuvu par ienaidnieku. 2008. gada vasarā piedalījos diskusijā par nešaubīgi ģeniālo un izcilo Šņores filmu "Padomju stāsts". LTV1 ēterā un pirms tam arī diena.lv blogā  gana neapdomīgi kritizēju šo dokumentālo filmu, nodēvējot to par mūsējo, bet tomēr propagandu.[7] Lai gan neesmu 20. gadsimta pētnieks, pateicu to, ko šajā filmā pamanīja katrs kritiski domājošais – izcili izstāstīts stāsts, taču pagātne nav tik melnbalta kādu to rāda Edvīns Šņore. Protams, atļauties   publiski kaut nedaudz kritizēt "Padomju stāstu", nenoliedzot pašu filmu, Latvijā nozīmē nostāties pret latviešu kā upura naratīvu, tas nozīmē arī kļūšanu par ienaidnieku un nokļūšanu pamatīgā mēslu lietū.

Mans kolēģis Kaspars Zellis aizvakar savā Facebook profilā izteica, viņaprāt, ķecerīgu domu, ka "Latvijā vēsturnieka profesionālā autoritāte tiek mērīta nevis pēc argumentācijas vai izmantotajiem faktiem, bet pēc izdabāšanas kolektīvajā atmiņā pastāvošajiem spriedumiem vai valsts ideoloģiskajam pasūtījumam." Manuprāt, šī doma nav ķecerīga, jo tā ir šodienas Latvijas, iespējams, visas pēcpadomju telpas realitāte – sabiedrība un valsts pieprasa komplimentārus viedokļus par tās pagātni un vēsturnieku elite ļaujas šim spiedienam. Profesionāla un kritiska pieeja pagātnes pētniecībai pēc būtības nav nepieciešama, jo vēsture pēcpadomju sabiedrībā nav intelektuāla matērija, bet gan savas identitātes stiprināšanas un apliecināšanas instruments. Ir izdevīgi, ka pastāv tikai divi viedokļi par pagātni – "mūsējais" un "svešais/nepareizais" ar kuru tad var veiksmīgi cīnīties, uzstāties medijos, veidot oponējošas dokumentālās filmas un izraidīt kādu no valsts. Frontes līnija ir skaidra un, kas nav ar "mums", tas ir pret "mums". Par spīti šim krasajam dalījumam, 21. gadsimtā vēsturnieka misija ir iet "pret" nevis "pa" straumei, uzdot neērtus, kritiskus jautājumus, un konfrontēt ar kolektīvo atmiņu, kas nav nekāda svētā govs.

Jā, vēsturnieki var būt un ir ienaidnieki. Tā ir katra vēsturnieka personiskā izvēle, kurā pusē viņš nostājas –"pareizajā" vai "nepareizajā", pat ja tā nav Maskavas, Vašingtonas vai Berlīnes puse, bet sava brīvā, profesionālā, kritiskā viedokļa puse. Katram zaķim skaidrs, ka neatkarība nozīmē būšanu ārpus sistēmas un cīņu pašam par sevi arī materiālā nozīmē. Iekšējie vēsturnieki ienaidnieki Latvijas sabiedrībai ir vajadzīgi pat ja tā pati tos nosoda un neatzīst. Bez kritiska skata uz savu pagātni ne vien kvalitatīva sabiedrība ir neiespējama, bet arī nav iespējama labklājība. Iekšēja pretestība rada attīstību.

Piedalies diskusijā

Pēdējie komentāri

• Juris  

  2012. gada 7. martā, plkst. 15:27

  Kādi ienaidnieki? Ja var ticēt presei, tad divi Krievijas pilsoņi pasludināti par non grata - tātad Latvijā nevēlamām personām. Pilnīgi normāli un loģiski, neviens neierobežo viņu cilvēktiesības, vārda brīvību vai vēl kaut ko. Es domāju, ka šim statusam nav ne mazākā sakara ar profesiju.
  Ja raksts bija vēlme paraudāt par savu grūto likteni - pilnīgi lieki. Kritika ir daļa no vārda brīvības, pat ja tā ir oponentu vārda brīvība.

• DiO  

  2012. gada 7. martā, plkst. 15:59

  Paldies autoram!
  Par Vl.Bogovu un Co – esmu lasījis viņu darbus. Dažādi darbi! Var pieņemt vai nē, bet ir jādiskutē! Ir jāpierada (ar faktiem, (kontr-)argumentiem citus uzskatus...). Cik „pareizo” vēsturnieku bija pieņemsim BSA organizētājās konferencēs (zinu, ka bija rakstā minētais Kaspars Z. un vēl nedaudzi citi). Kas no „pareizajiem” vēsturniekiem publicēja kaut vienu rakstu A.Djukova žurnālā „Журнал актуальных исторических исследований”?
  Šķiet, ka mēs pašlaik turpinām īstenot „labu” padomju tradīciju, kas ir „iekultivētā” vēl no „zinātniskā” komunisma laikiem, proti – kas ne ar mums, tas pret mums!
  Grūti, grūti pieņemt citu pieeju, uzskatu ideju? Sarīkojiet diskusiju ar V.Simindeju? Uzdodiet jautājumu – jā, 11000 (max.) bērnu bija „evakuēts” uz Latvijas teritoriju (šeit ir ļoti grūti strīdēties), bet kur ir līķu kaudzēs? Kas notika ar šiem bērniem?
  Šķiet kā ir pieļauta taktiskā (un arī stratēģiskā) kļūda – izstāde bija pasludināta par provokāciju vēl pirms kāds no Latvijas vēstniecības pārstāvjiem to apmeklēja! Un izvairīšanas no diskusijas nav labākais veids, ka paradīt savu viedokli.

• kalna ksenija  

  2012. gada 7. martā, plkst. 17:27

  Cilveeks otra acii skabargu redz, savaa baljkji neredz. Djukovam vajadzeetu taisiit izstaadi par Padomju Savieniibas zveeriibaam Latvijaa un par 2008/2009. gadaa Izraelas gaisa speeku fosforbumbaam Gazas sektoraa - tur tika nogalinaati ap 1400 civiliedziivotaaju, starp tiem ap 500 beernu. Ej un laapi pasauli tur. Gazas gadiijumaa varbuut vareetu veel panaakt reaalu lietu laboshanu, kaa nekaa notikumi ir neseni un moraali un financiaali kompenseejami. Gazaa BIJA liikju kalni. Uz Latviju atvestie beerni palika dziivi. Vajag mazliet meera sajuutu kur vajag laapiit to pasauliiti un kur nee.

• paula  

  2012. gada 7. martā, plkst. 17:59

  "Vēsturnieki kļuvuši par daļu no lielākas politiskas spēles" -- vai tiešām tikai tagad šāda atskārsme? Tas taču ir neizbēgami, un Klio nezin kādēļ no tā nepavisam nesargā.

• Joks  

  2012. gada 7. martā, plkst. 20:55

  Diez vai vēsturnieki varētu būt ienaidnieki. Ja viņi ir bezkaislīgi vēstures pētnieki.
  
  Problēma jau slēpjas tajā, ka, izņemot atsevisķas personas atsevišķos brīžos, tā saucamie vēsturnieki veido konkrētā brīža pasūtījumu, kurā ietilpina kaut kādus nebūt vēstures faktus. Veido kārtējo naratīvu, kā autors pats nosauc pašreizējo latviešu vēsturisko lēkmi.
  
  Un tā Klio, manuprāt arī nemaz nav tik bezkaislīga. Viņa pēc būtības ir grieķiete. Ar grieķu naratīvu mantojumā.

Lasīt visus