Raksti

Gustavs Strenga: Vēsturnieks kā ienaidnieks

Svētdien portālā delfi.lv tika publicēta ziņa par to, ka trīs Latvijas krievu vēsturnieki Vlads Bogovs, Igors Gusevs un Viktors Guščins nosoda Latvijas Ārlietu ministrijas lēmumu par personām non grata pasludināt divus Krievijas vēsturniekus Aleksandru Djukovu un Vladimiru Simindeju.[1] Bogovs, Gusevs un Guščins uzskata, ka liedzot tiesības Djukovam un viņa kolēģim Simindejam iebraukt Latvijā, "galēji labējā Latvijas valdošā elite mēģina attaisnot nacistu ideoloģiju un nacistu noziegumus, lai novērstu informācijas izplatīšanu par tiem". Tāpat trīs vēsturnieki uzskata, ka šī "esot politiska iejaukšanās vēstures pētījumos un neveicina labāku izpratni par vēstures procesiem". Citiem vārdiem sakot, Bogovs, Guščevs un Gusevs ir nemierā, ka viņu kolēģi savas profesionālās darbības dēļ ir kļuvuši nevēlami Latvijā. Jāpiebilst, ka Ārlietu ministrija liedza Djukovam un Simindejam iebraukšanu Latvijā[2], pirms viņi gatavojās uz Rīgu vest ļoti kritiski vērtēto izstādi "Aizvestā bērnība: 1943-1944. Uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis", kurā latviešus vaino krievu bērnu mocīšanā Otrā pasaules kara laikā.[3] Tāpat Djukovs iepriekš ir bijis skandalozi pazīstams kā Edvīna Šņores un viņa filmas "Padomju stāsts" ass kritiķis, kurš pat atzinās vēlmē Šņori nogalināt.[4]

Personīgi nepazīstu Bogovu, Gusevu vai Guščinu, nekad neesmu dzirdējis par šādiem vēsturniekiem un neesmu lasījis viņu pētījumus (ja viņiem tādi vispār ir)[5] un skaidri zinu, ka mūsu viedokļi, kas ir politiski brīva vēsture, atšķiras, bet arī mani kā vēsturnieku satrauc pats fakts, ka cilvēki, kas vismaz teorētiski ir mani amata brāļi, ir pasludināti par ienaidniekiem. Protams, es zinu, ka Aleksandra Djukova amata aprakstā drīzāk iederētos tādi vārdi kā: 'profesionāls vēstures falsifikators', 'Kremļa vēsturnieks', nevis vēstures mūzai Klio uzticīgs bruņnesis. Un tomēr, brīdis, kad vēsturnieks, vienalga, kādu politisku vai ideoloģisku pozīciju viņš pārstāv, kļūst par kādas valsts vai sabiedrības ienaidnieku, ir mulsinošs.

Skaidrs, ka Ārlietu ministrijas solis nav vēršanās pret neatkarīgu vēstures pētniecību, taču šis notikums parāda, ka vēsturnieki ir kļuvuši par daļu no kādas lielākas politiskas spēles un viņu viedokļi var būt politiski bīstami un nevēlami, pat tik nevēlami, lai pret tiem vērstos vara. Ir savējie un svešie vēsturnieki, ir pareizie un nepareizie vēsturnieki, ir labie un sliktie vēsturnieki, ir vēlamie un nevēlamie vēsturnieki, tāpat kā ir savējā un svešā vēsture. Jā, un kā apgalvo kāds autoritatīvs latviešu vēsturnieks, augstas amatpersonas padomnieks, mums pat esot "tiesības uz savas vēstures aizsardzību."[6] Satraucoši ir tas, ka robeža tiek vilkta ne tikai starp "labajiem" latviešu vēsturniekiem un "sliktajiem" krievu (Krievijas) vēsturniekiem, bet arī ideoloģiski un politiski brīvam latviešu vēsturniekam ir iespējas viegli kļūt par sabiedrības vairākuma ienaidnieku.

Latvijas sabiedrībai, vai drīzāk tās noteicošajam vairākumam, ir raksturīga netolerance pret pretējiem un kritiskiem viedokļiem, it sevišķi jautājumos, kas skar tautību, valodu, seksualitāti un arī pagātni. Atliek tikai izteikt no oficiālās vēstures pozīcijas vai kolektīvās atmiņas valdošajiem diskursiem atšķirīgu viedokli par 20. gadsimta sarežģītajiem notikumiem  un vēsturnieks uzreiz kļūst par "sarkano vēsturnieku", "Maskavas emisāru", "komunistu pakaļlaižu" vai vismaz par "nolādētu kosmopolītu". Ej nu pierādi, ka neesi Maskavas kalpībā nonākusi politiska prostitūta un neej mēneša pēdējā piektdienā uz Krievijas vēstniecību Antonijas ielā, lai saņemtu Jūdasa grašus, bet gan esi kritiski domājošs intelektuālis, kurš pagātni atšķirībā no sabiedrības vairākuma neredz melnbaltu, bet mēģina to ieraudzīt tās daudzdimensionalitātē, krāsainībā un sarežģītībā. Ja pagātnē mēģina ieraudzīt kopsakarības un daudzdimensionalitāti, tad dalījums starp pareizo un nepareizo, savējo un svešo vēsturi zūd, tas kļūst neiespējams. Varbūt tieši ideoloģiski brīvs skatījums uz pagātni ir bīstamāks par politiski angažētu pretējo viedokli, jo tas nevis konkurē ar noteiktu skatījumu uz pagātni, bet sagrauj šos vāji konstruētos vēsturiskos mītus.

Reiz es pats uz īsu brīdi kļuvu par ienaidnieku. 2008. gada vasarā piedalījos diskusijā par nešaubīgi ģeniālo un izcilo Šņores filmu "Padomju stāsts". LTV1 ēterā un pirms tam arī diena.lv blogā  gana neapdomīgi kritizēju šo dokumentālo filmu, nodēvējot to par mūsējo, bet tomēr propagandu.[7] Lai gan neesmu 20. gadsimta pētnieks, pateicu to, ko šajā filmā pamanīja katrs kritiski domājošais – izcili izstāstīts stāsts, taču pagātne nav tik melnbalta kādu to rāda Edvīns Šņore. Protams, atļauties   publiski kaut nedaudz kritizēt "Padomju stāstu", nenoliedzot pašu filmu, Latvijā nozīmē nostāties pret latviešu kā upura naratīvu, tas nozīmē arī kļūšanu par ienaidnieku un nokļūšanu pamatīgā mēslu lietū.

Mans kolēģis Kaspars Zellis aizvakar savā Facebook profilā izteica, viņaprāt, ķecerīgu domu, ka "Latvijā vēsturnieka profesionālā autoritāte tiek mērīta nevis pēc argumentācijas vai izmantotajiem faktiem, bet pēc izdabāšanas kolektīvajā atmiņā pastāvošajiem spriedumiem vai valsts ideoloģiskajam pasūtījumam." Manuprāt, šī doma nav ķecerīga, jo tā ir šodienas Latvijas, iespējams, visas pēcpadomju telpas realitāte – sabiedrība un valsts pieprasa komplimentārus viedokļus par tās pagātni un vēsturnieku elite ļaujas šim spiedienam. Profesionāla un kritiska pieeja pagātnes pētniecībai pēc būtības nav nepieciešama, jo vēsture pēcpadomju sabiedrībā nav intelektuāla matērija, bet gan savas identitātes stiprināšanas un apliecināšanas instruments. Ir izdevīgi, ka pastāv tikai divi viedokļi par pagātni – "mūsējais" un "svešais/nepareizais" ar kuru tad var veiksmīgi cīnīties, uzstāties medijos, veidot oponējošas dokumentālās filmas un izraidīt kādu no valsts. Frontes līnija ir skaidra un, kas nav ar "mums", tas ir pret "mums". Par spīti šim krasajam dalījumam, 21. gadsimtā vēsturnieka misija ir iet "pret" nevis "pa" straumei, uzdot neērtus, kritiskus jautājumus, un konfrontēt ar kolektīvo atmiņu, kas nav nekāda svētā govs.

Jā, vēsturnieki var būt un ir ienaidnieki. Tā ir katra vēsturnieka personiskā izvēle, kurā pusē viņš nostājas –"pareizajā" vai "nepareizajā", pat ja tā nav Maskavas, Vašingtonas vai Berlīnes puse, bet sava brīvā, profesionālā, kritiskā viedokļa puse. Katram zaķim skaidrs, ka neatkarība nozīmē būšanu ārpus sistēmas un cīņu pašam par sevi arī materiālā nozīmē. Iekšējie vēsturnieki ienaidnieki Latvijas sabiedrībai ir vajadzīgi pat ja tā pati tos nosoda un neatzīst. Bez kritiska skata uz savu pagātni ne vien kvalitatīva sabiedrība ir neiespējama, bet arī nav iespējama labklājība. Iekšēja pretestība rada attīstību.

 

 

 





Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • kailumam  

    2012. gada 15. martā, plkst. 9:18

    ĀM nebija citādi rīkoties.

  • krapiwadamuhi  

    2012. gada 11. martā, plkst. 21:51

    Reiz es pats uz īsu brīdi kļuvu par ienaidnieku. 2008. gada vasarā piedalījos diskusijā par nešaubīgi ģeniālo un izcilo Šņores filmu "Padomju stāsts". LTV1 ēterā un pirms tam arī diena.lv blogā gana neapdomīgi kritizēju šo dokumentālo filmu, nodēvējot to par mūsējo, bet tomēr propagandu.
    ________________
    Nevajag jau sacerēties(kļuvu par ienaidnieku ).

    Tā bija tikai parastā latviskā skaudība.

  • skumji  

    2012. gada 11. martā, plkst. 13:28

    Gustavs vērša spītībā turpina slīdēt arvien dziļāk morālajā relatīvismā.

  • Valdis  

    2012. gada 11. martā, plkst. 13:02

    Ne jau par vēsturi vien, par vēsturi jau nu tikai visai mazā sakara ziņā bija runa, pieņemot lēmumu par Dju un Sim nelaišanu Latvijā. Daži pretenciozi viedokļa paudinātāji portālos nezin pat viņu dienesta rangus salīdzināt, finansu barotnes, gandrīz neko par pretņu darbību Baltijā, par bērnībām un skolām Dobelēs un Jelgavās, par latviešu un otras baltu valodas zināšanu, par mācībām LU, par zīmīgo saglabāto dadzspalvaino skolas draugu un sadarbnieku loku, par "Livonijas pētījumu progmāru", Kaļiningradas gaitām, Igaunijas fiksēto anabāzi utt. Pat internetā tas īstam interesentam vismaz pusvidēji skaidri parādās tverams.
    Vēsturniecība viņiem ir tikai viņu īstā darba šilte, aspekts, rīks un ierocis.
    Bet autoram S. ir acīmredzami grūts prāts, ja pat Šnori viņš jauc ar to otru - Šņori. Vajag taču papūlēties, skaļi atkārtot pāris simtu reižu, tad varbūt galvā pieleks!
    Ja pat populāru uzvārdu no 5 burtiem nespēj atcerēties, tad kādas var būt runas par spriešanu augstākā līmenī? Vienu faktu nevar gadiem ilgi iegaumēt...
    Bet te,un tikai iesākumam, ir vismaz divi personāliji un drēbe jāzin!

  • Aa  

    2012. gada 9. martā, plkst. 14:51

    Ļoti iepriecināja references - ko tādu bieži negadās redzēt publikācijās latviešu medijtelpā.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Cilvēks, kurš nav mācījies skolā, var aplaupīt kravas vilcienu. Cilvēks, kurš beidzis universitāti, var nozagt veselu dzelzceļa kompāniju.

    Quotes_down
    Teodors Rūzvelts

Iesakām

  • Image

    2013. gada 2. oktobrī, plkst. 7:10

    Pauls Bankovskis: Tas uz karu

    Kas vieno Forda rūpnīcas konveijera darbības sākumu ar Igora Stravinska "Svētpavasari", Kazimira Maļeviča "Melno kvadrātu" – ar Marsela Prusta "Svana pusē", likumu, kas Parīzē atļauj dejot tango, – ar pirmo Vilhelma Ķuzes šokolādes tāfelīti? 1913. gads.

  • Image

    2013. gada 16. septembrī, plkst. 1:09

    Jānis Streičs: Īstā dzīve ir līdz četrpadsmit gadiem (1)

    Sadarbībā ar projektu "Garā pupa" mēs turpinām sarunas ar cilvēkiem, kuru sasniegtais latviešu kultūrā varētu iedvesmot un mudināt vecākus pievērst vairāk uzmanības saviem bērniem - arī viņi noteikti ir talantīgi un spējīgi.

  • Image

    2013. gada 4. septembrī, plkst. 7:09

    Jana Kukaine: Īstenība vai rupjība? (22)

    Vienīgais, kas mani mulsina šajā gadījumā, ir neveikluma sajūta Tukuma iedzīvotāju priekšā. Nav jau nekas traks, protams, tomēr es gribētu zināt, kā pats fotogrāfs ir ticis ar to galā.

  • Image

    2012. gada 11. septembrī, plkst. 8:09

    Reinis Lazda: Personības noteikšana (21)

    Viena no senākajām pieejām personības tipoloģijā, protams, ir personības astroloģija jeb horoskopi. Problēmas sākas, mēģinot izskaidrot, kāda un vai vispār iegūtajiem datiem ir saistība ar cilvēka personību. Psihologu viedoklis ir teju vienbalsīgs – nekādas lielās saistības te nav.

  • Image

    2012. gada 14. septembrī, plkst. 8:09

    Artūrs Lūsis: Drupu pupas (19)

    Pilsētas drupās dzīvot, tā tik ir privilēģija: elpot tukšo tvanu un izgarot caur ādu svaigu vēju, berzēties pret mūru drupačām, vārtīties putekļos no cementa un kauliem, ar mēli laizīt sauli

  • Image

    2013. gada 6. decembrī, plkst. 1:21

    Tatjana Hramova: Mūri

    Saules gaismā viņu acis izskatās zeltainas, un viņi raud – vienmēr raud –, dzenot naglas manā sirdī. Paveicies tiem, kurus kupidoni nošauj ar savām bultām... Maniem kupidoniem rokās ir āmuri. Protams, kas gan cits viņiem var būt rokās?

  • Image

    2014. gada 24. septembrī, plkst. 1:09

    Valters Negribs: Kas īsti ir reliģija? (6)

    Vairums cilvēku droši vien varētu nosaukt vairākas reliģijas – varbūt tie pieminētu kristietību, hinduismu, islāmu, budismu, sintoismu, daoismu... Pat ja šie cilvēki nespētu definēt reliģiju, rodas iespaids, ka viņi tik un tā saprot šī vārda nozīmi.

  • Image

    2014. gada 31. jūlijā, plkst. 8:07

    Inga Žolude: Dārgā integrācijas utopija (1)

    Dažādās pasaules malās bērni zina, kas ir Zibens Makvīns, bet nezina, kas ir Sprīdītis. Sprīdītis ir daudz kompleksāka būtne un stāsts, jo tas radīts pirmsglobalizācijas laikmetā un tā mērķauditorija ir konkrētas kultūras bērns.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv