/raksti/

Gustavs Strenga: Vēsturnieks kā ienaidnieks

Svētdien portālā delfi.lv tika publicēta ziņa par to, ka trīs Latvijas krievu vēsturnieki Vlads Bogovs, Igors Gusevs un Viktors Guščins nosoda Latvijas Ārlietu ministrijas lēmumu par personām non grata pasludināt divus Krievijas vēsturniekus Aleksandru Djukovu un Vladimiru Simindeju.[1] Bogovs, Gusevs un Guščins uzskata, ka liedzot tiesības Djukovam un viņa kolēģim Simindejam iebraukt Latvijā, "galēji labējā Latvijas valdošā elite mēģina attaisnot nacistu ideoloģiju un nacistu noziegumus, lai novērstu informācijas izplatīšanu par tiem". Tāpat trīs vēsturnieki uzskata, ka šī "esot politiska iejaukšanās vēstures pētījumos un neveicina labāku izpratni par vēstures procesiem". Citiem vārdiem sakot, Bogovs, Guščevs un Gusevs ir nemierā, ka viņu kolēģi savas profesionālās darbības dēļ ir kļuvuši nevēlami Latvijā. Jāpiebilst, ka Ārlietu ministrija liedza Djukovam un Simindejam iebraukšanu Latvijā[2], pirms viņi gatavojās uz Rīgu vest ļoti kritiski vērtēto izstādi "Aizvestā bērnība: 1943-1944. Uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis", kurā latviešus vaino krievu bērnu mocīšanā Otrā pasaules kara laikā.[3] Tāpat Djukovs iepriekš ir bijis skandalozi pazīstams kā Edvīna Šņores un viņa filmas "Padomju stāsts" ass kritiķis, kurš pat atzinās vēlmē Šņori nogalināt.[4]

Personīgi nepazīstu Bogovu, Gusevu vai Guščinu, nekad neesmu dzirdējis par šādiem vēsturniekiem un neesmu lasījis viņu pētījumus (ja viņiem tādi vispār ir)[5] un skaidri zinu, ka mūsu viedokļi, kas ir politiski brīva vēsture, atšķiras, bet arī mani kā vēsturnieku satrauc pats fakts, ka cilvēki, kas vismaz teorētiski ir mani amata brāļi, ir pasludināti par ienaidniekiem. Protams, es zinu, ka Aleksandra Djukova amata aprakstā drīzāk iederētos tādi vārdi kā: 'profesionāls vēstures falsifikators', 'Kremļa vēsturnieks', nevis vēstures mūzai Klio uzticīgs bruņnesis. Un tomēr, brīdis, kad vēsturnieks, vienalga, kādu politisku vai ideoloģisku pozīciju viņš pārstāv, kļūst par kādas valsts vai sabiedrības ienaidnieku, ir mulsinošs.

Skaidrs, ka Ārlietu ministrijas solis nav vēršanās pret neatkarīgu vēstures pētniecību, taču šis notikums parāda, ka vēsturnieki ir kļuvuši par daļu no kādas lielākas politiskas spēles un viņu viedokļi var būt politiski bīstami un nevēlami, pat tik nevēlami, lai pret tiem vērstos vara. Ir savējie un svešie vēsturnieki, ir pareizie un nepareizie vēsturnieki, ir labie un sliktie vēsturnieki, ir vēlamie un nevēlamie vēsturnieki, tāpat kā ir savējā un svešā vēsture. Jā, un kā apgalvo kāds autoritatīvs latviešu vēsturnieks, augstas amatpersonas padomnieks, mums pat esot "tiesības uz savas vēstures aizsardzību."[6] Satraucoši ir tas, ka robeža tiek vilkta ne tikai starp "labajiem" latviešu vēsturniekiem un "sliktajiem" krievu (Krievijas) vēsturniekiem, bet arī ideoloģiski un politiski brīvam latviešu vēsturniekam ir iespējas viegli kļūt par sabiedrības vairākuma ienaidnieku.

Latvijas sabiedrībai, vai drīzāk tās noteicošajam vairākumam, ir raksturīga netolerance pret pretējiem un kritiskiem viedokļiem, it sevišķi jautājumos, kas skar tautību, valodu, seksualitāti un arī pagātni. Atliek tikai izteikt no oficiālās vēstures pozīcijas vai kolektīvās atmiņas valdošajiem diskursiem atšķirīgu viedokli par 20. gadsimta sarežģītajiem notikumiem  un vēsturnieks uzreiz kļūst par "sarkano vēsturnieku", "Maskavas emisāru", "komunistu pakaļlaižu" vai vismaz par "nolādētu kosmopolītu". Ej nu pierādi, ka neesi Maskavas kalpībā nonākusi politiska prostitūta un neej mēneša pēdējā piektdienā uz Krievijas vēstniecību Antonijas ielā, lai saņemtu Jūdasa grašus, bet gan esi kritiski domājošs intelektuālis, kurš pagātni atšķirībā no sabiedrības vairākuma neredz melnbaltu, bet mēģina to ieraudzīt tās daudzdimensionalitātē, krāsainībā un sarežģītībā. Ja pagātnē mēģina ieraudzīt kopsakarības un daudzdimensionalitāti, tad dalījums starp pareizo un nepareizo, savējo un svešo vēsturi zūd, tas kļūst neiespējams. Varbūt tieši ideoloģiski brīvs skatījums uz pagātni ir bīstamāks par politiski angažētu pretējo viedokli, jo tas nevis konkurē ar noteiktu skatījumu uz pagātni, bet sagrauj šos vāji konstruētos vēsturiskos mītus.

Reiz es pats uz īsu brīdi kļuvu par ienaidnieku. 2008. gada vasarā piedalījos diskusijā par nešaubīgi ģeniālo un izcilo Šņores filmu "Padomju stāsts". LTV1 ēterā un pirms tam arī diena.lv blogā  gana neapdomīgi kritizēju šo dokumentālo filmu, nodēvējot to par mūsējo, bet tomēr propagandu.[7] Lai gan neesmu 20. gadsimta pētnieks, pateicu to, ko šajā filmā pamanīja katrs kritiski domājošais – izcili izstāstīts stāsts, taču pagātne nav tik melnbalta kādu to rāda Edvīns Šņore. Protams, atļauties   publiski kaut nedaudz kritizēt "Padomju stāstu", nenoliedzot pašu filmu, Latvijā nozīmē nostāties pret latviešu kā upura naratīvu, tas nozīmē arī kļūšanu par ienaidnieku un nokļūšanu pamatīgā mēslu lietū.

Mans kolēģis Kaspars Zellis aizvakar savā Facebook profilā izteica, viņaprāt, ķecerīgu domu, ka "Latvijā vēsturnieka profesionālā autoritāte tiek mērīta nevis pēc argumentācijas vai izmantotajiem faktiem, bet pēc izdabāšanas kolektīvajā atmiņā pastāvošajiem spriedumiem vai valsts ideoloģiskajam pasūtījumam." Manuprāt, šī doma nav ķecerīga, jo tā ir šodienas Latvijas, iespējams, visas pēcpadomju telpas realitāte – sabiedrība un valsts pieprasa komplimentārus viedokļus par tās pagātni un vēsturnieku elite ļaujas šim spiedienam. Profesionāla un kritiska pieeja pagātnes pētniecībai pēc būtības nav nepieciešama, jo vēsture pēcpadomju sabiedrībā nav intelektuāla matērija, bet gan savas identitātes stiprināšanas un apliecināšanas instruments. Ir izdevīgi, ka pastāv tikai divi viedokļi par pagātni – "mūsējais" un "svešais/nepareizais" ar kuru tad var veiksmīgi cīnīties, uzstāties medijos, veidot oponējošas dokumentālās filmas un izraidīt kādu no valsts. Frontes līnija ir skaidra un, kas nav ar "mums", tas ir pret "mums". Par spīti šim krasajam dalījumam, 21. gadsimtā vēsturnieka misija ir iet "pret" nevis "pa" straumei, uzdot neērtus, kritiskus jautājumus, un konfrontēt ar kolektīvo atmiņu, kas nav nekāda svētā govs.

Jā, vēsturnieki var būt un ir ienaidnieki. Tā ir katra vēsturnieka personiskā izvēle, kurā pusē viņš nostājas –"pareizajā" vai "nepareizajā", pat ja tā nav Maskavas, Vašingtonas vai Berlīnes puse, bet sava brīvā, profesionālā, kritiskā viedokļa puse. Katram zaķim skaidrs, ka neatkarība nozīmē būšanu ārpus sistēmas un cīņu pašam par sevi arī materiālā nozīmē. Iekšējie vēsturnieki ienaidnieki Latvijas sabiedrībai ir vajadzīgi pat ja tā pati tos nosoda un neatzīst. Bez kritiska skata uz savu pagātni ne vien kvalitatīva sabiedrība ir neiespējama, bet arī nav iespējama labklājība. Iekšēja pretestība rada attīstību.

 

 

 





Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • kailumam  

    2012. gada 15. martā, plkst. 9:18

    ĀM nebija citādi rīkoties.

  • krapiwadamuhi  

    2012. gada 11. martā, plkst. 21:51

    Reiz es pats uz īsu brīdi kļuvu par ienaidnieku. 2008. gada vasarā piedalījos diskusijā par nešaubīgi ģeniālo un izcilo Šņores filmu "Padomju stāsts". LTV1 ēterā un pirms tam arī diena.lv blogā gana neapdomīgi kritizēju šo dokumentālo filmu, nodēvējot to par mūsējo, bet tomēr propagandu.
    ________________
    Nevajag jau sacerēties(kļuvu par ienaidnieku ).

    Tā bija tikai parastā latviskā skaudība.

  • skumji  

    2012. gada 11. martā, plkst. 13:28

    Gustavs vērša spītībā turpina slīdēt arvien dziļāk morālajā relatīvismā.

  • Valdis  

    2012. gada 11. martā, plkst. 13:02

    Ne jau par vēsturi vien, par vēsturi jau nu tikai visai mazā sakara ziņā bija runa, pieņemot lēmumu par Dju un Sim nelaišanu Latvijā. Daži pretenciozi viedokļa paudinātāji portālos nezin pat viņu dienesta rangus salīdzināt, finansu barotnes, gandrīz neko par pretņu darbību Baltijā, par bērnībām un skolām Dobelēs un Jelgavās, par latviešu un otras baltu valodas zināšanu, par mācībām LU, par zīmīgo saglabāto dadzspalvaino skolas draugu un sadarbnieku loku, par "Livonijas pētījumu progmāru", Kaļiningradas gaitām, Igaunijas fiksēto anabāzi utt. Pat internetā tas īstam interesentam vismaz pusvidēji skaidri parādās tverams.
    Vēsturniecība viņiem ir tikai viņu īstā darba šilte, aspekts, rīks un ierocis.
    Bet autoram S. ir acīmredzami grūts prāts, ja pat Šnori viņš jauc ar to otru - Šņori. Vajag taču papūlēties, skaļi atkārtot pāris simtu reižu, tad varbūt galvā pieleks!
    Ja pat populāru uzvārdu no 5 burtiem nespēj atcerēties, tad kādas var būt runas par spriešanu augstākā līmenī? Vienu faktu nevar gadiem ilgi iegaumēt...
    Bet te,un tikai iesākumam, ir vismaz divi personāliji un drēbe jāzin!

  • Aa  

    2012. gada 9. martā, plkst. 14:51

    Ļoti iepriecināja references - ko tādu bieži negadās redzēt publikācijās latviešu medijtelpā.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Kurpe, kas der vienam, spiež citam. Nav vienas receptes, kas derētu visiem dzīves gadījumiem.

    Karls Gustavs Jungs

Iesakām

  • 2013. gada 14. janvārī, plkst. 1:01

    Iveta Kažoka: Uzbļāvienos balstītā rīcībpolitika (2)

    Ministru atalgojums ar katru dienu aizvien acīmredzamāk izskatās neadekvāts, taču pats fakts, ka tur turpina strādāt arī kvalificēti cilvēki, kas privātajā sektorā nopelnītu vairāk, rada sajūtu, ka pārmaiņas nav nepieciešamas.

  • 2015. gada 26. februārī, plkst. 6:02

    Maija Doveika: Es domāju, ka būšu Rainis (2)

    Kāpēc aktierim ir izdevīgi būt vājam? Kāpēc cilvēkam ir jānomirst, lai taptu par kaut ko lielāku? Kāpēc Rainis Maijai Doveikai ir tuvāks par Aspaziju? Skatieties sarunu Nacionālā teātra aizkulisēs.

  • 2015. gada 10. martā, plkst. 6:03

    Elīna Gailīte: Luija XIV galmā (1)

    Zināmā mērā var vilkt paralēles starp Luiju XIV un Agri Daņiļeviču, kurš, tāpat kā Saules karalis, izveidojis savu deju skolu ar tai raksturīgu deju stilu, kurā apvienoti dažādi deju žanri un laba dejas tehnika.

  • 2015. gada 6. augustā, plkst. 6:08

    Ilva Skulte: Spoguļa efekts (2)

    Antiglobālisti, sievietes, dzīvnieku mīļotāji, lauksaimnieki vai pacifisti, kas dodas demonstrācijās, tādējādi ne tik daudz grib izmainīt pārējo patiesības, cik iegūt vietu zem saules savējai.

  • 2013. gada 13. decembrī, plkst. 8:12

    Andris Ogriņš: Dūmi (1)

    tev par patikšanu es novelku cimdus unikālos pirkstu nospiedumus miesu un uzskatu pārkārtotos kaulus gars nopurina nevajadzīgas rokas kad mirsi badā lūgsies mani un ēdīsi

  • 2014. gada 7. februārī, plkst. 7:02

    Sabīne Košeļeva: Likteņbundžā (6)

    Es iekrītu cietajā krēslā un izvelku grāmatu. Grāmata kalpo kā aizsargvalnis. Ja man ir grāmata, es drīkstu neredzēt un nedzirdēt, kas notiek apkārt. Ierakties starp rindām un censties aizmirsties, kamēr kāds nesadomā likt man atcerēties.

  • 2016. gada 5. jūlijā, plkst. 8:17

    Krista Burāne: Cilvēki debesīs

    Droši vien naida cilvēkiem mājās ir bērni un suņi un brīvdienās viņi dodas garās pastaigās mežā vai gar jūru. Viņi ēd, mīlējas, dzemdē un pelna naudu. Iespējams, svētkos apmeklē baznīcu un ar interesi vēro ēnu spēles uz savas alas sienām.

  • 2015. gada 5. novembrī, plkst. 9:02

    Agija Ābiķe-Kondrāte: Durvis vaļā atdariet, lai var gaisma mājā iet!

    Dzejnieks un tulkotājs Leons Briedis, viens no visu laiku izcilākajiem latviešu liriķiem, ir personība, kam piemīt smalka, klusināta inteliģence, augsts prasīgums pret sevi un apbrīnojama ētisku ideālu skaidrība.



Kultūras Ministrija
vkkf