Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (14)
Kaspars Ūpis: Rozā brilles (3. daļa. Nobeigums)
28. maijā, plkst. 13:51
(stāsts)
16
Ar savu jauno mācekli Armands drīz vien iedraudzējās. Būdams bikls pēc dabas, viņš jaukās Agneses klātbūtnē mulsa un reizēm muļķīgi apjuka, skaidrojot viņai darba pienākumus. Agnese turpretī bija ļoti runīga, strauja un pret jaunekļa biklumu izturējās saprotoši. Savā ziņā viņa pat palīdzēja to pārvarēt. Neveiklajās situācijās, viņa žigli reaģēja un katrreiz prata izdarīt tā, lai Armandam nepietiktu laika sapīties pašam savā kautrīgumā. Citreiz viņa strauji vienu pēc otra uzdeva vairākus jautājumus, citreiz vienkārši zibenīgi novērsa Armanda uzmanību kaut vai uz kādu garāmgājēju aiz loga. Tas tiešām palīdzēja. Armandam nebija laika apjukt. Tādēļ Agneses tuvums deva drošības un siltuma sajūtu. Kādā no pusdienlaika sarunām pie kafijas tases, kad ofisā abi bija palikuši divi vien, Armands uzzināja, ka Agnesei nav puiša.
Kā viņa pati izteicās, lielākā daļa viņas vienaudžu ir pārāk nenopietni, un arī ar krietni vecāku vīrieti saistīties viņa nevētos. Tas deva drosmi Armandam spert soli tālāk, un kādu piektdienu viņš nedroši piedāvāja Agnesei pēc darba kaut kur aiziet. Pēc piedāvājuma meitene kādu bridi klusēja, likās, ka viņa varbūt nemaz nav dzirdējusi jautājumu. Armands jau sāka bažīties, ka ar nevajadzīgu uzbāzību aizskāris meiteni.
Kāds bija viņa atvieglojums, kad Agnese pacēla galvu no papīriem un atbildēja ar nepārprotamu “Jā”. Viņa neatbildēja uzreiz, jo bija centusies atcerēties, vai
Pirms tikšanās Armands ilgi grozījās pie spoguļa. Arī Renāte bija mājās.
- Vai varu apsveikt? Tev beidzot randiņš?
- Jā! - Armands gribēja atbildēt lepni, taču bija tik satraukts, ka pat tik īsā atbilde no viņa mutes skanēja kaut kā neveikli.
- Tad
- Tu ko, Renāte, viņa nav tāda! - Armands iekarsa.
- Kāda tāda? - Renāti kā parasti smīdināja brāļa pārspīlētais kārtīgums.
- Nu, tu saproti, ko es domāju.
- Labi, labi, tikai viņas klātbūtnē, esi tik laipns, un tā nestosties, citādi viņa padomās, ka tev no viņas metas slikti.
Pēc šīs māsas frāzes Armands sajuta savādu siltumu sevī. Kaut kādu pārliecību, ka viņa simpātijas pret Agnesi stāv pāri apkārtējo jociņiem. Šī sajūta deva spēku, un Armands apjauta, ka nevar vien sagaidīt tikšanos. Pagaidām pulkstenis vēl rādīja tikai ceturksni paari sešiem.
Lai izskatītos vīrišķīgāks, Armands džinsiem uzlika metāla kniedītēm nosētu jostu ar lielu sprādzi. Virs krekla uzmeta ādas vestīti, bet kājās uzāva nospodrinātus kovboju zābakus. Pie durvīm, atvadoties, māsa vēl sabužināja viņa matus.
- Tagad tu esi īsts mačo! - viņa atzinīgi novērtēja.
- Vāri skābeņu zupu un gaidi mani mājās! - Armands sirsnīgi sabučoja māsu uz abiem vaigiem un jau pēc brīža Renāte dzirdēja, ka noklaudz parādes durvis. Armands steidzās, lai gan laika bija atliku likām.
Vecrīgā pie tantiņām Armands iegādājās smaržīgu ziedu pušķi un, nonācis sarunātajā vietā, konstatēja, ka vēl ir tikai bez divdesmit astoņi. Tomēr prom viņš negāja un sāka gaidīt. Aizrāvies, vērojot, kā sarežģītus trikus ar skrituļdēļiem un skrituļslidām veic jaunieši, kas parasti pulcējas tajā vietā, Armands nemaz nemanīja, ka viņa priekšā jau stāv Agnese.
Apjucis viņš pasniedza tai ziedus un pamanīja, ka meitene par tiem tiešām priecājas.
- Paldies, Armand. Tagad reti kurš spējīgs sagādāt tik mazu, bet patīkamu pārsteigumu.
Bet viņa pati taču
Lai sarunātu, kurp doties tālāk, abi nolēma apsēsties McDonalds kafejnīcā un izdzert pa saldējuma kokteilim. Kad Armands jau vēra iestādes durvis, lai palaistu pa priekšu Agnesi, aiz muguras ieskanējās pazīstama ironiska balss.
- Atkal klāt piektdienas vakars! Darba tauta pelnījusi maizi un izrādes! Un kas imperatoram
Tur, kā parasti pašapmierināts stāvēja Eduards.
17
Apmēram nedēļu pēc Sandija, Renāte uz ielas satika Vilni. Abi kopā bija strādājuši Renātes bijušajā darbavietā. Darbā Vilnis izcēlās tikai ar to, ka vietā nevietā izteica dažādas divdomīgas replikas visām sieviešu dzimtes kolēģēm. Un skatījās virsū ar burtiski izģērbjošu skatienu. Tas jau bija kļuvis par vietēja mēroga leģendu. Reizēm, kad Vilnis pienāca pie Renātes galda kādā darba jautājumā, viņa juta, ka kolēģa skatiens dedzina viņas krūtis, ciktāl tās atsedza apģērbs.
Vilnim bija ap trīsdesmit. Dzīvoja ar sievu un dēlu. Par viņa attiecībām ar sievu baumoja visādi. Bet lielāko pamatu baumām deva tieši viņa paša nekaunīgā izturēšanās un maniere lūkoties uz katru sievieti tā, it kā tā viņam būtu vismaz vienu mīlas nakti parādā. Renāte, kas bijušajā kolektīvā bija vispievilcīgākā, attiecīgi visvairāk cieta no Viļņa uzmācīgās izturēšanās.
Arī tagad, nejauši satiekoties uz ielas, nekas nebija citādi. Visparastākās pieklājības frāzes un apjautāšanās no viņa mutes skanēja kā uzbāzīgi piedāvājumi tūliņ pat likties ar viņu gultā.
- Šo nu gan nevarētu uzskatīt par nevainīgu upuri, - ļaunā priekā pie sevis nodomāja Renāte. Sandiju viņai pēc notikušā bija mazliet žēl, bet Vilnis, tas bija ābols no pavisam cita koka! Viens no tiem, kuri iedomājas, ka sievietes ir viņu īpašums.
Drēbes mūžam kā sagulētas, pāri jostai nokāries alusvēderiņa aizmetnis. Un tāds varēja iedomāties, ka visas sievietes to vien alkst. Nu ko, Renāte ļaus viņam mirkli sajusties kā sieviešu likteņa lēmējām, bet pēc tam pametīs viņu pašu sava likteņa varā. Aizbildinoties, ka steidzas, Renāte apvaicājās, vai sarunu nevarētu atlikt uz kādu abiem izdevīgāku brīdi. Piedāvājums nāca tik negaidīti, ka Vilnis satrūkās kā zibens ķerts. Skaidrs, ka neko tamlīdzīgu viņš nebija pat cerējis. Un piekrita. Kamēr viņi vienojās par izdevīgu vietu un laiku, Renāte ar tīksmi vēroja, kā Viļņa sejā iekāre mijas ar bailēm. Skaidrs, viņam taču būs jāatskaitās sievai par īslaicīgu nozušanu. Par spīti tam, par kādu donžuānu viņš izlikās, bija vairāk nekā acīmredzami, ka šajā frontē ar panākumiem lepoties viņam nebūtu iemesla.
Uz tikšanos Vilnis ieradās ar palielu somu, it kā grasītos doties ceļojumā vai gatavotos tam, ka pēc šī vakara viņu atpakaļ mājās vairs nepieņems. Sākumā abi izlikās, ka padomā tiešām nav nekā vairāk par pasēdēšanu kafejnīcā un parunāšanu par kopējiem paziņām bijušajā Renātes darbavietā. Jau pēc otrā alus kausa Vilnis kļuva atklātāks un deva mājienus, ka
Ilgi Renātes koķetērijai Vilnis nespēja noturēties pretī un atklāti piedāvāja uz nakti paņemt numuru kādā viesnīcā, kur abi varētu palikt divatā. Viņi izvēlējās kādu nesen atvērtu viesnīcu Pārdaugavā, kur bija mazāk iespēju satikt paziņas.
Numurā Vilnis kā taisnojoties Renātei, ka viņam patīkot “kaut kas neparasts” un lūdza viņu neņemt ļaunā, ka viņš par to neesot brīdinājis iepriekš. Tad arī atklājās viņa somas saturs. Tajā atradās melna ādas maska, visādas siksnas, rokudzelži un pat maza pātaga. Valdot smieklus, Renāte sacīja, ka tieši otrādi - viņai būtu ļoti interesanti to izmēģināt, jo nekad agrāk nevies kaut ko tamlīdzīgu piedāvājis neesot.
Vilnis uz laiciņu ieslēdzās vannas istabā, un kad iznāca no turienes, Renātei bija jāizliekas, ka viņa aizrijusies ar šampanieti, lai noslēptu smieklus. Melnās ādas siksnas spiedās bālajā ļenganajā miesā. Pār neskaitāmās mazgāšanas reizēs pabalējušām apakšbiksēm karājās ļumīgs puncītis. Skats bija vairāk nekā nožēlojams. Visa viņa stāja pauda, ka viņš pats nejūtas īsti droši šajā lomā. Visticamāk, ka arī viņš pats kaut ko tādu
- Kundze,
Renāte paņēma viņa pasniegtos roku dzelžus un ar tiem neērtā pozā piesprādzēja Vilni pie gultas kājas.
- Jā,
18
Eduards jau sāka pārdomāt, vai neatteikties no izdevīgā darba piedāvājuma Londonā un palikt tepat Rīgā. Meitenes šeit bija skaistākas, un arī viņš pats šeit tika novērtēts pietiekami augstu, lai justos apmierināts ar dzīvi.
Pagaidām viņš par to nopietni vēl neaizdomājās, atliekot galējā lēmuma pieņemšanu uz pēdējo brīdi. Pēc atgriešanās Latvijā viņš dzīves garšu bija sajutis kā no jauna un baidījās to pazaudēt. Katrai izvēlei bija savi plusi un mīnusi, taču
Daži veiksmīgi varianti bija garantēti jau iepriekš. Eduards zināja, kurās izklaides vietās
Mašīnu Eduards nolēma neņemt un līdz centram pastaigāties kājām pār Akmens tiltu. Pretī nāca vasarīgi smaržojošas meitenes. Katru glītāko pretimnācēju Eduards paspēja dažu sekunžu laikā nopētīt no galvas līdz papēžiem. Vienalga viņam nekur nebija jāsteidzas, jo šādā laikā izklaidēties gribošu meiteņu ir pilnas Vecrīgas ielas līdz pat rīta gaismai.
Nokļuvis Vecrīgā, Eduards izmeta loku pa Bastejkalnu un tad nolēma doties atpakaļ uz Līvu laukuma pusi, kur darbojās vairākas vasaras kafejnīcas. Iesākumam varēja pasēdēt kādā no tām.
Pa gabalu Eduards ieraudzīja, ka “Laimas” pulksteņa tuvumā staigā Armands ar ziediem rokā.
- Pilnīgs antiņš. - Eduards nodomāja. - Stāv un gaida savu vienīgo ar puķēm rokā, kamēr visa dzīve plūst garām.
Un te Eduards attapās! Interesanti, kāda tad varētu izskatīties šī naivuļa sirds pavēlniece? Noteikti kāda tikpat naiva kā viņš. Eduards domās ņirgājās, iztēlojoties, kādi varētu izskatīties Armandam piemērotākie varianti. Viņa domas strauji mainījās, kad viņš ieraudzīja, ka pie Armanda pienāk un ziedus no viņa rokām izņem kāda izcili izskatīga meitene. Viņa piederēja tam meiteņu tipam, kuras Eduards novietoja savas kolekcijas galvgalī. Glīts, sakopts izskats, graciozas kustības.
- Armands ar savu iztapīgo smaidiņu un pārspīlēto pieklājību šādai būtnei līdzās izskatās pilnīgi nepiemērots. - Eduards domās jau atkal sāka spriest tiesu pār citiem un uzskatīja vienkārši par nepieciešamu iejaukties tur, kur neviens viņu nelūdza.
Eduards brīdi sekoja, pārim klusējot, vienlaikus pie sevis atzīmējis, ka Armands, satiekot meiteni, pat nenoskūpstīja viņas lūpas, kas likās tam vien radītas. Kā gan tajā varētu neiejaukties brašais Eduards, kurš nekad nepalaistu garām šādu izdevību!
Pie pašām McDonalds durvīm Eduards beidzot uzrunāja Armandu, un pamanīja, kā tas, pagriežoties, pārvēršas sejā.
- Sveiks, vecais! Ko nezvani? Varējām kādu vakaru pasēdēt pie tevis vai pie manis?
Runājot ar Armandu, Eduards pat necentās izlikties, ka skatās uz sarunu biedru, bet pētīja Agneses gaišajās biksēs iespīlētos stilbus, secinot, ka tie ir ļoti labi veidoti, un arī bikses ideāli izvēlētas, lai izceltu kāju skaisto formu.
- Kā iet Renātei? - nepārtraucot pētīt Agnesi, Eduards pajautāja, it kā nekas nebūtu noticis. Pēc viņa kritērijiem tiešām nebija noticis nekas tāds, par ko būtu jāsatraucas. Vismaz ne Armandam.
- Pajautā to viņai pašai. Telefonu taču, cerams, zini. - Armands nikni atcirta. No dusmām viņa balss noskanēja tik skaļi, ka viņiem pat pievērsa uzmanību kāds pavecs kungs pagariem sirmiem matiem, kas tobrīd gāja garām, runājot pa telefonu.
Vairs neko nesakot, Armands abām rokām satvēra Agneses šmaugo vidukli un iebīdīja viņu pa kafejnīcas durvīm, kuras tieši tobrīd no iekšpuses atvēra japāņu tūristu grupiņa.
Tādu reakciju no lēnīgā Armanda Eduards negaidīja. Taču nebija laika par to satraukties un bojāt sev vakaru, kas sācies tik lieliskā noskaņojumā.
19
Vēl brīdi pēc tik tiešās atbildes Eduardam Armands jutās apjucis. Nebija viņa dabā kādam atbildēt rupji. Pat visnepatīkamākajās situācijās vienmēr viņš bija tas, kas nekad neatļāvās pacelt balsi vai kā citādi pārkāpt elementārākās pieklājības normas.
- Kas tas tāds bija? - Agnese, ieķērusies viņam elkonī vaicāja.
- Neņem vērā, veci rēķini. - Armands pats nepazina savu balsi un intonāciju, kādā šie vārdi tika pateikti.
Taču viņš bija lepns, ka spējis mīļā miera labad neizlikties iecietīgs pret cilvēku, kas pārāk sāpīgi nodarījis pāri viņa māsai. Puiciskā lepnumā viņš vēl piebilda: “Aizmirsti šo incidentu, Agnese. Izvēlies, ko pasūtīsim. Vismaz es esmu pamatīgi izsalcis.”
Agnese viņu vairs neizjautāja. Kamēr abi našķējās ar amerikāniskajiem Makdonalda gardumiem, viņa visādi centās novērst Armanda domas no sīkā konflikta. Armands paguva pastāstīt par savu māsu, kuru viņš ļoti mīl, Agnese paguva pastāstīt par saviem pagājušās ziemas piedzīvojumiem, viesojoties pie draudzenes Dublinā. Saspringtā situācija palika no viņiem drošā attālumā un paēduši viņi nolēma vēl pastaigāt svaigā gaisā un pa to laiku izdomāt, kā pavadīt atlikušo vakaru.
Pēc nepatīkamās saķeršanās Armands tiešām jutās kļuvis tāds kā vīrišķīgāks un uz ielas uzreiz saņēma Agneses roku. Viņa nemaz nepretojās, tieši otrādi, sāka iet līdzās Armandam tik tuvu, ka abu kājas gandrīz pinās soļos. No trokšņainās Kaļķu ielas viņi iegriezās Torņu ielā, uz kuras tobrīd nebija neviena gājēja, vienīgi no kāda nama jumta skanēja liegas mūzikas skaņas un līksmas cilvēku balsis. Viss apkārt notiekošais uz Armandu iedarbojās tik nomierinoši, ka kādu brīdi viņam pat likās, ka šajā pilsētā viņi ar Agnesi palikuši divi vien. Un tikai tad, kad viņš attapās no sapņa, lai uz šaurās ietves palaistu garām kādu garāmgājēju, viņš atskārta, ka jau apskāvis meitenes lokano vidukli. Viņas roka arī meklēja ērtāku stāvokli, lai iekārtotos uz puiša gurna.
Pulvertorņa pakājē viņi abi kā pēc vienas komandas apstājās, sadevās rokās un kādu brīdi, klusējot skatījās viens otra acīs. Vēl pēc mirkļa Armands, pats nesaprotot, ko dara, maigi noliecās pār Agneses lūpām un neatrāvās no tām ilgi, kā izslāpušais, kas beidzot ticis pie ūdens trauka. Tieši tā viņš arī jutās. Vārdi kļuva lieki, pagātne nenozīmīga, bet visa tagadne nozuda šajā kaislīgajā skūpstā. Agneses lūpas bija valgas un vēl mazliet garšoja pēc lūpukrāsas, viņas mati viegli smaržoja pēc jasmīniem. Armands reiba viņas tuvumā un negribēja atrauties.
Tomēr bija jādodas tālāk, jo viņiem jau uzmanību sāka pievērst garāmgājēji, vienubrīd Armands saklausīja pat nerātnu ķiķināšanu no kādas itāļu tūristu grupiņas puses. Netālu no valdības nama viņi atrada kādu patukšu kafejnīcu. Tikai vienā stūrī kāda kompānija svinēja jubileju, bet pretējā stūrī ādas dīvāns pie galdiņa bija brīvs.
Apsēdies līdzās Agnesei, jūtot plūstam siltumu no viņas puses, Armands vairs nespēja klusēt. Vārdi no viņa plūda pret paša gribu, viņš stāstīja, kā vienmēr gaidījis, kad šāda meitene parādīsies viņa dzīvē. Stāstīja par tām reizēm, kad vīlies un zaudējis ticību, ka kaut kas vispār varētu būt citādi. Viņš baidījās Agnesi nogurdināt, taču nespēja arī apstādināt uznākušo saviļņojumu. Situāciju izglāba kāds puisis no svinētāju kompānijas, kas pieklājīgi uzlūdza abus pievienoties viņu galdiņam. Armands pats sev par brīnumu piekrita. Viņš jutās droši, viņš zināja, ka Agnese ir līdzās un nepazudīs pat tad, ja nepazīstamo vidū gadīsies kāds no Eduardam līdzīgajiem.
Taču kompānija bija draudzīgi noskaņota, viņu vidū Armands pazina pat vienu otru seju no kultūras aprindām, ko bija redzējis televīzijā. Viss vakars pagāja, triecot jokus, un ik pa brīdim paskatījies uz Agneses pusi, Armands redzēja, ka arī viņa jūtas labi. Pēc pusnakts visi sāka izklīst, bet Armands ar Agnesi atkal izgāja ielās, lai zem zvaigžņotās debess staigātu visu nakti. Armandam beidzot bija meitene, kuras dēļ viņš gribēja rīkoties neprātīgi, ja vien tas sagādātu prieku viņai.
20
Notikušais ar Vilni bija tik komisks, ka no jautrības Renāte nespēja atgūties vēl vairākas dienas. Pozitīvais noskaņojums ietekmēja arī viņas domu gājienu. Mazliet komisks sāka likties itin viss, kas ar līdz šim ar viņu noticis, viss, kā dēļ viņa bija lauzījusi galvu. Un galvenais, smieklīga viņai sāka likties arī negaidīti uznākusī atriebības kāre. Viņa juta, ka vairs nespēj un nevēlas turpināt uzvaras gājienu pa vīriešu ķermeņiem bruģētu ielu. Vai tā sabojāt savu dzīvi un bojāt dzīvi citiem vienas nakts dēļ? Lika pagaidīt! Pie tam tagad, padomājot ar vēsu prātu, Renāte sāka saprast, ka arī tajā nakts taču nenotika nekas tāds, kas viņai nebūtu licies patīkams. Jā, vēlāk Eduards izturējās it kā starp viņiem nekā nebūtu bijis. Taču, ja labi padomā, viņš neko arī nebija solījis. Viņš piedāvāja kopā pavadīt nakti, Renāte piekrita. Abi uz dažām stundām jutās kā septītajās debesīs. To visu Renāte nespēja sev noliegt.
Klīstot pa lielveikalu, viņa iegriezās nodaļā, kur tirgoja dažādu bižutēriju. Saulesbriļļu stendā mirdzēja tieši tādas brilles, kādas bija dāvinājis Eduards.
- Vai drīkstu pielaikot? - Renāte uzrunāju jaunu puisi, kas stāvēja aiz letes.
- Šīs jūs varat pat nelaikot, jums tās derēs kā uzlietas, - apgalvoja pārdevējs.
- Labi, ticēšu jūsu goda vārdam. Es tās ņemu.
Renāte sev par atvieglojumu secināja, ka kārdinājums atriebties ir pārgājis. Pārdevējs bija kārtējā lieliskā izdevība. Viņš lika saprast, ka Renāte viņam patīk, taču viņa to neizmantoja. Samaksājusi par pirkumu, viņa uzreiz uzlika saulesbrilles, un pasaule viņas acīs iekrāsojās viņas garastāvoklim atbilstošos toņos.
Šīs pastaigas laikā Renāte nonāca pie kādas vēl ļoti svarīgas atziņas. Ja Eduards pēkšņi piedāvātu mēģināt visu no jauna, viņa piekristu riskēt. Simpātiskais puisis uz laiku bija viņā izraisījis neprātīgu niknumu, bet tas ir pagājis. Renāte sevi neapgrūtināja ar šo domu, viņa necentās naivi ticēt, ka šī cerība piepildīsies. Nē, viņa ar šo domu rotaļājās, sajūtot piedošanas vieglumu. Tik un tā notiks tikai tas, kam būs jānotiek.
- Meitenīt, vai varam iepazīties? - viņu no pārdomām izrāva kāda sēcoša balss.
Balss piederēja kādam provinciāla izskata svešiniekam ar pakavveida ūsām, kas jau pašas par sevi Renātei likās amizantas. Šoreiz viņa pat nesajuta dusmas uz kārumnieku, šis izskatījās pārāk nekaitīgs. Visticamāk viegli iereibis laucinieks, kas uz dienu norāvies no sievas pavadas un tagad cenšas šo dienu nodzīvot ar vērienu.
Renāte pieklājīgi atbrīvojās no vīrieša piedāvājumiem padzert kafiju kādā omulīgā krodziņā un devās tālāk, smīnot pie sevis par jocīgajiem vīriešiem, kas reizēm uzvedas kā bērni. Jau pēc dažām dienām sāksies darbs jaunā vietā, kur Renāti iekārtoja kāda draudzene. Bija sācies kārtējais pārmaiņu laiks un par laimi šoreiz visas pārmaiņas rādījās labvēlīgas. Renāte nevēlējās būt nepateicīga pret likteni un saprata, ka kaut kas jāmaina arī pašas spēkiem, ja reiz dzīvē iestājies tāds periods. Pagaidām viņa nezināja, ar ko sākt, bet bija gatava rīkoties, tiklīdz sajustu kādu izdevību. Līdz tam viņa aprobežosies ar mazajiem labajiem darbiem. Piemēram, sagaidīs no darba brāli ar karaliskām vakariņām. Kopš viņam uzradusies meitene, Armanda īgnums bija izzudis, un viņu attiecībās ar māsu atgriezās agrākais siltums. Domājot par brāli, Renātei prātā atkal iešāvās arī Eduards. Interesanti, vai Armands ilgi dusmotos, ja pēkšņi viņa ar Eduardu atkal būtu tuva? Vai Armands prastu piedot tikpat ātri kā viņa? Lai arī Renāte neticēja, ka šis brīnums jelkad notiks, tomēr šī situācija neizgāja no prāta, it kā kāds būtu pačukstējis, lai viņa ir gatava šo izaicinājumu negaidīti pieņemt.
21
Lai arī ārēji pēc saskriešanās ar Armandu Eduards bija mierīgs, tomēr kaut kas viņā nespēja nomierināties. Pirmkārt, jau ierunājās viņa aizskartais lepnums. Otrkārt, viņš nesaprata vai tiešām izdarījis ko tādu, dēļ kā ar viņu nevēlas sarunāties pat veci labi paziņas. Domās viņš Armandu saukāja par bērndārznieku, naivu romantisku muļļu, tomēr tas nesniedza nekādu atvieglojumu. Eduards nevēlējās naidoties, jo bija labvēlīgi noskaņots gandrīz pret ikvienu, vienīgi viņa augstprātīgā maska reizēm neļāva to pamanīt.
Apstājies pretim ielu muzikantam Līvu laukumā, viņš uz ilgi brīdi iegrima pārdomās. Jāatzīst, ka situācija bija nepatīkama. Viņš nejutās vainīgs, taču arī atvainoties vai taisnoties nevēlējās. Kā liktenim spītējot, viņš pēkšņi atmeta ar roku un metās pretī uzdzīves virpulim, kas jau sāka mutuļot Vecrīgas ielās.
Turpat alus dārzā viņš ievēroja vientuļi sēžam simpātisku inteliģenta izskata meiteni. Rūdītais siržu lauzējs nebija divkārt jāskubina. Jau pēc brīža viņš, pat neprasot atļauju, sēdēja viņai pretim pie galdiņa.
- Ko varu piedāvāt? Alu, kā īstiem latviešiem pieklājas? Martini, viskiju vai varbūt kādu kokteili?
- Ja man nav tiesību atteikties, tad vienkārši apelsīnu sulu. Kā godīgām meitenēm pieklājas. - Viņa diezgan dzēlīgi atcirta, droši skatīdamās Eduardam acīs.
Meitenei viņš pasūtīja sulu, bet sev kausu alus. Kamēr oficiante aizgāja pēc pasūtījuma, bija laiks novērtēt situāciju. Eduardam patika, ka meitene nav apmulsusi, patika, ka viņa nepieder pelnrušķītes tipam, kas naivi priecājas par katru piedāvājumu un muļķīgi ķiķina par jebkuru viņa asprātību. Šis bija cietāks rieksts, ko būtu vērts pārkost.
- Kā tad sauc vientuļo princesi? - tēloti pieglaimīgā tonī viņš pajautāja pretim sēdošajai meitenei, kas jau bija paspējusi satraukt viņa prātu.
- Princesi sauc Ilze, tā vismaz mani uzrunā paziņas. Bet, ja drīkstu vaicāt, kā sauc nesavtīgo glābēju? Drīz ieradīsies mans puisis un nebūs glīti, ja es nezināšu kā viņam stādīt priekšā savu laika kavētāju.
Pēc šīs atbildes Eduards jutās kā ar aukstu ūdeni apliets. Muļķīgāku situāciju bija grūti iedomāties. Viņa atklāti liek saprast, ka tuvākos sakaros ar Rīgas donžuānu ielaisties nevēlas, turklāt kuru katru brīdi vēl ieradīsies viņas puisis. Arī prom skriet jau bija par vēlu, tas izskatītos vēl neveiklāk. No visiem iespējamajiem ļaunumiem kā mazāko viņš tomēr izvēlējās bēgšanu no kaujas lauka. Pamājis kādam neesošam paziņam pūlī, viņš atvainojās Ilzei, ka uz mirkli nozudīs un pazuda cilvēku biežņā.
Ar katru minūti šis vakars arvien vairāk sāka atgādināt ļaunu murgu. Visi pēkšņi kā sazvērējušies pret skaistuli, kurš pieradis baudīt visu apkārtējo labvēlību. Ieraudzījis pūlī dažas čigānietes, Eduards nevilšus pat iedomājās, ka kāda no viņa pavestajām un pamestajām skaistulēm viņam uzsūtījusi lāstu. Viņš neticēja šādiem māņiem, taču patreiz bija tik satriekts, ka bija gatavs izskatīt pat visneticamākos izskaidrojumus šī vakara neveiksmēm. Neveiksmes bija niecīgas. Milzīgs bija Eduarda pārdzīvojums, jo pie neveiksmēm, arī niecīgām, viņš nebija pieradis. Turklāt pie veselām divām pēc kārtas, burtiski dažu minūšu laikā.
Lai negadītos vēl kāds nepatīkams pārsteigums, Eduards iekāpa taksī un atgriezās mājās. Līdz pat iemigšanai viņu kremta rūgtā atziņa, ka ir silts piektdienas vakars, cilvēki izklaidējas, bet viņš pats sev neskaidru iemeslu dēļ guļ viens mājās.
22
Vasara jau sliecās uz otro pusi, un, laikam ejot, mainījās ne tikai daba. Renāte bija atbrīvojusies no nastas, kuru pati sev uzkrāva un atkal jutās tikpat gaisīga un dzīvespriecīga kā parasti. Pamazām tuvojās beigām arī viņas ieilgušās brīvdienas. Starp daudzajiem darba piedāvājumiem beidzot bija gadījies īstais. Kāda liela firma nupat bija atklājusi jaunu filiāli un turpināja pieņemt dažādu specialitāšu darbiniekus.
Pēdējo brīvo dienu Renāte pavadīja, sauļojoties kopā ar draudzenēm. Armands bija kaut kur devies ar Agnesi. Savu meiteni viņš līdz šim tā arī nebija sadūšojies iepazīstināt ar māsu, lai gan abām daudz stāstīja vienai par otru.
Pludmalē draudzenes visu dienu trieca asprātīgus jokus par to, ka jaunajā vietā noteikti būs arī jauni izskatīgi puiši. Taču pret šīm asprātībām Renāte todien palika vēsa. Viņa negribēja atkal mesties nepārdomātos sakaros un vēlāk nožēlas rūgtumā sadarīt vēl kādas muļķības. Arī, kad viņu bariņam piesēdās trīs puiši, kas sauļojās turpat netālu, Renāte gandrīz nepaskatījās uz viņu pusi un slēpa acis aiz savām rozā saulesbrillēm. Tās bija kļuvušas jau gandrīz par talismanu.
Puiši neveiksmīgi pūlējās piesaistīt viņas uzmanību gan ar dzēlieniem viņas lepnībai, gan aicinājumiem iet peldēties vai paspēlēt volejbolu. Vislabāk Renāte jutās, kad viņas draudzenes ar puišiem uz ilgu laiku nozuda jūrā, un viņa viena varēja sapņaini un netraucēti vērties tālajā horizonta līnijā, kuru viņa salīdzināja ar savu turpmāko, vēl nezināmo dzīves daļu.
Kā jau to varēja gaidīt, puiši piedāvāja meitenēm arī atlikušo vakaru pavadīt kopā kādā klubā. Draudzenes piekrita, kas viņām. Renāte, pieklājīgi atvadījusies no visiem un novēlējusi patīkamu izklaidi, devās mājup viena. Vilcienā, kur vairums gados jauno pasažieru bija sasēdušies pa pārīšiem, viņai uznāca neliels rūgtums, ka viņa brauc viena. Tomēr labāk tā, nekā pārsteidzīgi soļi, kam seko nevajadzīga vilšanās. Gūtā pieredze bija smaga, Renāte, lai arī atguva dzīvesprieku, tomēr nekad vairs nebūs tik vieglprātīga kā pirms tam. Tajā pat laikā šī pieredze bija daudz ko iemācījusi un padarījusi spēcīgāku, uzmanīgāku, pieaugušāku. Arī puiša problēma noteikti taču atrisināsies pati no sevis. Vienīgi šoreiz tam jābūt puisim, par kuru Renāte varēs justies pārliecināta, ka vajadzīga viņam ilgāk nekā vienas nakts priekiem.
Armands jau gaidīja mājās un priekā mirdzošām acīm metās stāstīt par vēl vienu brīnišķīgu dienu, kas pavadīta kopā ar jauko Agnesi. Māsa necentās stāstījumu pārtraukt arī tajos brīžos, kad Armands kļuva bezgala sentimentāls. Viņa ļāva brālim izbaudīt visu plašo sajūtu gammu, ko sniedz mīlestība. Lai būtu naivi, lai būtu izpušķoti, jo mīlestībai taču likumi nepastāv, tā plašiem soļiem dodas pāri visam un daudzus akmeņus zem sevis pārvērš tīrā zeltā. Tā bija lielākā bagātība, ko Renāte varētu novēlēt ikvienam, cerot, ka kāds viņai vēl tieši to pašu.
Nākamajā rītā viņa pamodās, pirms vēl bija nozvanījis modinātājs. Jaunā darbavieta vilināja kā viss nezināmais. Izejamās drēbes Renāte bija sagatavojusi iepriekšējā vakarā, tādēļ no rīta varēja gatavoties bez steigas. Tā kā laika pietika, uz darbu viņa devās kājām.
Priekšā bija jau četri jaunie Renātes kolēģi. Daiga, kas bija Renātes tagadējā priekšniece, iepazīstināja viņu ar pārējiem.
- Pagaidām vari mierīgi pasēdēt, iejusties.
No kafijas Renāte neatteicās. Šeit viņa jutās kaut kā mājīgi un jau pirmajās minūtēs zināja, ka viegli iejutīsies šajā vietā. Drīz no jauna atskanēja Daigas balss.
- Renāte, arī otrs iesvētāmais ir klāt. Nāc, iepazīsties.
Renāte nolika izdzerto krūzīti pie izlietnes un pagriezās pret durvīm.
23
Pēc neveiksmīgā vakara daudzas pārdomas turpināja rosīties Eduarda galvā, lai arī viņš bija domājis, ka miegā viss piemirsīsies. Tomēr nepiemirsās. Piedzīvotās situācijas nebija nekādas pasaules mēroga traģēdijas, taču pietiekami traģiskas Eduardam, kas nebija pieradis pie atteikumiem vai vēsas izturēšanās. Sākotnēji bija dusmas, un domās Eduards savus pāridarītājus izlamāja tādos vārdos, kādus skaļi nekad neteiktu. Dusmas pārgāja, un domas ieguva citu nokrāsu. Eduards, pats sev negribot, mocījās ar jautājumu, vai visā nav vainojams viņš pats.
Nē, viņš nevarēja iedomāties, kur būtu kļūdījies. To liedza iedomāties izlutusī pašapziņa, kamēr vērīgais prāts nežēlīgi mala šo jautājumu Eduarda apziņā. Nemierīgās pārdomas nebeidzās arī pēc nedēļas. Tās indēja katru pavadīto dienu, laupīja vēlēšanos viegli baudīt pierasto dzīvi. Jo vairāk Eduards mēģināja pašpārmetumus padzīt no sevis, jo niknāk tie dzēla. Galu galā Eduards uz ielas pat pārstāja atskatīties uz izskatīgām garāmgājējām, bet, ja kāda viņam labvēlīgi ieskatījās acīs, viņš nespēja atbildēt ar savu trenēto pavedēja skatienu un vienkārši novērsās uz citu pusi.
Nekur nerazdams mieru, Eduards nolēma, ka lieliska iespēja būtu aizmirsties darbā, un aizņemtība palīdzētu aizmirst rūgtumu. Tā kā atgriezties Londonā viņam bija par agru, viņš nolēma darbu atrast tepat. Vispār vēlēšanās atgriezties svešumā bija izzudusi, un Eduards juta, ka būtu pat priecīgs, ja rastos kāds iemesls, kas viņu noturēt šeit pat dzimtajā pilsētā.
Meklējot jauno darbu, Eduards pamanīja, ka viņam simpātiski kļūst pat daudzi cilvēki, ar kuriem viņš paspēj pārmīt tikai dažus vārdus. Agrāk viņš pret apkārtējiem izturējās augstprātīgi un simpātijas spēja just vienīgi pret garu kāju un skaistu krūšu īpašniecēm. Un arī tās simpātijas nekad nebija tik sirsnīgas un noturīgas.
Bieži viņš iedomājās arī par Renāti. Tās vairs nebija ar aukstu aprēķinu un dzīvniecisku iekāri saistītās domas. Uzmācās patiesa nožēla, ka sabojātas attiecības ar tik brīnišķīgu meiteni. Eduards bija vairāk nekā pārliecināts, ka, satiekot uz ielas, Renāte pat nepaskatītos uz viņa pusi. Viņa bija lepna, viņa bija to vērta, lai varētu atļauties tāda būt. Un tāda viņa Eduardam patika. Nepatīkami bija samierināties ar domu, ka ikvienā sievietē, kas vēl gadīsies viņa dzīvē, būs jāpūlas saskatīt Renāte.
Sevišķi skumji Eduardam kļuva kad, kādu dienu iepērkoties, viņš ievēroja pie saulesbriļļu stenda kādu paari. Puisis palīdzēja meitenei izvēlēties, līdz beidzot abi vienojās par modernu modeli ar rozā stikliem. Eduards atcerējās, ka bija tādas pašas uzdāvinājis Renātei. Un atcerējās arī to dienu, kad atrada tās sasistas uz sava sliekšņa.
Taču, ja rastos kaut mazākā iespēja notikušo labot, Eduards šobrīd tam bija gatavs. Viņš zināja, ka tas prasītu atteikties no iepriekšējā ierastā dzīvesveida un sev par brīnumu, bija gatavs pat uz šādu atteikšanos. Ja kāds viņam to būtu pareģojis mēnesi agrāk, viņš uz runātāju uzskatītu par jukušu. Tagad par jukušu viņš varēja uzskatīt vienīgi pats sevi.
24
Sagaidījis Agnesi norunātajā vietā, Armands viņu noskūpstīja uz paņēma aiz rokas.
- Apmetīsim vēl kādu līkumu. Renāte lūdza, lai esam ne ātrāk par sešiem. Viņa par godu tev cep torti un solīja vēl kādu pārsteigumu, par kuru neko nestāstīja pat man.
- Tev ir apbrīnojama māsa, Armi. Bet tu pats esi vēl labāks! - Un Agnese pastiepa lūpas vēl pēc viena skūpsta, kuru Armands nekavējās sniegt.
Pusstundu viņi klīda pa vecajiem kapiem netālu no Armanda mājām.
Arī Agnese ļoti gaidīja šo dienu, kad beidzot viesosies sava puiša mājās. Darbā abi pūlējās viens pret otru izturēties it kā neitrāli, lai kolēģu vidū nesāktos liekas baumas. Agnese pret to izturējās mierīgāk, taču Armands, rūpējoties par viņas reputāciju, satraucās tik ļoti, ka ik reizi kaut ko sajauca, kad viņam vajadzēja pārrunāt ar Agnesi kādas darba darīšanas. Tieši šis viņa apjukums nodeva un kolēģi viszinīgi smīnēja. Neviens arī nejutās pārsteigts, ka abi simpātiskie jaunieši, ieskatījušies viens otrā.
Pienāca seši, un Armands vadīja Agnesi uz savu māju pusi, pa ceļam stāstot dažādus gadījumus, kas viņam saistījās ar dzimtā rajona ielām. Kad viņi gāja garām mājai, kurā bērnību bija pavadījis Eduards, Armands jau pēc inerces gribēja teikt, ka te dzīvojis viņa draugs, taču laikus aprāvās, atcerējies, Agneses klātbūtnē notikušo aso vārdu pārmaiņu.
- Klāt esam! - Armands noteica un piespieda zvana pogu, jo atslēgu bija atstājis mājās.
Durvis, viltīgi smīnēdama atvēra Renāte un pretī tūliņ uzvēdīja spēcīgs kafijas aromāts, kas mijās ar svaigi ceptas tortes smaržu. Armands apjuka un, juceklīgi bērdams vārdus, iepazīstināja abas meitenes.
Armands pieklājīgi palaida Agnesi pa priekšu istabā un bija mazliet pārsteigts, ka iegājusi viņa kādu sveicina. Un tūdaļ viņa pārsteigums pārvērtās mēmā izbrīnā. Istabā pie klātā galda sēdēja neviens cits kā Eduards. Ieraudzījis Armandu, viņš neveikli knibināja kūkas gabaliņu. Par laimi iejaucās Renāte.
- Zēni, nu ko jūs kā sveši. Man taču nebūs jūs jāstāda priekšā vienu otram.
- Sveiks, - vēl neko nesaprazdams, Armands paspieda Eduarda draudzīgi pastiepto roku.
- Beidziet mīņāties un pie galda. Kafija tūliņ atdzisīs. - Renāte veikli kliedēja saspringto atmosfēru.
Viņa nelika brālim ilgi mocīties neziņā. Viss bija noticis vienkāršāk par vienkāršu. Izrādījās, ka Renāte un Eduards bija vienlaikus iestājušies vienā darbavietā. Līdz šim Renāte Armandam par to nebija bildusi ne vārda. Daļēji tādēļ, lai brāli lieki un pirms laika nesatrauktu, daļēji tādēļ, ka gribēja šo tikšanos padarīt par jauku pārsteigumu.
Vakara gaitā Armands pārliecinājās, ka Eduards tiešām ir mainījies. Pat skatieni, kurus viņš, sarunājoties pievērsa Agnesei, vairs nebija tie ugunīgie, žilbinošie acu zibšņi, kādus Eduards agrāk mēdza raidīt sarunu biedrenēm. Un galvenais, Armands juta, ka māsa Eduarda klātbūtnē ir laimīga, un laimīgs izskatījās arī Eduards. Viņi ne ar vārdu nepieminēja bijušo, jo bija sākusies jauna dzīve, kurā nebija vietas sliktām atmiņām. Pēc tortes ēšanas Renāte ienesa šampanieti, un sākās viņu pirmie svētki jau četratā.