Rubrika: Par grāmatām - Citu idejas | komentāri (1)
Kristaps Pētersons: Muzikālā botānika XVII - kubs, Alise un lode
8. februārī, plkst. 12:50
Dažreiz es nesaprotu, kāpēc šos rakstus nodēvēju par kaut ko saistītu ar botāniku. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka man patīk laistīt puķes.
Komponisti bieži tiek uzskatīti par asociālām būtnēm. Un ne bez pamata, jo ne viens vien ir sevi pozicionējis kā „gaismas nesēju” un „cīnītāju pret pagrimstošo laikmetu”, respektīvi, viens pret visiem, visi pret vienu. Šī raksta komponiste nu reiz ir tik sociāla, cik vien iespējams. Un tas nebūt nenozīmē, ka viņai būtu piezemēti ideāli. Rodas aizdomas, ka viņai patīk vide, kurā viņa uzturas. Varbūt tā nemaz nav, bet tas nav svarīgi, jo no tāluma izskatās pavisam citādi. Mūsu šķietamā izpratne par citiem cilvēkiem jau vispār nav nekas vairāk kā tikai nepilnību kopsavilkums. Tā nu mēs ražojam savas atvilknes ar puspatiesu saturu. Un kopumā jūtamies diezgan labi. To vajag ņemt vērā. Nav vērts pārāk iespringt nezināmā izzināšanā, jo pie patiesības tāpat netiksim – kāda vaina fasādei [1]?
Mums ir tieksme piešķirt īpašu nozīmi pirmajiem iespaidiem. Lai labotu tos, ir vajadzīga ievērojama laika distance. It kā jau nekas pārsvarīgs, bet no šīs cilvēciskās ligas izceļas arī kari. Pirmais iespaids par šīs komponistes mūziku parasti ir maldinošs. Liekas tā kā drusku par garu, arī stilistiski neviendabīgi. Bet paiet laiks, un pie tā pierod, un tad vairs tā neliekas – viss nostājas savās vietās. Tas, kas bija stilistiski neviendabīgs, tagad ir atraktīvs, savukārt, tas, kas šķita par garu, pēkšņi ir sarāvies. Nemaz ne tik reti mēdz gadīties šādas un līdzīgas neiespējamības. Piemēram, kubu apvienot ar lodi ir diezgan neiespējami, mūzikā, pateicoties laika distancei, var izrādīties, ka tie abi ir draudzīgi apvienojušies. Laikam jau iespējams arī pretējs process [2], kad tas, kas kādreiz šķita lieliski, ir izrādījies vien skaistā tetrapakā pildīts tukšums.
Cik viegla un patīkami kutinoša ir citu cilvēku kļūdu nosodīšana! Šo sievieti raksturo ievērojama apņēmība, ar kādu viņa tiecas sasniegt efektu mūzikā. Apņēmība viņu šad tad aizved maldu ceļos. Ar pliku gribasspēku dievus ne vienmēr izdodas pielabināt, un kad viņi saskaišas, tad mauc ar savām lirām pa galvu tā, ka var palikt pavisam bez dzirdes (vienam komponistam tā gadījās).
Taču komponiste atkal izkļūst ārā un izrādās, ka maldu ceļš patiesībā ir bijis vienīgais pareizais. Tāda kā Alise Brīnumzemē – apburoši, neparasti, nesaprotami.
[1] Spēja aptvert un analizēt kopumā ir iedalīta par maz. Laikam Stīvenam Hokingam bija tas brīnišķīgais salīdzinājums, kuru viņš piemēroja, lai izskaidrotu, ka Visums (pretēji iepriekš pieņemtajam) ir galīgs – skudrai, kura rāpo pa balona virsmu, visos virzienos ejamais ceļš ir bezgalīgs, tomēr cilvēks pamatoti var uzsist sev uz pleca, jo viņam jau nu gan ir skaidrs, ka balons ir pilnīgi galīgs.
[2] Bija reiz (un laikam ir arī tagad) tāda filma „Meitene ar pērļu auskaru”, noskatoties to pirmoreiz, man tā likas vienkārši neizturami stulba un pārspīlēta. Pēc gada šo filmu sanāca noskatīties otrreiz, un neticamā kārtā pa šo laiku tā bija ievērojami uzlabojusies.