Rubrika: Par grāmatām - Citu idejas | komentāri (0)
Kristaps Pētersons: Muzikālā botānika XV - garlaicīgi, kā Fellīni
2. februārī, plkst. 18:02
Koptās mūzikas radītāju aprindās reiz klīda kāda leģenda. Nekaunīgā vīzē es gribētu izmantot gadījumu un to šeit pastāstīt: Iesākumā vienam autoram bija ideja par lielas formas skaņdarbu pūšaminstrumentam un orķestrim. Aptuveni pusgadu ilgu pārdomu rezultātā komponists nonāca pie pārliecības, ka topošajam skaņdarbam vispiemērotākais formāts tomēr ir pūšaminstruments + kameransamblis. Bet neviena cilvēka prāts nav pilnīgs un reizēm kļūdās, pēc vēl aptuveni pusgadu ilgām pārdomām autors izlēma, ka intensīvi topošā skaņdarba piemērotākais sastāvs būs duets – pūšaminstruments un klavieres. Rezultātā radusies iedvesma viņu spārnoja vēl pusgadu ilgam radošajam darbam, kas bija iekšēju pārdomu un teju neatrisināmu dilemmu pilns. Darba procesa rezultātā viņš nonāca pie svētīgas atdziņas, ka mākslu iegrožot nedrīkst. Un viņš atrada sevī drosmi vēlreiz pārskatīt skaņdarba izpildītāju sastāvu. Viņam bija tapis skaidrs, ka vienīgais īsteni piemērotais šī skaņdarba izklāsts būs pūšaminstrumenta solo miniatūras formā. No tā brīža nepagāja ne gads, kad darbs bija uzrakstīts.
Varbūt tas bija, varbūt arī nebija no sērijas „Arī tu, Brut!”. Bet uztraukumam katrā ziņā nav pamata – tā bija liriska atkāpe.
Pievēršoties šī raksta komponistam, vispirms jānosauc viņa uztraukšanās par idejas laikmetīgumu. Tādēļ primāra lieta, runājot par viņa mūziku, ir tās radīšanas tehnoloģija. Ir vērts papētīt veidu, kā viņš ko ir uzrakstījis – viņa izmantotās tehnikas ir salīdzinoši jaunas un diegan meistarīgi izmantotas. Šo tehniku izmantojums viņu ir uzvedis uz pavisam interesanta ceļa. Man liekas, viņš veido materiālu, kura pamats ir atteikšanās no personīgās attieksmes. Bet tas nenozīmē, ka tajā valda bezpersoniskums – viņa izmantotais tēmu loks izlēdz no sevis cilvēku (ja pieņemam, ka autora dots skaņdarba nosaukums ir +- uzticama ceļa karte audiālai percepcijai). Šī mūzika ir totāls pretmets ilgu laiku valdošajai neoromantizācijas zupai, kurā peldējās mūsu koptās mūzikas pirmrindnieki. Varbūt tā ir drusku pataloģiska, bet tāda ir arī tautā iemīļotā Raimonda Paula un, manuprāt, Alvja Hermaņa māksla, un tāds ir arī mūsu laiks. Neviens tur neko nevar padarīt, zeme, uz kuras mēs dzīvojam, ir jāgrauž, jo neko citu labāku mums nedos.
Piedodiet par atļaušanos būt godīgam, bet dažreiz man viņa mūziku klausoties paliek grēcīgi garlaicīgi. Es saprotu, ka tajā ir nozīmīgas kvalitātes, bet neko sev nevaru padarīt. Tas notiek, pilnībā apzinoties, ka garlaicības sajūtu katrs sevī ielaiž pats. Bet tiešām nevaru neko padarīt. Tieši tādēļ (un ne tikai tādēļ) šī autora mūzika ir festivāla programmā, jo tā ir laba, neskatoties uz biedējošo faktu, ka dažam, (man), iespējams, ir garlaicīgi. (Mani, piemēram, garlaiko arī Fellīni filmas, par ko man, protams, ir šausmīgs kauns.) Nezināmu iemeslu dēļ daži nāk uz koncertu ar lozungu „izklaidējiet mani”. Un, dabiski, viļas, jo, kā procesa gaitā izrādās, no viņiem paģēr, lai viņi koncertā piepūlētos un lietotu dzirdes mehānismu.