Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (25)
Anna Foma: neviena stunda
29. oktobrī, plkst. 7:10
Foto no personīgā arhīva.
Esmu dzimusi 1988. gadā Cēsīs. Studēju dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā un šobrīd mitinos Krakovā.
* * *
kad tu atkal izvēlēsies lūpām kā burvim
pārvērst visu neuzveicamā vētrā
kad tu atkal jutīsi gandrīz neesošo sapņa
realitātes nervu kad tu norīsi savu putnu
liekot balsij skanēt kā spārniem kad rokas
zinās noliegt bet sirds norīs savu putnu
apasiņos koki kur patverties badīgajiem
kraukļiem kamēr tu vēro nesteidzīgo ne
novēršamo ausmu durvīs nostājas sveša
ēna kad tu atkal izvēlies lūpām kā burvim
pārvērst visu neuzveicamā vētrā (tava roka
vēlas svešu roku) neesošs sapnis liek balsij
skanēt kā melniem pakļāvības spārniem
* * *
galvenā iela šķiet nekad bijusi Bābele
es tevi nevaru aizmirst un nevaru atcerēties
vai tikai pēc kara mums sāks sāpēt
ložu neskartās rokas vai tikai pēc tavām
acīm mācīšos valodu kurā runājis
nav neviens
* * *
tu smaga vientuļa vecāmāte pilsēta
vai tiešām Kunga vairs nav
nav vairs kas savalda kalpus
kalpus kas savaldīs pasauks sasildīties
sasildīties zem kopīgas uguntiņas
uguntiņas kas jums kopīgs ar salu
ar salu iesākas ceļš uz tevi
tu smaga vientuļa vecāmāte pilsēta
* * *
plecos tāds smagums gribas kā putnam izsliet kaklu
palūrēt svešā dārziņā
noticēt tavai neesamībai
tikko pie samaņas nākušām debesīm
* * *
te atkal nevarēs rakstīt
būs jāpāršķir Lappuse
jāizliekas
es Te vakar biju
pie ādas melni ādas cimdi
piloša pilsēta kailkoki
nebūtu to torņu
saules akmeņu arhitektūras
noticētu ka lidoju
* * *
apsēsties parkā un vienkārši vērot
vērot kokus gaismēnas nemitīgi pēc vienatnes lūdzošās laternas
briesmīgos krauķu mēslus sajust ka rudens pazīst savu roku
kurā turēt zizli vērot cilvēkus un suņus uz četrām kājām
kā viņi jūtas cilvēku verdzības valgā strostēti vērot debesis un putnu nemieru tajās
vērot Barbakanu kurš nekad nemainās
uzsmaidīt pedofilam pils velvē
saprast kailumu nepieciešamību pēc elpas
pasaule tik plaša kad tik grūti noslēpties pat zem niecīgas lapas
sajust ka zem kājām sveša zeme debesis citādas tomēr pazīstamas
un kad iestāsies ledus tu zini ka tajā dienā tiltiem nebūs margu
un tu tik nepacietīgi gaidi melus lai kārtējo reizi pārliecinātos ka mīlēt strēlnieku ir mīlēt bultu
kura nekad neremdēs brūci
tu tik nepacietīgi gaidi kad soļi pārstās nevarēt
atgriezties bērnības netveramajos smieklos
* * *
šodienas kļūst rītdienas vakardienas nekļūst nemaz
gribas lai filma turpinās
ieklīst sētā kur dzērājiem vien zināma paradīzes kārtība
var analizēt kadrus nevis kilometrus
vienkārši – acis vaļā acis ciet
nevajadzēt dzīvot svešu putnu ligzdās
tikai sagaidīt nelaiku
likteņa vārds
es vairs nemāku domāt par sevi
* * *
kad atmiņas kāps tev pāri tu būsi tilts un tu celsi rokas un tu lūgsi glābties tagadnes aukstajos ūdeņos un tu būsi ledus kam vēl par agru salt
* * *
piedzīvo mani gadiem lai manās un tavās
melnās saules naktīs mums nepietrūkst
katram savas gaismas vientulības ganāmpulki
gans cērt mīkstu bērza rīksti tava balss
manai atbalsij sāpot notrīc kaut kur pie delma
sīka mīlestības drupa pretojas aizmirstības vējam
izzust negrib asins vēl jauna un karsta pienāk
ganiņš iepūš stabulē nekas tik ļoti vairs nesāp
kā tavas izbrīnā ieplestās acis garāmskrejošā ziemeļvējā
* * *
rīts pavisam mierīgs aiz loga baznīcas torņa pulkstenis noskauž laiku
neesmu redzējusi putnus steidzamies
tik vien kā kraukļu spārnu vēzienus tukšumā
svešajā pilsētā mūri tev uzsauc naktis
kuras pavadīt mīlot pelēku neko neizsakošu
klusumu sapņos krāsas tik vien kā asins
trauks kurā Kungs kādreiz mūs visus
upurēs tikai sev zināmam līgumam ar laiku
rīts pavisam mierīgs aiz loga baznīcas torņa zvans
nozvana nevienu stundu