Rubrika: Bibliotēka - Bibliotēka | komentāri (3)
Slavomirs Mrožeks: Zemāk
23. decembrī, plkst. 16:12
Vai ievēroji, ― jautāja Artūrs, ― ka ceļš kļūst zemāks?
Tik tiešām, jau kādu stundu virzījāmies tikai lejup. Māju jumti, kam palaikam paslīdējām garām, kļuva aizvien plakanāki. Arvien vairāk bija terašu.
― Kāpēc tu mani tā pēti? ― vaicāju Artūram.
― Tava piere, ― viņš teica. ― Tava nabaga piere.
Ieskatījos spogulīti. Piere bija ievērojami pazeminājusies. Matu līnija jau gūlās teju virs uzacīm.
― Viss kārtībā, ― atmurkšķēju, apzinādamies, ka pār situāciju valdu tikai šķietami. ― Skaties labāk uz savām kājām. Liekas, tev nekad nav bijis tik zems pacēlums. Tagad jau izskaties kā visu plakano pēdu ciltstēvs.
Artūrs iekliedzās. Pārliecinājās, ka viņa pēdas tagad ir plakanas kā pleznas un ka šī parādība tagad kļūst aizvien izteiktāka.
Tagad jau pavisam izteikti virzījāmies pa slīpni.
― Nevar tomēr sacīt, ― es
Iesakām izlasīt
Te mums garām pagāja kāds cilvēks ar saplacinātu galvaskausu.
Artūrs klusēja. Bija skaidri redzams, ka mēģina pie sevis kaut ko sagremot. Piepeši viņš atdzīvojās.
― Zini to stāstu par atraitni un skursteņslauķi? Tātad, kāda atraitne…
― Izbeidz, ― es atrūcu, ― tūlīt pat izbeidz. Labi zinu, ko tu grasies stāstīt: plakans joks!
Artūrs uzmeta lūpu. Horizonts malās taisnā līnijā svērās uz vienu pusi, sākās jau gandrīz manas zīlītes viducī, bet tad patecēja otrai pa apakšu, zemāk, nācās pieliekt galvu. Tas izsauca vāju, bet pastāvīgu nospiestības sajūtu. Likās, ka mēs kaut kam pietuvojamies.
― Artūr! ― es iesaucos. ― Kas ar mums galu galā notiek?!
Pacēla uz mani acis, kaut kā tā zemu ar asu kustību ieslīpajā plaknē.
― Un galu galā ― kāpēc ne?! ― viņš jūsmīgi iesaucās. Viņam drebēja ausis. ― Kādēļ lai beidzot nebūtu gana tās nolādētās trīsdimensionalitātes? Padomā un sapratīsi, ka lēzenums un tikai lēzenums spēj ietvert visu skaisto.
Tobrīd es ar sāpēm secināju, ka viņa jau vairs nav. Es pats vēl biju gana stiprs, lai kādu brīdi turētos.
― Cilvēk! Padomā, ja pazudīs trīsdimensionalitāte, bet varbūt vispār jebkādas dimensijas, tad tā būs pagalam, un nebūs vis atrodama, kā tu varētu vēlēties, tur, kur bijusi, ― un kā tad vispār varēsi sacīt, ka bijusi, ja nebūs. Beidz muldēt te par kaut kādu lēzenumu un visu skaisto.
― Nu, redzi! ― uzvaroši ietiepās Artūrs. ― Pats saki: ja nebūs, tad nebūs. Lēzenums ietvers visu, un bez tā nebūs nekā un nenieka!
― Bet es zinu, es jūtu, ka būs gan, ka nebūs tikai tas! Man tas ir galvā, ka augšup un lejup, ka pa labi un pa kreisi!
Artūrs iesmējās. Nebija iespējams ar viņu sarunāties. Pa ceļa ārējo malu gāja bariņš sieviešu. Uz pleciem tās nesa izrakstītus koka nēšus, it kā pleci būtu āķi spaiņu stiepšanai. Atcerējos slaidos karotājus ar pīķiem, kurus bijām sastapuši iepriekš. Cik skaisti stiepās augšup augstais pīķu mežs, kādi brīnišķi vertikāli akcenti. Nekad vairs netikām viņus redzējuši. Zemei paralēli, redzeslokam pieguloši nēši, visam pieguloši, noburti horizontāla ainava. Jutu, ka man noslīd zeķes.
―Ja man būtu plakans braunings, nošautu tevi bez domāšanas, ― es rūgti sacīju.
― Lēzenums, ― Artūrs saviļņoti sacīja. ― Mūžsenajā vertikāluma un horizontāles jeb ūdens virsmas cīņā esmu pēdējās pusē. Vertikālums! Kāds neglītums! Šņorē iesietās lodes līmeņrādis! Tādēļ es mīlu jūru! Jūra ir visbrīnišķīgākā tiekšanās pēc lēzenuma! Kalni! Cik riebīgi! Labākajā gadījumā plakankalne!
― Artūr! ― mēģināju viņu glābt, kaut gan jutu, ka galvas virspuse pielīp pie padebeša. ― Padomā jel! Pieņemsim kaut vai, ka tev ir taisnība. Ņemsim piemēru, kurš tev noteikti atbildīs: nelaiķis uz virsmas un nelaiķis kapa bedrē. Abos gadījumos saskaramies ar nevainojamu horizontālo novietojumu, tavs ideāls ir piepildīts. Labi. Bet, lai no pirmā nonāktu pie otrā, ir nepieciešams vertikālais vektors, kas iemiesots kaprača lāpstā un vertikāli ieduras mālā. Tātad vertikāle, Artūr, tomēr vertikāle!
Tagad joņojām caur aizvien zemāku mežu, tajā auga sēnes, bet tikai cepurītes, bez kātiņiem. Artūrs smējās kā traks.
― Vertikāle! ― viņš ņirdza. ― Nesaproti, ka nav divu līmeņu ― augstākā un zemākā, ir tikai viens brīnišķīgs, absolūts līmenis. Dvēsele, dvēsele, puisīt, ir horizontāla!
Mežs beidzās, un Artūrs aiz sajūsmas iekliedzās. Mums priekšā stiepās garš tilts, bet uz tā stāvēja rinda garu taksīšu ar īsām un turklāt vēl līkām kājelēm.
― Takšeļi! Nevis žirafes! ― viņš iesaucās un nokrita uz ceļiem. ― Uz priekšu! Četrāpus! Lienam!
Jutu, ka varens spēks liek man darīt tāpat. Ar pēdējo apziņas kripatiņu bez izbrīna secināju, ka man arī mugurkaulā ir horizonts. Ar pēdējo plašo skatienu uzlūkoju Artūru, kurš acu priekšā pārvērtās par līniju sarūkošā krustiņā, un tad mēs abi pārvērtāmies divās paralēlās līnijās un ietiecāmies bezgalībā, lai tur krustotos.
No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.