Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (16)
Andra Manfelde: betona izlase
21. septembrī, plkst. 15:09
Lasīt grāmatas fragmentu
.jpg)
Foto: Jānis Indāns.
ielādēt audio versiju [17.9 mb]
pagalms
1.
manā pagalmā
sniega cilvēks noēd ceriņu laimītes
mēness ielec melnajā akā un sadalās gabalos
skārdnieks jumtu griež loksnēs un žilbstošās zvīņās
putni uz palodzēm ubago un vēlāk pļāpā, ka viņa laimīga nav vēl joprojām
zirgs uz iesmiem cepinās un vīns čurkst uz grila oglēm
pa lats četrdesmit
pieturā palikušie mostas
viens no smirdīgajiem pieceļas un tieši ar pieri, ar visu smagumu atpakaļ asfaltā, pats būdams tik nesāpošs, gluži kā dūnas
un burka saplīst un skābētais gurķītis izripo un sula notek tērcītēs, un brīnieties – kas viņu sargā, asiņu nav un nav rētu
tik
izplēsts tur krūtīs
2.
no kura brīža tev nesāp?
tas atnāk pamazām?
vai arī nesāpēšana ietriecas spalgi kā zibens, kā zobens, asmens ar Dievu uz pusēm
kā, piemēram, tagad, nāk pavasaris, un noteikti vajag iegūt
redziet – viņa! nokārusi spīguļiem savas krūtis kā atvaļināts ģenerālis, iet, gurnus kā klaipus, kā zemniece rāceņu grozus, kā laiva pret krastiem, pret ūdeni, šūpodamās, tā viņa iet, svilpodama
iededziniet visas lampiņas, kas palikušas šinī pilsētā!
lai ir kā eglīte, lai sprakšķ, lai! gaismas nekad nav par daudz, it sevišķi tad, ja mūsu tukšums izgaro tumsu
vajag raudāt, noteikti, vajag raudāt
var jau viņai uz krūtīm
kaut vai par to, ka vēl vakar smejoši izgājām ielās, un skanēja bītli, un lente griezās kā vilciņš, kā mēness, kā šī pasaule vienlaidus - yesterday un yesterday
un tu pirmo reizi ēdi svešiniekam no rokām
un visu nakti varēji negulēt, no rīta pārpeldēt upi, nekas nesāpēja
bet tagad, kad mēģini darīt tāpat, par visām varēm “dzīvot!” “dzīvot!” tā aizgūtnēm, aizgūtnēm
tu od pēc pelniem
pēc kaut kā sadeguša
āda iegūst veca albuma un zāļu skapīša smaržu
“tie ir mani izmisuma gadi” “tie ir mani izmisuma gadi”
kāpēc tevi nemierina tās sievietes mīlestība, sievietes ar trauku mazgātājas, zivju pārdevējas rokām
viņa pati ir kā ķeizargrieziens un smilkst pēc saviem nesatiktajiem bērniem
vai tevi mierinās viņas mīlestība, vai tevi mierinās šī mīlestība, kuras durvis ir alus, kura citādi aizslēgta ciet
sēru lentīte pamazām savelk mūsu silueta līnijas
varbūt, lai ātrāk tiktu no šejienes projām
pagalms karo ar savām piķa robežām
kas mēs būsim, kad būsim ārā
***
šī skola ir izolators
šeit noslēpti tie, kas klibi, šķībi, uzblīduši, šļupstoši, tik tikko runājoši
tie, ar eņģeļu smaidiem un dēmonu smiekliem
kad viņi drūzmējas pie lifta, kurā, pateicoties ratiņiem, var iespraukties tikai pa divi
tad vienīgās normālās - skolotāja un es
esam apmulsušas un svešas šajā klaunādes izmisīgajā priekā
pārējie divdesmit ir cilvēki-jūraszvaigznes, savādi deformētiem locekļiem
liekas, viņu māšu placenta bija greizais spogulis
viņi jau tika ieņemti ar giljotīnām starp asinsvadiem
viņu sapņi ir apokalipse un bieži tajos ciemojas Jēzus
bet tad viens sniedz savu roku
vēsu un maigu kā sniegpulkstenīti
es tik tikko pieskaros un, liekas, rasa paliek uz pirkstiem
tad cita dūšīga sāk runāt ar mani, runāt ar mani...
bet vienīgais, ko dzirdu, ir zvārgulītis
„mēs esam jūsu pacietības, jūsu nozieguma un kauna mērs”
reizumis tie sastingst pie loga
kļūst līdzīgi pagalma papelēm, kas stīgojas ārā no asfalta tumšā blīvuma
tā viņi tur stāv - bērns, logs, pagalms, žogs
jo šinī skolā, „lai bērni mācītos”, durvis neaizslēdz kā to dara paralēlskolā
viņi jau tāpat neaizbēgs, nenoklibos, nenoripos, neaizlidos lejā pa kāpnēm
vakarā slimos savāks un aizvedīs pagulēt mājās
tā nu aiz stikla, aiz betona tu esi izolēts novērot
gaismas ņirbuļošanu uz pagalma putekļiem - liekas tur kūleņo tūkstošiem taureņu!
liekas tur miljoniem sīku smieklu!
liekas tur cerības sadējušas savas oliņas!
un liekas, tu arī izkūņosies reiz ārā
sēdēsi blakus tiem trīs džekiem uz soliņa
šūposies uz pašas atzveltnes skaļi triekdams
un iekampsi no plastmasas tumšā, ko palaiž pa riņķi un ierēksi riktīgi
kā tām tur aiz žoga viss kratās un šūpojas
kad svilpieniem skanot tās pietvīkušas skrien krosu
bet pagaidām klusums
***
vai baudā, vai nogurumā, vai padevīgā paklausībā, apbrīnā vienam par otru, vai noslēgti sevī, vai elsojot kā varoņi kino, vai aizmirstoties kā vienmēr, vai solot - “tu esi mans dievs”
un smejoties sejā, vai neklausoties tais čukstos, vien sevī, un uzmanībā pret to, kas čīkst tur aiz sienas, vai nolādot, kaunoties?
jā, negods austošā rītā, kad trolejbusā mēs svešos, naidīgos sviedrus, jā, ieelpojam un gurstam no gaidāmās dienas, no noliktā mūža, kas tomēr būs jāizcieš, kas varbūt būs jāvinnē
vai arī nejauši
kā pavēste pastkastītē ieņemti šī kvartāla bērni?
pret saudzību, raupjumu, viena nenoteiktību un otra spēku, pret ik rīta klusēšanu, pret spītīgo apņemšanos sākt atkal no jauna
pret klusu ciešanu, izciešanu un meliem, un šņabi, un kaunu, pret otra neizzināmo kā tuksnesis ādu, un lūgumu, ko sākumā raksti un vēlāk dedzini, jo ja nu smiesies
pret svelošām lūpām un pieri, pret matroža valgu rokām, atraisi, applūdini, atkal un vēlreiz, kā paisuma vilnis mēdz maigums līdzīgi debesu diskam sagrozīt galvu
cilvēks – skarabejs aukstām, melnīgām pēdām, bez maņas apvēlies ar bruņām uz leju kā apgāzta laiva, un visa pasaule pāri, visa bezgala tumsa, rec, līst, plūst vaniļas saldumā, naktī tu izelpo mannu, no rīta putotus baltuma kalnus, un kas par to
tu tik rūgta, mana saldā, dzeldošā, guli te kā visums Dieva derības plaukstā, bet tu vīgrieze mana, asmens uz virtuves galda
sirēnu balsis
apgāztām gliemežu ausīm uz plaukta
klausies! un kas par to
mēs lūdzāmies jūru vēl nesen, bet mēs vairs nebijām bērni
no klusēšanas? paviršas vai maigas tuvošanās? saskatīšanās, saskaršanās? mēs sākāmies vēl pirms roka bija uz gurniem, vēl pirms elpa uz pleca, vēl pirms bailēm, ka otrais, tas citādais sekos, un vēl nežēlīgākām bailēm, ka nenāks
e-hei!…
mēs vieni
kur palikuši tie palagi vēja rautie, starp pagalmiem žilbstošie?
kur palikuši tie augļu grozi un potītes no ūdens un māla?
kur mirtes kociņi? vien ievainotām līgavām klēpī?
aizkustinoši ir šie strīdi nabago ļaužu kāzās
vientiesīgas klaigas un kagors ar nokautu pūķi, neilonā ietītas ciskas, pirms aiztiec, nolej ar saldu, pirms pieskaries, paskaties, noskumušas šķiet šīs krūtis rozīņu galiem un sieviete “ilgu - viļņu” raķeti galvā, nav ne jausmas, ko domā, bet runā, ka viņas vīrs ir norijis dunci un tālāk mums labāk raudāt
betons
mēs visi zinām
šie nocietinājumi ne reizes nav kalpojuši savam mērķim – karam
ja vien tā arīdzan nevarētu nosaukt šo zaudējumam nolemto cīņu
šo betona saskarsmi ar ūdeni, vēju un smiltīm
ēnas smird pēc urīna un bailēm
šie dobuļi pazemē vedoši
jau tāpēc tika radīti
lai ātrāk varētu noslēpt ienaidnieka līķi
ja tu esi sieviete īsos svārkos
un neilona tīkliņš
vizuļo pār zildzeltiem laukumiem
tad tu ej smagnēji
tu elpo kā dzīvnieks
vienā ritmā ar jūru
nu jūs pamēģiniet smejot
un uz augstiem papēžiem
izstaigāt visu šo zemes malu
ko pamazām saplosa jūra!
ja tu esi vīrietis ādas jakā
un uz rokām tev viena balta
otra sarkana līnija
tad tajos brīžos kad ņem
tās iezīmē virzību
(tikmēr vēja ģenerators uz priežu galotnēm met ritmiskas ēnas)
ja tu esi spēcīgs vīrietis
un jūs abi atgriežaties tavā volvo
tad tu saki „nostājies saulē!”
viņa paklausa un stāv visā augumā
mazliet grimstoša smiltīs
nemanāmi zūdoša
reizē ar šo divu impēriju drupām
skatieties - sieviete, betons un šķērdējoša pavasara gaisma!
spozmē viņas ādas jakas baltums zibsnī gluži kā lidojošai kaijai
bet vīrietim uz īsu īsu mirkli
kamēr vien trijstūra trajektorija pagūst glāsmaini aizšķērsot priedes
viņam liekas, ka fotografējot tuvplānā tās seju
objektīvs saglabās nesenās pieskārienu pēdas
***
kad neviena nav
tu turi roku uz vēdera
un domā par to kā asna spēks mēdz pārplēst asfalta garozu
„es esmu visskaistākā pārdevēja šinī ielā, kvartālā, pilsētā
es esmu pati skaistākā pārdevēja, kāda jebkad ir strādājusi gaļas veikalā!”
tavas rokas ir spēcīgas un baltas
kā airi un pulksteņa svārsti
šķiet, tu tīra un vienkārša kā ūdens
un tavus tumšos nakts sapņus
nodod vien zilmelna ķirzaka
saritinājusies uz miega artērijas
līdz šim neviens nav redzējis kā tā pulsē
„viņi vienmēr ir aizmiguši
kā, piemēram, šis vīrietis
plaši ver veikala durvis
šķindēdams kā ģenerālis
inkrustētām acīm
visciešāk viņš ielūkojas vien sevī
kā paplānā maciņā ar sīknaudu
un pieprasa pašu treknāko no dabūjamā
manī viņš saskata vien svariem līdzvērtīgu mehānismu
vai arī redz salūzušu bankomātu, kuru pienākas uzmanīt
lūdzu, nenovērsiet viņa uzmanību, kamēr viņš izvēlas
vēro manu roku saskaroties ar vistu miklo un vēso ādu
ja viņš būtu redzējis! kādas es tās izņemu no kartona kastēm
sakļautiem spārniem, izstieptām kājām, tad es – krakš!
ar tādu kustību it kā uzsistu pa taustiņinstrumentiem, krakš!
un boileru stilbi saliecas mīlīgi un paklausīgi
tā atgādinot gaidošu sieviešu ciskas
ar izgrebtām iekšām”
kad neviena nav
es esmu pati skaistākā
es esmu delfīne, kuras purns ietriecas akvārija stiklā un šķindot atveras durvis
***
kad esmu izgājusi uz ielas
pavasara naktī pacēlusi roku
nometusi santīmus
saklaigājusies ar šoferi
tad vienīgā atlikusī vieta
ir blakus sievietēm
kuras ģērbušās sarkanā
vienai rokās ir bērns
otrai zelta riņķis un alus
trešā rokas vairs nelaiž vaļā
mēs visas lidojam pāri kanālam
pāri kuģu trīcošajiem mastiem
kam rūsas saēsti sāni
un enkuri mūžīgi krastā
tad tilts uzmet kūkumu
un skaņi ieraudas bērns
izšļakstās zelta aldaris
uz gumijas paklāja
gropītēs tumšās
tērcītēs skopās
„neraudi” tā teic pirmā un vēsi sarkanā
tai otrai silti sarkanai noslauka vaigus
„vai skropstu melnums mani jau pārvērtis maskā?
vai tiešām nekad es vairs nebūšu skaista!”
zem drēbēm silst jēla miesa
un atkal ieraudas bērns
„nevajag”
tā pirmā runā kā tuneļa vējš no vilciena tuvuma
spēcīgi balsi kā spaini pret akas grodiem
teic noteikti tā kā rāceņi piekabē būkšķina
„tepat arī pieturiet”
un dīvaini virmuļo gaisma
varbūt no prožektoriem
vai varbūt no mēness
vai no tiem augšāmcelšanās gārdzieniem kas katrā stādā un augā kā plīsums
es pamanu
abām ir tumšas un sarkanas sejas
mēs trīs vienādas tumsā
kādas blondīnes stāsts
redziet – es guba no sievietes
siena zārds šķērsgriezumā
jā kukaiņi dievgosniņas un tvans
siena grābekļi sašķetinājuši smagumu
tas sagūlis manī uz nokaušanu
vēl no ziedēšanas laikiem
tak nāciet un ņemiet!
šīs tukšās kokosa krūtis
granātsirdi bez sēkliņām
šo auglenīcu norautiem spārniem
acis ar jautājumu kāšiem
izlobiet smilšu graudus no gliemežplakstiem
un zvīņas no debesmannas ādas
bet pumpurs ir nācis no iekšām
es atceros -
dūdojošos zvanus zem kastaņliesmām kas unisonā ar ledus ēnām un mēness gaismu apsolīju visu visu šeit un tagad
jā tad es lūdzos kaut nekad nebeigtos upes elsas pret akmeņu glumām mugurām un šur tur pa salūtu paukšķim un plīstošu pudeļu šķindai
šīs ir vienkāršo gaviles prasto ļautiņu līksme
kas ik pavasari ziedēšanas laiku nodīrā sarkanam maizes spēkam
tā tikai izturēt
tad pērkons modās un tumsa un uzticamība trūka
rīta spilgtums pogāja vaļā slēģus
un tava seja uzmirdzēja bezpalīdzīgā spoguļattēla baismē ar izmisuma jautājošajām zīmēm
cik neizturami man tiešām žēl
bet visas sievietes ir saldūdens
mūžam ceļā uz jūru
jā - tikai naktī dzirdams
apsolījuma skaudrā satikšanās ar cerības sīko dabu
dienā gaismas un dunoņas aprītas visas atzīšanās
katrs cilvēks izdala vispirms skaņu un tikai tad sviedrus
un vēl siltumu tām otrējām rokām
burvju vārdi ir tie kurus izteic uz ādas
tad viņa smaida jo viņa tic
„tu esi mana sieviete”
................................
un pumpurs pārplēsa iekšas
asinīs un pazemojumā
neglītā kailumā un kaunā
ikviens no mums sācies
Viens sīks ar putnēna dvēseli
ar pumpura bezkaunīgo maigumu
ar cerību neizmērojamu
nenoturamu plaukstā
nepaturamu
Viņš jau prom
pat ja es dzeguze
un plaukstas atgādina tukšas ligzdas kraupaino malu
vai tagad glāstīsi?
tiešām? nebaidoties un nenovēršoties
dusmās un riebumā
skaties! - es izdedzis lauks
es sadzeldējusi dzeltenos pelnos
ņem un izlobi šīs apelsīngūžas
bet zem miziņas baidos būs zeme
ņem un izrunā meitenes vārdu
kad veceni guldīs klēpī
mācītājs apgalvos ka debesis
nokāpušas
tepat
lejā
vai! miglas un sēru lauki
ne vairs dzirkstoši zeltaini saldais
kas ielīst sirdī un paliek
kas dzirdina svešas sākotnes
tik nepalīdz vienatnes bēdās
kad esmu klūpoša sieva
piekalta uz krustojuma nārām
čells pārmēru resnām stīgām
skumju gurdenu balsi
trīsi
viens
resna un melna
viņa stāvēja paslēpusies aiz ābeles stumbra
no rīta skatoties spogulī
redzēja divu eņģeļu kauju
tur riebums ar cerību cīkstējās
kā jau vienmēr
uzvar melnie
...
smejieties smejieties domājat viegli
būt jaunai un piecreiz lielākai par ābeles stumbru
un desmitreiz par kuģu mastiem
būt viscaur neglītai melnai
un cerēt ka varbūt
šīs vertikālās ogļmatu un plandošās auduma līnijas
padarīs slaidāku biedēkli gotiskās ailēs
un vilties
redzēt sevi autobusa atspulgā
no kura neviens neizkāpj
izmisīgi vēlēties iekust
pazust tur dziļāk aiz ābeles mizas
tā vismaz ik gadu uzzied
.
lai varētu vasaras nogalē
zaļiem un sīviem
aizkostiem āboļiem
puišeļi mētāties
divi
sīka un piņņaina
tā konduktore vēl pavisam meitene
...
tamburā stāvošie smējās
mēs maksāsim citreiz
tikai ļauj mums
vienu pieturu
rīta vilcienā
caur laiku kad uzzied ievas
mums lielās somas
pilnas šķindošām petardēm
kas iedo pa dullo ka turies
nest vieniem tādu gabalu grūti
kaut arī jauniem būt viegli
skat nakts vēl dūc skaustā
resna sanoša maijvabole
...
sastinga viņas drebošā sīkā plauksta uz stop
šie pūta ziepju burbuļus un klusītēm smējās
lodveida varavīksnes mēmi paukšķināja
saskaroties ar konduktores ādu un vilciena grīdu
.
viņi smējās viss smējās
ziedi un gaisma smējās
šī reibinošā dzindzēšana
vizbuļu un neaizmirstuļu lauki
katru dienu vilciens tos zāģē pušu
kā melna ķeizargrieziena rēta
.
viņa cieš klusu
viņi izkāpj
viņa turpina staigāt šurpu turpu ķirzakčūskas vēderā un nest savu somu kā gliemezis un visu dienu vilciena grīda viļņojās kā jūra maiga sīksīkiem vilnīšiem
viņa piemirsusi par netīrību un sīknaudu dzintariem juta tikai šo viļņošanos
no sākuma skanīga vēlāk silta tad aizvien sāpīgāka un skumjāka
gaistoša kā atmodināta atbalss veltīgā cerība norimās ābela paklausībā
tāda nu reiz ir tā pirmdzimtība
cik vilcene konduktore
vēl žēlojama un jauna
trīs
pavisam meitene
paskatieties viņai uz krūtīm
.
muļķa lolit
tās tev veļas laukā tiešām kā āboli
kamēr klēpī ieslodzītais cilvēks jūraszirdziņš
lok saldo ūdeni
tikmēr viņas mačo pīpē un triec
īsina laiku gaidot braucamo
uz perona trīsi trīsi
saulē viņa gluži vai mirguļo
kā izskalota krastā
ar ieplaisājušu dvēseles zvanu
nolemta apsolījumam un cīņai
„jau rudenī vairs
es mūžam nebūšu viena”
***
jā, kļūsti
par siltu vasku, ielīsti bedrītēs, līkņās, pārlej formu ar medainu garozu, iededz gaismu no iekšas
jā, drīksti, pāri un iekšpus, aumaļām, veldrēs un gāzmās, drebot pret naktes sāniem, trīsot, kad aizsniedz
cik īsti –
zalktis pieplacis piena bļodām, reibis gliemezis iekusis akmenī, tumsas ciklops uzglūn ar austreni, piere sviedros un lāsmās
vai vientuļi
mirkušai, grūtai kā lijušai gubai uz ceļa krustiem ar durstošu sāpi, kņūpošai gaidīt lai atkal kļūsti
jā, tīteņaugs lodājošs, kāpjošs no zemes uz augšu, no smagnējās, tumšās, piķos un mālos pret tevi, lai
rau priežu dzeldētām adatām noklātās sūnas, jau saule sveļ jāņtārpiņus un galina ziedus nost
atkal uz vēl vienu nakti
neskartas ādas smarža
miglas zirgi dzer zāli
***
vien slāpju ilgums nosaka tavu skūpstu intensitāti
liekas, es līdzinos šīs vienkāršās sievietes noplūktajam ceriņu klēpim
nakts tramvajs slīd caur ugunīm un ultramarīnu, bet viņa kliedz
„apklusti!” pati savam puikam, kliedz it kā kaunēdamās, kliedz
vienkārši aiz pieraduma, es skumstu aiz pieraduma, un liekas
viņas gurni ir vēsi kā nakts
pienāks rīts un violetais klēpis
pamazām savilksies atpakaļ ēnās
gluži kā rēta
tāpēc dzirdini mani ar siltu un saldu
tāpēc elpo uz mana skausta un ausu gliemežnīcās
tāpēc sagatavo savas roku formas
jau rīt mani pāršķels uz pusēm
pārkausēs kā rūsas skartu kuģi
es gribēju būt zaldātiņš no alvas
gribēju būt tik zināma
dungojama tavās plaukstās
bet
es esmu vien ūdens siltajā pilsētas akmenī
izlijis ūdens