Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (32)
Ērika Tālberga: Parādi pagasta bibliotēkā
1. augustā, plkst. 16:08
Foto: Andra Pētersone
###
viņa svētelīga stāv uz vienas kājas
tad savicina spārnus un ceļas gaisā
lido prom
izvelk no kabatas korķuviļķi
samaisa saulrieta mākoņus
pielej pienu un ēd savu debessmannu
citās diennakts stundās viņa ir tā
kurai ir parādi pagasta bibliotēkā jau pāris gadu
tā kuras vārdu nepareizi nosauc izlaidumā
un neviens nekad neticēs
ka viņai varētu garšot debessmannā
Penicilīns
asinssarkans paklājs
nevienam nedzirdams orķestris spēlē
un tu nojaut
nojaut kas tuvojas
neapturams nenovēršams pelēks vilks
nāk uzpelēt uz tavas sirds
###
šodien man atlaides
cenas pazeminātas visam -
tavam smaidam garāmejošai grūtniecei astotajā mēnesī
drauga cigarešu smakai un viņa matus salipinošajam sniegam
sevis atrašanu arī šodien piedāvā par īpaši izdevīgu cenu
to es noteikti pašu pirmo ielikšu groziņā un
iesaiņošu dzeltenā kastītē ar sarkanu lentu
uzdāvināšu tev tavos svētkos kad visam būs atlaides
vēl man jāpaņem trīs labas un trīs sliktas grāmatas
divas pakas piena un tava atzīšanās
II labvēlīgā laika prognoze
krievu multfilma par Vinniju Pūku
(tā sērija kurā viņš mākonīti tēlo)
divi flomāsteri ar kuriem sienas apzīmēt un mest pretī
braucošām policijas automašīnām (bet tev tas nav jāzina)
jāatceras ka pie kases jāpaņem arī pāris paciņu salvešu
lietišķa balss pie kases - divdesmit trīs un četri santīmi
(man makā tikai piecpadsmit,
o, es atmetīšu sevis atrašanu, piens joprojām baltāks)
labāk tēlošu neviltotu interesi par to kā met ēnu
tavs smaids un sasvīdusī rīta frizūra
protams tas ka tu nekad neod bet smaržo pēc liela un
pavasari vēstoša sniegpulkstenīša
###
zināt to ka tu esi ka tu kaut kur elpo ir kā
sēdēt pēdējā lībiešu pilskalna galā
pārkārt kājas tam pāri un
ar dubļainām pēdām dejot uz soliņa
uz kura nekad neviens lībietis vairs nesēdēs
(un visticamāk nekad nav arī sēdējis)
lielais netīrumu pleķis upes vidū
jauki kontrastē ar mazliet dievišķajām debesīm
kļūst tumšs
kāds noklīdis suns paiet man garām
dīvaini ozdams pēc sniegpulksteņiem
pārkāpj pāri manām kājām
pēdejoreiz apstājas paskatās uz manu pusi
###
uz katra pirksta pa noplēstai ādiņai ne tik daudz lai sāpētu
jau kuro reizi nosolos sev nekad vairs neielaist tevi istabā
ar importa zemenēm rokā
jau kuro reizi iekrītu
uz importa ķiršiem tavās plaukstās
dusmojos kliedzu raudu un lūdzos
bet tu ej uz veikalu un stiep zemeņu kilogramus citām
slāj apsnidzis kā balts sniegavīrs ar caurspīdīgu maisiņu
pilnīgām sarkansulīgām zemenēm piebāztu
čāpo gar manu māju aizķeries aiz manis taisītiem sniega cietokšņiem
un gaisā paceļas manis sūtītas baltās sniega mušiņas lai
sajauktu tev pēdas sapītu tevi ar zemeņu maisiņu kopā
vienā veselumā
vien pavasarī grābšu lapas un iegrābšos causpīdīgā
polietilēna maisiņā
###
lūdzu aiziesim līdz mūzikas skolas logiem
klausīties mācekļu koncertu par brīvu un mācīties līdzi
spēlējot no kartona izgrieztās flautas un klavieres
tur
smaržos pēc lietus
bet tie būs bērni
viņi vienmēr smaržo pēc nokrišņiem pat tad ja nelīst
nošmulējušies melnām mutēm saplēstām drēbēm
mazi puisīši loka papīra kuģīšus
trīsmastu buriniekus
no vecām privātām dzīvēm
kādus es nekad neesmu spējusi izlocīt
te pie mūzikas skolas logiem nekad nelīst
###
saki ko tu negribi dzirdēt/redzēt/lasīt
to es neteikšu/nerādīšu/nerakstīšu
bet tu klusē kā apjucis pirmklasnieks
un it kā ar to vēl nepietiktu nosarksti
man nav ne jausmas ko lai tev raksta
un mulsuma pilna klusēšana nepalīdz
toties satraukti švīkājumi uz lappuses malām
liecina ka tā pa īstam jau nav ko rakstīt
p.s. man tik daudz tev ir ko teikt