Rubrika: Raksti - Redzējumi | komentāri (17)
Krista Burāne: Pārbaudījums ar skatienu
22. augustā, plkst. 17:05
Labi. Sāksim ar to, ka mani palūdza nerakstīt par slikto laiku un autortiesību jautājumiem internetā. Izdarot dažus pārsteidzīgus vispārinājumus, secināju, ka man ir liegts runāt par taustāmi reālām, acīmredzamām un pierādāmām lietām. Galu galā, kurš Latvijas iedzīvotājs šobrīd apšaubīs pelēkā drūmuma uzvaru pār visu, kas kādreiz bijis zaļš un kurš tekstu, vortālu vai mājas lapu autors neliecinās par to, ka nav viņam īsti skaidras savas tiesības virtuālajā realitātē. Tātad par to labāk nē.
Tāpēc rakstīšu par ko citu. Par piedzīvoto kādā vietā un laikā, kuru vairs nav - zināmā mērā par nerealitāti ar jauki pretenciozo nosaukumu Reality Check. Šo notikumu jūs personiski vairs nevarat pārbaudīt, nevarat tajā piedalīties un visticamāk, ka nekad arī nevarēsiet. Savā esamībā tas jums ir tikpat nereāls kā man, kurai līdzās datoram stāv balta grāmatiņa ar maziem zaļiem burtiņiem uz vāka Aktuālās tendences britu foto un video mākslā . Tāds nu ir apakšvirsraksts katalogam izstādei, kas no 23.10 - 24.11. bija apskatāma izstāžu zālē Arsenāls. Jocīgi - katalogs ir, bet izstāde vairs ne. Ja vien mūsu domas par to nav vienlīdz laba realitātes forma ar kuras palīdzību pārbaudīt pašiem savu esamību pasaulē.
Tātad es par to, par savas realitātes pārbaudi ar dažiem foto un video darbiem, kuri, savukārt, pārbauda citu ļaužu realitāti ar vienu no vecākajiem paņēmieniem - tās notveršanu un ievietošanu rāmītī, zem stikla un vairāk vai mazāk publisku izpēti.
Viņš skatījās manī un stāstīja, ka esmu tik laba, skaista, gudra, asprātīga un ģērbjos forši, nu varbūt mazliet pārāk krāsaini, bet man apkārt ir tik interesanti cilvēki un pat tad, ja gadās kāds, kas tāds nav, es spēju veikli tikt no viņa vaļā. Viņš stāstīja tik daudz un runāja, runāja, runāja visu dienu, no pulksten 10.00 līdz 17.00, izņemot pirmdienas, veselu mēnesi, kad kopā ar citiem realitātes pārbaudītājiem viņu ieslēdza un pēc tam izslēdza no izstāžu zāles telpām.
Viņam bija tikai seja ar lielām acīm, atļukušām ausīm, šķībiem zobiem. Viņš bija puisis TV ekrānā no Alana Kurrala video darba Ziņa labākajam draugam.
Es nenoticu, ka viņš to saka pa īstam pat tad, ja esmu laba, skaista, gudra un ģērbjos mazliet par daudz krāsaini. Man liekas, ka runājošā galva drauga vietā ir no citas realitātes. Manā draugi ir savādāki.
Draidena Gudvina videoprojekcijā uz trijiem ekrāniem ar nosaukumu Tuvāk cilvēki dzīvoja mājās kā stikla kastītēs un viņus medīja gaismas stari - nejauši noklīdušu mašīnu starmeši, neona spuldzes un sarkans lāzera punktiņš. Tas klejoja pa cilvēku sejām, kakliem, ausīm, lūpām, pieres vietu un pakausi, atstājot zīmi šāvienam, kurš izskan vērotāju domās. Sarkanā punkta ceļojums pa iestikloto cilvēku ķermeņiem kā snaipera glāsts arī nav no manas realitātes. Es atpazīstu pasauli, kurā dominē kuba formas un stikls, tomēr manā realitātē glāsti ir savādāki.
Līdzās biļešu pārdevējai, kas uzcītīgi sargāja izstādes katalogus, izsniedzot mazās grāmatiņas tikai tiem, kas apsola tās izmantot lietderīgi, bija Šizukas Jokomizo portretu sērija Svešais. Tajā fotografēti cilvēki savās pirmā stāva istabās kā putnu būrīšos. Viņi lūkojās ārā pa logu caurumiem ar bailēm, piesardzību, ziņkāri, nedrošību uz Londonas ielu un sev svešo mākslinieci tajā. Kādu brīdi liekas, ka kopā ar fotogrāfi esmu viņu redzes lokā un kļuvusi par daļu no viņu realitātes. Tie skatījās uz mani ar neuzticību un es sapratu, ka arī manā pasaulē var satikt tādus skatienus. Ar bailēm vērstus pret nezināmo un svešo, pret neatpazīstamo otrā.
Lūk, es esmu stāvējusi šo nofotografēto Londonas iedzīvotāju acu priekšā un viņu acīs atpazinusi savu realitāti. Viņi mani ir pārbaudījuši. Tā pat kā visi pārējie izstādē ietvertie notvertās realitātes gabaliņi. Pārbaudījuši ar savu citādību un līdzību. Tieši tā pat kā to, katru dienu skatoties mana ceturtā stāva dzīvokļa logā, dara vārnas otrpus ielai esošajās koka galotnēs. Tieši tā pat kā to dara windows vidē un interneta tīmekļos mītošie cilvēki, kuriem es rādu un radu savu dzīvi burtiņu veidolā. Tieši tā pat kā ļaudis, kuri apskata mani publiskajās telpās, apliecinot manu realitāti ar savu skatienu.
Šajā brīdī būtu pienācis laiks likt punktu stāstam par vairs neesošu izstādi un cilvēkiem, kas turpina būt. Ja nu vienīgi jāatbild vēl uz jautājumu, par ko gan galu galā bija šis stāsts?
Man gribētos, lai tas būtu bijis par cilvēku, kurš skatās, ierauga, vēro, atpazīst, saprot un nenovērš skatienu no ieraudzītā. Es būtu priecīga, ja tas būtu bijis par skatienu, kurš spēj saskatīt realitāti tādu, kā vēlas un tādu, kādu to redz citi. Vēl tas varēja būt stāsts par skatienu satikšanos, par skatienu krustugunīm, par skatienu dejām un skatienu glāstiem. Tagad tas bija vienkāršs stāsts par mēģinājumu pārbaudīt realitāti ar citu cilvēku skatieniem, kura rezultātā par vienīgo droši ticamo realitātes forma kļuva pats skatiens. Es kā cilvēks, kas vērojis aprakstītos video un foto darbus, droši varu liecināt vienīgi par to, ka esmu tos skatījusies, bet viss pārējais - tikai ieraudzītais. Gaistošs mirklis - te bijis, te izbijis.
Un tagad ir laiks aizvērt acis plaši vaļā un turpināt skatīties pavisam reālus sapņus.
Ar labu nakti!
2003. gada 6. decembris
3.20 no rīta