Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (35)
Haralds Matulis: Trīs mīlas etīdes
13. janvārī, plkst. 16:01
Turpinām lasītājus iepazīstināt ar Hiperteksta stāstiem, un šoreiz tas ir Haralda Matuļa stāsts "Trīs mīlas etīdes". Turpinās arī tekstu būvēšana: kopš pagājušās nedēļas ir pieejama "Hiperceļošana" – http://www.letonika.lv/hiperteksts/MutantFromThird1600.aspx. Lasītājs saņem 1600 zīmes garu fragmentu no viena autora stāsta. Klikšķinot uz marķētajiem teksta fragmentiem, lasītājs nokļūst cita autora stāstā. Papildus tam, ka pāreja no viena teksta citā tekstā notiek caur strukturāli līdzīgiem elementiem (dialogs A –> dialogs B; emocija A –> emocija B utml.), tekstu saplūšanu nodrošina varoņu vārdu aizvietošanas funkcija. Ja primārajā tekstā darbojas varoņi Marts un Laura, tad arī sekundārajā (nomainītajā) tekstā darbojošos personāžu – piemēram, Aināra un Annas – vārdi tiek nomainīti uz Marts un Laura. Lieki teikt, ka šī varoņu vārdu nomaiņa notiek, saskaņojot vārdu locījumu, kālab lasītājs to parasti pat nepamana.
Hiperteksts.lv
__
1 Greizsirdība
Šarlī uzož par šo tikšanos un „traks no greizsirdības” lūdz Žipjēnu piekukuļot madāmu, lai tā noslēpj viņus kādā vietā, kur tie varētu būt liecinieki notiekošajam.
Mīla var būt atbildīga par īsti ģeoloģiskiem cilvēka prāta satricinājumiem. Šarlī kunga prātā, kas pirms dažām dienām bija atgādinājis viendabīgu līdzenumu cik tālu vien sniedzas skats un bijis neiespējami iedomāties kaut ko paceļamies pāri šai līdzenajai virsmai, pēkšņi akmens cietumā bija izaugušas kalnu grēdas... tik rūpīgi izgrebtas, it kā skulptors būtu izkalis tās vienā mirklī – neaptverama, titāniska kompozīcija: Dusmas, Greizsirdība, Ziņkāre, Skaudība, Naids, Ciešanas, Lepnums, Bailes un Mīla.
Greizsirdība bagātina un atdzīvina novecojošā barona smadzenes, tāpat notika man, kad es pie „Andalūzijas suns” iebraucamās sētas ieraudzīju visbrīnišķīgāko čirkaino meiteni, ko man pēdējā laikā ir gadījies pazīt. Viņa bija apmaldījusies, viņai rokā bija maisiņš ar demo diskiem vai kaut kas tāds pats taisnstūrains, viņa smaidīja – jo viņa vienmēr smaida un jo es vienmēr smaidu, un tad mēs smaidām viens otram pretim – un viņas vārds bija... bet to es jums nevaru teikt.[1]
Wow! – tas bija quite a patīkams pārsteigums. Pēkšņi tur viņa bija.
- Uz kurieni tu ej?
- Haraldiņ, nezini, kur ir kafejnīca „Iguāna”?
Es nenoturējos un apskāvu viņu. Ne nu gluži apskāvu, pieglaudu vaigu viņas vaigam, apķēries ar rokām ap kaklu, izjutu viņas matu amortizējošo piespiešanos manai ādai, sajutu smaržu – tā bija viņas matu, viņas brūno matu, viņa ādas smarža.
- Tu brīnišķīgi izskaties, - es viņai teicu, sagriezis seju milzīgā smaidā.
- Kas tev kafejnīcā „Iguāna”? – es viņai jautāju. Zināju, kur ir kafejnīca „Iguāna”, un izskatījās, ka viņa steidzās, bet es negrasījos viņu uzreiz atlaist. Viņa tāda tik foršiņa, tādiem matiem, un tur viņa tagad pēkšņi stāv manā priekšā.
- Vispār man vajag jau iet, - viņa teica. Tā kā viņa neprot melot un izlikties, tad viņas sejā varēja redzēt raizes un rūpestus – nelielus, bet izteiktus. Es iesmējos skaļi virs ietves un pagalma, jo man šausmīgi patika, ka viņa tur stāv.
- Labi, es tevi aizvedīšu. Paga, pagaidi vēl trīsdesmit sekundes, tad es tevi aizvedīšu. – Kamēr viņa apstājās un intensīvi gaidīja, es nenocietos un apskāvu viņu, piespiezdams labo vaigu viņas labajam vaigam un ieelpodams viņas matu smaržu. Otrajā reizē tā bija kļuvusi nedaudz mazāk pārsteidzoša, par ko es sevi mazliet vainoju – kāpēc vajadzēja vēlreiz viņu apskaut (tāpēc, ka gribēju) – turklāt es viņu apskāvu kaut kā tā, nu tā ok, bet reizē mūsu kakli nesakļāvās līdz galam kopā organiski, man ir dūšīgs kakls, a viņa ir trausla, trausla, smalciņa un jauka.
Un es jau paspēju iedomāties, ka nevajadzēja varbūt tā tieši pieskarties. Nu jā, bet ko arī. Viņai rokā bija demo maisiņš, es viņu nevarēju tā pacelt gaisā vienkārši (man turklāt bija ritens pie rokas), nu labi.
- Kas tev ir „Iguānā”?
- Aij, man tur jāsatiekas ar Pošku.
Es teicu, - Wow, kruta. Atgādini viņam arī, kāds es kruts džeks esmu. - Nu vot. Bet kad tas bija pateikts, es paliku greizsirdīgs. (Mīlas un greizsirdības mokas sniedzas pāri dzimumam un seksuālajai orientācijai, un tas sabojātu romāna mitoloģiju par Līdzenuma pilsētām, ja Stāstnieks nespētu distancēties vienlīdz gan no homoseksuāļiem, gan ebrejiem.) Mani tas nenormāli uzbudināja – te nu es biju: kopā ar sievieti, kas ir brīnišķīga.[2] Un es viņu iekāroju, un es viņu neiekāroju. Es gribu pieskarties viņas ādai, bet negribu pazaudēt šo pieskāriena sajūtu viņas ādai – es nepieskaros. Nemaz nerunājot par saskaršanos, skatīšanos vienā virzienā, plecu sakļaušanos bez drēbēm.
Es ripinājos ar riteni uz „Iguānas” pusi, viņa gāja man blakus, a es viņai stāstīju visādus niekus ātri, un sajutos greizsirdīgs, jo viņa gāja tikties ar latviešu ievērojamāko režisoru.
Viņa man jautāja, vai es nezinu, kur ir „Iguāna”. Es teicu, - Jā, es tev parādīšu.
2 Ilgošanās
Dzīvoja reiz divas draudzenes, Santa Bērziņa un Liene Kalniņa. Viņas bija tādas pašas kā visas mazas meitenes, bet īpašas (jo mēs visi esam īpaši). Viņas ļoti draudzējās, un tāpēc vienai ar otru izdomāja savu valodu, kurā runāt, lai citi nesaprot. Bet citi nemaz negribēja saprast, toreiz viņas bija ļoti mazas, un neviens neuztvēra viņas nopietni. Viņiem rūpēja tikai tas, lai Santai un Lienei ietu labi un lai viņas attīstītos. Tāpēc viņām taisīja visādas nodarbības un bija jādara viskautkas. Īpaši viņām mācīja runāt, rēķināt un vingrošanu. Bet viņām patika vislabāk būt vienai ar otru kopā. Tāpēc viņas runājās savā valodā un ar citiem bērniem nedraudzējās. Audzinātāja to nezināja, bet bieži vien Santa ar Lieni tikai izlikās, ka runā savā valodā, viņas tikai kustināja muti un teica vārdus, bet patiesībā neko nerunāja. Taču audzinātājai ar to pietika. Viņas iemācījās sarunāties tā pa kluso. Viņām bija gari mati un gaiši.
Tas viss bija sācies tā. Pavasarī viņas spēlējās nojumē ar spainīšiem, kuros bija smiltis, un tad uznāca lietus, un viņas ieskrēja nojumē un tāpēc, ka bija maz vietas, visi saspiedās kopā. Un tad Santa piespiedās Lienei pie rokas, un viņas saskatījās un saprata, ka mīl viena otru. Jo Santai uz pleca un augšdelma bija sakritušas lietus lāses, un viņām bija auksta āda, bet, kad viņas saskārās ar to ādu, tad saprata, ka mīl viena otru. Pārējie neko neredzēja.
Kādu dienu, kad Santa Bērziņa un Liene Kalniņa jau bija izaugušas, viņas brauca ar vilcienu. Viņas bija izaugušas tik lielas, ka viņām jau bija 14 un 15 gadi. Viņas brauca ar vilcienu uz Jūrmalu, un ne ar vienu nesarunājās. Viņas brauca sauļoties, jo bija vasara un bija skolas brīvlaiks. Dažreiz Santa palika pie Lienes pa nakti, un tad nākamajā rītā viņas uzreiz gāja kopā uz vilcienu un brauca uz Jūrmalu.
Vilcienā sēdēja visādi neglīti cilvēki. Daži bija veci, citi bija resni, taukaini un netīri. Vienīgi Santa ar Lieni bija nevainojamas. Viņām bija jauna āda, un viņas bija iesauļojušās. Viņām bija pludmales piederumi, pludmales somas un saulesbrilles. Viņas nebija neglītas, viņas bija skaistas. Un tad garām gāja kāds onkulis, viņš tā vien noteica:
- Kādas skaistas mazas nevainīgas meitenes.
Uz ko meitenes neko vispār neatbildēja. Jo viņas zināja, ka viss būs labi. Dažreiz, kad viņas šitajā vasarā brauca uz Jūrmalu, viņas redzēja vilcienā vienu dīvainu puisi. Viņš izskatījās tā it kā viņam nebūtu normālu drēbju mājās. Un meitenes ar viņu nesarunājās. Tikai dažreiz, kad palika garlaicīgi, skatījās viena uz otru un smējās.
Bet tas puisis tur vilcienā stūrī biju es. Es ilgojos uz viņām, un skatījos, bet es viņas nekad nedabūju toreiz. Es toreiz vēl nebiju iemācījies bez vārdiem runāt, es pratu tikai klusēt bez vārdiem. Es skatījos, bet viņas nekā nesaprata tāpat. Nu, lūk.
3 Iemīlēšanās
Cita sieviete, citi apstākļi, cits gadalaiks. Vienmēr tā pati sieviete, tā pati situācija, tas pats tagad. Sākam:
„Es turu rokās grāmatu un skatos savas istabas sienā. Es iedomājos par tavu augumu un dažādajiem punktiem uz tā un veidiem, kā es gribētu tev pieskarties, es iztēlojos tavas ādas krāsu un taustes sajūtu, pieskaroties tai, kas atkarībā no apgaismojuma var būt dzeltenīga vai oranža, bet vienmēr nevainojami pilnīga, pat kā toreiz, kad tev mugurā bija džemperis, telpa bija slikti izgaismota, un viss izskatījās pelēks; es iedomājos tavas nekur vērstās acis, kad tu iedomājies, kā būtu novilkt džemperi šai slikti izgaismotajā istabā, un tobrīd tavas acis ir pelēkas, un es tik ļoti tev gribu pieskarties dažādās vietās, bet pirmkārt jau veidos, veidos; es bezgalīgi gribu tev uzrakstīt, aizbraukt pie tevis, skatīties uz tevi, izģērbt tevi, pieskarties un iegūt tevi. Un es sāku rakstīt, rakstu pirmo teikumu ilgi..., jo ko tieši es tev gribu pateikt..., man nav skaidrs, bet ja tu redzētu mani šeit (lai arī es neesmu pret tevi labs), tu noticētu, ka manas jūtas ir intensīvas, un es patiešām tevi gribu, tevi negribu, vai ko citu, bet katrā ziņā neapšaubāmi. Taču es neesmu labs pret tevi, es tevi patiesībā nemīlu, nē nē, un es saskumstu sejā, lai arī tu to visu neredzi (bet ja redzētu, tad ieraudzītu, ka manas jūtas ir intensīvas, un es patiešām tevi gribu, vai arī), un es pārloku pirmo teikumu, no izsaukuma zīmes pārejot pie daudzpunktes; ak vai, zūdīgi ir mūsu prieki šai saulē, un nepastāvīgas mūsu kaislības, un tik ļoti es tevi mīlu, ka nespēju iedomāties tevi sāpinām, lai tik ļoti tevi gribu. Un tad es to visu nenosūtu, jo es gribu tev rakstīt, piedod, es tevi gribu, bet es nevaru tev neko apsolīt, vēl drīzāk, es laikam zinu, ka es tevi vairs negribēšu tik ļoti pēc tam, kad būšu tevi ieguvis kā pirms tam, es laikam tevi nemīlu (tā to sauc?), bet es tevi tik ļoti, ļoti gribu. Un tad es to visu nenosūtu, jo nodomāju, kāda pie velna jēga no šādas vēstules, un kas tas vispār par sviestu, priekš kam tev vēl jāuzzina par dažādajiem veidiem, kā es tev nevaru būt, un es saku pie sevis, ar izteiksmīgu seju, iztēlojoties tevi, piedod, es tevi tik ļoti gribu, bet es tevi negribu sāpināt, ko es tev varu dot, un nepasaku, es baidos, ka tu manī iemīlēsies, jo esmu pieklājīgs, bet tu to sadzirdi. Un tad iesmejies tu, un jautā, tu ko iedomājies, man jau tas tikai tā, tu gan tā nesaki, jo tu noteikti lietotu citus vārdus, bet es saprotu un tagad es iekrītu kādā dziļā bedrē sev iekšienē, kur esmu ne vien rupjš, miesaskārīgs, just nespējīgs, ļauns, bet arī un pirmām kārtām iedomīgs, augstprātīgs un tā tālāk. Tu mani nemaz nemīli, nē, tu nemaz manī netaisies iemīlēties, tu saki, es kodu lūpas, un tagad, kad tu saki, ka es tevi vairs nevaru dabūt, es atkal gribu tevi, un gribu vēl vairāk. Un tad man paliek bail, ka patiesībā tevī esmu iemīlējies es, vai varbūt iemīlēšos, vai varbūt jau iemīlējies, vai varbūt tieši tagad iemīlēšos. Un vienīgais, kas mani glābj no iegāšanās sevī, no apgāšanās, no uzgāšanās tev virsū, un grēksūdzes, visas savas iedomības un pieķeršanās izsūdzēšanas, ir vidējā izglītība, visi šie divpadsmit gadi, kad man stāstīja nezin ko skolotāji, kas man bija vienaldzīgi, un šis rūdījums man ļauj palikt stāvam ar skābu sejas izteiksmi, un ļoti nepieejamam.
Un tad atkarībā no gadalaika es paraustīšu plecus, pavīpsnāšu un teikšu nu, nu, vai ko tu lej, un iešu prom; vai arī savilkšu pārpratuma un dziļa izlīguma seju, teikšu nu piedod, ne jau tā, un mēs iesim kaut kur, varbūt uz parciņu, vai tējas kafejnīcu. Un to visu galu galā nekā neuzrakstu, jo man paliek bail, ka es tiešām iemīlēšos.”
[1] Jo baidos, ka viņa – līdzīgi kā tik daudzi citi cienījami, bet kautrīgi pilsoņi – vēlētos tikt šai Hiperteksta projektā no mūžības viedokļa ierakstīti anonīmi. Bet ar šo piezīmi mums parādās nopietna iespēja demonstrēt cruxis crucibilis jautājumu par hiperteksta dabu – vai tas var būt horizontāls, vai arī tam nepieciešami jābūt hierarhiskam, citādi tas korekti būtu dēvējams par rizomu? Attiecīgi – rakstot šo visu zemsvītras piezīmē, es iegūstu hierarhisku hiptekstu. Ak, paldies Tev, būtne brīnišķā – no tavas kautrības kā jūras putām Atēna dzimst hipertekstam stabils alibi.
[2] Te atkal viena hierarhiska zemsvītras piezīme – nekādā gadījumā to nevajag lasīt saistībā ar teksta vietu, kur tā parādās. Vispār es ieteiktu to lasīt pašās beigās, kad viss stāstiņš ir izlasīts, vai vispār nelasīt. Nu, proti – šeit mēs hiperveidā izlecam ārā no vēstījuma, man vienkārši ienāca prātā viena interesanta doma: es šodien mazliet zālītes jau iedzēru, nu tā, normālo vakara devu – vienu tableti, bet tagad ieraudzīju kaut kā to zāļu paciņu pa rokai, un vot – blaukš, ienāca prātā doma!?!?!? – a davai es apēdīšu vēl vienu!?!?!? A ko ne? Kruta. Forši. Davai. Nu labi, tagad atpakaļ pie teksta.