Rubrika: Raksti - Redzējumi | komentāri (27)
Aivars Eipurs: Par pārmērīgas alkohola lietošanas ietekmi uz rakstnieku
26. septembrī, plkst. 15:25
(nolasīts Venedikta Jerofejeva grāmatas Москва-Петушки latviskā tulkojuma atvēršanas svētkos Gailīšos, 13. septembrī)
Ни хуя-а-а!
Алкоголь - спасение!
Ни хуя-а-а!
15.oktobrī (1956.gads -A.E.)
Venedikts Jerofejevs. Записки психопата (pilnā apjomā -A.E.), Захаров, 2004
Pārmērīgā daudzumā (par mazāku daudzumu, kura vārds ir „labākās zāles” un kas nes sīkus prieciņus, šoreiz nav vērts runāt) alkohols uz rakstnieku iedarbojas gluži līdzīgi, kā uz jebkura cilvēku - tas sagrauj veselību, sabojā spējas dzīvot, atnes lielākas vai mazākas šausmas, brīžiem gan atbrīvojot iztēli, bet par pārāk dārgu samaksu. Laikabiedri bieži mēdz ne tikai šausmināties, bet arī brīnīties un sajūsmināties par attiecīgās personas lidojumu. Protams, kā smejamies, meistarību nevar nodzert, taču, ja nav ne fiziskā, ne psihiskā spēka, tad ne tikai meistarību vairs nevar parādīt, bet visbiežāk tiek dzerts „līdz pilnīgai uzvarai” - pāragrai nāvei. Turklāt nav iespējams pierādīt, ka bez alkohola konkrētajā gadījumā būtu sasniegts kas vairāk. Veņičkas gadījumā patiešām ne.
Es labprāt (aiz kakliņa, nevis aiz matiem) pievilktu alkoholismu pie reliģiozitātes. Tie ir neapzināti Dieva meklējumi ar ķīmijas palīdzību, kas mēdz būt skarbi - tādēļ, ka rada stāvokli, kas saucas калиф на час[1], un pēc tam seko ciešanas līdz nākamajai reizei. Kāds mums zināms vīrs reiz teica: reliģija ir opijs tautai. Manuprāt, pareizāk būtu: alkohols ir reliģija tautai. Alkoholisms ir universāla vulgārā reliģija. No vienas puses, tie ir neapzināti reliģiozi meklējumi, no otras puses - alkoholisms ir vienlaikus kā simptoms un kā slimība.
Psihozes apraksts poēmas sākumā vedina domāt, ka tas beigsies tikai ar pēdējo lappusi, un maldina, ka to varētu nebūt sarakstījis Venedikts Jerofejevs. Taču psihozē ir pārrāvumi, tur parādās vairāk vai mazāk alkoholisma ikdienas prakse, kas liek noticēt, ka grāmatu tomēr ir sarakstījis pats Veņička. Veņičkam jau ir izveidojušās iemaņas, rakstot Psihopāta piezīmes. Ieradums stāstīt un pierakstīt. Lieliska atmiņa, bet, galvenokārt, ieradums pierakstīt. Viņš sāk pierakstīt jau kopš universitātes pirmā kursa (daudz tālāk par pirmo viņš netiek). Katram ir iespēja uzrakstīt bērnu grāmatu, kad viņa ģimenē piedzimst bērns, taču ja ieradums pierakstīt nav izveidojies, tad nekā. Veņičkam tāds ieradums bija. „Ja es nedzeršu, es nerakstīšu,” - kā atceras Knuts Skujenieks, reiz teicis cits latviešu dzejnieks Juris Kunnoss. Tā ir teikuši daudzi, bet kurš pirmais, vismaz man nav zināms. Vienreiz var izdoties pierakstīt. Pats atceros, kā Kunnoss slavēja Aleksandra augstumus, Sarkandaugavas trakomāju, jo viņam tur bija izdevies uzrakstīt ap 5000 rindu. Tomēr фокус два раза не показывается[2]. Tāpat arī Veņičkam vienreiz izdevās un vēl mazliet, taču, vienalga, vēlāk viņš sabruka. Arī atmest bija par vēlu, un viņš nezināja, kā atmest un kā jāatmet...
Personības degradācija nenotiek pārāk strauji, no ģenerāļa par zaldātu, būsiet ievērojuši, ka pa vidu ir vēl vairākas dienesta pakāpes. Maskavas Valsts universitātē kopmītņu istabiņā bez Veņičkas dzīvoja vēl 5 cilvēki - nu kā tu nedzersi? Profesionālās iemaņas - Venedikta gadījumā tās ir rakstnieka iemaņas - degradācijas procesā zūd pašas pēdējās... Gaiša galva, zelta rokas, sudraba kājas... Veņička degradācijas sākumu daļēji apzinās - pirmo ziemas sesiju nokārtojis uz vieniem piecniekiem - taču otrais semestris, kā izsakās “Psihopāta piezīmju” protagonists, выкидывал нам Ерофеева с признаками явной деградации[3]. Delīrijs parasti sākas pēc ilgstošas dzeršanas, alkohola lietošanas laikā vai pēc dažām dienām. Teiciens „nāvīgs alkohola trūkums organismā” šeit ir tieši vietā - tieši strauja, nevis pakāpeniska dzeršanas pārtraukšana noved pie psihozes, kas izraisa visbiežāk neatgriezeniskus smadzeņu bojājumus. Cilvēks nespēj mierīgi nogulēt, vēlāk iestājas pilnīgs bezmiegs. Rodas redzes un dzirdes halucinācijas, viņu nomoka bailes, nemiers, rādās patoloģiskas ainas, tostarp arī dažādi dzīvnieki, izkropļoti cilvēki, briesmoņi, ļoti reti - baltās pelītes, tā drīzāk ir sagadīšanās, nevis „augstākā pakāpe”. Savukārt alkohola halucinozei raksturīgi, ka slimnieks dzird dažādas balsis, kas brīžiem runā atsevišķi, brīžiem visas kopā. Nereti pacients dzird pavēles, kuras bieži izpilda. Veņička pretojās, cik jaudāja, taču šo ienaidnieku ir leģioniem. Nemitīgs karš.
Cilvēka organisms diennaktī spēj pārstrādāt ap 140 gramiem jeb 140 mililitriem četrdesmitgrādīgā alkohola, pie tam patērējot to vienmērīgās devās. Tad parēķiniet - ja vēl miega stundas nost, tad iznāk ap 10 gramiem stundā, tik vien kā mēles galiņu iebāzt glāzē, jo par malciņu to diez vai nosauksi. Ja cilvēks sāk daudz „turēt” - tas ir ceļš uz elli.
Veņičkas gadījumā varētu teikt nevis: spiritus contra spiritum[4], bet: spiritus pro spiritū[5]. Droši vien vairākums no jums trešajā klasē rakstīja sacerējumu par tēmu Par ko es gribu kļūt un rakstījāt, ka gribat kļūt par alkoholiķi. Iespējams, jums viss vēl priekšā. Veņička bija izredzētais, jo viņš ne tikai praktizēja alkoholismu, bet viņam bija lemts arī to pierakstīt. Kāds, nebūt ne vājākais krievu padomju laika rakstnieks, bet augumā pat viens no druknākajiem, reiz izteicās: Ну какой же Есенин алкоголик? Он же каждое утро голову мыл[6]! Nu un? Mazums, ko mēs katrs mazgājam - kādu laiku.
Šī vulgārā reliģija ir ērta, jo jābūt diezgan pieredzējušam svēttapšanā, lai lūgtu Dievu tikpat bieži, cik reižu tu pacel un izdzer glāzīti, glāzi vai kausu. Var arī no pudeles. Šajā ziņā alkohols ir praktiskāks nekā lūgšana, tāpat kā sarunāties pa tālruni ir praktiskāk nekā doties pie eventuālā laikabiedra, lai sarunātos ne tikai ausi pret ausi. Atlicis vien piebilst, ka no psiholoģijas viedokļa pārmērīgu mīlestību uz alkoholu var aplūkot tieši tāpat kā pārmērīgu mīlestību uz savu ģimeni vai pārmērīgu mīlestību uz dzimteni. Pārmērīgu, es uzsveru.
[1] kalifs uz stundu - krievu val.
[2] triku divas reizes nerāda - krievu val.
[3] izmeta mums Jerofejevu ar redzamām degradācijas pazīmēm
[4] šeit: spirts pret garu - latīņu val.
[5] šeit: spirts par garu - latīņu val.
[6] Nu kāds gan Jeseņins alkoholiķis! Viņš taču katru rītu galvu mazgāja! - krievu val.