Rubrika: Bibliotēka - Bibliotēka | komentāri (6)
Staņislavs Lems: Vannā atrastā dienasgrāmata
12. augustā, plkst. 21:19
IEVADS
Neogēna cilvēka piezīmes ir viens no vērtīgākajiem Zemes senās pagātnes pieminekļiem. Tās tapušas prehaotiskās kultūras pagrimuma posmā, kuram sekoja Lielais Sairums. Kāds savāds vēstures paradokss — mēs par agrā neogēna civilizācijām, par Asīrijas, Ēģiptes, Grieķijas pirmkultūrām zinām krietni vairāk nekā par preatomistikas un pirmatnējās astrogācijas laiku. Šīs arhaiskās kultūras pēc sevis tomēr ir atstājušas izturīgus kaula, akmens, slānekļa un bronzas pieminekļus, kamēr vidējā un vēlā neogēnā par zināšanu iemūžinātāju kalpoja tā sauktais pāpirs.
Šis celulozes atvasinājums, šī vieglā, gandrīz baltā substance tika velmēta un griezta četrstūrainās loksnēs, uz kurām ar tumšu krāsu iespieda visāda veida informāciju un pēc tam, kopā salocītas, sašuva īpašā veidā.
Lai saprastu, kā notika šī katastrofa — Lielais Sairums, kas divu nedēļu laikā iznīcināja gadsimtos krāto, ir jāatkāpjas trīs
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Nav skaidri zināms, kad un kur uzliesmoja pāpirolīzes epidēmija. Tas, visticamāk, notika toreizējās Ammer-Ku valsts tuksnešainajos dienvidu reģionos, kur tika būvētas pirmās kosmiskās piestātnes. Tolaik neviens vēl neizprata draudošās briesmas. Mēs tomēr nevaram piekrist bargajam nosodījumam, ko senču vieglprātībai izteikuši daudzi vēlākie vēsturnieki. Pāpirs neizcēlās ar īpašu izturību, tomēr prehaotiskai kultūrai nevar uzvelt atbildību par to, ka tā neparedzēja RV katalizatora, saukta arī par Harciusa faktoru, eksistenci. Bez tam, tikai galaktiskajā ērā Folsess Prodoktors Sestais atklāja šā faktora patieso iedabu. Viņš konstatēja, ka tā miteklis ir Urāna trešais mēness. Harciusa Faktors, nejauši, kādas no agrīnajām orbitāli pētnieciskajām ekspedīcijām ievazāts uz Zemes (saskaņā ar Phaa-Vaaku tā bija astotā Malaldikas ekspedīcija), izraisīja lavīnveidīgu pāpira sairšanu uz visas palnētas.
Kataklizmas sīkumus mēs nezinām. Saskaņā ar mutiskām liecībām, kas tika kristalizētas tikai ceturtajā galaktiumā, par epidēmijas perēkļiem kļuva zinībsaturošo pāpiru krātuves, tā saucamās bao-blio-thēkas. Reakcija norisa gandrīz zibenīgi. Nenovērtējamo cilvēces zinību atradņu vietā nu gulēja pelēkas, pelnu viegluma putekļu kaudzes.
Prehaotiskie zinātnieki uzskatīja, ka tiem ir darīšana ar papīru saēdošu mikrobu, un iztērēja daudz laika veltīgos meklējumos. Grūti iebilst Histognostora Ceturtā Tauridieša rūgtajai piezīmei, ka cilvēcei būtu izdarīts daudz lielāks pakalpojums, ja izšķiesto laiku veltītu irstošās informācijas pārkalšanai akmenī.
Vēlais neogēns, kad notika katastrofa, nepazina gravitroniku, kiberkonomiku un sintefiziku. Atsevišķu, par nācijām sauktu, etnisko grupu saimniecībām bija samērā autonoms raksturs. Tās bija pilnīgi atkarīgas no pāpira aprites. Tas noteica termiņus, kādos pienāca sūtījumi uz Marsa, kur Sirtijas Tiberis vēl atradās pirmajā celtniecības stadijā.
Pāpirolīze sagrāva ne tikai saimniecisko dzīvi. Šis laiks, ne bez pamata, tika dēvēts par pāpirokrātijas laikmetu. Pāpirs regulēja un koordinēja visas cilvēku sociālās darbības un, bez tam, mums grūti saprotamā veidā noteica indivīda likteni (tā sauktais "personas pāpirs"). Starp citu, pāpira pielietojamās un rituālās nozīmes tālaika folklorā (katastrofa notika visaugstākajā prehaotiskā neogēna kultūras uzplaukuma punktā) vēl šobaltdien nav kataloģizētas. Vienu pāpira veidu nozīmes mēs zinām, no citiem palikuši tikai tukši nosaukumi (aphissas, para-goni, baun-knootes, doku-menti u.c.). Šai laikmetā nebija iespējams piedzimt, izaugt, izglītoties, strādāt, ceļot un pelnīt iztiku bez papīra palīdzības.
Šādā gaismā top redzami Zemi piemeklējušās katastrofas izmēri. Visi aizsarglīdzekļi: karantīna, veselu pilsētu un kontinentu izolēšana, hermētisko patversmju būvēšana — pievīla. Tālaika zinātne bija bezspēcīga ko pasākt pret katalizatora subatomu struktūru, kura tapa anabiotiskās evolūcijas rezultātā. Pirmo reizi cilvēces vēsturē sabiedriskajām saitēm draudēja pilnīga iziršana. Kā vēsta atšifrētais uzraksts uz pirts sienas Fri-sko izrakumos (vienā no labāk saglabājušamies pilsētām Ammer-Ku dienvidos), kur to bija ieskrāpējis anonīms kataklizmas apdziedātājs, "debess pār pilsētām aptumšojās no sairušā papīra mākoņiem, un pēc tam četrdesmit dienas un naktis lija netīrs lietus, līdz vējš un dubļu straumes aizskaloja no zemes vaiga cilvēces vēsturi".
Tas patiesi bija nežēlīgs trieciens vēlā neogēna cilvēka augstprātībai, kas jau ietiecās zvaigznēs. Pāpirolīzes murgs iesūca sevī visas dzīves nozares. Pilsētās uzliesmoja panika, savu individualitāti zaudējušie cilvēki juka prātā, sabruka preču piegādes tīkli, nonāca pat līdz varmācības aktiem, tehnika, zinātnes progress, izglītība — viss juka un bruka. Kad apstājās energocentrāles, tās nevarēja salabot, jo nebija plānu. Dzisa elektriskās gaismas, bet iestājušos tumsu kliedēja ugunsgrēku liesmas.
Tā neogēns iesoļoja haosa laikos. Tiem bija lemts ilgt vairāk nekā divdesmit gadus. Lielā Sairuma pirmais ceturtdaļgadsimts nav atstājis nevienas rakstītas hronikas, pat pārāk saprotamu iemeslu dēļ. Varam vien iedomāties, kādos apstākļos pirms pusgadsimta dibinātās Zemes Federācijas valdība centās novērst sabiedrības sabrukumu.
Jo augstāku līmeni sasniedz civilizācija, jo svarīgāk tai ir uzturēt informācijas apriti, un, jo jūtīgāka tā ir pret ikvienu aprites traucējumu. Sabiedrības asinsrite draudēja apstāties. Vienīgā zinību dārgumu karātuve bija vēl dzīvo speciālistu atmiņa un to vajadzēja saglabāt vispirms. No pirmā acu uzmetiena vienkāršā problēma, izrādās, bija neatrisināma. Vēlā neogēna zināšanas bija tik specializētas, ka neviens speciālists nespēja pilnībā aptvert savu nozari. Reproducēšana prasīja urķīgu un ilgstošu speciālistu grupu kopdarbu. Ja tas būtu sākts nekavējoties — apgalvo Laa Bars Polignostors Astotais no Bermandas Vēstures Skolas — neogēna civilizācija tiktu ātri vien rekonstruēta. Izcilajam neogēna hronoloģiskās sistemātikas radītājam gan jāaizrāda, ka, pilnīgi iespējams, viņa postulētā rīcība novestu līdz zinību kalnu uzkrājumiem, taču, pēc uzdevuma veikšanas, nebūtu kam tos izmantot. To nespētu sagrauto pilsētu drupas pametušās klejotāju ordas, bet viņu bērni vairs neprastu nedz lasīt, nedz rakstīt. Civilizāciju vajadzēja glābt, jo, kad sabruka rūpniecība, apstājās celtniecība, sastinga transports, kad kontinentos pēc palīdzības sauca izsalkušo miljoni un bez piegādēm palikušās Marsa kolonijas, kuru eksistence bija apdraudēta, speciālisti nevarēja cilvēci pamest likteņa varā, lai klusā nošķirtībā radītu jaunus pieraksta veidus.
Tika uzsākti izmisīgi meklējumi. Dažu izklaides rūpniecības nozaru, piem., tā saucamo filmu produkciju pilnībā piemēroja sīkam pienākošās informācijas pierakstam par kuģu un raķešu kustību, jo vairojās to katastrofas. Pēc atmiņas atjaunotie enerģētisko tīklu plāni tika iespiesti uz apģērbu audumiem. Visu aprakstīšanai piemēroto plastmasu krājumus izvadāja pa skolām. Mācīti fiziķi uzraudzīja sprādzienbīstamos atomreaktorus. Speciālistu glābšanas komandas traucās no viena zemeslodes punkta uz otru. Taču tās bija vienīgi kārtības drumslas, organizācijas atomi, kas grima aizvien dziļākā haosa okeānā. Nemitīgu satricinājumu mētāto haosa laikmeta kultūru, kurai vajadzēja nemitīgi cīnīties ar analfabētisma, ignorances, regresa paliem, nevajag vērtēt pēc tā, ko tā no vēstures sasniegumiem zaudēja, bet pēc tā, ko viņa, par spīti visam, spēja saglabāt.
Lielā Sairuma pirmā viļņa apturēšana prasīja vislielākos upurus. Tika izglābtas zemiešu Marsa nometnes un rekonstruētas tehnoloģijas — pats civilizācijas mugurkauls. Filmotēkas un mikrofoni aizstāja iznīcinātā papīra krātuves. Diemžēl citas nozares cieta šausmīgus zaudējumus.
Tā kā jaunu pierakstu līdzekļu ražošana neapmierināja vissteidzamākās vajadzības, tika ziedots — lai glābtu kultūras pamatus — viss, kas tam īsti nekalpoja. Vislielākos zaudējumus cieta humanitārās zinātnes. Zināšanas tika nodotas mutiski — ar pasniedzēju starpniecību, bet viņu klausītāji vēlāk kļuva par nākamās paaudzes skolotājiem. Tas bija viens no pārsteidzošākajiem haosa laikmeta kultūras primitīvismiem, kurš panāca, ka Zeme izkļuva no katastofas, ciešot neatgūstamos zaudējumus vēstures, historiogrāfijas, paleoloģijas un paleoestētikas disciplīnās. Tika izglābta vien niecīga literārā mantojuma atlūza. Pīšļos pārvērtās miljoni vēstures hroniku sējumu, nenovērtējami vidējā un vēlā neogēna relikti. Visbeidzot — haotiskā laikmeta nogalē — iesājās paradoksāls stāvoklis: cilvēce ar savu samērā attīstīto tehniku, kuru nodrošināja funkcionējošie gravitronikas un tehnobiotikas aizmetņi, pēc cisgalaktiskā masu transporta panākumiem — neko vai gandrīz neko nezināja par savu pagātni. Tas, kas līdz mūsu dienām saglabājas no milzīgā neogēna laikmeta mantojuma, sastāv vien no retām milzu attālumos izkaisītām atliekām, viedokļi par faktiem daudzkārtējos pārstāstījumos mutvārdu tradīcijā ir pārveidojušies līdz nepazīšanai. Un taisni šāda vēsture ar līdz pat šai dienai neprecīzu svarīgāko notikumu hronoloģiju, pilna robiem un baltajiem plankumiem izziņas kristālos, kļuva par mūsu mantojumu.
Atliek vienīgi piekrist Subgnostoram Nappro Leisam, ka pāpirolīze galu galā izvērtās par historiolīzi. Tikai uz šā fona īstajā gaismā atklājas Prognostora Vid-Vissa veikums, kad viņš vientuļā darbā sanaidojies ar oficiālo historiogrāfiju, atklāja Neogēna cilvēka piezīmes — viena no pēdējiem Ammer-Ku valsts iemītniekiem balsi, kas mūs uzrunā no gadsimtu dzīlēm.
(..)
Divdesmit septiņus gadus kopā ar saujiņu uzticamu līdzstrādnieku pētnieks veica sistemātiskus meklējumus gar visu Klinšu kalnu grēdu. Beidzot, kad par viņu visi jau bija gandrīz aizmirsuši, viņa neatlaidība triumfēja. 31146. gada 28. maā vadošā arheologu grupa, paveļot nost simtiem klinšu nobirumu tonnu, nokļuva līdz lieliski saglabātam, izliektam metāla vairogam, kuru klāja maskējošā aizsargkrāsa. Tā bija ieeja Pēdējā Pentagonā…
Pazemes būves pētījumi, kā izrādījās, prasīja ārkārtīgus spēkus un līdzekļus, jo 72. atšķirtības gadā no ārpasaules Pēdējās Dinastijas Pentagonu piemeklēja dabas kataklizma. Niecīgas pārbīdes rezultātā galvenā kalnu masīva granīta pamatos notika bazaltslāņa plīsums un tas izraisīja tiešu savienojumu ar magmas slāni. Izkaltājās klinšu dzīlēs iegremdētā betona aizsargčaula neizturēja spiedienu. Lavas straumes ielauzās būvē, piepildot to no apakšas līdz augšai; tā pēdējo Presinīdu noslēpumainais pazemes skudrupūznis pārvērtās mirušā pārakmeņojumā, kas tūkstoš sešsimt astoņdesmit gadus gaidīja savus atklājējus.
Mūsu mērķos nav iepazīstināt ar Trešā Pentagona izrakumos atrastajām neizmērojamajām vērtībām. Šai sakarā lasītājs tiek lūgts iepazīties ar speciālistu darbiem. Vēl tikai dažas piebildes ievadot Piezīmes.
Piezīmes tika atklātas trešajā izrakumu gadā būves ceturtajā stāvā, dušas telpās pie iekšējās gaiteņu sistēmas. Vienā no telpām tika atrastas divu cilvēku skeletu atliekas, bet zem tām — pāpira vīstoklis, kurš saturēja Piezīmju oriģinālu.
(..)
Vēstures zinātne vēl nav teikusi pēdējo vārdu Piezīmju sakarā, sauktu arī par Vannā atrasto dienasgrāmatu (pēc vietas, kurās tās tika atrastas). Nav arī vienprātības jautājumā par atsevišķu manuskripta daļu tapšanas laiku — pirmās 11 lappuses Hiberiādes Gnostori uzskata par vēlāku gadu apokrifu — tomēr lasītājam šie speciālistu strīdi nešķitīs būtiski un tādēļ mums laiks apklust, lai ļautu runāt pēdējai līdz mūsu laikiem nokļuvušajai neogēna pāpira laikmeta liecībai.
No poļu valodas tulkojis Māris Salējs.
Pirmpublikācija: žurnāls "Luna", Nr. 12.
(Stanisław Lem. Pamiętnik znalieziony w wannie. Wydawnictwo Literackie, Kraków, 1971.)