Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (24)
Edmunds Frīdvalds: Ziepju opera (club mix)
9. decembrī, plkst. 0:00
(stāsts)
2003
Ofisā valdīja tveice. Abus kondicionierus direktors bija ienesis savā kabinetā, aizbildinoties ar drīzu svarīgu klientu ierašanos. Rasma jau otro
Bet tagad tveice kļuva neciešama un Rasmas sakļauti augšstilbi nepatīkami lipa viens pie otra kā divi bārenīši vecās holandiešu gravīrās. Viņa ar savu riteņkrēslu ievirzījās dziļāk pagaldē, lai neviens neredzētu, kautrīgi papleta kājas un pavēdināja krokoto svārku maliņu. No pagaldes uzsitās ass aromāts, likumsakarīgi, ka Rasmai iešāvās prātā no kāda populāra cilvēka dzirdēta atziņa „Ne Atbilde A. Krivades nekaunīgajiem apmelojumiem Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
- Man ļoti neērti to teikt, bet.... Aizej taču nomazgājies. Tualetē ir ziepes, dvielis. Ja vajag, varu tev aizdot ieliktnīti.
No ieliktnīša Rasma atteicās, samelojās, ka viņai ir pašai savi un nokaunējusies aizvilkās uz tualeti. Tualetē smaržoja pēc gaisa atsvaidzinātāja, izlietnes mazgāšanas līdzekļa, bet pa ventilācijas lūku no blakus ofisa vietējām smaržām piejaucās viegla svaigu gurķu smarža. No dvieļu turētāja kā šķīstas meitenes palaga maliņa nokārās papīra dvieļa kārdinošais mēles galiņš. Rasma nostājās pie izlietnes, grūtsirdīgi nopūtās, sarāva uz augšu svārkus un, pieturot tos ar zodu, noslidināja bixītes. Šķidro ziepju valganums un vēsums šaurā strūkliņā iezagās viņas plauxtā. Rasma aizmiedza acis kā pirms rūgtu zāļu izdzeršanas un ar ziepjaino roku pieskārās piesvīdušajam pavēderes apmatojumam. Roka virzījās dziļāk, atstājot aiz sevis šķidro ziepju sliedi. Sajūta nebija nepatīkama, tādēļ Rasma saujā iespieda vēl ziepes, šoreiz divreiz vairāk, un atkārtoja rokas kustību. Ar nesaziepēto roku viņa pārbaudīja vai aizslēgusi durvis, līdz galam atgrieza krānu un steidzīgi sāka izģērbties. Izģērbusies, viņa atskrūvēja ziepju flakona virspusi un medus vācēja kustībām veselām riekšām smēla no tā glumo, smaržīgo šķidrumu, ko klāja uz sava auguma. Viscaur ieziedusies, viņa nogūlās uz vēsās flīžu grīdas. Kāds paraustīja durvis, bet tūliņ arī aizgāja. Rasma glāstīja sevi un vēroja kā indīgi zaļo ziepju straumītes jutekliski trīsot plūst lejup pa ribu starpām, kā vienmērīgā caurspīdīgā kupolā nolaižoties no krūšu galiņiem tās pārvērš krūtis divos ar zaļu glazūru pārklātos svētku kēxos. Tievās straumītes ribu starpās Rasmai atgādināja ķirzaciņu pirxtus vai arī citplanētiešu distrofisko rociņu garos mezglainos pirxtus, kādus parasti tos attēlo filmās.
Sajūtas, ko radīja šie ziepju plastikas kolosa pirxti tiešām neatgādināja neko no šīs pasaules. Nezin kādēļ Rasmai prātā iecilpojās frāze „valsts monetārā politika”, taču šo frāzi viņa veixmīgi no sevis padzina un tās vietā galvā nomierinoši ieskanējās frāze „Hello From Mars”. Dziesmas ieaijāta viņa pievēra acis un nošķīra sevi no ārējās pasaules. Tagad viņa vairs nebija Rasma, kas bieži mocījās ar aizcietējumiem un nepatīkamu niezi pirxtu starpās, bet mazā jaukā Jana no trio „Fly”. Rasma vienmēr apbrīnoja šo dziedātāju un vienmēr vēlējās līdzināties viņai. Viņa apskauda Janas skatuves tērpus un šo tērpu korsetēs iespīlētās burvīgās krūtis, jo ar savām nekad nebija varējusi lepoties. Viņa gribēja būt Jana un tad viņai piederētu divi skaisti, uzticami vīrieši - Lauris un Mārtiņš. Viņi būtu nešķirami uz skatuves un arī pēc nokāpšanas no tās. Viņi nebūtu greizsirdīgi viens uz otru, šīs pasaules aizspriedumi viņus neskartu, jo visam pāri kā pirmatnēja, visu caurvijoša enerģija pulsētu vārdi „Hello From Mars”.
Te un tagad, uz tualetes flīzēm, aizvērtām acīm Rasma kļuva par to, kas vēlējās būt un dzīvoja dzīvi, kuru vēlējās dzīvot. Baudas burvestība iedomu tēlus padarīja taustāmus, vārdi kļuva par īstenību, tāpat kā veikalā „Sasch” nopirkts pleijboja krekliņš pārvērš garīgi atpalikušu zēnu stilīgā un iekārojamā princī uz glancēta žurnāla vāka. Rasma vairs nebija Rasma, bet mazā jaukā Jana. Kopā ar abiem uzticamajiem bruņiniekiem viņa pēc tikko sniegta koncerta atpūtās kādas provinces viesnīcas omulīgajā numuriņā. Tualetes gaisa atsvaidzinātāja smarža izgaisa un tās vietā Rasmas, nu jau Janas nāsis baudīja šādām mazām viesnīcu istabiņām raxturīgo aromātu, kurā sajaucās svaigi ēvelēta kox, pirts smarža un iepriekšējo apmeklētāju paģiras un sperma. Vairākās trīslitru burkās kā no Saxes „Puķu pasakām” greznojās pielūdzēju dāvātie ziedi. Pati trijotne, kā īstām zvaigznēm, pieklājas, sēdēja uzmetuši ap pleciem sniegbaltus frotē dvieļus un dzēra minerālūdeni.
Viesnīcas gaitenī atskanēja kņada. Tā tuvojās un jau pēc brīža numura durvis strauji atsprāga un istabā ievēlās bars vietējo.
- Ko dzert ir? - pat nesasveicinājies, pavēlošā tonī uzjautāja visresnākais.
Lauris ar koptu žestu piedāvāja resnajam minerālūdens pudeli.
- Šnabi es prasīju, mudak!
- Mēs nelietojam alkoholu, - lepni attrauca Jana.
- Mēs esam māxlinieki, - paskaidroja Mārtiņš.
- Mūziķi. - īso iepazīšanos ar nelūgtajiem viesiem pabeidza Lauris.
Visjaunākais no bara, puišelis ap gadiem četrpadsmit nelabvēlīgi iesmējās.
- Mūziķi, bļa. Kaut ko no „Līviem” varat?
- Ir tāda lieta kā autortiesību likums, kas paredz....
Taču Jana neļāva uzzināt vietējiem, ko paredz autortiesību likums. Viņa strauji un kategoriski, ne bez lepnuma balsī piedāvāja:
- Mēs varam jums nodziedāt paši savas dziesmas.
Janas vārdi izskanēja kā komanda, jo tūliņ pēc tiem trijotne ieņēma horeogrāfes iemācīto pamatstāju, kas mazliet atgādināja zināmo skulptūru „Strādniex un kolchozniece”, vienīgi šajā gadījumā skulpturālajā grupā bija par vienu strādnieka figūru vairāk. Trīs simetriski, tikai dažos punktos saskārušās zvaigznes savukārt atgādināja citas trīs zvaigznes, kuru ēna saulainās dienās krītot no liela augstuma, asfalta pleķīti pašā Rīgas viducī pārvērta zvaigžņotā deju zāles grīdā. Mārtiņš tūliņ ar mēli un lūpām imitēja bungmašīnas tikšķus, Lauris iedudinājās sintezatora basa balsī.
Vietējo reakcija trijotnei bija ne tikai negaidīta, bet arī nesaprotama. Tā vietā, lai ar cieņu sekotu māxlinieku sniegumam, viņi barā ierēcās. Laikam tie bija smiekli viņu vietējā dialektā, smiekli kādi parasti skan kinozāle, kad tur rāda kādu no „Amerikāņu pīrāga” šķēlēm vai „Ķerto profesoru”.
Lauris apvainojies uzmeta lūpu. Mārtiņš lauzīja rokas. Vienīgi Jana nezaudēja apņēmību. Viņa vienkārši palūdza viesiem aiziet, jo trijotne pēc uzstāšanās esot nogurusi un gribot doties pie miera. Mārtiņš palīdzēja Janai vest karstgalvjus pie prāta.
- Te ir demokrātiska valsts un mums ir tiesības atpūsties šajā viesnīcā. Mēs par to esam samaxājuši.
Puisis lielās spoguļstiklu saulesbrillēs, kas pagaidām nebija izrādījis nekādu iniciatīvu, tēlotā neizpratnē pagriezās pret garu ūsaini Lāčplēša alus krekliņā.
- Viņi tev kaut ko ir maxājuši?
- Man? Da es viņiem tūlīt samaxāšu...
- Varbūt viņi tev samxāja? - spoguļbrille vērsās pie resnā.
- Man valsts maxā! - resnais atrūca, pēc kā visi atkal ierēcās populārā kino pazinēju dzīvīgos, ļaunu vēstošos smieklus.
Jana pagriezās pret Lauri, kurš atradās vistuvāk telefonam.
- Zvani policijai. Man ir bail.
Lauris kā gaidījis šo signālu paķēra klausuli, taču vietējais ar mazgadīga noziedzinieka vaibstiem kaķa veiklumā pieklupa pie telefona rozetes un izrāva vadu.
- Ozoliņ nomierinies, citādi tavam tēvam pateikšu, - irgojās resnais. - Lai puisis zvana, vietējā policijā mums visi savējie. Atbraux, būs vēl jautrāk. Lielāka kompānija, lielāka jautrība. Nezini, kas
- Pa dienu pie veikala bija piebraukuši Ziča ar Gunču. Es nezinu vai vakara maiņā arī viņi. Moška tagad dežūrē Slieka un Čomiņš.
- O, tas būtu forši, tie abi mūžīgi kaut kādu hohmu uztaisa - priecājās mazgadīgais noziedziniex, pēc kā zvaigžņu trio nepārprotamā vēlēšanās sazināties ar policiju saka apsīkt. Lai novērstu jebkādus turpmākos pārpratumus jautājumā par vietējās policijas ierašanos, resnais pienāca pie Janas un izdarīja nepieklajīgu žestu.
Šajā brīdī, Rasma beidza jau trešo reizi un izliecās virs flīžu grīdas kā tualetē uz laiku novietota rotaļu dzelzceļa tilta arka. Jana tieši otrādi, pēc svešinieka nepieklājīgā žesta ierāva vēdera muskuļus, un atkāpās par soli tālāk no nepatīkamā tipa.
- Nerausties, vecenes es nesitu. - Resnais gādīgi uzlika roku Janai uz pleca.
Pārējais bars aizturēja elpu, acīmredzot no savas pieredzes zinot, ka šai frāzei seko turpinājums.
Un tiešām. Kad Jana mēģināja nokratīt resno netīro roku no sava pleca, roka kritienā noslīdēja uz Janas krūts un pēc sekojošajiem vārdiem pieplaka tai kāda dzīvnieciska magnētisma pievilkta.
- Es vecenes nesitu, es tās drāžu. - Resnais pēc īsās pauzes rezumēja savu viedokli dzimumu līdztiesības jautājumos un telpu atkal piepildīja kinomīļu skaļie, sirsnīgie smiekli.
Aizvainotā Jana metās pie somiņas un paķērusi no tās smagu vibratoru, un pacēlusi to virs galvas kā acteku priesteris obsidiāna dunci pirms brokastu pagatavošanas asinskārajiem dieviem, metās virsū pāridarītājiem.
Mazgadīgais noziedziniex atkal izrādīja apskaužamu veiklību. Pielēcis no aizmugures, viņš ar trenētu sambo paņēmienu atbruņoja Janu, pirms tā bija paspējusi pastrādāt ultravarmācību pret viņa klana vecāko brāli
Garais izņēma daiktu puišelim no rokām.
- Tev līdz šitam vēl jāpaaugas. Forša mantiņa, - viņš to pagrozīja rokās, izmēģināja tās tērauda uzgali uz zoba un, piegājis pie Laura, atkārtoja savu sakāmo, tagad - jautājuma formā.
- Forša mantiņa, ne? - un atbildi negaidot, nesāpīgi, jokojot vairākas reizes ar Honkongas ražojumu iesita pa Laura kopto matu cekulu, katru sitienu pavadot ar lakonisku izsaucienu „Paukš”.
- Večeŗņija zvonnnn, - joku uztvēra un turpināja pārējie.
- Veeeečeeerņij zvonnnn - kā aizkauts falsetā spiedza mazgadīgais noziedziniex.
Lauris aizvainots apsēdās uz gultas un aizklāja rokām seju.
Tā kā Rasmai Lauris no abiem puišiem tomēr patika mazlietiņ vairāk, viņa tualetes četru sienu drošībā ļoti sāpīgi pārdzīvoja to, ka Janas acīm bija skatījusi viņas eņģelīša pazemojumu, viņa juta arī Janai, kurai tas jāredz un kristietiskas līdzjūtības vilņa virsotnē viņa beidza vēlreiz. Ar domām, ka, redz, tā zvaigžņu dzīve nemaz nav tik viegla kā liekas, viņa pa orgasmatiski iracionālā labirinta ejām atgriezās provinces viesnīcas omulīgajā numurā, kur pa šo laiku nekas nebija mainījies.
- Sākam moška beidzot, - komandēja resnais. - Ozoliņ, ieslēdz televizoru un uzgriez visā skaļumā.
Ozoliņš tā arī izdarīja. Televizors rādīja tikai Latvijas TV 1 kanālo, kur tobrīd translēja kāda raidījuma atkārtojumu par Latvijas pēdējo gadu lielākajiem sasniegumiem. Kad Žaklīna Cinovska beidza iepazīstināt skatītājus ar Latvijas ievērojamāko cilvēku plejādi, viņu nomainīja Arvīds Babris un sāka stāstīt par Latvijas panākumiem Eirovīzijā. Uzskatāmības labad, viņš piedāvāja noskatīties ieraxtu no pēdējā Eirovīzijas konkursa, kurā mūsu valsti pārstāvēja trio FLY.
Spoži izgaismota skatuve, uz kuras horeogrāfijas māxlu demonstrēja trīs jauni skaisti cilvēki, tie paši kas šobrīd atradās tālu no apgaismotām skatuvēm, apsardzes eskorta, pielūdzēju pūļiem.
- Pagriez vēl skaļāk, baigi krutā dziesma, - Ozoliņu dzenāja spoguļbrille. Bars mūzikas pavadījumā sāka nemākulīgām kustībām pārvietoties pa numuru, kariķējot visu viņiem zināmo deju soļus, garais Lāčplēša kreklā pagrābis vibratoru veikli darbojās ar to kā ceļu policists ar savu zizli, regulējot satixmi Mongolijas prezidenta vizītes laikā.
„Hello from Mars” viss bars rupjās balsīs auroja līdzi un smagi piesitot kājas, lēkāja pa istabu. „Sarauj, Latvija” - kā vilciņš starp lielajiem griezās mazgadīgais Ozoliņs un ikreiz, kad savā riņkadejā nonāca līdz punktam, kas izvietots pretī gultas taisnstūra malai, uz kuras sēdēja trio, bīstami tuvu viņu sejām sasita plauxtas. Tuvojās nenovēršamais.
Rupjās balsis arvien skaļāk rēca „Hello From Mars! Hello From Mars”. Vispirms rēkšana bija dzīvnieciska, taču uzbudinājumam pieaugot, balsis skanēja kā citai pasaulei piederīgas. Tagad vietējie atgādināja sliktos citplanētiešus, kas dejo kara deju pirms izšķirošā trieciena došanas Zemes civilizācijai.
„Hello From Mars! Hello From Mars”. Pār Janas seju noliecās ūsaina mute.
„Hello From Mars! Hello From Mars”. Ar šiem vārdiem bija sācies Rasmas ceļojums nemateriālā telpā, kur ikviens var kļūt par to, par ko vēlas.
„Hello From Mars! Hello From Mars”, atgūstoties viņa paguva beigt vēl reizi.
Kāds raustīja durvis.
- Cik ilgi var aizņemt tualeti? - skanēja atsvešināta nelabvēlīga balss, lai gan Rasma zināja, ka balss pieder direktora palīgam, jaunajam daudzsološajam Jurudiskās fakultātes studentam Eduardam.
- Es tūliņ. - Rasma nedroši atsaucās. Pat nenoskalojot ziepes, kas jau bija sažuvušas uz viņas ādas, pat ar papīra dvieli nenosusinot iekšstilbu stāvos krastus, kas bija izmirkuši sapņu upei izkāpjot no gultnes, viņa steidzīgi saģērbās, aizgrieza krānu un izgāja, durvīs cenšoties nesadurties ar Eduardu skatieniem.
Priecīgs, ka beidzot varēs pačurāt, Eduards aizbīdīja durvju krampīti, esesieša stājā ieņēma vietu pie pisuāra un atviegloti ievilcis nāsīs gaisu, nezin kādēļ atcerējās sen, sen no kāda Latvijā populāra cilvēka dzirdētu frāzi: „Ne viss, kas smaržo pēc zivs, ir zivs”.
Bet grīdu gan piecūkojusi, mauka, un visas ziepes izlietojusi. To nebija teicis neviens Latvijā populārs cilvēx. To Eduards nodomāja pats, kad devās pie izlietnes nomazgāt rokas.
ROTHENBERG.Inc