¼ Satori

• Keywords 2
• Projekti
• Par grāmatām
• ¼ Literatūra
• Bibliotēka
• Raksti

• no linkKeywords 2
• Projekti
• Par grāmatām
• ¼ Literatūra
• Bibliotēka
• Raksti

• Atpakaļ
• ¼ Projekti
• Fotogalerija

• Atpakaļ
• Recenzijas
• RL lasa
• Citu idejas

• Atpakaļ
• ¼ Literatūra

• Atpakaļ
• Bibliotēka
• Nobela lekcijas
• Klasiķu sejas

• Atpakaļ
• Ziņu arhīvs
• Pārpublicējumi
• Sarunas par
• Redzējumi

Rubrika: Raksti - Redzējumi | komentāri (22)

Izdrukas versija

Vents Sīlis: Nāve, ironija un filosofija

19. jūnijā, plkst. 23:36

Ričards Makejs Rortijs (1931. gada 4. oktobris - 2007. gada 8. jūnijs)

Piektdien, 8. jūnijā septiņdesmit piecu gadu vecumā nomira ievērojamais amerikāņu filosofs un publiskais intelektuālis Ričards Makejs Rortijs (Richard McKay Rorty, 1931 - 2007). Par viņa svarīgākajiem darbiem ir uzskatāmi “Philosophy and the Mirror of Nature” (1979), “Consequences of Pragmatism” (1982), and “Contingency, Irony, and Solidarity” (1989), no kuriem pēdējais ir izdots arī latviešu valodā.[1]

Ričarda Rortija filosofiskā nostāja sāka veidoties Čikāgas universitātē, kur viņš 1949. gadā ieguva maģistra grādu, un turpinājās Jēlas universitātē, kur viņš septiņus gadus vēlāk ieguva doktora grādu ar disertāciju “The Concept of Potentiality”. Tajā laikā anglosakšu filosofiskajā vidē dominēja pragmatisms un analītiskais novirziens, kas piesaistīja arī Rortija interesi. Viņa sešdesmito gadu darbos tiek aplūkots diezgan plašs tēmu klāsts, starp kurām īpaša uzmanība veltīta jautājumam par to, kas ir filosofija un kādas ir tās metodes. 1967. gadā tiek izdota Rortija sastādīta antoloģija “The Linguistic Turn: Recent Essays in Philosophical Method”, kuras ievadā viņš aplūko metafilosofisko problemātiku no pragmatisma viedokļa. Septiņdesmitajos gados Rortijs iegūst plašu atpazīstamību ar to, ka aktīvi piedalās tai laikā notiekošajās diskusijās par apziņas filosofiju, metafiziku, epistemoloģiju un valodas filosofiju.

Rortija pozīcija mainās, kad 1979. gadā tiek laista klajā grāmata “Filosofija un dabas spogulis”, kur viņš radikāli kritizē filosofijas pretenzijas uz epistemoloģisko absolūtismu un ahistorticismu, atzīstot par nebūtiskām lielāko daļu to problēmu pie kurām pats līdz šim bija strādājis. Kritikas objekts ir Apgaismības laikmeta ideja par to, ka prāts ir līdzīgs spogulim, kas atspoguļo pasauli, un ka filosofijas uzdevums ir spodrināt šo spoguli, lai iegūtais atspulgs būtu pēc iespējas precīzāks. Izklāsta gaitā Rortijs dekonstruē tradicionālās apziņas filosofijas teorijas, tracidionālās zināšanu teorijas, kā arī tradicionālos priekšstatus par filosofiju un tās funkcijām. Beigās viņš nonāk pie secinājuma, ka filosofijas mērķis ir veicināt kultūras diskursu, piedalīties tajā, nevis analizēt šo diskursu no malas.

Darbs izsauc veselu kritikas lavīnu, tai pat laikā padarot Rortiju slavenu gan ASV, gan Eiropas intelektuālajās aprindās. Šī darba ietekmē sākas pragmatisma renesanse, un turpmākajos gados Rortijs aktīvi strādā pie tā, lai pragmatisma filosofija kļūtu pielietojama arī citās humanitārajās sfērās, tādās kā socioloģija, izglītība, jurisprudence un literatūrkritika u.c. Paralēli tam pats filosofs uzņemas pildīt publiskā intelektuāļa lomu, kas, atšķirībā no Eiropas, Amerikā tolaik ir visai reta parādība. Viņš publicē rakstus un sniedz intervijas par sociālām un politiskām tēmām dažādos plašai auditorijai domātos žurnālos.

Savu pozīciju Rortijs turpina skaidrot 1982. gadā izdotajā rakstu krājumā “Pragmatisma konsekvences”, kura ievadā viņš sniedz īsu pārskatu par modernās filosofijas stāvokli. No pragmatisma viedokļa filosofiska patiesuma teorija nav iespējama, jo “pragmatistiem “patiesība” nav nekas vairāk kā īpašība, kas piemīt visiem patiesajiem izteikumiem,”[2] tā nav lieta, kas spēj eksistēt pati par sevi. Rortijs uzskata, ka filosofija visu laiku ir mēģinājusi izolēt tādus jēdzienus kā “realitāte”, “patiesība”, “racionalitāte” un “labais”. Šo neveiksmīgo mēģinājumu un to kritikas vēsture ir tik pat gara kā “literārā žanra vēsture, kuru mēs dēvējam par filosofiju - žanra, ko iedibinājis Platons.”[3] No pragmatisma viedokļa platoniskās filosofijas tradīcija un tās valoda ir zaudējusi savu praktisko derīgumu. Vienīgais veids, kā ir iespējams to atgūt, ir meklēt alternatīvas izteiksmes formas, proti, veidu kā runāt par filosofijas tēmām lietojot nefilozofisku valodu. Šī forma tiek atrasta literatūrā - pēc Rortija domām, Viljams Bleiks ir tāds pats filosofs kā Fihte, bet Henrijs Adamss ir pat filosofiskāks, nekā Frēge. Pragmatisma pieejas konsekvences ir tādas, ka tradicionālās filosofijas laikmets tiek atzīts par beigušos un tiek pasludināts postfilosofijas ēras sākums.

Postfilosofisko kultūru raksturo tas, ka neviena no kultūras sfērām (tādām kā māksla, reliģija, filosofija, zinātne, politika, etc.) netiek uzskatīta par “racionālāku”, “zinātniskāku” vai “patiesāku”, nekā kāda cita, un neviena no šīm sfērām nevar tikt izdalīta kā galvenā. Gan reliģija, gan zinātne ir tikai literatūras žanri, proti, blakus dzejai un mākslai, tās ir tikai vēl viens veids kā lūkoties uz pasauli. Katra no kultūras sfērām izveido savu pasaules aprakstu - vārdnīcu - kura konkurē un iesaistās kritiskās diskusijās ar citām vārdnīcām. Šis kritiskais diskurss tad arī ir mūsdienu kultūra.

Darbā “Nejaušība, ironija un solidaritāte”, kas iznāk 1989. gadā, Rortijs iepazīstina lasītājus ar saviem uzskatiem par realitātes veidošanās procesu, kur liela loma tiek ierādīta nejaušībai. Vēl tiek diskutēts pat liberālā intelektuāļa tēlu, kā arī attiecībām starp privāto un publisko, indivīdu un sabiedrību. Rortijs izmanto Deividsona valodas teoriju un Freida psihoanalīzi, lai parādītu, ka pret valodu, patību, morāli un sabiedrību ir jāattiecas kā pret tīru nejaušību, vēsturiskas sagadīšanās rezultātu.

Rortijs uzskata, ka adekvāta reakcija uz šo nejaušību ir ieņemt ironisku pozīciju pret sevi, sabiedrību un pasauli. Kļūt par ironiķi (ironic) nozīmē atzīt, ka mūsu kultūras galvenajām vērtībām un praksēm nav nekāda stabila pamata un tās ir nav ne ar ko labākas par jebkuras citas kultūras vērtībām un praksēm. Ironiskās filosofijas mērķis ir nodarboties ar pastāvīgu realitātes pāraprakstīšanu (redescription), jeb jaunu vārdnīcu veidošanu šo vārdnīcu pastāvīgu salīdzināšanu gan ar citām vārdnīcām, gan ar realitāti. Ironiķa individuālais mērķis ir pastāvīga pašpilnveidošanās, proti, nepārtraukta sevis pāraprakstīšana arvien jaunā un arvien labākā veidā.

Turpinot izklāstu, Rortijs runā par liberālu utopiju, kuras ietvaros ironiķa privātās pilnveidošanās brīvību būtu iespējams savienot ar publisko cilvēciskās solidaritātes projektu. Rortijs uzskata, ka ironiķis ir tipisks mūsdienu intelektuālis, kurš spēj eksistēt vienīgi liberālā sabiedrībā, jo tikai tur viņš var brīvi paust savu atsvešinātību no pārējiem. Filosofija nevar palīdzēt pārvarēt šo atsvešinātību, taču to var izdarīt literatūra, kurā tiek aplūkota cilvēciskās solidaritātes ideja. Šai sakarā amerikāņu filosofs detalizēti aplūko Nabokova un Orvela darbus, kuros ir attēlotas īpaši nežēlīgas un pazemojošas kultūras prakses. Liberāli ironiskās kultūrasgalvenais uzdevums ir nevis atklāt patiesību par pasauli, bet gan vairot solidaritāti, proti - palīdzēt cilvēkiem vienoties savā starpā, pakāpeniski izveidojot vienotu globālo sabiedrību. Rortijs ir pārliecināts, ka tādā veidā tiks panākta lielāka savstarpējā izpratne un cieņa vienam pret otru, un mazināsies tās ciešanas, ko cilvēki nodara viens otram.

Tas, kas padara Rortija darbus īpašus, ir ne tikai viņa neordinārais domāšanas veids, bet arī elegantais rakstības stils. Domājams, ka tieši šī iemesla dēļ viņš ir viens no tiem domātājiem, kuru darbus labprāt lasa ne tikai filosofi, bet arī citu jomu speciālisti, kurus atgrūž daudzu filosofisko tekstu specifiskā izteiksmes forma. Viens no viņiem ir komponists Braiens Īno, kurš atzīst, ka “Rortija nāve mani šokēja un satrauca. Man bija ļoti dārga viņa asprātīgā, izmeklēti pieklājīgā un spēcīgā balss un es esmu sekojis līdzi viņa publikācijām kopš 80-to gadu beigām. Viņš bija pirmais filosofs, kura idejas patiešām mainīja manas domas.”[4]

No otras puses, Rortiju reizēm ir ļoti viegli kritizēt, jo savā aizrautībā viņš ne vienmēr ir veltījis pienācīgu uzmanību sava viedokļa pamatošanai. Viņš pats to atzīst “Nejaušības, solidaritātes un ironijas” priekšvārdā. Tāpēc 2000. gadā nāk klajā rakstu krājums “Rorty and His Critics”, kur filosofs mēģina aizstāvēt savus uzskatus pret trīspadsmit pasaulē pazīstamu filosofu iebildumiem.

Sakarā ar Rortija rakstības stilu, Daniels Denets ir jokojot ieviesis “Rortija koeficientu”, kas tiek definēts šādi: “Ņemiet jebkuru Rortija izteikumu par kāda cita filosofa uzskatiem, un pareiziniet to ar 0.742 , lai uzzinātu to, ko šis domātājs patiesībā ir teicis.”[5] Vēl viens Deneta joks ir viņa sastādītā Blekvelas filosofijas leksikons, kur ir atrodams jēdziens “rort”, kuram ir divas nozīmes: (1) Nelabojami bojāts teksts - “Šis teksts ir nelabojami rortīgs” (2) Eleganta, taču nesakarīga runa - “Beidz runāt rortu.”[6]

Līdzīgi Sokratam, Rortijs palika uzticīgs ironijai arī tad, kad jau zināja par savu drīzo nāvi. Lūk, kādu gadījumu Rortija nekrologā atceras Jurgens Habermass: “Tieši pirms gada es saņēmu no viņa e-pasta vēstuli. Saskaņā ar savu pēdējā laika paradumu, viņš sāka ar to, ka pauda savu neapmierinātību ar “kara prezidentu” Bušu, kura politika dziļi sarūgtināja viņu, jo Rortijs bija patriots un vienmēr centās uzlabot savas valsts sekmes. Pēc kādām trim vai četrām politiska sarkasma rindkopām nāca pavisam negaidīts teikums: “Diemžēl, mani piemeklējusi tā pati kaite, kas nogalināja Deridā.” Pēc tam, lai mīkstinātu lasītāja šoku, viņš jokodams piebilda, ka viņa meitai liekoties, ka šo vēža formu var dabūt tad, “ja lasa par daudz Heidegera tekstu.”[7] Tas vedina domāt, ka Ričards Rortijs mira smaidot.


Ričarda Rortija grāmatas Kukii.lv:

Ričards Rortijs. Nejaušība, ironija un solidaritāte
Richard Rorty. Truth and Progress.
Richard Rorty. Objectivity, Relativism and Truth