Rubrika: Bibliotēka - Bibliotēka | komentāri (0)
Horhe Luiss Borhess: Par klasiku
26. novembrī, plkst. 0:00
(eseja)
1965
Nez vai kāda cita zinību nozare varētu izrādīties vēl interesantāka par etimoloģiju. Te jāpateicas neparedzamajām pārvērtībām, kam laika ritumā pakļaujas vārdu pirmatnējās nozīmes. Pastāvot šīm pārvērtībām, kas reizēm robežojas ar paradoksu, vārda cilmei jēdzienu noskaidrošanā ir pavisam niecīga loma vai nav nekādas. Ar informāciju, ka latīņu vārds calculus nozīmē akmentiņu vai oli, kādus pitagorieši lietoja pirms ciparu izgudrošanas, nepietiks, lai apgūtu algebras noslēpumus. Informācija, ka vārds hypocrita nozīmējis «aktieris», arī «loma» un «maska», nekļūst par ētikas pētījumiem noderīgu instrumentu. Un tieši tāpat, lai noteiktu, kas šodien ir «klasisks», mums nepietiek zināt, ka šā kādeņa sākotne meklējama latīņu vārdā classis1 — flote, eskadra, kas vēlāk iemantojis «kārtības» niansi. (Garāmejot atzīmēsim vārda ship-shape analogo izcelsmi.)
Kas tad mūsdienās ir klasiska grāmata? Man tepat pa
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Pirmo ierosmi es guvu no Herberta Allena Džailza3 «Ķīniešu literatūras vēstures» (1901). Tās otrajā nodaļā izlasīju, ka viens no pieciem Konfūcija izdotajiem kanoniskajiem tekstiem ir «Mijību grāmata» jeb «I dzin», kas sastāv no 64 heksagrammām, kuras aptver visas iespējamās sešu pārtrauktu un sešu veselu līniju kombinācijas. Piemēram, viena no shēmām veidota no divām veselām, vienas pārtrauktas un trim veselām līnijām, kas visas novilktas cita virs citas. Kāds no aizvēstures imperatoriem tās atklājis uz viena svētā bruņurupuča bruņām. Leibnics saskatīja šajās heksagrammās bināro skaitīšanas sistēmu, citi — apslēptu filozofiju, vēl citi, piemēram, Vilhelms4, — instrumentu nākotnes pareģošanai; daži uzskatīja, ka sešdesmit četras zīmes atbilst jebkuras darbības vai norises sešdesmit četrām fāzēm, citi redzēja tur kādas cilts vārdnīcu, vēl citi — kalendāru. Atceros, ka Ksuls-Solars5 mēdza atveidot šo tekstu ar zobbakstu vai sērkociņu palīdzību. Svešzemniekam viegli var likties, ka «Mijību grāmata» ir tāda ««ķīnīzeru» padarīšana». Taču neskaitāmas augsti izglītotu cilvēku paaudzes ar vislielāko bijību to ir lasījušas un lasīs arī turpmāk. Konfūcijs reiz paziņojis saviem audzēkņiem, ka tad, ja liktenis dāvātu viņam simt mūža gadus, viņš pusi no tiem veltītu «Grāmatas» un tās komentāru (jeb «spārnu») pētīšanai.
Tīši esmu izvēlējies galēju piemēru — lasāmvielu, kas prasa ticību. Tagad ceļu jums priekšā šādu savu atziņu. Par klasisku saucama grāmata, kuru kāda tauta vai vairākas tautas, vai laikmets nolemj tā izlasīt, it kā tās lappusēs viss būtu jaušs, neizbēgams, vieds kā Visums un ietvertu bezgalīgas interpretācijas iespējas. Protams, kā jau var paredzēt, te iespējami visatšķirīgākie vērtējumi. Vāciešiem un austriešiem «Fausts» ir ģeniāls darbs; citiem tas ir viens no pašiem slavenākajiem garlaika iemiesojumiem — gandrīz vai kā vēl viena Miltona «Paradīze» vai Rablē dižsacerējums. Tādas grāmatas kā «Ijabs», «Dievišķā komēdija», «Makbets» (bet priekš manis vēl arī dažas ziemeļnieku sāgas) var cerēt uz ilgu nemirstību; taču par nākotni mēs neko nezinām, izņemot to, ka tā atšķirsies no tagadnes. Un jebkura priekšrokas došana it viegli var izrādīties tīrs aizspriedums.
Nejūtos aicināts uz svētbilžu graušanu. Tā ap trīsdesmit gadu vecumu es Masedonio Fernandesa6 iespaidā ticēju, ka daile ir tikai nedaudzu autoru privilēģija; tagad zinu, ka tā pieder visiem, ka tā uzglūn mums viduvējības sacerētās nejaušās lappusēs7 vai uz ielas noklausītā sarunā. Es, piemēram, nemaz nepazīstu malajiešu vai ungāru rakstniecību,8 taču droši zinu — ja laiks man sniegtu iespēju tās pētīt, es atrastu tur visas barojošās vielas, kas vajadzīgas garam. Bez valodas šķēršļiem pastāv arī politiskie un ģeogrāfiskie šķēršļi. Bērnss9 ir klasiķis Skotijā. Uz dienvidiem no Tvīdupes10 to lasa mazāk nekā Danbāru11 vai Stīvensonu.
Dzejnieka slava galu galā ir atkarīga no vārdā nenosauktu cilvēku paaudzēm, kuri bibliotēku vientulībā šo slavu pakļauj pārbaudījumiem, — no viņu degsmes vai laiskuma.
Droši vien jūtas, ko izraisa literatūra, ir mūžīgas, bet līdzekļiem pastāvīgi jāmainās kaut vai nelielā mērā, lai nezaudētu savu spēku. Tie dilst un irst, kolīdz lasītājs tos ir iepazinis. Tādēļ ir bīstami apgalvot, ka pastāv klasiski literāri darbi un ka tie paliks tādi arvien.
Ikkatrs ar laiku zaudē ticību savai mākslai un savai mākai. Es, kas uzdrošinos apšaubīt Voltēra un Šekspīra bezgalīgo turpināmību, toties ticu šovakar, vienā no 1965. gada pēdējām dienām), ka mūžam turpināsies Šopenhauers un Bērklijs.
Klasiska nav tā grāmata (es atkārtoju!), kurai piemīt kādas izcilas iezīmes; klasiska ir grāmata, kuru daudzas cilvēku paaudzes zināmu (vai nezināmu) motīvu dēļ lasa un lasa ar to pašu dedzību un ar noslēpumainu nodošanos.
No spāņu valodas tulkojis Uldis Bērziņš.
1 „classis” — arī viena no Romas nodokļu maksātāju kārtām, kurās dalījās Romas sabiedrība un jo īpaši tās pirmais — augstākais rangs: no tā cēlies šī vārda metaforiskais lietojums „īsta” rakstnieka raksturošanai; to pirmo reizi lietojis Cicerons, bet vārdkopu „klasisks rakstnieks” ieviesis 2. gs. autors Auls Gellijs („Attiskās naktis”, XIX. 8. 15).
2 Eliota, Arnolda un Sentbēva formulējumi... — T. S. Eliota eseja „Kas tas ir — klasiķis” (1944) u.c.; Metjū Ārnolda (1822–1888) „Mūsdienīgais elements mūsdienu literatūrā” (1857). „Par akadēmiju literārajām ietekmēm” (1864) u.c.; Šarla Ogistēna Sentbēva (1804–1969) „Kas tas ir klasiķis” (1850) un viņa avīžu feļetoni „Pirmdienas sarunas”. Klasikas formulējumos minēto autoru viedokļi dalās, M. Ārnolds atklāti polemizē ar Sentbēvu.
3 Herberts Allens Džailzs (1845–1935) — amerikāņu sinologs.
4 Rihards Vilhelms (1873–1930) — vācu izcelsmes sinologs, klasiskās ķīniešu literatūras pētnieks un tulkotājs.
5 Ksuls Solars — argentīniešu literāts un mākslinieks. Borhesa draugs.
6 Masedonio Fernandess (1874–1952) — argentīniešu rakstnieks. Borhesa vecākais draugs un skolotājs.
7 ..daile.. uzglūn mums viduvējības sacerētās nejaušās lappusēs.. — sal. ar analogu pasāžu stāstā „Herberta Kueino daiļrades analīze”.
8 ..nemaz nepazīstu malajiešu vai ungāru rakstniecību.. — vēlāk dzejolī „Ungāru pirmajam dzejniekam” (1972) Borhess runā par dziļu radniecību ar šo seno — un ar nolūku bez vārda atstāto — autoru.
9 Roberts Bērnss (1759–1796) — skotu dzejnieks un folklorists.
10 ..uz dienvidiem no Tvīdupes — t.i., Anglijā, jo Tvīdupe skotu dienvidos veido Anglijas un Skotijas robežu.
11 Vilijams Danbārs (1460–1520) — skotu dzejnieks.