Daniils Harmss

Autors

Daniils Harmss (Даниил Хармс) (īstajā vārdā Daniils Juvačevs) dzimis 1905. gada 17. decembrī Sanktpēterburgā. Viņa tēvs, Ivans Juvačevs, darbojies t.s. Krievijas atbrīvošanas kustībā. Tikko iesaistījies kustībā “Tautas griba”, viņš ļoti drīz tiek apcietināts un 1883. gadā notiesāts par pretvalstiskām darbībām - sākumā viņam piespriež nāves sodu, ko aizstāj ar mūža izsūtījumu, bet pēc tam ar 15 gadiem. Dzīvodams Sahalīnā, viņš iepazinies ar Čehovu, pamazām kļuvis reliģiozs un līdzās memuāru grāmatām sarakstījis arī vairākus mistiskus traktātus: “Starp pasauli un klosteri” (Между миром и монастырем, 1903) un “Debesu valstības noslēpumi” (Тайны Царства Небесного, 1910). Harmsa māte bijusi muižnieciskas izcelsmes un strādājusi par pārvaldnieci bijušo katordznieku patversmei Sanktpēterburgā. Harmss mācījies elitārā vācu skolā Peteršūlē, kur ieguvis pamatīgas vācu un angļu valodu zināšanas. 1924. gadā viņš iestājas elektrotehnikumā, no kura pēc gada tiek atskaitīts par “vāju apmeklētību” un “pasivitāti sabiedriskos darbos”. Kopš tā brīža Harmss pilnībā nododas literatūrai, un visu atlikušo mūžu pelna naudu ar literatūru. Līdzās rakstniecībai Harmss pamatīgi izglītojas arī citās jomās, ar īpašu interesi filosofijā un psiholoģijā. Sākotnēji viņš sevī sajūt “dzejraža spēku” un par savu lauciņu izvēlas poēziju, kuras izpratni viņam veido A. Tufanova dzeja, kurš ir V. Hļebņikova atzinējs un viņa darba turpinātājs. Caur Tufanovu Harmss iepazīstas ar A. Vedenski, kurš savukārt iepazīstina viņu ar L. Ļipavski un J. Druskinu, Harmsa domubiedriem un līdzgaitniekiem turpmākajā daiļradē. Vēl 1922. gadā Vedenskis, Ļipavskis un Druskins nodibina trejsavienību un sāk sevi saukt par činariem (чинари), kas ir atvasināts no krievu vārdaчинить - meistarot, sacerēt. 1925. gadā viņiem pievienojas Daniils Juvačevs un ar pseidonīmu Harmss ātri iegūst skandalozu slavu literātu-avangardistu aprindās. Viņa pseidonīms cēlies no angļu vārda harm - kaitējums, nelaime - pievienojot tam daudzskaitļa galotni -s, taču tajā ir ietverta arī alūzija uz franču vārdu charm - šarms, tādejādi padarot to divdomīgi uzlādētu. Bet pat ar šo divdomību Harmss brīvi spēlējas, dažkārt parakstīdamies arī kā Hormss, Čarmss, Haarmss, Šardam vai Harmss-Dandan. Ieraksts dienasgrāmatā liecina, ka puspajokam, pusnopietni Harmss piešķīris vārdiem maģiskas spējas: “Vakar tētis man teica, ka tikmēr, kamēr es būšu Harmss, mani vajāšot neveiksmes. Daniils Čarmss. 1936. gada 23. decembris.” Daži pētnieki norāda, ka pseidonīmā ietverta arī norāde uz daudznozīmīgo hinduisma terminu dharma (sanskr.) - ko aptuveni varētu tulkot kā labklājība, patiesīgums.1926. gadā Harmss tiek uzņemts Viskrievijas rakstnieku padomē, pamatojoties uz divu viņa dzejoļu publicēšanu maztirāžas dzejas izlasēs, bet līdz astoņdesmitajiem tie ir arī vienīgie Harmsa darbi “pieaugušajiem”, kas tiek publicēti Padomju Savienībā.Kā rakstnieks Harmss izveidojās divdesmitajos gados Hļebņikova un Tufanova ietekmē, un dzejnieku vidū ieguva domubiedrus, kuri nosauca sevi par oberiutiem (no ОБЭРИУ - Объединения Реального Искусства - Reālās mākslas apvienības). “Kas mēs esam? Un kāpēc mēs?... - viņi jautā savā manifestā. - Mēs - tie esam jaunās pasaulizjūtas un jaunās mākslas dzejnieki... Savā mākslā mēs paplašinām un padziļinām priekšmeta un vārda jēgu. Konkrētais priekšmets, attīrīts no literārās un ikdienišķās čaulas, kļūst par mākslas īpašumu. Poēzijā - vārdisku jēgu sadursme pauž šo priekšmetu ar mehānikas precizitāti.” Oberiuti atrada sev mājvietu Ļeņingradas Preses namā, kur 1928. gada 24. janvārī notika to lielākais autorvakars “Trīs kreisas sutndas” (Три левых часа), kurā piedalījās arī N. Zabolockis, A. Vedenskis, K. Vaginovs un citi. Pirmajā stundā viņi, sēžot skapī, lasīja dzeju, otrajā stundā tika izrādīta Harmsa luga “Elizabete Bama” (Елизавета Бам) ar sirreālu un absurdu sižetu, kuras uzvešanā piedalījās arī pats autors, trešajā stundā - Razumska un Minca kinofilma “Gaļas mašīna” (Мясорубка).Sanākusī publika ir sajūsmā, bet oficiālā kritika naidīga, un tas negatīvi ietekmē Harmsa turpmākās iespējas publiski uzstāties un publicēties. Režīms Krievijā kļūst represīvāks, un Harmss ir spiests pievērsties bērnu literatūras rakstīšanai žurnāliem “Еж”, “Чиж”, “Сверчок”, “Октябрята”, ar ko viņš pelna iztiku no 1928. līdz pat 1941. gadam. Šajā laikā viņam iznāk ap 20 grāmatu bērniem. Šeit Harmss var ļaut vaļu savām valodiskajām spēlēm, taču kā liecina viņa dienasgrāmatas, tad lielu māksliniecisku vērtību viņš šiem darbiem nav piešķīris, bet rakstījis tos galvenokārt honorāra dēļ.1930. gada aprīlī laikraksts “Smena” novērtē Harmsa nepublicētos darbus kā “šķiras ienaidnieka poēziju”, un tas kļūst par priekštvēstnesi viņa arestam nākamajā gadā. Viņa literārās nodarbes tiek kvalificētas kā “kaitniecība” un “kontrrevolucionāra darbība” un viņš līdz ar Vedenski un vēl vairākiem literātiem tiek izsūtīts uz Kursku. 1932. gadā viņiem izdodas atgriezties Ļeņingradā. Harmsa darbu raksturs mainās - poēzija aiziet dibenplānā un dzeja tiek rakstīta aizvien mazāk, toties prozas darbi vairojas un krājas ciklos (“Gadījumi”, “Ainas”). Liriskā varoņa - jokdara, kūdītāja, brīnumdara - vietā nāk pārspīlēti naivs stāstnieks-vērotājs, kurš ir līdz cinismam bezkaislīgs. Fantastika un sadzīves groteska rada nežēlīgu un murgainu “nepievilcīgas īstenības” atveidu, turklāt šausminošs ticamības efekts tiek panākts, pateicoties detaļu, žestu un mīmikas skrupulozai precizitātei. 1937. gada 31. oktobrī Harmss dienasgrāmatā raksta: “Mani interesē tikai “n i e k i”; tikai tas, kam nav nekādas praktiskas jēgas. Mani interesē dzīve tikai visās tās nejēdzīgajās izpausmēs. Varonība, patoss, drosme, morāle, higiēniskums, tikumība, aizkustinājums un azarts - šos vārdus es neieredzu. Taču es pilnībā saprotu un cienu: aizrautību un sajūsmu, iedvesmu un izmisumu, kaisli un savaldību, izlaidību un šķīstību, skumjas un bēdas, prieku un smieklus.”Harmsa daiļradi veido dzeja, proza un dramaturģiskas ainiņas. Viņa dzejā dominē tēlu absurda montāža un fonētiskas spēles, sižets un attīstība nereti ir otršķirīgi, bet priekšplānā iznāk valodiskas struktūras. Prozā Harmsam raksturīgi īsas formas darbi, to centrā parasti viena spilgta epizode, kur ikdienišķajā un pierastajā tiek parādīts groteskais un fantastiskais. Sižeta attīstība arī šeit visai nosacīta, tas drīzāk ir statisks un “virzās uz priekšu”, ieslīgstot citu klātesošo detaļu aprakstā. Dramaturģijai raksturīgs dzīvīgums, tā gandrīz vienmēr ir humoristiska, tomēr nepazaudējot absurda elementus, kā dēļ notiekošo neiespējami uztvert kā “reāli” notiekošu. 1941. gada augustā Harmss tiek arestēts, bet 1942. gada 2. februārī apcietinājumā mirst.1956. gadā viņš tiek reabilitēts. Viņa sacerējumi, pat publicētie, atradās pilnīgā aizmirstībā līdz sešdesmito gadu sākumam, kad tika izdota viņa bērniem rakstīto dzejoļu rūpīgi atlasīta izlase “Spēle” (Игра) (1962). Nākamos divdesmit gadus viņam centās pielipināt jautra dīvaiņa tēlu, kas nekādi negāja kopā ar viņa sacerējumiem “pieaugušajiem”. Tikai 1978. gadā Vācijā tiek publicēti viņa kopotie raksti, bet astoņdesmito gadu beigās viņš iegūst pelnīto atzinību arī dzimtenē.


 
publikācijas
6
pēdējā publikācija pirms
2 mēnešiem
vērtējumi
7
kopā saņemti komentāri
2
kopā izteiktie komentāri
0
 
Populārākās autora Tēmas

Visi autora raksti

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies