Rubrika: Dienas Teksts
Juris Kronbergs: No dzejoļu cikla "Kritiens" - (Slīkšana)
Un es noslīku kādā neiznīcināmā karstumā;
varbūt tā bija uguns
Liesmas glāstīja manu kailo ādu
Manas saulesbrilles no skūpstiem izkusa
„Is he drunk?” jautāja
amerikāņu kokakolas pudele, veidota kā meitene
„No, he is nūsleics!” atbildēja balss
skanīgā latgaļu izloksnē
Es turpināju lauzties ar liesmām. Neticami
ātri tās vairojās.
bet karstums bija tas pats
Un pēkšņi sapratu,
ka laužos pats ar sevi
Un pēkšņi viss notikušais šķita tik vienkāršs,
bet tikpat neizskaidrojams kā vienmēr
un tas nebiju pats, ar ko lauzos,
tas bija ledus, šķautnēm asām kā klintīm
un slēptiem neaptveramiem dziļumiem