Rubrika: Dienas Teksts
Luiss Sepulveda: Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus
„Sirmgalvis noglāstīja lielo kaķi, it kā piemirsis par sašauto un sāpošo kāju, viņš raudāja no kauna, juzdamies nožēlojams un pazemots, un nekādā ziņā – šī cīniņa uzvarētājs.
Asaru un lietus aizmiglotām acīm viņš aizvēla dzīvnieka ķermeni līdz upei, kur to uztvēra plūdu ūdeņi, aiznesot tālu prom mūžamežā, uz vietām, kuras vēl nav samaitājusi baltā cilvēka roka, uz tikšanos ar Amazoni un žiglām straumēm, kur akmeņu asmeņi to sapluinīs gabalos un uz mūžīgiem laikiem paglābs no zemiskiem salašņām.
Ar skubu un niknumu viņš ielidinaja upē šauteni un noskatījās, kā ierocis klusu un necili nogrimst. Metāla nezvērs, ko neieredzēja neviena dzīva radība.
Antonio Hosē Bolivars Proanjo izņēma mākslīgos zobus, rūpīgi ievīstīja tos lakatiņā un, nepārstājot lādēt traģiskā notikuma aizsācēju, nelaimīgo gringo, kā arī alkadu, zelta meklētājus un visus tos, kas apkaunoja viņa Amazones šķīstību, ar vienu mačetes vēzienu nocirta resnu zaru, pret kuru atbalstīties, un devās Elidilio virzienā, uz savu būdu un pie romāniem, kas par mīlestību stāstīja tik skaistiem vārdiem, ka ļāva reizēm aizmirst par cilvēka nežēlību.”
No spāņu val.tulkojis Edvīns Raups.