Rubrika: Lasītāju blogi
Alles in Ordnung
25. jūlijā, plkst. 21:28
Šonakt Rīgas Pašvaldības policija bezceremoniāli likvidējusi "telšu pilsētiņu" pie Ministru kabineta. Vairums sabiedrības locekļu, tajā skaitā varas un mediju pārstāvji vieglā vienprātībā apsveic policiju ar to, ka beidzot Rīgas centrā ir aizvākti "slavenākie bomži". Mana attieksme ir atšķirīga un es šeit saskatu politiskus motīvus, lai sabiedrībai dotu signālu par protesta formu bezjēdzību, tādējādi ierobežojot pilsoniskās sabiedrības izpausmes. Taču, ja mēs pieņemam, ka šie bezdarbnieki patiešām bija vienkārši bomži, kas vairāk nekā pus gadu pašā Rīgas centrā uzturēja pritonu, tad es vēlos sagaidīt Rīgas Pašvaldības policijas priekšnieka atlūgumu, jo savas bezdarbības dēļ viņa spēki ilgstoši galvaspilsētas centrā nav spējuši nodrošināt kārtību.
Bet ne jau par to ir stāsts. Viss, kas līdz šim noticis ar telšu pilsētiņu, skaidri parāda latviešu dabu. Telšu pilsētiņa ir kā spogulis latviešiem - nemitīgai čīkstēšanai par visu, dzīvei bez nākotnes vīzijas, nespējai solidarizēties savā starpā, kā arī skaidri noformulēt prasību. Telšu pilsētiņa bija kā piemineklis sabiedrības impotencei cīņā ar varu par savām tiesībām un šis "piemineklis" dienu no dienas vairākus mēnešus uzturēja sabiedrībā mazvērtības kompleksus. Vakarnakt kompleksu rosinātājs ir represēts un tauta ir sajūsmā par to, ka valstī ir atjaunota kārtība. Jau kuro reizi jāsecina - esam ideāla tauta totalitāram režīmam.
Komentāri (24)
Grāmata katram latvietim
16. jūnijā, plkst. 22:57
Sagatavošanā jau 20 gadus...
Komentāri (117)
Dažas piezīmes no Belgradas
15. jūnijā, plkst. 12:46
Bruģis un liepas, dažas ielas Belgradā atgādina Liepāju.
Bet dažas - Itāliju vai Spāniju.
Jaunā Belgrada ir milzīgs mikrorajons ar trepīšu veida blokmājām.
Šādi trepīšu mājas izskatās tuvumā. Pa ielām kursē tādi paši tramvaji kā Liepājā.
Ūdens līmenis Donavā ir cēlies...
...tagad laipiņas vairs neaizsniedzas līdz laivām un deberkaberiem. Vasarā visa nakts dzīve pārvācas uz šādiem objektiem uz ūdens. Rietumu health&safety normas šeit ir pie vienas vietas. Serbiešu paziņas stāsta, ka ziemā viens viņu paziņa dzērumā pārkritis pār bortu, ķermeni izskaloja tikai pēc 3 mēnešiem.
Plūdi reizēm ir ļoti estētiski.
Izskatās pēc parasta kluba, bet tas atrodas uz ūdens. Lai uz tā nokļūtu, ir jāpārvar vesela rinda ar laipām, no kurām vienam posmam nav nekādu sānu margu, kur pieturēties. Tāpēc pārāk piedzerties nav vēlams. Alkohols klubos gan nav lētāks kā Latvijā, taču veikalā pudeli laba vīna var nopirkt arī par pāris eiro. Smēķēt drīkst visur, par spīti aizlieguma zīmēm.
Tito dzimšanas diena 25.maijā tika pasludināta par Jaunatnes dienu. Katru gadu norisinājās jauniešu stafete, kad stafetes nūjiņa vairākus mēnešus apceļoja visu Dienvidslāviju, bet 25.maijā svinīgi nonāca valsts galvas Tito rokās. Tagad šīs stafetes nūjiņas var apskatīt Tito muzejā. Daudzas pārsteidz ar amizanto dizainu - zīmuļu, raķešu, taurīšu formās. Jāatzīst, ka ekspozīcija nedaudz atgādina vibratoru kolekciju.
Belgradas apkaime atgādina Kosovu - daudz nepabeigtu jaunceltņu, jo īpaši pēdējie stāvi, kas, šķiet, atstāti pabeigšanai nākamajām paaudzēm. Savukārt mikrorajonos un centrā ir gana daudz visādu arhitektūras brīnumu, kā piemēram, šī īpatnējā ēka.
Krāmu tirgus Belgradā. Izskatās pēc izgāztuves. Pārsvarā tirgo mēslus - ironizēju, ka tad jau cilvēks varētu piestāties pie jebkuras mistkastes, uzlīmēt cenas un izpārdot tās saturu. Turpat "tirgus laukuma" galā arī daudz būdiņu, kurās dzīvo čigāni.
Kopš Nato bombardēšanas pagājuši 11 gadi, vairākas ēkas centrā joprojām nav atjaunotas. Iespējams, tās atstātas ar nolūku, kā piemineklis karam, jo cita veida memoriālus Nato uzlidojumos kritušajiem neatrast. Privātās sarunās cilvēki labprāt dalās savās atmiņās par Nato uzlidojumiem, piemēram, par to, kā slēpušies bumbu patvertnēs, taču oficiālā politika, kas šobrīd ir vērsta uz tuvināšanos ar ES, praktizē amnēziju attiecībā pret šo laika posmu.
Komentāri (8)
Šāvēji
4. jūnijā, plkst. 7:41
Pēc flash-mob šī foto parādījās Tviterī. Tās autors @Eliks raksta: "Kas patiesībā tiek slēpts Šķēles #tango būvlaukumā uz Dzirnavu ielas :) http://pixi.lv/07770"
Liels paldies visiem tiem, kas klātienē un neklātienē atbalstīja akciju pie Tango būvprojekta!
Domāju, ka Ave Lat sargs valdes loceklis Leonīds Krongorns saprot, ka viņu darbinieki pārkāpa pilnvaras, taču to negrib atzīt, tā vietā arī vakar viņš turpināja melot un nepamatoti mani apvainot, bet pilsoniskās sabiedrības izpausmi nodēvēt par "lētas publicitātes meklēšanu". Pēc viņa teiktā sanāk, ka apsargi atļāvās aizskart manas tiesības fotografēt publiskā vidē, jo es varbūt esot mēģinājis "iegūt informāciju par objekta apsardzes sistēmu darbību un materiālo vērtību izvietojumu". Akcijas laikā izrādījās, ka objekts nemaz nav slepens - Ave Lat sargs vai Tango īpašnieku atsūtītie darbinieki ar knaiblēm noņēma plēvi no viena žoga posma, lai var skaidri pārredzēt būvlaukumu.
Man bija liels prieks, ka uz flash-mob bija ieradušies tik daudz cilvēku! Un tas bija tāpēc, ka runa jau nav tikai par manu gadījumu vien, bet gan par to, ka cilvēki, kas fotografē, regulāri cieš no apsargu patvaļas. Šī akcija raisīja lielu mediju interesi un deva signālu arī apsargiem - viņu rīcība un likuma neievērošana ne vienmēr var palikt bez sekām; ka fotogrāfi un cilvēki spēj būt vienoti, lai aizstāvētu savas tiesības. Varbūt naivi, bet es tomēr ceru, ka vismaz kāda apsardzes firma savā ētikas un uzvedības kodeksā veiks izmaiņas, sākot ievērot likumu un minimālas pieklājības normas. Citādāk neskaitāmie incidenti met ēnu uz visu apsardzes biznesu.
Desmitiem bilžu no akcijas var atrast Tviterī zem birkas #tango
Šeit ir linki uz medijiem, kur var iepazīties ar foto un video no vakardienas akcijas:
Vēlreiz paldies visiem šāvējiem! Kā arī tiem, kas nešāva, bet bija atnākuši atbalstīt šāvējus. Kā arī tiem, kas gribēja šaut, bet kaut kādu iemeslu dēļ nespēja būt klāt!
Komentāri (11)
Man gribas šaut
2. jūnijā, plkst. 14:21
Mans gadījums ar Ave Lat Sargs ir pacēlis gaismā nopietnu problēmu cilvēkiem ar fotokamerām. Proti, par apsargu atļaušanos aizskart fotogrāfu tiesības, viņu īpašumu un veselību. Dienas laikā esmu saņēmis daudz stāstus no fotogrāfiem par līdzīgiem gadījumiem. Ave Lat Sargs reakcija ir ciniska - viņu atbilde parāda šo apsargu domāšanas veidu - fotogrāfs ir terorists, kuru var pazemot. Ave Lat Sargs ne tikai nav atzinuši savu vainu, bet pat sagrozījuši faktus, melojuši, kā arī noklusējuši fiziskās iespaidošanas faktu. Vienīgais, par ko viņi atvainojas - ka mani neesot spējuši aizturēt. Kad man Dienas žurnāliste atstāstīja Ave Lat Sargs priekšnieka vēstules saturu, man gribējās izsaukties J.Jurkāna vārdiem - man gribas šaut! Jebkuram cilvēkam (ne tikai fotogrāfam) ir jābūt tiesībām fotografēt publiskā vidē publisko vai privāto īpašumu - ēkas, mašīnas, ielas, tiltus, tramvajus, zinot, ka viņš jūtas drošs par savu dzīvību un īpašumu. Lai pievērstu uzmanību šai problēmai un aizstāvētu cilvēka tiesības brīvi fotografēt publiskā vidē, aicinu visus uz flash-mob pie Tango būvprojekta žoga uz Dzirnavu ielas (starp Tērbatas un Kr.Barona) - rīt, 3.jūnijā plkst. 13.00, kad fotografēsim 5-10 minūtes visu, kas mums apkārt. Šausim - ar fotokamerām!
Komentāri (50)
Kriminālziņa
1. jūnijā, plkst. 14:21
Foto - no Ave Lat Sargs mājas lapas
Šodien, 1.jūnijā, ap plkst. 13.10 gāju pa Dzirnavu ielu un nofotografēju pāris bildes ar nepabeigto būvobjektu starp Tērbatas un Kr.Barona ielu. Tas ir plašs būvlaukums, kas pēc visiem nostāstiem šobrīd ir Andra Šķēles īpašumā. Caur caurumoto žogu nofotografēju pāris kadrus, bet te pēkšņi man blakus jau stāv kāds kungs žaketē no Ave Lat Sargs apsardzes. Viņš nīgrā balsī saka, lai es dzēšot bildes ārā. Es prasu - kāpēc gan? Viņš turpina nelaipni - tas ir privātīpašums un privātīpašumā nedrīkst fotografēt, ja vien man nav atļaujas. Atbildu viņam, ka es neesmu ielauzies nekādā īpašumā, atrodos uz ielas un fotografēju pa gabalu, to viņam nav tiesību man aizliegt. Vairums Rīgas ēku ir privātīpašums, tad jau nedrīkstētu vispār neko fotografēt, vai arī tūristam vajadzētu atļauju no katra namīpašnieka. Apsargam mani argumenti bija pie vienas vietas. Mēģinu citu argumentu - ka es nemaz nevaru izdzēst, jo fotografēju ar filmiņu - parādu viņam fotoaparāta aizmuguri, kur nevar redzēt ekrānu. Viņš atbild, lai es dzēšu tāpat vai arī nāku uz firmas štābu, kas ir turpat pāri ielai. Skaidroju viņam vēlreiz, ka nav tāda likuma, kas man var aizliegt fotografēt uz ielas, ka neesmu pār žogu līdis vai citādi ielauzies viņa privātīpašumā. Apsargs savu pārliecību nemaina un draud, ka zvanīs operatīvai grupai. Sākumā nodomāju, ka viņš domā policiju un saku, lai tik zvana, cerot, ka vismaz policijai nav izslēdzies veselais saprāts. Bet tad dzirdu, ka tie ir Ave Lat Sargs papildspēki, ko viņš izsauc. Tajā brīdī man nāca apskaidrība, ka man draud nopietnas nepatikšanas, jo tad viņi ar varu mani ievilks savā štābā, varbūt piekaus, varbūt saplēsīs divas fotokameras vai tikai izgaismos filmiņu. Katrā ziņā, ievelkot mani štābā, viņi varēs ar mani darīt, ko vien sagribēs, jo to neviens neredzēs. Aicinu apsargu izbeigt šo sarunu un saku, ka iešu prom, ka viņam nav nekādu tiesību mani aizturēt vai arī pavēlēt kaut ko izdzēst. Speru dažus soļus, viņš mani ķer aiz rokas un mēģina izlauzt roku uz aizmuguri. Turos pretī. Kamēr vēl nav atbraukusi operatīvā grupa, klāt piesteidzas vēl viens apsargs. Viņi abi cenšas man izlauzt rokas un mēģina ar varu vilkt uz savu štābu. Uzsaucu dažiem garāmgājējiem, lai sauc policiju, taču neviens nereaģē. Mani jau māc izmisums, jo jūtos bezspēcīgs un nepamatoti fiziski ietekmēts. Es cīnos, viena no manām rokām jau tirpst un kļūst sarkana, cilvēki iet garām un laikam domā, ka tas viss ir kaut kāds cirks. Pēc mirkļa man izdodas izlauzties un metos skriet, ko vien kājas nes. Abi apsargi man neseko, droši vien saprotot, ka ar saviem tefteļu augumiem mani vairs nepanākt. Tik vien pa gabalu rupji nolamā.
Komentāri (95)
Reklāma
31. maijā, plkst. 11:35
Video no Rīgas Kino muzeja krājuma
3. un 4.jūnijā divos seansos Kino Rīga Lielajā zālē rādīs attiecīgi 1980. un 1990.gadu reklāmas rullīšus. Padomju laikos reklāmas rādīja televīzijā un šad tad arī kinoteātros pirms filmām. Skatoties tagad 1980.gadu reklāmas, daudzas no tām šķiet ļoti amizantas un radošas. Interesanti, vai pēc 20 gadiem arī par šodienas reklāmām varēsim teikt tāpat?
Laikā, kad vēl nebija datorgrafikas, vairums reklāmu tika filmētas brīvā dabā, kinematogrāfiskā stilistikā ar īsfilmu cienīgiem scenārijiem. Pašu reklāmu varēja baudīt kā mazu kino šedervu. Padomju laiku reklāmās mēs redzam laika zīmes - produktus, vidi, modi, kas mūsdienās vairs neeksistē. Tolaik nebija preču pārpilnības, reklamētās preces katram bija mājās. Visi šie apstākļi ir pamats zināmai nostaļģijai. Šodien reklāmu ir pārspīlēti daudz un itin visur, tik pat kā nav nekādu eksperimentu, tās šķiet līdzīgas viena otrai, kas tikai veicina skatītāju imunitāti pret tām. Šaubos, ka pēc 20 gadiem pret šodienas TV reklāmām izjutīsim zināmu sentimentu un līksmi gluži kā pret daudzām padomju laiku un 1990.gadu sākuma reklāmam, jo preču un reklāmu pārpilnības un vienveidības dēļ reklāmai vairs nebūs tik paliekošas vērtības.
Komentāri (11)
Rīgas izstāžu apskats
28. maijā, plkst. 14:28
Ronalds Rusmanis. Galerija 21 XXXX
Lai arī gleznot lidmašīnas nav nekas oriģināls, šajās gleznās par mūsdienu populārāko tālsatiksmes transportlīdzekli ir kaut kas aizkustinošs. Arī pelēkās krāsas izvēle atbilst manam priekšstatam par lidošanu - ja senāk tas bija saviļņojošs notikums, tad tagad lidošanas pieejamība, jezga lidostās, skaļās aviokatastrofas un zemo cenu aviokompāniju serviss lidošanu ir pataisījis par drūmu pieredzi.
Ritums Ivanovs. Rīgas Galerija XX
Man patīk Ritums kā cilvēks, bet pēdējā viņa izstāde mani nespēja uzrunāt. Tajā var aplūkot gleznas ar popmūzikas slavenībām. Ritumam ir savs rokraksts, ko var viegli atpazīt un arī ir izveidojusies sava tēma - meitenes un slavenības. Ja pirms 10 gadiem mēs bijām teju vai domu biedri, jo mums abiem interesēja strādāt ar skaistām meitenēm, tad šodien man ar vienkārši plikām meičām ir par maz. Un jāteic, ka senākās Rituma meitenes man patika daudz labāk par Maikla Džeksona un Madonnas gleznām, jo slavenību portretiem trūkst agrākā jutekliskuma un seksīguma.
Gints Bērziņš. Latvijas Fotogrāfijas muzejs XX
Apskatot izstādi mans secinājums bija tāds - Gints Bērziņš ir meklējis lokācijas kārtējām filmām. Fotografējis, labākās lokāciju bildes atlasījis filmēšanai, bet sūdīgākās nolicis atvilknē. Un tad vienu dienu tīrot atvilknes, fotogrāfijas noliktas dilemmas priekšā - vai nu tās ceļo uz mistkasti vai arī muzeju. Iespējams, es neesmu spējīgs novērtēt šādu estētiku, jo man ir cita gaume, bet tomēr zinot Bērziņa operatora darbu, par ko esmu augstās domās, šīs fotogrāfijas šķiet kā pārpalikums no kaut kā labāka, kas ticis viņa primārajai profesijai, bet atbiras - fotoizstādei. Un mans secinājums - šāda izstāde tomēr vairāk iederētos kā fons kādā kafe, nevis muzejā.
Iveta Vaivode un Aleksandrs Gronskis. FK/kim? XXXXX
Izstādē redzam fotogrāfijas no divu pilsētu nomalēm - Vaivode ir fotografējusi tramvaju galapunktos, bet Gronskis - Maskavas mikrorajonos. Abiem ir savs stils, bet viņus vieno patika fotogafēt mazliet apmākušās dienās. Iveta Vaivode ir viena no retajiem latviešu fotogrāfiem (šeit es domāju abu dzimumus), kas spēj veiksmīgi savienot darbu komercindustrijā (piem., Iveta ir fotografējusi Madaras reklāmas, stilus Santai un Pastaigai) ar aktivitātēm tā saucamajā mākslas fotogrāfijā. Savukārt kopš brīža, kad Iveta mani sapazīstināja ar savu draugu Sašu, esmu kļuvis par viņa daiļrades fanu. Ja man būtu vairāk finanses, es noteikti nopirktu vairākas Gronska fotogrāfijas, jo īpaši kādu no viņa ziemīgajām ainavām, kuras gan šajā izstādē nav izstādītas. Starp citu, Gronskim tika izteikts piedāvājums pārstāvēt Igauniju Venēcijas mākslas biennālē, taču, uzzinājuši, ka Gronskis nav Igaunijas pilsonis (viņš ir dzimis Tallinā, izbijis nepilsonis, vēlāk pieņēmis Krievijas pilsonību), piedāvājums atsaukts. Ja igauņiem viņu nevajag, Latvijai viņš ir jāņem ciet, jo šādu talantu apkārt nemētājas.
Glezniecība Latvijā 1950. - 1990. Rīgas Mākslas telpa XXXX
Izstāžu zālē izveidots labirints, lai var hronoloģiski izceļot cauri apmēram 600 gleznām no LMS kolekcijas. Daudzas ir haltūras, tomēr ir vesela virkne ļoti interesantu darbu, jo īpaši no 1980.gadiem, kas man lika domāt par to, ka glezniecība tolaik bija daudz daudzveidīgāka, nekā šobrīd varētu šķist. Izstādē ir gana daudz arī ideoloģiskā pasūtījuma darbu, kas agrāk nekur nav redzēti. Apjoms ir milzīgs, iekārtojums vecmodīgs, un pēc kāda brīža ir sajūta, ka esi atgriezies 25 gadus atpakaļ pagātnē.
Līga Lazdiņa. Global Art Room XXX
Jaunā glezotāja ir gleznojusi daudzu mākslinieku meku - Berlīni, kuru viņa redz nedaudz abstraktu košās un spilgtās krāsās. Pārsvarā redzam pilsētvidi, taču man šķiet, ka Berlīne nav tikai ēkas un ielas un būtu gribējies, lai sižeti ir vēl daudzveidīgāki. Katrā ziņā man bija liels prieks, ka māksliniece uzgleznojusi futbola laukumu, tas latviešu mākslā noteikti ir kas nebijis.
Komentāri (5)
Kur pazudis kultūras mārketings?
24. maijā, plkst. 0:52
Vīkendā intereses pēc iegāju Rīgas Tūrisma koordinācijas un informācijas birojā Rātslaukumā. Mani interesēja, kāda informācija ir pieejama par Rīgas galerijām un muzejiem, jo internetā sakarīgu afišu atrast ir grūti, pat mediji to nepublicē vai arī noslēpj savās lapās tā, ka to nevar atrast. Tad nu es gāju skatīties, vai par tūristiem ir padomāts vairāk.
Informācijas birojā bija informatīva rakstura bukleti par dažiem muzejiem, tostarp kim?, kā arī A4 izdrukāta lapa ar muzeju sarakstu, darba laikiem un ieejas maksu. Taču nebija vienotas informācijas par to, kādas izstādes šobrīd ir apskatāmas. Paņēmu Rīgas karti, ko var dabūt bez maksas. Ievēroju, ka tajā trūkst Dienvidu tilta, tātad jauna karte nav drukāta vairākus gadus. Manu uzmanību piesaistīja buklets "Viena diena Rīgā", jo pieļauju, ka daudzi tūristi Rīgā ierodas uz neilgu laiku un tiem ir jāpaspēj redzēt pēc iespējas vairāk. Maršrutā ir 30 objekti - tikai ēkas, pārsvarā Vecrīgā. Es noteikti nebūtu šāda bukleta mērķauditorija, jo mani maz interesē fasādes, bet vairāk saturs, proti, tas, kas notiek pilsētā.
Rīgas Tūrisma informācijas biroja interneta lapā par kultūru ir haotiska sadaļa ar to pašu word dokumentu ar muzeju sarakstu, kuru var lejupielādēt, kā arī lielu teksta blāķi, kas rezultātā aicina apmeklēt citu lapu - muzeji.lv, kurā varot iegūt visplašāko informāciju par Rīgas muzejiem. Ieejot muzeji.lv, izrādās, ka tā ir tikai latviešu valodā, bez tam šeit aktuālā informācija ir tikai par dažiem muzejiem, pārvarā šī lapa ir tikai datu bāze ar to pašu word dokumentu http versijā.
Pastaigājoties pa Vecrīgu, iemaldos galerijā GlobalArtRoom Aspazijas bulvārī. Galerijas interneta lapa ir vispār atsevišķa raksta vērta, taču galerijā es atradu līdz šim vienīgo man zināmo Rīgas galeriju gidu. Vājas kvalitātes dizainētajā bukletā ir iekļuvušas vairākas komerciālas galerijas, tajā skaitā vairāki apšaubāmas kvalitates mākslas saloni. Aplūkojot šo gidu, veidojas sajūta, ka Rīgas galerijās vispār nav ko redzēt.
Un vēl mazliet par cenu politiku. SIA Rīgas nami galerijā Rīgas Mākslas telpa tagad ir baudāma izstāde, taču Rīgas nami pacēluši ieejas maksu - 3 Ls. Cik saprotu, ir vēlme pēc iespējas vairāk samazināt apmeklētāju skaitu, lai telpu nodošanai kāda kazino vai nakts kluba rīcībā nebūtu nekādu pretargumentu. Turpat blakus esošo Okupācijas muzeju var apmeklēt bez maksas. Protams, "okupācija" pati par sevi ir pataisīta par zīmolu, tā ir Latvijas tēla sastāvdaļa, kam ir grūti sacensties ar vāji komunicēto zīmolu "latviešu māksla", tomēr muzejs noteikti nopelna daudz vairāk no tūristu labprātīgajiem ziedojumiem, nevis, ja muzejs būtu uzlicis ieejas maksu 3 lati. 3 lati galerijai Latvijā tomēr ir par daudz. Rīgas namu loģika droši vien bija ļoti tuvredzīga - mums nāk maz apmeklētāju, tādēļ varesīm nopelnīt vairāk, ja palielināsim ieejas maksu. Tūristam samaksāt 3 latus par izstādi nav problēma, tomēr ir skaidrs, ka šāda maksa atgrūž vietējo skatītāju. Ko Rīgas nami darīs rudenī, kad tūrisma sezona beigsies?
Savos rakstos daudz esmu runājis par problēmām kultūras nozarē. Šeit jums ir kārtējie piemēri, kas ne tikai norāda uz šačakarēto kultūras tirgu, kad valsts dotācijas avansā ļauj nedomāt par skatītāju, bet arī vēl vienu nopietnu problēmu - muzejiem un galerijām trūkst mārketinga. Gan uzrunājot vietējo auditoriju, gan tūristus. Nav sakarīgas, izsmeļošas un viegli pārskatāmas kultūras notikumu afišas jeb gida ne tikai tūristiem, bet arī vietējiem iedzīvotājiem. Pašas galerijas un muzeji padziļināti neizmanto daudzveidīgus informācijas kanālus, lai uzrunātu tūristus, tūrisma institūcijas un kompānijas. Vairums Tūrisma Informācijas birojā pieejamo muzeju bukletu ir tādā kvalitātē, ka neceļas rokas tos apskatīt. Tūrisma biroja materiāli nepiedāvā alternatīvas nodrāztajam maršrutam Vecrīga-Alberta iela-Vecrīga, kas ārpus Okupācijas muzeja labākajā gadījumā iekļauj vēl tikai Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja apmeklēšanu. Pašos muzejos bieži vien trūkst informācijas angļu valodā, ne tikai aprakstu par izstādi, bet eksponātu paraksti. Lai arī vairāki muzeji un galerijas sākušas izmantot Facebook un Twitter, kas ir apsveicami, daudzas institūcijas joprojām neprot apieties ar epastu. Tā, piemēram, regulāri saņemu epastā ielūgumus no kādas galerijas, kas visu informāciju par izstādi ievieto klāt pievienotā word dokumentā, bet pašā vēstulē neuzraksta ne vārda. Kāds muzejs sūta epastus ar klāt pievienotiem milzīgiem bilžu failiem, tātad nešķirojot medijus no vienkāršajiem apmeklētājiem. Pieļauju, ka vairumam potenciālo apmeklētāju nav ārkārtīgi ātrs internets, tāpēc netērē laiku pievienoto attēlu lejupielādei. Un līdzīgu piemēru ir daudz, proti, ka muzeji un galerijas neprot sevi "pārdot" skatītājam. Šai problēmai ir arī otra puse - Latvijā ir vesela virkne institūciju - Rīgas tūrisma aģentūra, Latvijas institūts, Live Riga, Tūrisma attīstības valsts aģentūra, Rīgas tūrisma attīstības birojs, Rīgas Tūrisma koordinācijas un informācijas centrs u.c., kas spodrina un reklamē Rīgu un Latviju, bet arī tur netrūkst neprofesionālu kadru. Atliek vien apskatīties šo institūciju interneta lapas, lai pārliecinātos par mārketinga efektivitāti.
Komentāri (72)
Tūrists Londonā
19. maijā, plkst. 23:30
Londona ir ideāla vieta, lai baudītu kultūru un iepirktos. Nebiju Londonā bijis kopš decembra, kad pārvācos atpakaļ dzīvot uz Rīgu. Jāatzīst - kā turistam Londona man patīk daudz labāk. Man nav jāsadzīvo ar ikdienas smagnējo sociālo dzīvi - dārgajiem īres un komunālajiem maksājumiem, nemitīgo stresu par naudu, spiešanos autobusos un garajiem pārbraucieniem, multikulturālisma nomācošo pusi, kas manī raisīja rasistiskas izjūtas u.c. Tūrista statusā es varu baudīt visas pilsētas ērtības, bet mana piecu gadu pieredze Londonā palīdz man orientēties pilsētas bagātīgajā piedāvājumā, piemēram, es zinu, kur var garšīgi un lēti paēst, kur visizdevīgāk ir iepirkties, kur spēlē labu mūziku, kur notiek interesantas izstādes utt. Pie tam es zinu, kā to visu paspēt apgūt īsā laikā, jo daudzi tūristi pazaudē laiku nejedzīgos pārbraucienos vai atstāj naudu pārspīlēti dārgās ēstuvēs un veikalos, bet pēc tam sūkstās, ka Londona ir dārga un visur nevar paspēt.
Šoreiz dažās dienās paspēju daudz. Redzēju ne tikai operu, par kuru jau rakstīju, bet arī teātra izrādi - skečšovu par divām prostitūtām. Redzēju Chelsea futbola kluba parādi par godu Premjerlīgas un Anglijas kausa titulu iegūšanai - tūkstošiem cilvēku ielās kopā ar Chelsea treneri un futbolistiem dziedāja futbola kluba dziesmas. Tāpat apmeklēju veselu virkni izstāžu - gandrīz 10. Pastāstīšu par pašām interesantākajām.
Haunch of Venision skatāma izstāde Glasnost par krievu nonkonformisma mākslu 1980. un 1990.gados. Tajā daudzos mākslas darbos apspēlētas perestroikas un atklātības tēmas, padomju laiku politiķi un militārās ikonas, kā arī tā laika sociālā ikdiena, piemēram, rindas veikalos pēc šņabja. Glezna ar citplanētieti, Staļinu un Hitleru saucas "Jaltas konference".
Victoria & Albert muzejā apskatīju izstādi par princesi un aktrisi Greisu Kelliju (Grace Kelly). Viņa bija slavena ar saviem izsmalcinātajiem tērpiem, vienmēr prata gaumīgi pucēties un atstāt labu iespaidu. Tieši tādēļ izstāde koncentrējas uz Kelliju kā stila ikonu un ekspozīciju, līdz ar dažiem fragmentiem no filmām un hronikām, pārsvarā veido viņas tērpu oriģināli, kurus darinājuši slaveni modes dizaineri, piemēram Christian Dior. Kellija savu karjeru sāka kā aktrise, filmējās Hičkoka filmās, bet tad apprecējās ar Monako princi, dzemdēja bērnus (dēls Alberts šobrīd ir Monako valdnieks), bet 1982.gadā gāja bojā autokatastrofā.
Anthony Reynolds galerijā bija skatāma Ričarda Bilingema (Richard Billingham) fotogrāfiju izstāde. Bilingems 1990.gados kļuva slavens ar momentuzņēmumiem, kuros bija dokumentējis sava tēva - alkoholiķa dzīvi. Tagad viņš ir izstādījis ainas no savas ģimenes dzīves, kas stipri atšķiras no sociāli nelabvēlīgās vides, kurā viņš pats uzauga. Tajās jūtama harmonija un miers, ko papildina izstādē redzamie dabas skati.
Savukārt National Portrait galerijā aplūkoju Irvinga Pena (Irving Penn) fotogrāfijas. Izstādē bija redzami viņa fotografētie portreti no 1940.gadiem līdz pat viņa nāvei 2009.gadā. Visai interesanti, ka stilistiski un tehniski viņa agrīnie darbi ne ar ko neatšķiras no 1990.gados taisītām fotogrāfijām, kas radīja sajūtu, ka Marsels Dišāns vai Žans Kokto dzīvojuši vēl astoņdesmitajos.
Komentāri (33)
Viena atmiņa mūžībai
18. maijā, plkst. 16:55
Sestdien Muzeju naktī arī es saņēmu savu kultūras devu, taču Londonā. Barbican centrā noskatījos holandiešu režisora Mišela Vanderā (Michel Van Der Aa) operu After Life. Tā ir iestudēta pēc tāda paša nosaukuma japāņu filmas motīviem. Trīs dažādi cilvēki pēc nāves nonāk paradīzes priekštelpā, kas atgādina staciju, kurā strādā cilvēki formās. Mirušajiem tiek dots laiks izvēlēties vienu viņu dzīves atmiņu, kas tiks rekonstruēta uz kinolentes, bet pēc tam šī būs vienīgā atmiņa, kuru tie varēs paņemt līdzi dzīvei viņsaulē. Viena sieviete nespēj izvēlēties šo vienu atmiņu, saņem formu un paliek strādāt stacijā. Pārējiem diviem savu izvēli izdarīt ir ārkārtīgi grūti, taču viņi to spēj.
Neesmu operas mīļotājs un parasti operas izrādes apmeklēju ļoti reti, vienmēr kāda cita mudināts. Šoreiz es patiešām jutos aizkustināts. Ne tikai par naratīvu, kam parasti operā izsekot līdzi nav viegli, bet arī vizuālo izpildījumu. Skatuves centrā atradās orķestris, ko no visām malām ieskāva daudz dažādas mēbeles un objekti, atgādinot haotisku antikvariātu. Orķestra spēli ik pa laikam papildināja elektroniskā mūzika, bet fonā uz ekrāna rādīja kadrus, kas varēja būt šo mirušo cilvēku atmiņu zibšņi jeb flash-backs. Tāpat uz ekrāniem ik pa laikam parādījās videomateriāli ar īstiem cilvēkiem, kuri bija nostādīti līdzīgas izvēles priekšā, tādā veidā sapludinot fikciju ar reālo dzīvi, kas arī mani mudināja domāt, ko izvēlētos es pats, ja būtu nostādīts šādā neveiklā situācijā. Domāju, ka izvēlēties vienu atmiņu ir nereāli, jo dzīve sastāv no daudzām atmiņām. Iespējams, bez daudzām varētu iztikt, bet atmiņas ir mūsu individuālā vēsture, kas veido mūs par tiem, kas esam. Operā aktieri tiecās izvēlēties dzīves laimīgāko brīdi, taču cilvēki dokumentālajos kadros labprāt runāja arī par negatīvo pieredzi, sērām un traumām, kas ne mazāk ir ietekmējis viņu personību veidošanos un dzīves ritumu. Reizēm pat daudz spilgtāk par pozitīvo. Domāju, ka dzīves laimīgāko mirkli atrast ir vieglāk, kad dzīve ir nodzīvota. Ja man jāizvēlas šeit un tagad, tad es palieku strādāt tajā stacijā.
Skatuves mākslinieki pateicas skatītājiem
Komentāri (4)
Uzvarētājus nesoda
10. maijā, plkst. 17:38
Svētdien mans mikrorajona baseins nestrādāja, pie ieejas bija izlikta lapiņa - slēgts sakarā ar Mātes dienu. Ļoti asprātīgi, kā krieviem tikt pie brīvdienas - es nodomāju. 9.maijā Uzvaras parku apmeklēju jau trešo reizi. Pirmajā reizē to darīju aiz ziņkārības un man nebija viegli atrast kādu, kurš gribētu nākt man līdzi - beigās piekrišanu deva viena amerikāņu māksliniece. Arī es dēļ latviešu mediju propagandas biju noskaņojies uz šaušulīgu ainu - visapkārt būs krievu urlas, visi šmigos uz nebēdu, izkliegs pret Latvijas valsti vērstus lozungus, bet latviski vispār labāk nerunāt, lai nesadod pa seju. Nekā tamlīdzīga.
Latviešu politika ir vērsta uz konfrontēšanu - lai pasargātu latviešu publiku no iešanas uz Uzvaras parku un būtu alternatīvas ziņas medijiem, tika nolemts ar vērienu svinēt Eiropas dienu, Mātes dienu un izlikt izglītojošu izstādi pie Okupācijas muzeja. Jāatzīst, ka uz Uzvaras svētku fona tas izskatījās nožēlojami. Nesaku, ka latviešiem būtu jāsvin Uzvaras svētki, bet uzskatu, ka latviešiem nebūtu jāliek šķēršļi tā svinēšanai un jāizvērš kontradarbība vai nomelnošanas kampaņa, jo tas tikai palielina etnisko plaisu. To, ka dzīvojam paralēlās pasaulēs, lieliski nodemonstrēja LTV. Panorāmā ziņa par vienu no lielākajiem Latvijas masu pasākumiem vietu atrada tikai aiz sižetiem par Mātes dienu, Eiropas dienām Vērmaņdārzā un reportāžas no Zatlera Maskavā. Daudzi cilvēki nosoda Krievijas medijus, jo tie notiekošo Latvijā atspoguļo tendenciozi, taču daudzi latviešu mediji šajā ziņā nebūt nav labāki. 
8.maijā Uzvaras parkā notika akcija, kurā ap 1000 jauniešu izveidoja uzrakstu Spasibo
9.maija svinības var iedalīt trijās daļās. Pirmā ir politiskā, kas notiek no rīta. Tajā politiķi un diplomāti saka dažādas runas, taču apmeklējums ir neliels, jo politika šajā dienā cilvēkus interesē maz. Otrā daļa ir viss tas, kas notiek pēcpusdienā līdz pat vakaram. Tā ir, manuprāt, pati interesantākā daļa un par to pastāstīšu vairāk. Bet trešā daļa jau ir vakara koncerts, kad parkā pārsvarā palikuši vairs tikai jaunieši, kuriem klāt piepulcējās vēl visādi apšaubāmi kadri (arī latvieši). Šī pēdējā daļa lielā mērā diskreditē otro un latviešu mediji to labprāt izmanto, lai ziņas par Uzvaras svētkiem reducētu līdz policijas statistikai.
Uzvaras parkā galvenās atrakcijas ir koncerts uz lielās skatuves, veterānu sveikšana, sadziedāšanās mazākās grupiņās un piknikošana. Liela daļa vecākās paaudzes cilvēku labprāt dejo, spēlē ģitāru vai akordeonu un no visas sirds dzied kara dziesmas, kamēr citi bauda to, kas notiek uz skatuves. Uzvaras pieminekli ielenc okeāns ar ziediem, tāpat arī kara veterānus, pie kuriem klāt nāk sveši cilvēki, pasniedz ziedus un apsveic svētkos. Cilvēki labprāt jautā veterāniem par viņu kara gaitām un militāro pakāpi. Liela daļa sanākušo klausās mūziku, ēd šašļiku, pikniko parkā ar līdzpaņemtajām desmaizēm un skābētiem gurķīšiem, bet no minerālūdens pudelēm iemalko arī kādu stiprāku dzērienu. Arī es esmu sagatavojies - kolās pudelē iepildījis balzamu ar kolu, jo atcerējos, kā policija pern dažus piknikotājus pazemoja dēļ alkohola lietošanas un negribējās šoreiz arī pašam norauties. Pasākumu apsargā organizatoru nolīgta apsardze, kas rūpējas par drošību, kā ar policija, kas nepalaiž garām izdevību cilvēkiem sabojāt noskaņojumu. Šoreiz, kā arī citus gadus, tiek arī man. Kad pie elektrības staba mēģinu pieslēgt divriteni, piesteidzas policists un saka, ka šeit nevar slēgt, jo stabs atrodas zālītē. Jā, formāli stabs patiešām atrodas knapi divus metrus nost no ceļa zālītē, taču turpat blakus tūkstošiem cilvēku brīvi pārvietojas pa Uzvara parka zālīti un tas nevienam policistam netraucē. Šīs ir tās reizes, kad es saprotu, kādēļ krievi apsaukā latviešus par fašistiem - tas ir dēļ šādiem burta kalpiem. 
Mani šis pasākums fascinē ar savu sirsnību, vienotības sajūtu un vērienu. Un mani netraucē kultūru dažādība. Kā jau rakstīju iepriekš, tas ir kas vairāk par Uzvaras svēkiem, tādēļ to nevar salīdzināt ar 16.martu. 9.maijs ir kā krievu Dziesmu svētki, kas saliedē kopienu un tajā ir vesela virkne rituālu, kas stiprina viņu kolektīvo identitāti. Krieviem nav mazvērtības kompleksu, ar identitāti viņiem viss ir kārtībā. Arī nauda viņiem atrodas gan salūtam, gan ziedojumiem. Es pat domāju, ka latviešu identitātes krīze ir pamatā pārspīlētajam negatīvismam, kas ir vērsts pret šiem svētkiem. Latviešiem ir grūti sacensties kolektīvās vienotības ziņā ar vietējiem krieviem, tādēļ tie jūtas vāji un apdraudēti, bet naida politiku maskē zem tukšām runām par nacionālismu. Šiem kara veterāniem nav nekāda sakara ar Staļina vai Hitlera politiku, tolaik par veidu, kādā Latvija nokļuva PSRS sastāvā, viņi vispār neko nezināja. Viņu uzdevums bija sakaut vāciešus un palikt dzīviem. Mana Liepājas vecmamma stāstīja, ka arī viņa gājusi ar ziediem sveikt krievu tankus, jo tajā brīdī, dzīvojot daudzus gadus pa mata tiesu no nāves, pats svarīgākais bija miers un prieks par to, ka esi palicis dzīvs. Un tas nenozīmē, ka viņa atbalsta okupāciju, PCTVL vai SC, krievu šovinismu vai ilgojas pēc PSRS. Un es arī ne.
Komentāri (106)
Vai tiešām nodevējs?
6. maijā, plkst. 17:11
Šodien Tviterī aizsākās diskusija par to, ka Ainars Mielavs pasūtījis trīs mājas tālāk žurnālistes, kas gribējušas uzzināt, kāpēc viņš nolēmis nedēļas nogalē uzstāties Uzvaras parkā. Nav grūti saprast Mielavu. Žurnālisti to vien gaida, lai pajautātu latviešu mediju komentāros virmojošos jautājumus - vai Mielavs ir zaudējis patriotiskās jūtas, bet varbūt pārdevies Maskavai, vai arī neatzīst okupācijas faktu utml. Jebkāda atbilde skanētu kā taisnošanās, tādēļ es Mielava vietā darītu to pašu - neteiktu neko.
Paši latvieši ir līdzvainīgi, ka mums ir savs "iekšējais ienaidnieks", ka integrācija ir palikusi tikai uz papīra, ka daudziem vietējiem krieviem nav nekādas cieņas pret Latvijas valsti. Latviešu politiķi un mediji ir veicinājuši etnisko šķelšanos, taču sports un mūzika šo plaisu var mazināt. Var jau būt, ka krieviem ir pie vienas vietas Mielava uzstāšanās, taču viņš krieviem un latviešiem rāda piemēru, ka mēs varam kaut kādās lietās rast kopsaucēju. Ar savu klātbūtni viņš dara to pašu, ko darīja Vaira Vīķe- Freiberga un darīs Valdis Zatlers Maskavā, tikai šeit uz vietas. Un Freiberga un Zalters uz Maskavu brauca ne jau meklēt konsensuss par vēsturi, bet gan dot krieviem signālu, ka mēs varam sastrādāties.
Vietējiem krieviem 9.maijs nav tikai Uzvaras svētki, bet gan galvenais pasākums kolektīvās identitātes izpausmei. Latviešu mediju virsrakstos par 9.maiju parasti lasām policijas statistiku un par alkohola lietotājiem. Nez kāpēc šādi akcenti netiek salikti rakstot par latviešu pasākumiem, kuros alkoholu lieto ne mazāk. Pie tam policija pie Uzvaras parka ir ļoti neiecietīga, notiek piekasīšanās par katru sīkumu, ko nevar novērot daudzos citos pasākumos. Es to izjutu uz savas ādas - tiek darīts viss, lai apgrūtinātu svinēšanu, tādēļ mani nepārsteidz krievvalodīgo negatīvā attieksme pret Latvijas varas pārstāvjiem. Taču 9.maijā latviešiem no krieviem nav jābaidās, neviens pa muti latviešiem nedos. Es pat teiktu, ka krievi šajā dienā par latviešiem vispār nedomā. Gluži tāpat, kā latvieši nedomā par krieviem, kad svin Jāņus.
Komentāri (80)
Kultūras reformu gaidot
4. maijā, plkst. 0:13
Tā kā Latvijas kultūras nozares pārstāvji ir tik ļoti atkarīgi no valsts finansējuma, caur finansu dotācijām tos ir viegli padarīt paklausīgus varai, bet nepaklausīgos vienkārši izslēgt no nozares aprites. Tieši šī iemesla dēļ problēmu iztirzāšana ap un ar kultūras nozari parasti netiek tālāk par virtuves sarunām vai anonīmiem komentāriem internetā, jo izaicināt varu nozīmē riskēt tikt sodītam - nesaņemt kādu stipendiju, telpas izstādei, iespēju publicēties utml.
Iepriekšejā bloga ierakstā izteicu domu, ka Kultūras ministriju varētu likvidēt, jo tā traucē kultūras attīstībai. KM finanses ir varas instruments, ar kuru neliela intelektuāļu elite kontrolē, kas ir kultūra, kas ir augstā māksla, kas ir kultūras kanons, kādi kultūras rituāli veido latvisko identitāti. Savā ziņā cilvēkiem kultūra tiek uzspiesta, gluži kā padomju laikos, kad kultūras nozare nevis pašorganizējās, bet to organizēja "no augšas". Ja cilvēka priekšstati par labu mākslu vai mūziku neatbilst varas uzspiestajiem standartiem, šis cilvēks tiek nodēvēts par neizglītotu muļķi, bet tas tikai veicina šī cilvēka attālināšanos no varas kūrētās kultūras dzīves un viņa izvēli par labu nepretenciozajai OKartes akadēmijai, kādai Holivudas filmai vai vakaram klubā Essential. Lai nu kāda, arī tā ir kultūra. Rezultātā plaisa starp reālo dzīvi un valsts dotēto kultūru tikai palielinās. Tādēļ mans piedāvājums likvidēt KM bija vērsts nevis pret kultūru, bet gan pret varu, kas destruktīvi apietas ar šo varas instrumentu - naudu. Ne visi to saprata.
Protams, ka valsts vai pašvaldību finansējumam kultūras nozarei ir jābūt, bet ir jāmaina sistēma. Galvenais, kā novērst problēmas, par kurām runāju iepriekšējā bloga ierakstā, ir panākt varas decentralizāciju un sabiedrības lielāku iesaistīšanu kultūras procesos. Tā kā kultūras nozare ir ļoti plaša, kā piemēru izmantošu māksliniekus, kuru dotēšana ir pavisam neliela daļa no KM budžeta.
Anglijā mākslinieka redzeslokā neeksistē Kultūras ministrija, bet jebkura mākslinieka sapnis ir izstādes prestižās galerijās un pircēju interese par viņa mākslu. Taču tikai retam izdodas ar darbu pārdošanu nodrošināt regulārus ienākumus, tāpēc nauda ir jānopelna savādāk. Tā ir normāla prakse māksliniekam piepelnīties kādā bārā, veikalā vai kinoteātrī. Dažiem ir iespēja pretendēt uz grantiem un stipendijām. Lielākās dotācijas ir meklējamas pašvaldībās un privātajos fondos. Taču visbiežāk viens no galvenajiem kritērijiem dotāciju saņemšanai ir tas, ka projekts ir svarīgs ne tikai pašam māksliniekam un viņa kolēģiem, bet arī plašākai sabiedrībai, iesaistot arvien jaunus cilvēkus kultūras patēriņā. Tāpat ļoti bieži viens no nosacījumiem pašvaldības finansējuma saņemšanai ir prasība māksliniekam iesaistīties sabiedriski nozīmīgā darbā. Piemēram, ja pastāvētu Kurzemes priekšpilsētas kultūras fonds vai Daugavpils novada fonds, kas konkursa kārtībā piešķirtu māksliniekam uz gadu 400-500 Ls stipendiju mēnesī, tad mākslinieks ne tikai varētu veselu gadu bezrūpīgi nodarboties ar savu mākslu, bet tam būtu arī jāstrādā ar vietējiem iedzīvotājiem, piemēram, divas reizes nedēļā rajona bērniem jāmāca zīmēt, gleznot, fotografēt, dzejot, filmēt, spēlēt ģitāru utml, jāuzstājas ar lekcijām vietējās mācībiestādēs, jārīko darbnīcas citiem māksliniekiem, jātiekas ar iedzīvotājiem, jāstāsta par savu daiļradi utml. Šādu nelielu fondu esamība veicinātu mākslinieku rotāciju pa valsti, viņu interakciju ar vietējo publiku un caur izglītojošiem pasākumiem mākslas tuvināšanos tautai. Tas lauztu priekšstatu par mākslinieku kā parazītu un kultūras patērēšanu kā elitāru nodarbi. Iespējams, tas arī iekustinātu privāto mecenātismu, jo šobrīd vairums Latvijas uzņēmēju domā, ka investēšana kultūrā ir zemē nomesta nauda.
Tātad, mans piedāvajums būtu daļu KM naudas, kas domāta kultūras radīšanai, sadalīt nevis galvaspilsētā, bet reģionos, nevis centralizēti visai Rīgai, bet pa rajoniem; dot finansējumu mazākam skaitam indivīdu un iniciatīvu, bet palielinot dotāciju apjomu, reizē stratēģiski plānojot, kādas iniciatīvas veicinās kultūras patēriņu reģionā. Noteikti ir iespējams izstrādāt sistēmu, kas darbotos, un atrast labāko veidu kā garantēt, ka nauda netiek vienkārši izsaimniekota. Šobrīd vairums labāko Latvijas mākslinieku bāzējas Rīgā un viņiem nav nekādas motivācijas izstādīties ārpus galvaspilsētas. Netrūkst tādu mākslinieku, kas uzskata, ka izstāde ārpus Rīgas citā republikas pilsētā ir zem viņu goda. Ja būtu šāda sistēma, viņi būtu spiesti iet pēc naudas un publikas uz laukiem, domāt par to, ko viņi dara, un savu mērķauditoriju. Piemēram, konceptuālie mākslinieki nevis varētu atrunāties, ka tauta ir stulba, jo nesaprot viņu mākslu, bet gan viņi būtu spiesti tautu "apgaismot". No šādas sistēmas ieguvēji būtu arī mākslinieki, jo viņu liktenis vairs nebūtu atkarīgs no vienas centralizētas iestādes komisijas slēdziena. Plašākas iespējas saņemt finansējumu perifērijās veicinātu pašu mākslinieku neatkarību no varas, kas līdz ar pieaugošo konkurenci rosinātu tiem būt kritiskākiem un izaicinošākiem. Un tas būtu liels solis pretī daudzveidīgākai un kvalitatīvākai kultūras dzīvei.
Komentāri (85)
KM - bezalgas atvaļinājumu!
29. aprīlī, plkst. 15:49
Jaunākajā žurnāla Ir numurā uzrakstīju recenziju par Mākslas dienu izstādi Pārmijas. Tajā es izsaku domu, ka ir jālikvidē gan Mākslas dienas, gan pati Latvijas Mākslinieku savienība. Argumentus atradīsiet rakstā, bet šodien man raisījās vairākas domas, ko vēl vajadzētu likvidēt.
Galvenā iestāde, kas traucē elpot Latvijas kultūrai, ir Kultūras ministrija. Pirmkārt, tāpēc, ka KM strādā neefektīvi - tā ir drīzāk kultūras darbinieku mašinērija, kas nekādā veidā ne rada, ne atbalsta kultūras attīstību, bet gan finansiāli uztur pati sevi un kultūras arheoloģiju. Otrkārt, KM traucē Latvijas kultūrai attīstīties dabiskā ceļā - caur finansu dotācijām tiek subsidēti vai nu "savējie" vai arī tikai nacionāli-etnogrāfiskā kultūra. Skatītājam tiek uzspiesta ideoloģija, jo nevis skatītājs veido pats savu "kultūras kanonu", bet gan tas tiek iedots "no augšas", gluži kā ne tik senos laikos. KM nacionāli-etnogrāfiskā politika sekmē kultūras vienveidību un aiz borta paliek daudzas interesantas kultūras iniciatīvas, kas nesaņem valsts finansējumu un mediju ēteru. Treškārt, vairumam cilvēku, kas rada kultūru (māksliniekiem), pa lielam no KM nav nekāda labuma, jo finansu krīze viņiem ir bijusi vienmēr - treknajos gados KM investēja nevis kultūrā, bet gan KM darbinieku algās un būvindustrijā. Daļa mākslinieku un kuratoru, kas pārtiek no valsts naudas, nemaz neprot strādāt brīva tirgus apstākļos un viņiem neinteresē skatītājs, jo var mierīgi vārīties savā sulā, zinot, ka kārtējā valsts naudas sadales dienā viņiem vienmēr kaut kas atleks. Tas ir novedis pie tā, ka kultūras nozarē trūkst konkurences, skatītāju un kvalitatīvas kritikas.
KM ir jālikvidē un kultūra ir jāatstāj bez jebkāda finansējuma trīs gadus un jāpaskatās, kas pēc tam būs izdzīvojis. Kvalitatīvas, interesantas lietas ir dzīvotspējīgas visos laikos - par tām cilvēki paši būs gatavi maksāt naudu vai arī līdzekļus varēs piesaistīt no privātām struktūrām. Un tikai pēc trim gadiem atjaunot finansējumu kultūrai, rūpīgi izsverot, kā distributēt KM naudu un, vai kaut kādu veidojumu, kā KM, vispār ir nepieciešams atjaunot. Trīs gadu laikā kultūra varētu tikt vaļā no pārlieku lielā birokrātijas aparāta, māksliniekiem-liekēžiem un totalitārās ideoloģijas. Tikai tad zels kultūrai jauni laiki, tad būs viņas svabada!
Komentāri (70)
Kā tikt pie lielas pensijas
27. aprīlī, plkst. 13:09
Pagājušo piektien dabūju 15 sekundes slavas laikrakstā Diena, kur žurnāliste jautāja, ko es domājot par to, ka AKKA/LAA meklē autorus, lai izmaksātu honorārus. Pats dīvainākais, ka naudiņu par autortiesībām AKKA/LA ir ieturējusi bez autoru ziņas.
Šodien devos uz AKKA/LAA, jo mani māca ziņkāre, par ko ir šī summa un cik tā ir liela. Jau biju sagatavojis virkni asu jautājumu, taču mani atbruņoja summa, kas mani sagaidīja - 183,68 Ls. Un tas esot tikai par vienu reizi, kad mani darbi 2007.gadā parādīti raidījumā 100 gr kultūras.
Šī notikuma sakarā man radās ideja, kā pensionāri varētu nopelnīt piemaksas pie savām pensijām. Viņiem ir jāsāk gleznot (vienalga ko) un jānoslēdz līgums ar AKKA/LAA. Pēc tam ir jāpieliek radoša izdoma, lai nokļūtu TV ēterā un ar savu mākslu raisītu ne tikai ziņu programmu interesi (jo autoratlīdzību par darbu izmantošanu ziņās nemaksā), bet arī tādu programmu, kā Vides fakti, Zebra, Dzīvīte, 100 gr kultūras u.c. Piemēram, iekļūt raidījumā Zebra var izdomājot kādu protestu pret Motormuzeju, bet Vides faktos - par baložu šaušanu Vecrīgā. Savukārt 100 gr kultūras - sarīkojot jauno pensionāru laikmetīgās mākslas izstādi Rīgas Mākslas telpā. Brīdī, kad jūs filmē Zebra vai Vides fakti, rokās turiet savu mākslas darbu, ko esat reģistrējuši AKKA/LAA. Tāpat var mēģināt piedalīties TV šovos kā skatītājam un cerēt, ka netīšām nofilmēs. Ir svarīgi noturēties ēterā pēc iespējas ilgāk, jo samaksa ir par sekundēm - jo ilgāk mākslas darbu parāda, jo vairāk var nopelnīt. Pensionāriem būtu gan jauns hobijs, gan vairāk naudas.
Komentāri (22)
Rīgas izstāžu apskats
24. aprīlī, plkst. 15:22
Latvijas medijos ir izplatīta prakse ar zvaigznītēm, āboliem vai acīm vērtēt teātra izrādes, mūzikas albumus, koncertus, filmas, taču ne mākslas izstādes. Tāpēc es ķeros tam klāt. Piektdien apstaigāju vairākas izstādes Rīgā. Visas šīs izstādes var apskatīt vienas dienas laikā, lai gan dažas no tām biju redzējis jau iepriekš. Neiedziļināšos garā izstāžu aprakstīšanā, bet gan sniegšu savu subjektīvo vērtējumu ar krustiņiem (X) piecu baļļu sistēmā un īsu komentāru.
Borisa Matrosova darbs "Maradona" Rīgas galerijā
Pasaules čempioni. Rīgas galerija. XXX
Četru krievu mākslinieku 1980.gados tapušās gleznas, kurās pārsvarā parodēti padomju laiku simboli. Toreiz tas bija nonkonformisms, šodien tas ir meinstrīms. Pārliecinoši, bet ne pārsteidzoši.
Skats no izstādes Kino muzejā
Režisora galds. Leonīdam Leimanim 100. Kino muzejs. XXXX
Mini-izstādē ir rakstāmgalds, uz kura saliktas dažādas lietas, kas raksturo Leimaņa personību un zināmākās filmas - Pie Bagātās kundzes, Purva bridējs u.c. Vienīgais mīnuss, ka izstāde ir ļoti maziņa, būtu bijis vērts to izvērst uz novecojušās Sergeja Eizenšteina ekspozīcijas rēķina.
Daiņa Kārkluvalka darbs "Rinda pie fotogrāfa, lai izgatavotu vizītkartes preču saņemšanai 1989.gada augustā"
Dainis Kārkluvalks, Mani dokumenti. Latvijas Fotogrāfijas muzejs. XXXXX
Fotogrāfs ļāvies pēdējo laiku modes tendencei - no pagaldes vilkt ārā padomju laiku fotohroniku, kas šobrīd iegūst jaunu vērtību. Fotogrāfijās redzēsiet rindas pie veikaliem, goda plāksnes, kolhoza priekšniekus, Maija un Oktobra demonstrācijas u.c. ainas no padomju laiku ikdienas. Daudzas no fotogrāfijām patiešām ir izcilas.
Ārona Šūmana darbs no sērijas "Reiz rietumos"
Cēloņi un sekas / Reiz rietumos / Ziņnesis. kim?. XXXX
Trīs izstādes. Pirmā ir LMA viz.kom. studentu un absolventu galerijā skatāmā izstāde "Cēloņi un sekas". Ja ne Armanda Želča darbs ar dīvaino slidkalniņu, izstādē pavadītais laiks būtu divas garlaikotas minūtes. Stāvu augstāk FK galerijā var aplūkot amerikāņu fotogrāfa Ārona Šūmana izstādi "Reiz rietumos". Fotogrāfs mēģinājis lauzt mītus par vesterna kino dekorāciju izcelsmi, tomēr reprezentācija būtu daudz spēcīgāka, ja fotogrāfijām būtu koncepciju atbalstošāks noformējums. Turpat blakus Rixc telpā var skatīt Paula Demarinisa izstādi "Ziņnesis". Instalācijā ir apvienotas vecmodīgā telegrāfa un mūsdienīgā e-pasta funkcijas. Izstādē ir trīs veida telegrāfa aparāti - viens no 26 drēbēs ietērptiem skeletiem, otrs ar 26 runājošām bļodām un trešais ar 26 antīkām stikla burkām. Skaidra un vienkārša koncepcija, interesants vizuālais izpildījums un interakcija ar skatītāju - tās ir lietas, kas laikmetīgajā mākslā kļūst par arvien lielāku retumu. Tādēļ Demarinisa izstāde no kim? piedāvājuma mani uzrunāja visvairāk, savādāk dotu tikai trīs krustiņus.
Hokejista Mārtiņa Cipuļa mākslas darbs
Ceļojuma piezīmes / Pārmijas / Dinamo Rīga mākslas diena. Rīgas Mākslas telpa. X
Var just, ka Rīgas Mākslas telpā nav radošā direktora posteņa. Nespēju aptvert, kāpēc spāņu mākslinieku izstādei "Ceļojuma piezīmes" atvēlētas telpas. Parasti šādas viduvējas salonmākslinieku izstādes var redzēt universālveikalu foajē. Šajā sakarā atcerējos fotogrāfes Ivetas Vaivodes stāstīto, ka viņai Rīgas Mākslas telpa šogad esot atteikusi izstādi, jo priekšroka dota daudz lieliskākiem projektiem. Šis nu laikam ir viens no tiem. Tāpat arī hokejistu gleznu reprodukcijas šķiet kaut kāds pārpratums. Šādi darbi labāk iederētos arēnas "Rīga" skatlogos. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka, ja šai izstādei nebūtu tik draņķīgs noformējums, vairāku hokejistu "mākslas darbi" spētu izkonkurēt dažu labu darbu no lielajā zālē skatāmās LMS biedru izstādes "Pārmijas". Dēļ spāņiem un hokejistiem lieku tik zemu novērtējumu, jo "Pārmijas" individuāli būtu pelnījusi vairāk.
Skats no izstādes "Zelta darbi" atklāšanas
Zelta darbi. i/z Arsenāls. XXX
Mazliet dīvaini, ka vienīgais, kas vieno izstādes darbus, ir darbos izmantotā zelta vai dzeltenā krāsa. Tāpēc es šo uzstādījumu interpretēju savādāk, proti, ka šeit ir viss latviešu gleznotāju zelts - sākot ar Džemmu Skulmi un beidzot ar Andri Vītoliņu. Izstādē var atrast labus darbus (mani favorīti šajā izstādē - Vilnis Zābers un Miervaldis Polis), tomēr visas gleznas un objektus pārsit izstāžu zāles centrā novietotais īstais zelta lietnis, kura "autors" ir Aizkraukles banka.
Attēlā redzamās trubas ir daļa no darba "Exhale" instalācijas
Troels Sandegards, Exhale. Supernova galerija. XX
Drīzumā Supernova pie ieejas galerijā varēs izkārt uzrakstu "ieeja tikai īpaši apdāvinātiem cilvēkiem", jo jau kuro reizi Supernova man liek justies kā muļķim. Pētīju darbus, darbināju lielos ventilatorus, lasīju koncepciju, bet tāpat neko nesapratu. Tomēr es varu vainot tikai pats sevi. Šī noteikti ir Latvijas viskonceptuālākā galerija.
Eksponāts LMS galerijā
Mākslas dienas toreiz '59-'89. LMS galerija. XX
Vilšanos rada maldinošais nosaukums, jo patiesībā tā ir plakātu izstāde, kurai klāt pieliktas pāris fotogrāfijas. Daži plakāti, protams, ir aizkustinoši un, ņemot vērā, ka par ieeju izstādē nav jāmaksā, to noteikti ir vērts apskatīt. Visilgāk uzkavējos pie galdiņa ar padomju laiku mākslinieka darba materiāliem un atradu daudzas lietas, kas bērnībā bija man pašam. Tomēr žēl par neizmantoto iespēju izveidot patiešām vērienīgu vēsturisku izstādi par Mākslas dienām padomju laikos.
Komentāri (8)
Jubilārs
20. aprīlī, plkst. 1:15
Jaunībā viņam patika zīmēt un gleznot. Šis ir viens no viņa darbiem
Šodien, 20.aprīlī, latviešu tautas atbrīvotājam ir dzimšanas diena. Ja šo kungu mūžībā nebūtu aiznesusi traģiska nāve, iespējams, viņš tāpat nebūtu nodzīvojis ilgu mūžu. Pastāv baumas, ka viņam bija tikai viens vai pat neviens sēklinieks, Parkinsona slimība, Aspergera sindroms, šizofrēnija, sifiliss, vielmaiņas traucējumi, bojāti zobi un citas veselības likstas. Pēdējos savus dzīves gadus viņš lietoja amfetamīnu, tapēc viņa garstāvoklis nebija paredzams. Taču var gadīties, ka pie šī vīra veselības problēmām ir vainojama neveiksmīga valsts politika, kas rezulātā viņu pašu iedzina kapā. Šis vīrs bija arī slavens ar sava mūža cīņu pret, pēc Mārtiņa Lutera domām, pasaules asinskārāko un atriebīgāko tautu, kas nodarbojas ar finanšu mahinācijām un visādām blēdībām. Pastāv minējums, ka šī vīra naidu pret šiem "barbariem" ir veidojusi viņa paša neveiksmīgā dzīves pieredze - ar kādu no šīs tautas sieviešu kārtas pārstāvēm viņš agrā jaunībā esot pārgulējis un aplipinājies ar sifilisu.
Viņam patika suņi, tāpēc labprāt tos zīmēja
Daudzi vēsturnieki un šarlatāni ir zīlējuši, kas notiktu ar pasauli, ja šis kungs savas valsts ārpolitiku nebūtu salaidis grīstē un līdz ar to nebūtu izdarījis pašnāvību. Viņu būtu sagaidījusi spoža karjera - viņš jau bija paspējis kļūt par žurnāla Time gada cilvēku, kuluāros viņu virzīja Nobela miera prēmijai un Eiropā nebija nevienas valsts, kas negribētu ar viņu draudzēties. Šis vīrs, kurš mīlēja mākslu, arhitektūru, suņus un saldumus, arī latviešu tautai būtu atnesis laimi - civilizētus sociālos apstākļus, stabilas algas, stingru valsts pārvaldi, spēcīgu rūpniecību, skaidru valsts politiku un patriotisku audzināšanu. Bet, ja notiktu dižķibele, viņš nebūtu gribējis palikt savā vietā, kā to izdarīja kāds cits mūsu pašu bāleliņš - siltā krēsla mīlētājs. Taču, ja latvju nācijas glābējs nebūtu mūsu valsti pametis likteņa varā, vai mēs šodien būtu citi cilvēki?
Komentāri (37)
Fotogrāfija, kas joprojām šokē
16. aprīlī, plkst. 15:41
Robert Mapplethorpe, Self-portrait, 1978
Vakar Fotokvartāla redaktorei iesniedzu pasūtīto rakstu par fotogrāfu Robertu Mepltorpu. Šorīt no viņas saņēmu epastu ar lūgumu to cenzēt. Esot pārāk daudz minēti tādi vārdi, kā "gejs", "homoseksuālisms" un "pornogrāfija", tāpat neesot vēlams iedziļināties pretrunīgāko darbu aprakstīšanā, kā piemēram, analizējot fotogrāfijas ar dūres ievadīšanu ānusā vai ar asiņojošu dzimumlocekli. Tieši fotogrāfijas par homoseksuālistu sadomazohismu ir nelaiķa Mepltorpa skandalozākie darbi, kurus izstāda un publicē ļoti reti.
Robert Mapplethorpe, Fist Fuck, 1978
Joprojām ik pa laikam gadās situācijas, kad fotogrāfijas tiek cenzētas. Pārsvarā gan tas notiek Lielbritānijā un ASV, kur cilvēki ir konservatīvāki un politkorektāki. Savukārt politkorektums bieži vien cilvēkiem liek ar pārspīlētu pietāti attiekties pret lietām, kas var kompromitēt pilsoņu tikumus un morāli. Vieglāk ir kaut ko aizliegt, lai neizaicinātu sieviešu, nēģeru un bērnu tiesību aizstāvjus, baznīcu un citas skandālus alkstošas organizācijas. Agrāk uzņemtas fotogrāfijas pēkšņi var likties popularizējam bērnu pornogrāfiju un citas tabū tēmas. Protams, ne reti fotogrāfi un mākslinieki paši apzināti izaicina šos tabū. Bez Mepltorpa piedāvāju vēl dažas fotogrāfijas, kuras ir tikušas aizliegtas.
Richard Prince, Spiritural America, 1983
Pērn Tate galerijā Londonā no izstādes Pop Life tika izņemts Ričarda Prinsa 1983.gadā uzņemtais kailfoto ar aktrisi Brūku Šīldsu, kurai tajā brīdī bija tikai 10 gadi.
Andres Serrano, Piss Christ, 1987
Andresa Serrano darbs Piss Christ izpelnījās lielu kritiku un slavu, jo fotogrāfijā ir attēlots plastmasas krucifikss, kas ievietots glāzē ar fotogrāfa urīnu. Šim darbam ir bijuši mēģinājumi izstādēs uzbrukt ar āmuru un vardarbīgi noraut no sienas. Serrano ir viens no provokatīvākajiem fotogrāfiem - viņš ir arī fotografējis kakas, cilvēkus morgā un Kukusklana pārstāvjus.
Nan Goldin, Klara And Edda Belly-Dancing, 1998
2007.gadā no kādas izstādes Baltic centrā Ņūkāslā Anglijas ziemeļos policija konfiscēja Nenas Goldinas fotogrāfiju Klara And Edda Belly-Dancing. Minētās fotogrāfijas īpašnieks ir bijis mūziķis Eltons Džons un līdz tam fotogrāfija, daudzkārt izstādīta citviet, netika uzskatīta par bērnu pornogrāfiju.
Komentāri (75)
Rīkļu griezēji
12. aprīlī, plkst. 12:24
Visu janvāri un februāri pavadīju Latvijas arhīvos, lai vāktu materiālus par fotogrāfijas dzīvi Latvijā pēc Otrā pasaules kara. Rezultātā tapa raksts žurnālam "Fotokvartāls" un tas nule kā publicēts aprīļa numurā. Pēckara gados fotogrāfijas dzīve bija nesakārtota, bet fotogrāfi piepelnījās, kā nu katrs mācēja. Fotogrāfi labprāt izmantoja ideoloģiju, izrēķināšanos ar konkurentiem, krāpšanos, lai tiktu pie lielākiem ieņēmumiem. Taču neatstāstīšu jums raksta saturu, varat to izlasīt žurnālā. Tā vietā piedāvāju jums nelielu epizodi, ko žurnālā neatradīsiet.
1950.gadā Rīgas tirgos bija uzradusies cilvēku grupa, kas nelegāli no rokas rokā pārdeva bulvāra un reliģioza satura fotoatklātnes. Tolaik šādas atklātnes vairumā gadījumu izgatavoja paslepus fotodarbnīcā vai mājas apstākļos. Apkarot personas un uzņēmumus, kuriem nebija juridisku tiesību uz izdevējdarbību vai masu produkcijas izplatīšanu, bija LPSR cenzūras iestādes Galvenās literatūras pārvaldes jeb Glavļit pārziņā. Un tā vienu dienu Glavļit kopā ar miliciju rīkoja reidus Rīgas tirgos, dienas laikā aizturot 8 cilvēkus, konfiscējot un iznīcinot vairākus tūkstošus fotoatklātņu. Taču pēc mēneša šī organizētā banda, kā to dēvēja Glavļit, jau atkal pārdeva tās pašas atklātnes. Glavļit vēlreiz zvanīja uz miliciju, devās ielās, bet šajā reizē banda nebija ar pliku roku ņemama. Fotoatklātņu tirgoņi draudēja Glavļit pārstāvjiem pārgriezt rīkles, pie tam milicijas klātbūtnē. Bez tam bandas locekļi pamanījās nofotografēt Glavļit vietnieka sievu, bet nākamajā dienā izsekoja sievieti, parādīja viņai fotogrāfiju un arīdzan piedraudēja pārgriezt rīkli. Glavļit kārtējo reizi iesaistīja miliciju, zvanīja uz Ministru padomi, pastkartīšu bandas darbība uz dažām dienām tika pārtraukta, bet pēc tam tā atkal atsākās. Un tā tas notika vairākas reizes. Glavļit jutās bezspēcīga, tapēc vēlējas iesaistīt partiju. Glavļit zvanīja Arvīdam Pelšem, kas tolaik bija Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas sekretārs propagandas un aģitācijas jautājumos. Pelše deva norādījumus milicijai, atkal bija reids. Daži tirgoņi, bēgot no milicijas, pastkartes izmeta pilsētas kanālā. Uz Jaungadu šī banda izlaida tematiskas svētku atklātnes un tirdzniecība noritēja pilnā sparā. Jau kārtējo reizi sekoja CK norādes milicijai, taču tas nedeva nekādus rezultātus. Glavļit, milicija, Ministru padome, partija - visi bija bezspēcīgi izskaust fotoatklātņu bandas biznesu. 1951.gada sākumā grupa bija paplašinājuši savu darbību - bija ne tikai atjaunoti stendi vecajās vietās, bet arī izveidoti jauni, piemēram, Centrāltirgū un Matīsa tirgū, kur agrāk viņu nebija. Varas iestāžu spēks un enerģija iztērēts vējā, secināja Glavļit.
Komentāri (17)
[1-20] [21-40]