Rubrika: Lasītāju blogi
Arī turpmāk vīriešiem jāmirst agri
17. augustā, plkst. 18:27
Katru gadu Latvijā apmēram 200 sievietes saslimst ar dzemdes kakla vēzi. Katru gadu aptuveni 300 vīrieši saslimst ar prostatas vēzi. Kā vienā tā otrā gadījumā daudz nosaka iedzimtība, bet pašu pacientu dzīvesveids - daudz mazāk. Tātad - pacienti nav vainojami, ka ar savu neapdomīgo rīcību būtu iedzīvojušies attiecīgā problēmā.
Latvijā jau kādu laiku pastāv vēža profilakses programma. Saskaņā ar to sievietēm vecumā no 25 līdz 70 gadiem reizi trīs gados ir iespējams veikt bezmaksas dzemdes kakla onkocitoloģisko izmeklēšanu.
Bezmaksas prostatas profilaktiskā izmeklēšana vīriešiem nav paredzēta.
Pagājušajā gadā krīzes pārņemtā Latvijas valdība nolēma piešķirt papildu līdzekļus dzemdes kakla vēža profilaksei - visas 12 gadus vecās meitenes Latvijā tiks vakcinētas. Vakcinācija sastāv no trīs 'potēm' un katra no tām maksā nepilnus 40 latus (kā saudzīgi teikts Lv.lv publikācijā - 100 lati bez PVN - it kā no tā farmācijas kompānijas jau būtu atbrīvotas).
Es priecājos, ka ir atrasti līdzekļi profilaksei. Vēzis ir briesmīga slimība un jebkura iespēja kādu pasargāt no tās ir apsveicama. Tomēr nav saprotams, kāpēc Latvijas valdība un veselības aprūpes sistēma ir tik ļoti aizrāvusies ar sieviešu pasargāšanu no vēža, pilnīgi ignorējot vīriešus. (Starp citu - sievietēm ir arī iespējams uz valsts rēķina pārbaudīt krūtis - krūts vēža profilaksei).
Latvijā vīriešu paredzamais dzīves ilgums ir par vairāk nekā 10 gadiem mazāks nekā sievietēm. Gan vīrieši, gan sievietes mirst no dažādu veidu ļaundabīgajiem audzējiem, bet kamēr sievietēm ir vesela kaskāde valsts un starptautisko organizāciju apmaksātu kampaņu, vīriešiem nav pat viena maza nieka pasākumiņa. Šķiet, ka Latvijas valdība vīriešu relatīvi īso mūžu atzīst par labu esam un nākotnē virzīsies uz šī rādītāja turpmāku palielināšanu.
(polittehnologiem: ar valdību šeit domāta Latvijas politiskā elite un valdības mehānisms kopumā nevis konkrētas partijas konkrēta valdīa)
Sākums un vecums
13. augustā, plkst. 8:47
Vakar noskatījos Inception, par kuru pēdējā laikā nācies dzirdēt visai jūsmīgus atzinumus. Freida idejās balstīts bojeviks ar memētikas piejaukumu. Inception padara sapņu pasauli par otru realitāti, kurā gan it kā esot kaut kādi paradoksi un atšķirības no īstenības, bet reālajā sapnī nekā tāda nav. Viss ir itin reālistisks un turklāt ļoti vardarbīgs. Attiecības ar tēvu un vainas sajūta par nodarīto - klasiska psihoanalīze. Filma ir divarpus stundu gara un mans ieteikums ir tāds - ja vēlaties šo laiku pavadīt, to īsti nepamanot - droši ejiet uz filmu. Ja neesat aizdomājušies par mēmiem un ideju lipīgumu, tad uzzināsiet arī kaut ko jaunu. Man par pašu filmu neko daudz vairāk negribas teikt.
Viena lieta gan mani pārsteidza (un jau kuro reizi!) - nav iespējams nomaskēt jaunību. Grimētājiem un plastiskajiem ķirurgiem nav nekādu problēmu vecu vecīti pārtaisīt par tādu jaunieti, ka bez īpašas pētīšanas nemaz nepamanīsiet. Bet nekādi miljoni nespēj jaunu cilvēku pārtaisīt par ticamu večuku. Vecās ādas dziļās un smalkās krunkas - samtainas vai asas - nevar attēlot pat visprasmīgākais grims. Un kā gan lai nomaskē roku jaunumu un imitē vecuma izkaltētas rokas ar to plāno ādu un vēnu zarojumu? Pat visveiklākie aktieri nespēj kustēties ar tādu stīvumu kaulos, kā to dara īsts vecs cilvēks (vai tiešām kāds, piemēram, varētu noticēt Pita attēlotajam Bendžaminam Batonam viņa vecuma fāzē?).
Manuprāt tas ir pamācoši. Jaunību var notēlot, bet vecums nāk tikai ar vecumu. Imitācija vienmēr būs pamanāma.
Kam lepnam būt?
5. augustā, plkst. 22:18
Kas tā ir par apsēstību ar lepošanos? "Kāpēc mūsu jaunatne nav lepna ar savu bagāto folkloru" gaužas izglītības darbinieks. "Mums jāstrādā tā, lai mūsu pilsoņi būtu lepni ar savu valsti," saka politiķis. "Skolās jāievieš patriotiskā audzināšana, lai augtu lepni latvieši," postulē nacionālists.
Nesaprotu, par ko īsti mums te ir jālepojas? Kāds pusmūža mācītājs ir lepns, ka pieder x konfesijai. Turklāt viņš ir lepns par to, ko darījuši x konfesijas kristieši kaut kādā laika posmā. Bet kāpēc viņš ir lepns? Vai viņš piedzima indiešu hinduistu ģimenē kaut kur Āfrikas austrumu piekrastē un tad apzināti nonāca līdz x konfesijas latviešu tradicionālās izpratnes pieņešanai? Tak nē jau. Piedzima tepat. Tēvs un māte un vecmāmiņa un visi citi gāja uz baznīcu, lūdzās, indoktrinēja puiku visu bērnību un - tā nu sanāca, ka beigās arī viņš kļuva par x-istu (nu - varbūt arī neindoktrinēja, tomēr nekur tālu jau viņš nebija tik un tā).
Viens latvietis staigā, mākoņus ar degunu stumdams, jo viņš, lūk, ir latvietis (vai krievs, vai vācietis, vai amerikānis - viens pīpis). Par ko lepnums? Viņam taču nav ne mazākā nopelna tajā, ka ir piedzimis par latvieti. Tur pat sagadīšanās ir pārāk konkrēts apzīmējums. Latvietim nepatīk krievi, viņš krievus nicina - itin kā viņš pats būtu īpaši piestrādājis, lai nebūtu piedzimis kādā Maskavas dzīvoklī vai Sibīrijas sādžā.
Cits latvietis ienīst nēģerus, bet ir lepns, ka ir baltais. It kā viņš būtu apzināti kļuvis balts, izvēlējies piedzimt baltiem vecākiem baltā kontinentā. It kā viņam būtu bijusi izvēle arī kaut kur Papua Jaungvinejā piedzimt, bet viņš, lūk, izvēlējies grūto ceļu kļūt par balto latvieti.
Īsts latvietis ir arī lepns, ka ir heteroseksuāls un ienīst gejus. Latvietis, līdzās savai latvietībai un ādas krāsai, kad sēdēja vēl uz mākoņa maliņas un bija vēl bez tautības, ādas un sekusalitātes, izvēlējās būt par heterosekusāli, bet tie citi (kurus latvietis tolerē, kamēr viņi neiet savā lepnajā praidā - jo tie arī ir lepni par savu izvēli) - tie ir nicināmi izvirtuļi.
Es saprotu, ja kāds ir lepns par savu darbu, par to, ko pats paveicis - uzcēlis māju, izglābis dzīvību, pateicis labu vārdu, bet ne jau par to, kas ir pilnīga tīra sagadīšanās, simtprocentīgi neatkarīga no paša cilvēka.
Droši vien ne bez pamata viens otrs kristietis lepnību uzskata par nāves grēku un starp visiem septiņiem - par visgrēcīgāko. Kāpēc, piemēram, nevarētu priecāties par savu zemi, kaimiņiem, radiniekiem un galu galā - valsti, bet tā - vienkārši un bez lepnuma?
Marsiešu zoologi par latviešiem
29. jūlijā, plkst. 23:45
Pieņemsim, kā angļi saka - strīdiņa labad - ka Latviju ir apmeklējuši marsieši (vai arī kādas vēl tālākas planētas vai zvaigznes iemītnieki) - lieli, zaļi vai melnbalti radījumi ar nezcik locekļiem un nezcik runājamajām atverēm un lūramajām spraugām - bet nav būtiski, kādi viņi ir. Skaidrs, ka viņu ekspedīcijas pamatu veidotu antropologi - cilvēku pētnieki (starp citu - marsiešu un visu pārējo lidojošo trauku pilotu izpratnē antropologs ir tas pats, kas zoologs, t.i., viņi nesaskata būtiskas atšķirības starp dažādām dzīvo būtņu sugām). Antropologi ir pilnīgi neatņemama starpplanētu (starpgalaktiku - ja vēlaties) ekspedīciju sastāvdaļa - to mēs ļoti labi zinām, jo viņi vienmēr nolaupa cilvēkus, pēcāk eksaminē visādām perversām metodēm - noteikti mēs esam viena no interesantākajām sugām. Lai gan - ir pilnīgi iespējams, ka viņi apmēram tādā pat garā vāc un perversām metodēm pēta arī gliemjus, kaijas un ērces. Bet arī tas nav svarīgi.
Pieņemsim (arī - strīdiņa labad), ka antropologi no izplatījuma sadomātu noskaidrot, kāda ir Latvijā visizplatītākā reliģija. Jūs droši vien domājat, ka atbilde uz šo ir pašsaprotama - kurš gan nezina, ka Latvija ir luterāņu zeme, kur daudz arī katoļu un pareizticīgo. Bet nekā - marsiešu antrpologi šajā ziņā ir līdzīgi zemes kolēģiem un tāpēc zina, ka iedzimto vārdi ir jāpārbauda. Ne jau tāpēc, ka šie būtu naidīgi noskaņoti un maldinātu zinātnes kalpus (lai gan mēdz gadīties arī tā), bet gan tāpēc, ka vietējie iedzīvotāji varētu paši ne nieka nezināt par savām antropoloģiskajām iezīmēm. Tad nu antropologi censtos (kā ir to darījuši jau iepriekš) iefiltrēties vietējo rindās, lai veiktu līdzdalīgo novērojumu. (ja Jums reizēm šķiet, ka nesaprotat kāpēc viens vai otrs it kā sakarīgs latvietis it īpaši augstākajos varas slāņos pēkšņi uzvedas tā it kā viņam smadzeņu vispār nebūtu, tagad zināsiet - viņiem smadzenes ir, bet tās ir citādas un marsiešu antropologi vienkārši nezina, kā būtu pareizi rīkoties, bet ar laiku viņi dosies atpakaļ uz savu kuģi, tāpēc esiet iecietīgi; turklāt atcerieties - tas viss ir tāpēc, lai ziņa par mūsu Dievzemīti izskanētu pa visu plašo galaktiku).
Pēc šāda cītīga etnogrāfiska pētījuma, kura laikā viņi gan vērotu, gan jautātu, marsieši secinātu, ka latviešiem (un arī citām frakcijām) ir divi galvenie reliģiskie principi: Liktenis un Karma. Visiem pārējiem dieviem latvieši (un citas frakcijas) reizēm tic, reizēm netic, bet Likteni un Karmu ar pietāti piemin pat tie, kuri savu saikni ar jebkādiem pārdabiskiem spēkiem pilnībā noliedz. Starp citu, marsieši noteikti būtu arī pamanījuši, ka latvieši jau dažus gadus cītīgi strādā pie Likteņa jaunā tempļa ierīkošanas (tā viņi savā akadēmiskajā naivumā apzīmējuši Likteņdārzu).
Godīgi sakot - Liktenis izskatās mazliet senāks un mazliet ļaunāks spēks. Liktenis ir atbildīgs par dažādiem notikumiem latviešu dzīvē - tas liek slīdēt kājai vai neveikties darījumos vai arī uzsūta latvietim slimību. Reizēm liktenis mēdz pajokot un ironizēt, dažreiz viņš izdara arī kaut ko labu, tomēr tas notiek ļoti reti. Pastāv divas Likteņa sektas - viena uzskata, ka neko nevar iesākt - kā ir 'šūpulī ielikts', tā arī nodzīvosi. Citi uzskata - nemainīgi ir tikai galvenie virzieni (piem., apprecēt dzērāju un mirt autokatastrofā), bet visu pārējo var mainīt. Ļoti neliela revolucionāra sekta uzskata, ka cilvēks pats var veidot savu likteni, bet pat tie tic liktenim kā tādam.
Karma ir jaunāks reliģiskais princips, bet ir jau pietiekoši nostiprinājies latviešu vidū. Pat tie, kuri vēl nezina dieva vārdu, zina galvenos principus. Gaidot Karmas atnākšanu, latvieši jau sen bija izdomājuši tādus noteikumus kā 'nespļauj akā, no kuras pašam jādzer' vai 'kas citam bedri rok, pats iekrīt' . Latvieši rūpējas par savu karmu, lai gan nereti jauc to ar auru (piemēram, apgalvojot, ka mājai ir laba karma vai laba aura). Atšķirības starp šīm divām lietām spēj definēt tikai paši viedākie latvieši.
Nedz par vienu, nedz otru reliģisko principu latvieši neko vairāk nemāk pateikt, bet ticība šiem spēkiem - tā noteikti nospriestu marsiešu antropologi - ir noturīga un tāpēc jāuzskata par dominējošu šajā zemeslodes daļā.
Kā sapratāt - īstenībā jau nekādu marsiešu antropologu nav. Viņus pieminēju tikai strīdiņa labad.
Gribi tūrē pa Oklahomasitijas kapiem?
22. jūlijā, plkst. 16:35
Kādas tikai Latvijā nav kapsētas! Vecpiebalgā ir Skolas kapi, Lielvārdē - Lāčplēša kapi, Rīgā - Raiņa kapi, netālu no Mežaparka - Meža kapi. Nē, nav vērts uztraukties - Skolas kapi nav tie kapi, kur izglītības nogurdinātie vecpiebaldzēnu skolas bērni guldīti un arī Lāčplēša kapā paša varoņa nav - viņš tikai kaut kur netālu it kā vēl cīnoties (vairs tikai kraujas nav, no kuras tā riktīgi "lejā grūst" un "noslīcināt atvarā"). Meža kapi savā ziņā ir kaut kas pa vidu starp Mežaparku un parastiem kapiem - var aizstaigāt un paelpot svaigu trūdu vai priežu sveķu smaržu. Pastaigāt var arī pa citiem latviešu kapiem - latvieši ir īpaši lepni par savām mirušo senču atdusas vietām - kopj tos kā īpašus dārzus. Latgalē nule esot sācies (kā man stāstīja, lai gan pats kapus tikai iztālēm redzēju un tāpēc sliecos stāstītajam ticēt) īstens cīniņš par sakoptāko kapu titulu - viens otrs mūža kalniņš ir izlaizīts ne sliktāk par kāda ar eiroremonta stilu apsēsta bagātnieka piemājas zemes pleķi. Simtiem sirmgalvju visā Latvijā pēc katras lielākas lietusgāzes dodas uz kapiem ar grābeklīti, lai atjaunotu kapu smilšu zīmīgo musturu - sak' ko gan kaimiņi teiks, ja redzēs, ka es neesmu te visu sakopusi(-is).
Bet ko nu par to - tautām un etniskām grupām - lielām vai mazām - mēdz būt savi untumi un īpatnības. Latviešiem, cik sevi atceros, ir bijis klikšķis uz kapiem. Es pats arī neesmu liels izņēmums - gan agrāk, gan tagad pastaigas pa kapiem man šķiet gan patīkamas, gan interesantas. Sameklēju tur vienu otru pazīstamu uzvārdu un citādi padomāju par to, kāda saikne ir starp mani un mirušo paaudžu tautu.
Tomēr mani mazliet pārsteidz daudzās skaistās norādes - tādas pat, kā uz citām kultūras vietām, kuras vedina apmeklēt kapsētas. Nesen izbraucu Daugavpils šoseju un posmā starp Lielvārdi (Lāčplēša kapi) un Jēkabpili, ir itin daudz šādu ceļazīmju. Kam tās ir domātas? Vietējiem bēriniekiem, kuri nomaldījušies netiek uz pēdējo atvadu ceremoniju? Vai varbūt - ieinteresētajiem ārzemju tūristiem, kuri nāks un apbrīnos, cik mums skaisti kapi un kā mēs tos kopuši esam un skatīsies uz krustiem un to, kā nogrābtas smiltiņas un, kā večiņas sastādījušas kapu efejas un nomainījušas plastmasas puķītes pret svaigām, bet nu jau tomēr apkaltušām kreimenēm?
Jā, dīvaini, kurās (un kādās) smadzenēs dzimusi ideja par to, ka Latvija varētu būt 'kapu tūrisma' zeme. Kāds gan būtu šī biznesa mērķauditorijas psiholoģiskais portrets? Nenoliegšu - arī es esmu pabijis šāda tūrista ādā - Parīzē apskatīju gan viena otra mūziķa kapu, gan Sartra un Dirkheima atdusas vietas. Bet ar visu savu latvisko tieksmi uz kapiem es uz tiem nekad nedotos, ja necerētu atrast kādu norādi uz cilvēkiem, par kuriem kaut ko zinu. Tāpat - vienkārši iet uztusēt pa kapiem? Skaidrā dienas laikā? Uz vairākiem pēc kārtas? Hm...
Tāpēc man ir aizdomas, ka kapliču tūrists, ko viens otrs te gaida, varētu būt diezgan dīvaina personība. Dīvaināka pat par to, kurš grib čurāt uz Brīvības pieminekļa kāpnēm. Creepy, kā saka angļu džentlmenis.
Domājams, ka šai idejai, kura šad un tad uzplaiksnī publiskajā telpā, saknes meklējamas latviešu nacionālismā, kurš rodas nevis no zināšanām, bet gan gluži otrādi - no tā, ka viss, ko pazīstam, ir vien mēs paši. Ulmaņa laiku nacionālisms, šķiet, bija balstīts tieši šajā - aprobežotajā pasaules skatījumā. Edām reņges un slavējām - re, kādi mēs ziķeri, pirmšķirīgi gatavojam dūmos, darvā un karstumā; pināmies tautastērpu stērbelēs, bet slavējām to skaistumu; visu mūžu lūkojāmies bērzos un pakalnos un nopūta sekoja nopūtai, cik estētiski pārāks mums šķita šis dabasskats, salīdzinot ar tiem, kurus nekad nebijām redzējuši. Tipisks etnocentrisma piemērs.
Smago atmodu, ko šādos gadījumos var izraisīt saskarsme ar citām kultūrām, labi ilustrē Vairas Vīķes-Freibergas stāstījums (citēts pēc Jembergas, Raudsepa un Slogas grāmatas VVF):
" No bēgļu nometnes Mēzenes kazarmās tāds bariņš latviešu tautastērpos, ar kalmēm un meijām rokās, dziedādami virzījās uz savu līgošanas vietu. Dzirdēju, kā lielie sarunājas: "Nu mēs gan nosvinēsim tādus kārtīgus, latviskus Jāņus un parādīsim vāciešiem savu kultūru. Tad viņi redzēs, cik vareni esam." Un es, mazs bērns, priecājos, ka piederu tik varenai tautai. Vācieši stāvēja un brīnījās, latvieši sabukņījās un teica: "Redz, kā skatās, viņi neko tādu nav redzējuši."
Pielavījos paklausīties, ko tie vācieši par latviešiem saka. Un tā kā es, dzīvodama ārpus nometnes, biju paguvusi iemācīties vāciski, dzirdēju: "Kas tad tur notiek? Kas tie par dulliķiem? Ko tie tur ālējas? Ak, nu tie ir tie dullie ārzemnieki, kas te salīduši. Jā, ko lai dara - paskaties, kādi staigā pa mūsu mierīgajām Lībekas ielām." " (VVF: 17.-18. lpp)
Jā, diezgan uzjautrinoši iedomāties, kā viens vidējais Vācietis skatītos uz bukletu, kas aicinātu iepazīt diženo latviešu kapu kultūru trīs dienu tūrē pa izcilākajiem kapiem. Vai - viens vidējais latvietis - uz līdzīgu bukletu, kad būtu ieradies, piemēram, Oklahomasitijā.
Tīras ideoloģijas birztala
16. jūnijā, plkst. 18:35
1984. gadā Apple sāka sava Makintoša uzvaras gājienu ar šo ģeniālo un emocionāli spēcīgo reklāmu.
1983. gadā datoru pasaulē valdīja IBM, saukts arī par Lielo Brāli - visur esošu, nepārvaramu un mentāli paverdzinošu. Stīvs Džobss sevi un savu kompāniju pozicionēja kā dumpiniekus, kas piedāvā kaut ko jaunu un galvenais - brīvu un radošu. Kaut ko pilnīgi pretēju pelēkajai un nedomājošajai masai, kas atplestām mutēm saņem visu, ko Lielais Brālis tiem iebaro. Lielajam brālim turklāt pasaule ir 'A garden of pure ideology, free from pests of any contradictory thougths' (Tīras ideoloģijas dārzs, kuru neapdraud pretrunīgu domu kaitēkļi)
Tā tas bija 1984. gadā, kad Apple bija maza un jestra kompānija.
Toties tagad tā kļuvusi par dominējošo spēku datoru pasaulē. Tāpēc jaunajos Apple planšetdatoros un, cik saprotu, arī telefonos, tiek izcenzēti nepareizo attēlu kaitēkļi. Džobsa datoros visam jābūt skaistam un pareizam. Tāda ideāla labad var upurēt tādu nieku kā brīvība. Džoisa Uliss tiek atbrīvināts no plikiem pupiem, citur tiek izcenzēti kaili vīrieši apskāvienā. A pure ideology: and you will see why 2011 will be like 1984.
Laime iestāsies rīt
30. maijā, plkst. 0:14
Elizabetes un Valdemāra ielas stūris manā bērnībā saucās par Kirova un Gorkija ielas stūri. Šajā vietā, kur tagad ir kāda ofisu, banku un mazumtirdzniecības iestāžu ēka, manā bērnībā bija svkēriņš. To pieskatīja revolucionāru modrās acis, kuras bija veidotas krāsainas mozaīkas tehnikā. Ortodoksālie dumpinieki aizņēma lielu daļu vienas piecstāvu mājas ugunsmūra. Ja nemaldos, pāri revolucionāriem bija virsrevolucionāra Ļeņina vadošā roka, bet kaut kur monumentālās mākslas priekšmeta lejasdaļā bija ložmetējs Maksims.
Šķiet, kaut kad astoņdesmito gadu pašā sākumā laukuma zālāju iekrāšņoja vēl kāds mākslas priekšmets: krāsainas dažāda izmēra, bet vienmēr lielas - caurules un puscaurules. Pie tām bija piestiprinātas kaut kādas ideoloģiski pozitīvus vēstijumus raidošas planšetes. To saturu gan vairs neatceros. Elements kopumā mazliet atgādināja īpatnēju lokatoru salidojumu. Kontekstā ar padomjlaikam raksturīgajām baumām par visur esošām noklausīšanās ierīcēm kāds šo veidojumu bija nodēvējis par Brežņeva ausīm. Doma, tātad, tāda, ka kompartijas ģenerālsekretārs Leonīds Iļjas dēls Brežņevs ar šo veidojumu palīdzibu noklausās, ko pilsoņi runā - "spiego pēc ienaidnieka tuvu un tālumā", kā pareģoja cits B. Kādu ziemu disidentiska drudža vadīti sasviedām ausīs lērumu sniega - ar nepārprotamu nolūku atsaldēt veco kraķi, bet ja tas neizdosies, vismaz panākt ievērojamas ausu sāpes. Bērni var būt ļauni un neiecietīgi...
Pie citas sienas minētajā skvēriņā bija piespiedies milzīgs ceriņkrūms. Tas parasti uzplauka pēdējā skolas nedēļā. Kaut kādu iemeslu dēļ tieši šis krūms nāk prātā, kad atceros par šīm pēdējām skolas dienām.
Šodien biju savas meitas skolas gada noslēguma koncertā. Te tad nu arī atcerējos skaudro tuvās laimes sajūtu, kas mani mēdza piemeklēt pēdējās skolas dienās. Vēl jau varēja būt kāds mājasdarbs vai kāds nelietīgs kontroldarbs, bet bija pilnīgi neapgāžami zināms - pēc dažām dienām iestāsies laime.
Tāpēc man ir pamatotas aizdomas, ka šajā pat laikā, kad rakstu šos vārdus tūkstošiem augumā nelielu cilvēku sagaida laimi.
Kauja par laiku
24. maijā, plkst. 23:42
Par spīti tam, ko reklamē veļasmašīnu un citu mājsaimniecības piederumu ražotāji, laiks, ko mājsaimniecības darbinieks (-ce) (agrāk seksistiski dēvēts par mājsaimnieci) pavada veicot dažādu darbus, kopumā neesot mainījies. Intuitīvi man gan šķiet, ka es mazāk laika veltu veļas mazgāšanai nekā to darīja mans tēvs un māte vārot lielā katlā uz plīts un tad mazgājot vecajā "Rīgā" un tad vannā skalojot un virtuvē uz striķa žāvējot - bet varbūt tā ir tikai ilūzija. Pieņemsim, ka laiks, ko mēs veltām vienai vai otrai nodarbei, ir aptuveni konstants neatkarīgi no tā, kādas tehnoloģijas mēs izmantojam, lai šo laiku aizpildītu. Tādā gadījumā šopings aizņem noteiktu laiku, peļņas darbs citu, mazgāšanās un higiēnas procedūras atkal citu un tā joprojām.
Tas ir - ja vien kādā veidā netiek veicināta kādas darbības laika daļas pārbīde. Ļoti interesanta grāmata vai filma, nemaz jau nerunājot par tādām tradicionālām izklaidēm kā iemīlēšanās - var atņemt laiku gan naktsmieram, gan šopingam, gan maizes darbam. Parasti šīs problēmas ir īslaicīgas, tāpēc pat gadījumā, ja vispārējais dzīves ritms kaut kā tiek iztraucēts, pēc neilga brīža viss atgriežas vecajās takās.
Tomēr, ja kāda biznesa nozare ir saistīta ar laika daļas atņemšanu citām sfērām, šī biznesa pārstāvji darīs visu, lai pārbīdītā laika sprīži būtu arvien garāki un nekad neatgrieztos vecajās sliedēs. Ja tavs bizness ir grāmatas, tad tev gribas, lai visi bez apstājas lasītu grāmatas, negulēt nemaz un neietu nekad uz darbu. Ja tavs bizness ir iemīlēšanās, tad aptuveni tādā pat garā - tu gribi sniegt klientiem mūžīgu laimi un nekad vairs neļaut viņiem aizvērt acu. Ja tu taisi filmas, tad tev gribas, lai cilvēki neko citu vairs nedarītu. Tas ir vienkārši un to sauc par cīņu par eksistenci. biznesa pamatprincipiem un vēl arī citos vienkāršos vārdos.
Pēdējā laikā pie tām tradicionālajām sfērām, kuras sacentušās par cilvēku uzmanību, ir piesaistījusies vēl viena - internets. Turklāt šo jomu raksturo viena ļoti interesanta iezīme. Ja visas citas (izņemot laikam iemīlēšanos) prasīja, lai tām būtu kāda īpaša, tikai ar darbu nesaistīta platforma (jo iemīlēties var arī darba kolēģī (-ē) un negulēt tik un tā, bet uz kino ir jāiet speciāli vai arī jāskatās televizorā vai ari jālasa grāmata (lai gan es pazinu vienu izbijušu ierēdni Melnkalnē, kurš stāstīja, ka nostrādājis 5 gadus pašvaldībā, turot sava rakstāmgalda atvilknē vienmēr kādu grāmatu, ko visu laiku lasījis, tādējādi izlasot kaudzi grāmatu, bet nepadarot nenieka, jo nenieka nebija jādara), tad internetam platforma ir tā pati, kas ir ofisa strādniekam tik un tā. Tāpēc neizbēgami internets ir vienmēr kā skabarga acī vai kādā citā vārīgā vietā ikvienam darba devējam, kuru nodarbina nevis padoto paveiktais darbs, bet gan laiks, ko viņš pavada sēžot uz ofisa krēsla pie ofisa darbagalda. Tā, piemēram, kādas vārdā neminētas universitātes IT daļa, braši sekojot rektora pavēlēm, nolēmusi piespiest akadēmiķus un sekretāres darba vietā darīt to, kas jādara, t.i., lai māca un labo sasodītos eksāmenu darbus, lai lasa rektora rīkojumus un citādus normatīvos aktus, nevis sēž draugos, tviteros, feisbukos un maispeisos, jo akadēmiķiem ir jādara tas, ko priekšniecība liek un jāinteresējas par to, ko IT daļa ieskata par pareizu. Lielākā daļa akadēmiķu jau vispār nekur arī nav taisījušies sēdēt, bet tie, kas vēlētos - nevar. Tas tāpēc, lai strādātu. Bet minētā, vārdā nenosauktā universitāte nav vienīgā - arī citur sisadmini svīst vaiga sviedros, lai iekanalētu darbiniekus labajā tīklā un neļautu viņiem tupēt sliktajos.
Lai gan mani personīgi, ja es strādātu tādā vietā, šāda kārtība nejēdzīgi tracinātu, es, kā saka briti, varu saskatīt punktu. Internets sociālo mediju laikā ir panācis to, ko neviens cits medijs pirms tam tā īsti nav varējis izdarīt. Grāmatai tomēr bija jāslēpjas rakstāmgalda atvilknē, kino un televīzija vispār netika ofisā, bet avīze - tikai pa daļai. Ja garīgā darba proletārietis visu dienu blenztu papīra formāta Dienā vai pat svētajā Dienas Biznesā, aizdomas rastos ne vienam vien direktoram-rīkotājam. Bet draugielvē ir iekāpuši tajā pat ekrānā, kurā jaunākie biržas indeksi, ekseļa tabulas un topošās relīzes. Tas pats ekrāns, tas pats nopietnais skats, tikai klikšķi ir uz burkāniem vai draugu dienasgrāmatām.
Bet te ir divas fundamentālas problēmas. Pirmkārt, vai kāds ir parēķinājis, cik daudz laika, kurš būtu bijis ieguldāms lietderīgā ekseļa tabulu, presrelīžu, grafiku un prezentāciju taisīšanā, ir patērēts kopumā visā Latvijā, lai sēdētu tajos pašos draugos vai cirkulējot starp delfiem, apollo, tēvēnetu un dienu, lai pārbaudītu, vai gadījumā nav kas jauns? Varbūt mūsu ekonomiskā krīze nemaz nav radusies kaut kur ASV toksisko aizdevumu apsēstajās bankās, bet gan tepat - mūsu pašu draugos un vanelvē tīklos? Krīze iestājās, jo latvieši tupēja tīklā nevis taisīja biznesu? Un arī vispasaules ekonomiskā krīze dīvainā kārtā sakrīt ar sociālo tīklu attīstības laiku. Ja tie paši baņķieri Volstrītā būtu mazliet padomājuši uz priekšu nevis klačojušies uz feisbuka sienas, varbūt būtu pamanījuši draudošo krahu? Otrkārt, ja ar visām tām daudzajām stundām, kuras dienu no dienas tiek pavadītas sociālajos tīklos vēl joprojām eksistē gan visādas valsts, gan privātās iestādes, cik gan daudz lieku darba stundu ir šajās iestādēs? Ja darbs tik un tā tiek izdarīts, turklāt vēl paspējot novākt lērumu virtuālo burkānu, nozogot daļu arī citiem draugiem, tad ir par ko aizdomāties.
Ja tas tiešām tā ir, interneta baroniem būtu laiks sākt apgūt ekoloģiskās domāšanas pamatus. Doma, ka ir iespējams atņemt arvien lielāku un lielāku laika kumosu citām nodarbēm, ir ne tikai utopiska, bet arī pašiznīcinoša. Vai varat iedomāties vidi, kurā cilvēki tik tiešām to vien darītu kā skatītos Holivudas pieražotās filmas? Vai vienā laidā lasītu krēslas un harijpoterus? Vēsturē ir tikai viena veida industrijas, kuras mēģina pilnībā pārņemt savu klientu laiku - smago atkarību un apreibināšanos radošo vielu tirdzniecība (t.i., alkohols - sveiks, Aldari un Rīgas Balzams, kā arī pagaidām melnajā tirgū iespiestie heroīna, zāles un šaibu tirgotāji). Tomēr arī šīm industrijām eksistenci nodrošina tikai tas, ka viņu klienti nav visi iedzīvotāji. Daži tomēr nenodzeras un daži nedzīvo no šprices uz šprici, pa vidu kaut ko nozogot. Kādam ir arī jāstrādā, lai būtu ko zagt. Lūk, tāpēc, kaut kur kaut kad būs jāpiebremzē ari sociālajiem tīkliem, jo pasaule, kurā visi arvien vairāk laika sēž ne tikai pie sava rakstāmgalda, bet arī dažādos tīklos, vienlaikus citu darbu nedarot, būtu pasaule, kura tiešā gaitā dodas pretī bēdīgam galam.
Latvji, brauciet ... studēt uz ārzemēm!
18. maijā, plkst. 20:09
Stradiņa universitātē nesen pasniedzējos un mazliet vēlāk - arī studentos - pamatīgu burkšķēšanu radīja jaunie noteikumi, saskaņā ar kuriem viespasniedzēji (piemēram, tādi, kas nolasa vienu kursu) ir jāpiesaista atklātā konkursa rezultātā. Sākumā domāju, ka problēma ir lokāla, tāpēc šeit par to nerakstīju (un pirms tam arī neesmu rakstījis ne par vienu konkrētu universitāti - tas ir ziņojums visiem tiem universitāšu juristiem, kas man ir mēģinājuši uzprasīties par to, ka pārstāvot "to universitāti, kura kalpojusi par prototipu Jūsu blogā aprakstītajam un tāpēc gribam nosodīt Jūsu rīcību un paziņot sekojošo...") Nesen uzzināju, ka pasniedzēju publiskā iepirkuma liga situsi arī citas valsts augstskolas. Lai kas to būtu izdomājis - valsts intereses tam prātā nav bijušas.
Jaunajā sistēmā pasniedzēju darbs tiek uzskatīts par pakalpojumu, kurā pastāv brīvā tirgus likumi, pastāv konkurence un ir iespējams izvēlēties labāko un galvenais - lētāko piedāvājumu. Ja, piemēram, es vēlētos, lai maniem studentiem kāds viespasniedzējs nolasa, teiksim, urbāno antropoloģiju, esmu spiests sludināt konkursu. Patlaban vienīgais kandidāts, kurš to varētu izdarīt (Viesturs Celmiņš) studē doktorantūrā Kembridžas universitātē. Ja es ar viņu spēšu vienoties, viņš pavasara brīvlaikā ieradīsies Latvijā un nolasīs šo priekšmetu. Es zinu, ka Viesturs ir nepārspējams lektors un studentu mīlulis, turklāt vienīgais ar tik unikālu izglītību (LU, New York New School un Kembridža). Nauda, ko varu Viesturam samaksāt, ir niecīga - kā visos citos gadījumos - tāpēc mācīšana robežojas ar labdarību.
Pēc jaunajiem noteikumiem tam visam (pieredze, harizma, spējas un zināšanas) nav nozīmes. Visi pasniedzēji tiek uzskatīti par salīdzināmiem - visiem ar vienādu kvalifikāciju (piemēram, tāds un tāds grāds tādā un tādā nozarē) ir pēc būtības vienādi. Svarīgi, lai viņi pieteiktos konkursā un piedāvātu zemāko cenu. Iepirkumu uzraudzības birojs it kā uzskatot (lai gan vēl nav skaidri zināms), ka šādā veidā vislabāk tiks nodrošināts, ka valsts līdzekļi tiks izlietoti lietderīgi. No valsts kontrolējošo iestāžu viedokļa, tātad, izglītības kvalitātei nav nozīmes. Būtiski, lai tā būtu lēta.
Tomēr pastāv vēl viena problēma. Tādu viesturu celmiņu (robertu, ķīļu, aimaru ventselu, trīnu metsu un citu) Latvijā nav kā odu vasaras naktī. Atsevišķos gadījumos viņu Latvijā vispār nav. Ir, protams, smieklīgi iedomāties, ka Norvēģijas profesors, kurš sarakstījis vairākus bestsellerus, varētu vēlēties piedalīties šādā konkursā un vēl sacensties ar kādu vietējo švabraku ar zemākās cenas piedāvāšanu. Par zvaigznēm ir jācīnās. Nākas ar viņu kopā iedzert glāzi alus (vai vairākas) vienā (vai vairākās) konferencēs, lai viņš teiktu - zini ko - patīk man tā ideja, aizbraukšu ka es paskatīties, kā Jums tur Rīgā iet. Bet - no Iepirkumu uzraudzības biroja viedokļa tāda situācija, protams, nav pieņemama, tāda situācija ir tīrākā valsts mantas izšķērdēšana un likumpārkāpums.
Situācija ir absurda un izprotama tikai Latvijas birokrātijas slimo smadzeņu kontekstā. Šur tur nācies dzirdēt vaimanas par to, ka Latvijas studenti, ak vaimanuvai, brauc studēt uz ārzemēm. Kā gan viņi to tik nepatriotiski? Un mūsu profesūra taču ir tik augsti kvalificēta, un studenti tik labi sagatavoti... Ko nu darīsim, ko darīsim? Nu, skaidrs, ko darīsim - uztaisīsim tādu štelli, ka vispār neviens vairs te mācīties negribēs!
Šādā situācijā, kad pasniedzējus grib iepirkt dučiem kā olas vai tāfeles par viszemāko cenu - es gribētu redzēt, kurš students te vēl vēlētos palikt. Tāpēc patlaban man atliek vien aicināt latvju studentus - ja vēlaties kaut ko iemācīties, brauciet uz ārzemēm, neaprociet savu talantu un laiku valstī, kurā augstskolu pasniedzējus iepērk pēc tiem pašiem principiem, pēc kā malku - par zemāko cenu.
(starp citu - vienreiz taču tas birojs pieķersies klāt arī Operai un tad Žagars varēs sludināt konkursu uz visiem otello un visām violetām pēc principa - kurš grib šito lomu nospēlēt par viszemāko cenu).
Pilna Saeima neo-tātu
14. maijā, plkst. 21:28
Vakar Saeima pieņēma grozījumus valsts pārvaldes likumā. Cita starpā tika pieņemti Kārļa Šadurska iesniegtie grozījumi, kas skan šādi:
"Iestādes amatpersonām izmaksāto atalgojumu katru mēnesi publicē iestādes mājas lapā internetā, norādot vārdu, uzvārdu, amatu un izmaksātā atalgojuma summu, ja likums nenosaka citādi"
Droši vien lērums Latvijas iedzīvotāju tagad gavilē līdz ar Šadurski, kurš nu varētu justies tautvedīgāks par pašu Neo. Latvijas iedzīvotāji nu berzē rokas vēlmē saprast, cik daudz ir sazagušies visādi direktori, menedžeri, konsultanti un padomnieki. Sociālā taisnība varēs sist augstu vilni un latvji pēc sesijas pie datoru ekrāniem varēs gluži informētā kārtā šķendēties par amatpersonu augstajām algām.
Praktiski orientētie patrioti, kuriem līdz šim bija ārkārtīgi problemātiski saprast, cik tieši liels kukulis būtu liels diezgan, lai neapvainotu amatpersonu un pietiekoši mazs, lai nenotiktu pilnīgi nevajadzīga izšķērdība. Vajadzēs tikai paskatīties iestādes mājaslapā. Visādi štrami un janitas, ja nu tāda vajadzība rastos, tagad būs kā uz delnas. Lielisks un praktisks likums, kas nenoliedzami samazinās transakciju izmaksas latviskā biznesa pasaulē.
Tikmēr skolu neformālās pašpārvaldes līderi varēs ieskatīties, cik tieši saņem viņu stulbo klasesbiedru vecāki, lai varētu tieši un nekļūdīgi paskaidrot, ka resnā tomsona džinsi ir tik noplīsuši, tāpēc, ka viņa mamma ir tikai apkopēja Izglītības ministrijā un saņem štrunta 150 latus (hahaha) un briļļainā elza lai nevalkas mums nopakaļ, jo viņas vecāki abi kopā nenopelna gada laikā tik cik mūsējie vecāki vienā mēnesī.
Latvijas sabiedrība ir nopietni saslimusi. Vēlmē saprast, kāpēc daži izšķērdētāji nelietderīgi tērē mūsu nodokļu naudu, tūkstošiem cilvēku zemās algas varēs kļūt par viņu un viņu bērnu piedauzības akmeni. Ir ne tikai tā, ka daži tērējot mūsu nodokļu naudu, ir noēdušies resni, bet arī tā, ka daudzi nopelna tik maz, ka viņiem būtu kauns par to skaļi kādam stāstīt. Var jau būt, ka es šeit pārspīlēju iespējamās ļaunās puses, bet tik un tā nav saprotams, kāpēc šo dažu dēļ zem sitiena jānonāk tiem, kuri knapi svelk galus kopā. Diemžēl Latvijas politikai nav raksturīgi pārspriest šādus jautājumus pirms lēmumu pieņemšanas. Atnāk viens Šadurskis, iesniedz tādu likumu, un 52 bez domāšanas un cerībā, ka tauta par to viņus apbrīnos, nobalso. Pacel roku un jūties kā Neo.
Par rēgiem
11. maijā, plkst. 23:06
Pauls Raudseps pagājušās nedēļas Irā ierakstījis piezīmi par Marksa Kapitāla 1973. gada pārpublicējumu izdevniecībā Zvaigzne. Grāmatu izdevēji izpelnījušies skarbus vārdus, kuriem tomēr nepieciešams iebilst.
Pirmkārt, Raudseps acīmredzot pārmet Zvaigznei vēlmi iesmērēt publikai Marksa darbu, ļaunprātīgi izmantojot krīzes situāciju. Cilvēki it kā meklējot risinājumu, bet viltus pravieši - tutkaktut - viņu kāro acu priekšā noliek Ļaunuma Saknes sacerējumus.
Tomēr Zvaigzne šajā gadījumā nav pārāk oriģināla. Nezinu, kā ir ar grāmatu izdevēju darbu, bet Rietumu pasaulē drīz vien pēc Krīzes sākuma parādījās ziņas, ka Marksa Kapitāls strauji pazūdot no grāmatnīcu plauktiem. Nesen iegriezos vienā no Rīgas antikvariātiem, kur vienmēr ir palieli veco grāmatu krājumi, un saņēmu līdzīgu informāciju - visi eksemplāri izpirkti. Interesei par Marksu nav nekāda sakara ar Zvaigznes it kā politiskajām ambīcijām, uz kurām Raudseps nepārprotami norāda.
Arī doma par to, ka "ekonomiskās krīzes kontekstā aktualizējies uzskats par liberālās ekonomikas morālo bankrotu," nebūt nav Zvaigznes izdevēju galvās radies murgs, bet gan jautājums, par kuru ļoti intensīvi debatē - it īpaši tādās kapitālisma šūpuļzemēs kā ASV un Lielbritānija.
Otrkārt, Raudseps kritiku par Marksa Kapitāla izdošanu neiegrožo ar uzbrukumu izdevniecībai (ko, ņemot vērā šīs kompānijas lielkapitālistisko izturēšanos attiecībā uz e-bibliotēku, es varētu pieņemt), bet arī cenšas īsi paskaidrot, kāpēc šī grāmata pēc būtības ir nekur nederīga. Pārspriedumi par darbu, vērtību un kapitālu esot mistiski un nevērtīgi, nekur neliekami rīcībpolitikā. Turklāt neviena no Marksa prognozēm neesot piepildījusies. Un galu galā - pats Veņs Dzjabao, Ķīnas komunistu līderis, esot atsaucies uz Ādamu Smitu (materiālistiski pragmatiskās 'tirgus neredzamās rokas' izgudrotāju).
Šķiet, ka šajā kritikā Raudseps ir pavisam aizmirsis, ka Kapitāls bija ne tikai PSRS ideoloģiskā rokasgrāmata (tūlīt pēc Ļeņina un paša Staļina rakstiem). Viens no iemesliem, kāpēc Marksa prognozes par vispasaules revolūciju nepiepildījās bija tas, ka Marksa kritika iedvesmoja strādniekus cīnīties par savām tiesībām arī ārpus PSRS robežām. Neba nu tāpēc kapitālisms kļuva par tik mietpilsoniski pārticīgu, kāds tas ir tagad, ka labie turīgie onkuļi iežēlojās par slinkajiem strādniekiem un sāka viņiem aiz laba prāta samazināt 16 stundu darba dienu vai maksāt mazliet vairāk no tās naudas, ko paši nopelnīja. Gluži otrādi - kapitālisti pieturējās pie domas, ka strādnieki jātur pusbadā, jo, kā norādīja Džosefs Taunsends,
"Nabagie neko nezina par tādiem motīviem kā lepnums, gods un ambīcijas, kuri liek augstākām kārtām čakli strādāt. Kopumā ņemot vienīgi bads kā pieši vai pātaga var piespiest viņus [nabagos] strādāt."
Marksa Kapitāls bija viena no tām grāmatām, kas strādniekus iedvesmoja pieprasīt labāku dzīvi. Tagad, kad strādnieki, pamatojoties cita starpā uz "mistiskajiem" un praktiskajā darbā nederīgajiem "pseidozinātniskajiem apliecinājumiem patiesi ticīgajiem", ir pierādījuši, ka abstraktais "darbs" ir kaut ko "vērts" un tāpēc par to jāmaksā tik daudz, lai nav jāiznīkst badā un dilonī; ka strādnieki ir tiesīgi reizēm arī atpūsties un vispār ar viņiem ir jārēķinās - tagad vicināt karogu un teikt, ka "neviena no Marksa "zinātniskajām" prognozēm nepiepildījās" ir vismaz jau negodīgi. Ja strādnieku labklājība kapitālisma veczemēs nav prakstisks pierādījums Marksa ideju pielietojamībai rīcībpolitikas veidošanā, tad grūti iedomāties, kas ir.
Raksta beigās Raudseps norāda, ka SC finanšu ministra kandidāte uzskata Kapitālu par vērtīgu kapitālisma kritiku un likumsakarīgi noliedz Latvijas okupāciju. Tādējādi lasītājam tiek likts saprast, ka tie, kuri lasa Kapitālu, patiesībā ir Latvijas ienaidnieki. Retoriskais paņēmiens kā jau paņēmiens. Bet konteksts, kādā tas izmantots, liek domāt par dogmatismu.
Pēdējā kapitālisma krīze (gluži tā pat kā iepriekšējās) ļoti nopietni lika pārdomāt, vai izvēlētais ceļš ir arī pareizākais. Šajā ziņā Latvijas intelektuālā vide līdz šim ir turpinājusi dzīvi savā pīļu dīķī, nebeidzot brīnīties par to, ka ir bijuši slikti baņķieri un svensoni un amerikāņi un valūtasfondi un bālēliņi-ierāvēji un diezinkasvēl, kamēr zeltītā kapitālisma govs ir stāvējusi daiļa un neaizskarama. Marksa Kapitāls, protams, mūsdienās ir novecojis. Tas bija rakstīts, balstoties 19. gadsimta dzīvē un uzskatos. Tomēr tas ir viens no sākuma punktiem jautājumam par to, vai tiešām labāka, pareizāka un taisnīgāka sistēma nav atrodama ārpus kapitālisma. To jālasa kritiski nevis jādemonizē, ietērpjot latviskās sazvērestības teorijas cakās.
Maģija un anoreksija pret frankenšteinizāciju
10. maijā, plkst. 18:22
Pirms dažām ndēļām Valmierā notika konference, kuras organizētāji bija ieplānojuši īstenot šādus mērķus: "informēt par iespējām un nepieciešamību aktualizēt ĢMO brīvo zonu veidošanu" kā arī sniegt informāciju par iespējām šos augus nekultivēt.
Tikmēr Latvijas iedzīvotāji jau ir cēlušies svētajā karā pret Frankenšteina augiem. Sak, mēs jau esam pietiekoši ilgi indēti ar tiem zaļumiem, kas auguši ķimikālijās un ar to gaļu, kas piesūcināta antibiotikām. Tagad vēl mums būs mutanti jābāž mutē. Skaidrs, ka mēs saēdīsimies tos mutantkviešus un mutantgurķus un paši kļūsim par mutantiem. Tāpēc viens pēc otra Latvijas novadi pasludinās par teritorijām, kas brīvas no frankenšteiniem.
Kad 18. gadsimta beigās Edvards Dženners izgudroja vakcīnu pret vienu no tā brīža bīstamākajām slimībām - bakām - ļaudis viņu ne tikai izsmēja, bet arī sauca par ļaundari. Daudzi baidījās, ka saņemot poti no slimas govs (tāda bija šīs vakcīnas būtība - novārdzinātu baku vīrusu no govs ievadīja vesela cilvēka organismā), pilnīgi vesels cilvēks varētu pārvērsties par pusgovi vai vispār frankenšteinizēties (protams, Frankenšteins vēl nebija atklāts).
(Attēlā: 19. gs sākuma karikatūra, kurā uzskatāmi parādīts, kas notiks ar naivajiem, kas ļausies vakcīnai)
Nešaubos - ja toreiz Latvijas iedzīvotājiem būtu bijis iespējams balsot par 'no Džennerisma brīvu zonu izveidošanu', latvieši bariem vien būtu vilkuši savus krustiņus balsošanas biļetenos. Tieši tā pat būtu rīkojušies iedzīvotāji arī citās pasaules malās. Iespējams, ka baku vakcīnas veiksme slēpās faktā, ka bakas tik tiešām bija baiga slimība, kas prasīja tūkstošiem dzīvību ik gadu. Izdzīvojušie nekad neatlaba, nēsājot dziļās rētas sejā visu mūžu. Turpretī pārtikas Eiropā patlaban atliku likām. Latviešiem tās ir tik daudz, ka liela daļa lauksaimnieciski derīgās zemes nemaz netiek apstrādāta, tāpēc ģenētisko dženneru var izsmiet, cik uziet.
Populārā pret-ĢMO fronte šķiet sakņojas bailēs, kas līdzīgas tām, kuru dēļ ļaudis vairījās potēties pret bakām. Nekādu pierādījumu tam, ka ģenētiskā modificēšana varētu izraisīt kādas problēmas taču nav. Toties ir aizdomas. Interesanti, ka daļa no šīm aizdomām ir balstītas tajos pašos maģiskās iedarbības principos, kuros bailes no baku vakcīnas. Kā raksta antropologs Stenlijs Tambia (Stanley Jeyaraja Tambiah) maģiskās darbības sakņojas pārliecībā, ka, veicot attiecīgas darbības, ir iespējams no vienas lietas pārnest vēlamās īpašības uz citu lietu. Tā, piemēram, ieēdot vērša sirdi var kļūt tik pat stiprs kā vērsis, vai iepotējot vakcīnu no govs, var kļūt par govi. Ieēdot ģenētiski modificēto pārtiku tieši tādā pat veidā cilvēks pats var kļūt par ģenētiski modificētu frankenšteinu.
Populārās kultūras tēlu, kas parāda, ka tieši tā arī notiks, netrūkst. Lai atceramies ģenētiskās rekombinācijas rezultātu kulta filmā "Muša" vai daudzkārtīgās filmas, kurās galvenais varonis saņem skrambu un tad pārtop par šausminošo briesmoni (vilkaci vai Zirnekļcilvēku). Briesmīgi. Pasaule ir pilna ar maģiju. Latvieši tam tic. Arī citi tic. Ja citi tic, latvieši domā, ka viņu ticība ir vēl pamatotāka.
Ģenētiski modificētās pārtikas šausmas sakņojas arī dziļākā līmenī. Dzimtes, seksa un dzimuma pētījumos antropoloģijā nereti tiek uzsvērtas paralēles starp seksu un ēšanu (skat. piemērm. Carole Counihan 'Food, Sex and Anthropology'). Ēst bieži vien nozīmē arī mīlēties, kopīga maltīte ir visbiežākā prelūdija seksuālam sakaram. Ēdiens ir kaut kas, ko cilvēks ielaiž savā ķermenī - līdzīgi notiek arī seksa laikā (mūsu sabiedrībā lielākoties tas attiecas uz sievietēm, citās - arī uz vīriešiem). Bet ne par to ir stāsts. Manuprāt arī ģenētiski modificēto lietu šausmas sakņojas bailēs par to, ka no šiem frankenšteina augiem tiks taisīta frankenšteina pārtika, kuru mums būs jāēd. Uz ēdiena iepakojuma jau tagad ir jānorāda, vai sastāvā gadījuma pēc nav modificētā soja vai kas tamlīdzīgs. Vai tikai frankenšteina ēšana nav tas pats, kas pārgulēšana ar viņu. Un kā vienā tā otrā veidā šī atbaidošā akta veicēji pakļaus sevi frankenšteinizācijas briesmām. Vēl pievienojiet šiem tēliem apziņu, ka modificētās pārtikas veidotāji ir ļaunie ārzemnieki (mēs jau paš nemodificēsim) un izsenis zināmo par to, kā ārzemnieki latviešus ir 'drāzuši un drāž' un jūs sapratīsiet, par kādām bailēm es runāju.
Kerola Kunihana apraksta, kā sievietes Rietumu sabiedrībās, vēloties pārņemt savās rokās vismaz kaut kādu kontroli pār savu ķermeni, nododas bulīmijai un anoreksijai. Ja jau citas iespējas tām ir liegtas, viņas var vismaz neatļaut apkārtējai pasaulei ēdiena veidā pārkāpt sava ķermeņa robežām.
No ĢMO brīvās zonas ir šajā ziņā anoreksijas sociālais analogs. Ja jau mēs neko citu nevaram izdarīt, tad vismaz neļausim sevi 'ņemt priekšā,' noslēgsim iespēju Viņiem, Svešajiem, Ļaunajiem iekļūt mūsu ķermenī. Iespējams, ka mūsu ideja novedīs mūs pie sociālā bada un sociālās izkāmēšanas, varbūt pat pie nāves. Bet - mēs taču citādi nevaram. Mēs zinām, ka tā ir pareizi, ar kuņģi jūtam, ka nevajag. Tas nekas, ja dakteris melš, ka tās tikai iedomas.
Kūļa piemērs
30. aprīlī, plkst. 17:29
Šodien viens students man iesniedza darbu, kurā viņš bija redakcionāli rediģējis vairākās interneta lappusēs sameklēto informāciju. Kāda cita studente bija sameklējusi kaut ko par Hamletu krievu interneta telpā un ar Gūgles tulkotāja palīdzību pārcēlusi latviešu mēlē. Teksts, skanēja apmēram šādi: "Hamlets atklāti iziet uz plīsumu ar traģiskā varoņa lomu"
Jau aptuveni 10 gadus es cīnos ar plaģiātismu Latvijas augstākās izglītības telpā. Sākotnēji es domāju, ka esmu nejauši iekāpis kādā bezkauņu perēklī un kopēšana no interneta ir tikai atsevišķs gadījums. Tomēr vēlāk izrādījās, ka sveša teksta uzdošana par savējo nav nedz vienas augstskolas nedz pat tikai jauniešu problēma. Izrādījās, ka tieši šādu rīcību no skolēniem sagaida daudzi skolotāji vidusskolās (uzdodot, piemēram, 4. klases skolēniem pētniecisko darbu uz 20 lappusēm) un pēc tam slavējot interneta lietotāju prasmes.
Liela daļa studentu, kuriem es aizrādu par plaģiātismu ir patiesi izbrīnīti. Parastā taktika ir ievietot pāris lappušu garu citātu savā tekstā, pieliekot beigās atsauci uz oriģinālo avotu. Studenti ir brīnās, kad šādu rīcību klasificēju kā plaģiātismu. Droši vien tas tāpēc, ka tad, kad viņi nonāk pie manis, šādā rīcībā viņiem jau ir vairāku gadu prakse aiz muguras.
Kādu laiku es domāju, ka problēma ir digitālajā plaisā starp studentiem un naivajiem pasniedzējiem. Tomēr ar laiku man nācās secināt, ka patiesība ir daudz rūgtāka. Daļa pasniedzēju domā, ka teksta kompilācijas un copy-paste mozaīkas ar sporādiskām atsaucēm norāda uz studenta kompetenci.
Gadījums ar Rihardu Kūli un Rolavu, šķiet, ir simptomātisks. Nešaubos, ka gluži tā pat kā studenti, arī profesors Kūlis bija pārliecināts, ka šāda rīcība ir pareiza un pieņemama. Iespējams, ka šāds augsta profila gadījums beidzot liks apdomāties dažāda (un it īpaši augsta) līmeņa akadēmiskajiem strādniekiem par nepieciešamību pievērst uzmanību tam, ka savu tekstu un savas idejas vienmēr nepārprotami jāatdala no tā teksta un idejām, kas palienētas no kāda cita (turklāt nepiekrītu LU profesorei Skaidrītei Lasmanei, ka plaģiāts ir tikai copy-paste teksts).
LU vadībai tagad priekšā ļoti atbildīgs jautājums - ko darīt ar nogrēkojušos profesoru. Savā ziņā situācija ir līdzīga kā ar Zatleru un viņa aploksnītēm. Toreiz valsts korumpētā elite nolēma piemiegt acis uz nepārprotamajām ētikas problēmām un par spīti pašu nesen pieņemtajam likumam (kas noteica - prezidentam jābūt ar nevainojamu reputāciju) iebīdīja dakteri pilī. Rezultāts bija visā visumā bēdīgs, jo radīja lielisku veidu kā korumpētajiem ierēdņiem dažādos līmeņos kļūt pavisam ciniskiem - sak' ja jau prezidents var ņemt aploksnītes, kāpēc ne mēs? Tagad jautājums - ko darīt ar profesoru, kas pieķerts plaģiātā? Nešaubos, ka arī studenti uz Kūļa gadījumu skatīsies kā uz piemēru, kam līdzināties.
Un mazliet par citu tēmu: man gluži nav pieņemama LU Ētikas komisijas piezīme par to, ka 1988. gadā, kad 'tulkojums' pirmo reizi tika publicēts, nebija iespējams dot norādi par īsto autoru. Acīmredzot norāde ir uz to, ka padomju gados Rolavs netika uzskatīts par atzīstamu autoru. Ētikas komisija, kā šķiet, to uzskata par pieņemamu iemeslu. Man gan šķiet gluži otrādi. Manuprāt padomju laikā aizliegta autora darba piesavināšanās ir kaut kas līdzīgs guļošā sišanai vai bērnu ekspluatācijai, proti, tiek izmantota cilvēka bezspēcība.
Var jau pieņemt, ka toreiz profesoram Kūlim bija dauz tīrāki mērķi, piemēram, publicēt Rolava lielisko darbu vienalga kādiem līdzekļiem, tādā veidā dodot šim autoram iespēju izteikties. Tolaik zem īstā vārda publicēt nevarēja. Tomēr šādu iespējamo skaidrojumu pats profesors ar savu vēlāko taisnošanos un uzstāšanu uz autorību ir padarījis par ļoti mazticamu.
Mērīšanās ar apokalipsēm
26. aprīlī, plkst. 19:20
Bērnudārzā puikas un meitenes mēdza lielīties ar saviem tētiem. Viens teica: a mans tētis tavam tētim var sadot. Cita pretī: bet mans tētis var sadot tavam tētim un visiem citiem tētiem tā ka visi pasaules tēti staigās raudādami. Tikām daži uzņēmās atbildību paši un solīja citiem sadot, ja nāks un turpinās bojāt smiltis un ņemt mūsu rotaļlietas. Un varam aiziet arī uz jūsu smilšukasti un salauzt visas jūsu mantiņas. Tādus bērnus visi respektēja. Katrā ziņā, pašcieņas netrūka.
Nu, jā - bērni, teiksiet.
ASV ziemeļrietumu piekrastes indiāņi agrāk taisīja svētkus, kuros uz cieņu pretendējošais sacentās ar citiem dāsnumā un nevērībā pret savu mantu - apdāvināja viesus, bet lielu daļu vērtīgo mantu vienkārši salauza, sadedzināja vai sameta ūdenī. Citi brīnījās un cienīja šādas spējas. (Eiropieši tolaik vēl neapzinājās iznīcības potenciālu un svētkus uz vairākām dekādēm aizliedza)
Teiksiet atkal - tie jau mežoņi, ko ar tiem?
Pirms kāda laika jau rakstīju par to, ka entuziasms sakarā ar globālo sasilšanu arī ir radies no tradicionālās cilvēku vēlmes uzņemties vainu par dabas katastrofām. Visa progresīvā pasaule tagad jūtas atbildīga par globālo sasilšanu, jo mēs esam tagad tik lieli, ka ietekmējam globālas lietas. Tāda uzņemšanās rada apbrīnu un audzē prestižu.
Citiem mērogi mazāki. Irāna, piemēram, nevar sacensties ar globālajiem Ziemeļiem vai globālajiem Rietumiem. Nav industrijas, nav izmešu. Grūti. Bet tomēr sevi cienoši cilvēki spēj izraisīt iznīcību. Irānas priesteris tāpēc paziņo, ka zeme trīc un mājas grūst, jo ļaudis Irānā sākuši izlaisties - pārkāpj laulību. Dievs dusmojas, tricina zemi. Notikumu ķēdīte sākas pie neķītrām, plikumus rādošām sievietēm-kārdinātājām. Vīrieši nevar pretoties, sadomājas diezko un pārkāpj laulību. Beigās to visu soda Dievs.
Mums, latviešiem, savs mērogs diezgan maziņš. Turklāt mēs ticam progresam un zinātnei nevis Dievam. Bet mums nav nedz rūpniecības un izmešu, nedz aitu ganāmpulku (tās radītu siltumnīcas efektu veidojošo metānu). Iespējams, ka sievietes mums ir pavedinošas, bet par rezultātiem mēs nezinām, jo zemestrīces notiek citās zemeslodes pusēs un kāpēc tad mūsu meiču plikumi lai izraisītu Dieva dusmas Indoķīnā?
Tomēr nav gluži tā, ka neko nevaram iznīcināt. Varam, piemēram, bojāt ģenētisko kodu un tādā veidā pielikt plecu lielajam cilvēces pašiznīcināšanās darbam. Kas nu tur katram šķiet briesmīgāks - geji vai mutanti ar sešām kājām vai vienkārši impotenti vai frigīdas sievas vai ģenētiskā līmenī uz korupciju tendēti politiķi vai tumša ādaskrāsa vai citādi domājošie vai sociālisti un lielceļa laupītāji... tas viss no mūsu dedzināšanas, no briesmīgajām Jāņu riepām, no nežēlīgā un destruktīvā pavasara kūlas rituāla (nejaukt ar Kulas apli Trobriandu salās). Pat pie ģenētiski kaitīgās parafīna un vaska sveču dedzināšanas Ziemassvētkos mēs esam vainīgi.
Īsāk sakot - amerikāņi un persieši, mēs esam tagad ne sliktāki par jums (un pievērsiet uzmanību tam, ka nedz igauņi nedz lietuvieši ne uz kādu dabas katastrofu nav spējīgi). Varbūt atkal kāds čīkstēs, ka ne jau visi latvieši tā domā. Nu, nesakiet vis - arī liels kūlas ugunskurs reiz bija tikai nieka sērkociņš kastītē.
[Paldies Nilam Saksam par ierakstu, kas mani arī mudināja izteikties par šo tēmu]
Mīlēties vai nogalināt?
19. aprīlī, plkst. 23:29
Ir divas lietas, kurām filmās jāpievērš uzmanību sakarā ar bērniem. Vai tur nav pārāk daudz vardarbības un vai tur nav pārāk daudz seksa. Interesanti gan, kāpēc? Vai pārāk daudz, piemēram, melu un viltības ir ok?
Tomēr attiecībā uz vardarbību un seksu, pēdējais nezināmu iemeslu dēļ tiek uzskatīts par daudz bīstamāku bērnu auditorijai. Iespējams, pie vainas ir vecais Zigmunds, kuram brieduma gados prāts nesās uz savu zēnības laiku seksuālo piedzīvojumu un pāridarījumu apceri. Ticamāk gan arī pats analītiķis bija tikai mūsu kultūras produkts. Arī viņam šķita, ka mīlēties ir visai pretīgs bizeness, kamēr mēles izraušana vai galvas nociršana ir vien tāds pasaku elements (skat. Saksa ierakstu par Grimmu pasakām) un tāpēc bērniem pieņemams.
Mūsdienu Latvijā ir pat īpašs pornogrāfijas ierobežošanas likums, kura mērķis ir pasargāt mierīgos pilsoņus no nevēlamas saskarsmes ar nesmuku seksa attēlojumu. Pornogrāfijas izplatītājiem, piemēram, jānodrošina, lai pie materiāliem nepiekļūtu bērni, kuriem aizliegts arī iekļūt vietās, kurās rāda neķītro mīlēšanos.
Tai pat laikā nav dzirdēts par īpašiem ierobežojumiem attiecībā uz vardarbību. Bērni, piemēram, jau no mazām dienām var piedalīties boksa sacensībās (bet ne seksa nodarbībās), viņi no rīta var skatīties vardarbīgas multenes, bet vakaros šaušanu un kaušanu rāda no daudz agrāka laika nekā erotiskos raidījumus. Dies pas - lai tikai bērni neierauga.
Tikko daži REA studenti antropoloģijas kursā veica eksperimentu skūpstoties un izģērbjoties publiskās vietās. Viens no aizrādījumiem, kurus viņi saņēma bija lūgums mitēties, jo 'bērni taču skatās'. Bet, ja būtu krāvuši viens otram pa ausi, diez vai bērnu labbūtība kādu interesētu. Viens otrs varbūt pat teiktu - redzi, dēliņ, paskaties, kā tas jādara.
Tas viss interesanti rezonē ar Rietumu pasaulē tik izplatīto viedokli, kurš vulgarizētā formā vēstī: 'kas ir dabīgs, tas nav pretīgs,' t.i., argumenti par dabiskumu tiek izmantoti, lai pamatotu vienu vai otru rīcību. Tā, piemēram, homoseksualitāte ir/nav dabīga, jo dabā tā ir/nav sastopama. Agresija ir/nav cilvēkam raksturīga, jo tuvākie cilvēku sugas 'brālēni' ir/nav vardarbīgi.
Acīmredzot mūsu kultūra pieņem, ka sekss ir kaut kas daudz nedabīgāks un nenormālāks par vardarbību. Vardarbība ir kaut kas tāds, kas piemīt bērniem jau no agras bērnības, tas ir itin pašsaprotami, ka bērni ir ļauni, ka viņi kaujas un spīdzina viens otru. Bet ir gauži nenormāli, ja viņi nodarbojas ar seksu. Uj, fuj!
Nu, varbūt viņiem nav vēl nobrieduši seksuālie orgāni, nav sākuši izdalīties visi tie hormoni, kas pieaugušos padara par seksa mašīnām. Bet, raugi, viņiem jau arī zināšanas tiek liegtas (tiesa gan - pornogrāfijas likums par tādiem uzskata tikai materiālus bez it kā izglītojošas vērības). Pat ja bērniem nekādas intereses nebūtu par šo jocīgo nodarbi, nebūs viņiem arī zināt. Ja nu vienīgi pareizā, netraumējošā veidā.
Bet kā būtu, ja viņi arī ar vardarbību iepazītos pareizā, netraumējošā veidā? Kā būtu, ja bērniem līdz 17 gadiem būtu aizliegts apmeklēt boksa sekciju un multenes, kurās viens otru sašķērē ar lāzeriem, viņi varētu skatīties tikai saņēmuši pieaugušo atļauju?
Bērnu sargāšana no seksa un eksponēšana vardarbībai man šķiet īpaši ironiska sabiedrībā, kura tik ļoti norūpējusies par savu nespēju reporducēties, vienlaikus uztraucoties par augsto mirstību, tai skaitā no vardarbības. Latvieši, būdami, paradoksu draugi (kā Puškins teica - ģēnija pazīme) laikam tomēr labāk karo nekā mīlējas.
"Neredzēju, nepatika, sūds"
8. aprīlī, plkst. 2:26
Internets ir teicama lieta. Vienā mirklī iespējams sazināties ar cilvēkiem otrā pasaules malā, par to tikpat kā neko nemaksājot; var piekļūt milzīgam informācijas apjomam; ikviens cilvēks var publicēt visu, kas vien ienāk prātā. Bet nav arī noliedzams, ka liela daļa cerību, kas tika saistītas ar interneta attīstību, ir sabrukusi - dažreiz krāšņi un skaļi (kā dotkomu bums), bet citreiz, iespējams, trūdēs vēl ilgi (kā doma par internetu kā demokrātijas un taisnīguma kaišu panaceju).
Starp daudzajām cerībām vienu varētu aprakstīt šādi: internetā katrs varēs paust savas domas, nebaidoties no sabiedrības cenzējošā spiediena, no greiziem skatiem un līkiem nosodošiem pirkstiem. Katrs apspiestais varēs teikt tieši to, ko gribēs un viņš / viņa gribēs teikt kaut ko pasaulei ļoti, ļoti vajadzīgu un noderīgu. Turklāt internetā veidosies nemitīgas auglīgas sarunas un dialogi, kuri galu galā novedīs pie vispārējas pasaules uzlabošanās.
Internets piedāvāja kādu iespēju, kuru pirms tam varēja izmantot tikai ārkārtīgi retos gadījumos: proti, anonimitāti. Literatūrā pseidonīmu lietošana bija pazīstama jau gadsimtiem ilgi. Dažs diezgan labs un dažs ģeniāls darbs ir tapis zem pseidonīma. Tomēr plašākām tautas masām anonimitāte bija pieejama tikai dažas reizes gadā, īpašos pasākumos.
Runa, kā saprotat, ir par karnevāliem. Tā laikā cilvēki noslēpj savu īsto identitāti, bieži vien maina dzimumu un uzvedas pilnīgi citādi nekā ikdienā. Karnevāla laikā ir pieļaujamas dažādas vaļības, kuras citkārt tiktu uzskatītas ja ne par noziedzīgām tad par neķītrām gan. Karnevāla maskā vīrietis var izlikties par sievieti, sieviete - uzvesties kā vīrietis, nesaņemot par to nekādu nosodījumu. Vienkāršie ļaudis var ņirgāties par aristokrātiem un aristokrāti var izlikties par prastiem jūrniekiem. Tāpēc karnevāliem nereti tiek piedēvēta drošības vārstuļa loma - tajos tiek patērēta sociālā spriedze, ļaudis iztrakojas, izdzīvo savus sapņus un slēptos īgnumus.
Ideāls karnevāls ir tāds, kurā neviens nekad neuzzina, kurš slēpās zem maskas. Tāpēc sociālie kontakti var būt pilnīgi citādi. Princis var draudzēties ar ubagu zēnu visās iespējamās variācijās. Pēc svinībām neviens neko nezinās un tāpēc neviens neko nepārmetīs un šķībi neskatīsies, nepārmetīs un nesodīs. Karnevāls tāpēc ir arī pilnīgas sociālas brīvības simbols.
Internets padara karnevālu par ikdienas parādību. Skaidrs, ka visiem, kam patīk maskuballes, pēc jautri pavadītas nakts (ja paģiru sindroms vēl nav cēlis savu zaļgano roku) ļoti pievilcīga šķiet doma par dzīvi kā nebeidzamu karnevālu. Tomēr ir kāds iemesls, kāpēc karnevāli vienmēr kaut kad (un tas ir diezgan ātri) beidzas - maskoti cilvēki rīkojas kā psihopāti. Īsteni maskots cilvēks ne mazākajā mērā necenšas izprast apkārtējos cilvēkus. Viņai(-am) ir sveša empātija. Viņa(-š) rīkojas tikai savās interesēs. Viņa(-š) auksti un racionāli kalkulē, vienlaikus nespējot uzņemties atbildību par izdarīto un darot visu, lai manipulētu ar citiem sabiedrības locekļiem (līdzās uzskaitītajām īpašībām psihologi, protams, nosauks vēl vairākas). Sabiedrība, kas sastāv tikai no psihopātiem ir neiespējama. Pat viens atsevišķs psihopāts var radīt diezgan lielas problēmas ap sevi esošajai kopienai.
Interneta anonimitāte rada līdzīgus efektus, bet tie ir nepārejoši. Maskuballe nekad nebeidzas. Masku gan var noraut, bet tam ir nepieciešamas pūles, kuras lielākā daļa cilvēku nav gatavi ieguldīt. Turklāt vienreizēja atmaskošana nebūt negarantē tālāku dzīvi bez maskām. Viens un tas pats cilvēks var būt jānis, pēteris, anniņa un tante ilga vienlaicīgi vienā mirklī un saša, džordžīne vai gorbačovs jau nākamajā. Tikko kā viena maska ir kļuvusi nedroša, tās valkātājs var pārvākties uz citu.
Lūk, arī iemesls, kāpēc interneta komentāru komunikācija ir dīvaina un disfunkcionāla. Ikdienas dzīvē komentētājus saista ilgtermiņa jautājumi. Viņi ir spiesti rēķināties ar sociālajām sankcijām, kādas varētu izraisīt viens vai otrs neapdomāts solis. Nepareizi pateikts vārds, neveikls žests, neadekvāts apģērbs vai pat atrašanās kādā neparastā vietā var radīt tūlītējas sekas pašam aktoram (var dabūt pa purnu, sakot vienkāršo ļaužu valodā). Bet sekas var būt arī daudz plašākas.
Skolotājs, kurš vakaros iesviķo kādā tumšā bārā, lieto vienkāršrunas vārdus un dzērumā izklaidējas priekanamā, riskē ar savu un nereti - arī ar citu cilvēku reputāciju. Nesen augstskolas X profesors tika atlaists no darba, jo ārpus darba pienākumu pildīšanas bija mēģinājis iegūt jurisprudences maģistra grādu, iesniedzot plaģiātu disertācijas vietā. Universitāte bija norūpējusies par savu reputāciju un plaģiatoram uzteica darbu.
Tas pats skolotājs internetā neriskē ne ar ko. Viņa skola nekad neuzzinās par to, ka viņš vakaros lieto sīvo un brauzē bērnu pornovietnēs. Viņš var pavirši komentēt kādu rakstu, to pat līdz galam neizlasījis, jo viņš zina, ka šādiem komentāriem nekādu seku nebūs.
Šādu iemeslu dēļ interneta izslavētā divpusējā komunikācija nestrādā lielākajā daļā gadījumu. Komentāri ir īsi, uz tēmu neattiecināmi (vai daļēji attiecināmi) izsaucieni, kurus nereti raksturo Skuteļa trāpīgie vārdi 'neredzēju [nelasīju], nepatika, sūds'. Uz to pamata nekāda auglīgā diskusija nevar iznākt, jo no vienas puses ir reāla personība (raksta autors), bet no otras - digitāls psihopāts bez atbildības, sirdsapziņas vai empātijas spējas.
Tas, protams, nenozīmē, ka anonīmie interneta komentētāji ikdienas dzīvē ir psihopāti. Tomēr interneta maskotajā vidē viņi nonovēršami rīkojas tā, it kā viņi būtu psihopāti.
Šo garo penteri rakstu tāpēc, ka daži ir vaicājuši, kāpēc es pēdējā laikā esmu atslēdzis komentāru iespēju saviem blogiem. Rakstīšana internetā ir diezgan nepatīkama lieta. Lai vai ko es arī neuzrakstītu, vienmēr atradīsies kāds, kurš ar saviem komentāriem padarīs katru nākamo publikāciju arvien nepatīkamāku.
Saskaņā ar parasto statistiku komentārus raksta kādi 3% no visiem lasītājiem. Labākajā gadījumā tikai daži no viņiem ir pieskaitāmi pie '(digitālajiem) psihopātiem'. Iedomājieties sevi izejot pūlī, kurā simts cilvēki mierīgi nolūkojas, daži jums uzsmaida, bet daži maskās tērptie iesviež ar akmeni vai apmētā ar saviem rūpīgi gatavotajiem kaku maisiņiem. Man šāda pastaiga nebūt nešķiet pievilcīga. Reālajā dzīvē es tādā nekad nedotos. Turklāt nedomāju, ka arī tie klusētāji jūtas apmierināti ar novērojamo interakciju.
Par laimi digitālās drazas nomazgāšanai pietiek ar meditāciju. Diemžēl jāmazgājas ir ne tikai man, bet arī tiem lasītājiem, kas neizmanto vājprāta sniegtās prieksrocības. Es domāju, ka tie no maniem lasītājiem, kas ir spējīgi uzņemties atbildību par savu rīcību un vēlas veidot informētu un argumentētu dialogu par jautājumiem, kurus mēdzu nopietni vai mazāk nopietni cilāt savos ierakstos, spēs saņemties un uzrakstīt ko vairāk par 'neredzēju, nepatika, sūds' (t.i., neargumentētu, nepamatotu uzbrukumu).
Tāpēc ceru, ka neņemsiet ļaunā, ja arī turpmāk izmantošu patīkamo iespēju izslēgt komentārus. Varat man nepiekrist, bet esmu pārliecināts, ka tādā veidā ne tikai pasargāšu vienu otru sev dārgu nervu šūnu, bet arī veicināšu kvalitatīvas diskusijas kultūru.
Krītā uz dēļiem - pret korupciju
5. aprīlī, plkst. 22:57
Vietā, kur savulaik Ķencis interesējās par Pāvula aknu un plaušu attiecībām, tagad droši vien tiek glabāti kartupeļi. Minētie fiktīvie tēli (kuri tāpēc īstenībā nekad ne par ko nav interesējušies nekādā vietā) attiecīgajā pagrabiņā bija nokļuvuši par visai nacionāla rakstura rīcību. Proti, viņi mēģināja iegrūst kukuli amatpersonai ar mērķi iespaidot tās rīcību sev par labu. Dažs labs, raugoties no mūsdienu advancētā laikmeta augstienēm, droši vien varētu vīpsnāt, sak, nemācēja džeki to pareizi nokārtot. Tagad mēs gan zinām, ka vajag tā neuzkrītoši un vajag uzticamu starpnieku un vajag runāt aplinkus un nodrošināties, ka visi saprot, par ko ir runa. Nevis tā - uzreiz ar sviesta ķērni un sivēnu sperties pa durvīm iekšā. Tak nekā - Ķenča un Pāvula problēma bija nepareizā informācija, kuru viņi saņēma no viltvārža un tāpēc domāja, ka tieši tā šajā gadījumā ir jārīkojas. Tā ka nav ko te smīkņāt. Latvieši jau tad zināja, kā un kam jādod.
Kā zināt, esmu korupcijas pretinieks. Tāpēc manu sirdi ielīksmoja anonīma hormonu nomocīta jaunieša bezaplinku vēstījums, ko viņš vai viņa bija atstājis (-usi) uz bijušā (tikai paturēsim prātā, ka nekā tāda īstenībā nebija) cietuma durvīm. Tur kur citās Lieldienās rotājās dažādas maģiskas formulas no kristiešu repertuāra, šogad rotājās ne mazāk maģiska formula, turklāt izpildīta tajā pašā 'krīts uz dēļiem' tehnikā.
"Sūkā pi..pi" lozungāli vēstīja uzraksts. Tā vienkārši. Un man tapa skaidrs, ka korupcijas sērga tiks izskausta. Lūk, še, kā šeitan izturas pret vietu, kur tika senāk turēti korumpanti kukuļdevēji. Tā teikt, ejiet pie velna visi ķenči un pāvuli, kas nav godīgi un grib uz citu rēķina iedzīvoties (tikai vienkāršās tautas vārdos izsakoties).
Starp citu, es apzinos, ka varētu būt arī pavisam citādi un uzrakstu tapināja kāds, kurš tikko kā bija veiksmīgi realizējis sviesta cibu un piena sivēnu, iegūstot visu, ko vien birztaliņā bija Dievam lūdzis un pēcāk uz eventuālā cietuma durvīm uzrakstot savu attieksmi pret tiem, kas dusmās varētu kratīt nosodošu pirkstu. Bet šādu scenāriju es atmetu. Tas tā nevarētu būt.
Un es arī apzinos, ka pavisam neticamā gadījumā hormonu tirdīts skolēns (skolniece) ar maģisko formulu vēlējās piesaukt un tāpēc īstenot to, ko tik ļoti vēlas. Bet, nu, piekritīsiet - tas jau pavisam neticami izklausītos.
Domājot par bērnudārza republiku
4. aprīlī, plkst. 22:25
... les Bankas speciālisti esot ieteikuši. Viņuprāt laikam Latvijai nākotne nav vajadzīga. Viņuprāt laikam mēs varam iztikt vispār bez augstākās izglītības un mums ir jākļūst par mazizglītoto vergu sabiedrību, kura akli tekalē iepakaļ tautām, kuras bauda augstākās izglītības gaismu.
Pag, bet kādu attieksmi tieši kāds gaidīja no Pasaules Bankas? Pirms n gadiem viņi teica, ka Latvijā gaidāmas pamatīgas ziepes. Ko darīja Latvijas valdība? Noslepenoja PB ziņojumu un vālēja tālāk. Vēl vairāk - par finanšu ministru iebīdīja nasingspešelu, arī citur turpinot politiku atbildīgās pozīcijās izstādīt lielākos kretīnus, lai gudri vīri varētu bīdīt savas lietas saprātīgi un pragmātiski. Iestājās krīze, Latvijai bija jāsamazina budžets. Pasaules Banka atkal ieteica veikt strukturālas reformas. Tā vietā tika samazināti budžeti, atlaisti daži cilvēki un rullēts pa vecam. Kurā jomā ir noticis kaut kas, ko varētu nopietni dēvēt par strukturālām reformām? Skuteļa vārdiem runājot, Hm!
No tās, globālās, puses Latvija izskatās pēc korumpētas banānu republikas. Kā tas piederas šādām valstiņām, Latvija uzvedas kā iespītējies bērndārznieks - viņam saka, lai nedara, bet šis sakož zobus un tak darīs, bāzīs tak to naglu tajā kontaktā. Tāpēc, no tās puses skatoties, būtu jāuzšauj ar vicu, lai taču vienreiz nāk pie prāta.
Varbūt šie 50% samazinājumi beidzot liks padomāt ar galvu. Varbūt tik radikāls naudas trūkums ļaus paātrinātā kārtā nopūdēt Latvijas augstākās izglītības galvu? Lai gan - spriežot pēc pieredzes, pēdējais, kas varētu palikt šajā organismā, būs tā pati galva.
Tomēr tajā jezgā, kas sāksies, apzinoties, ka naudiņas tik un tā nebūs un kaut ko darīt nāksies, būtu ļoti labi, ja izglītības politikas veidotāji izdomātu, kā tieši valsts nauda tiks piešķirta - kam un kāpēc.
Tiem, kas vēl to nezina: pat par spīti krīzei, Latvijas republikā vēl joprojām neviens nezina, kāpēc katrai konkrētai augstskolai un katrai konkrētai mācību programmai tiek vai netiek piešķirti budžeta līdzekļi. Mēģiniet noskaidrot, kāpēc, piemēram, RSU Starptautisko attiecību vai sociālās antropoloģijas studenti nesaņem valsts finansējumu. Atbilde: tāpēc, ka attiecībā uz RSU Latvijas valsts turpina kopt padomjlaika resoru augstskolu tradīciju un šī augstskola ir Ārstu un Slimnīcu ministrijas (oficiāli, bet kļūdaini dēvētas par Veselības ministriju) pakļautībā. Savukārt ārstu un slimnīcu kūrētājiem pavisam nemaz neinteresē starptautiskās attiecības vai sociālā antropoloģija, vai žurnālistika, vai sabiedriskās attiecības, vai jebkas cits, kas tiek mācīts tā dēvētajā RSU sociālo zinātņu blokā. Valstij kopumā tas gan interesētu, bet - lūk - tradīcija.
Bet būtu taču labāk, ja pastāvētu kāds skaidrs, caurskatāms un loģisks (padomjlaiku tradīcija tāda nav) princips, pēc kura budžeta līdzekļi tiktu sadalīti. Bet ko nu es te alojos: bērnudārza republikā, kurā, iespējams valda bīstams prāta vīruss (skat, piemēram, reģionālo reformu un tādus ģeogrāfiskās ekvilibristikas brīnumus kā Raunas novads) kaut ko tādu gaidīt nozīmētu uzprasīties uz diagnozi.
Tāpēc es domāju, ka būs labi, ja apgriezīs budžetu un paņems nost tos 50% vienā vai otrā veidā. Man personīgi gan no tā ne silts ne auksts: es jau trīs gadus uzņemu studentus programmā, kurā studeni visus izdevumus nosedz ar savām mācībmaksām, turklāt vēl zināma daļa naudas tiek atdota atpakaļ valsts budžetam. Tas nav traucējis izveidot programmu, kurā, piemēram, šajā pavasara semestrī pasniedz divi Kembridžas, viens Ņujorkas Jaunās skolas, viens Londonas ekonomikas augstskolas un Bristoles universitātes, viens Maksa Planka Antropoloģijas institūta, viens Kalifornijas universitātes Berklijā, viens Tallinas universitātes un viens Hambrugas universitātes absolvents kā arī trīs Fulbraita stipendiju ieguvuši pasniedzēji (un neviens cits). Ja zināt kādu, ku...
Visi vainīgie
31. martā, plkst. 17:28
Ivara Ījaba ieraksts sakarā ar bumbu sprādzieniem Maskavas metro un terorisma (ne)leģitimitāti man lika atcerēties vienu otru apsvērumu saistībā ar notikumiem Dienvidslāvijā un citās valstīs.
Ījabs par teroristiem (vismaz tādiem, kā patlaban masu mediju iespaidā mēs tos iedomājamies - melnajām atraitnēm vai citiem čečenu pārstāvjiem, kas uzlaida gaisā paši sevi cerībā uz kaut ko un tādā veidā nogalināja pulku ne pie kā nevainīgu cilvēku) izsakās skarbi - kā par tiem, kam piemīt 'vislielākais no netikumiem.' Varu vien piekrist - nogalināt cilvēkus, kas ne pie kā nav bijuši vainīgi, vienmēr ir noziegums.
Tomēr, kā jau tas mēdz gadīties, lietām piemīt daudz aspektu. Viens no tiem ir šāds: vai tiešām nogalinātie nebija ne pie kā vainīgi? Un kas ir tie cilvēki, kas drīkst izvērtēt - vai viens mierīgais iedzīvotājs vienā metro stacijā ir vainīgs pie tā, ko dara šī cilvēka valdība? Piekritīsiet - diezgan problemātiski šie jautājumi iegriežas.
Varbūt dažam šķitīs, ka tikai teroristi pieņem šāda veida lēmumus, notiesājot nevainīgus cilvēkus tāpēc, ka viņu vadītāji (kuriem tiešām grūti tikt klāt - tur arī Ījabam taisnība) ir pieņēmuši nepareizus (teroristprāt) lēmumus. Nava gan tā (lai gan arī viedokļi par to, kas ir teroristi, mēdz būt diezgan dažādi). Karš pret teroru un notikumi Dienvidslāvijā un citās valstīs liecina, ka šāda domāšana piemīt arī itin civilizētiem ļaudīm, tai skaitā - šepat Latvijā.
Laikā, kad notika Dienvidslāvijas izjukšanas kari, it īpaši slaktiņš Bosnijā, starptautiskā kopiena pret Dienvidslāviju noteica embargo. Ideja bija vienkārša: kamēr jūs tur, serbi, netiksiet galā ar to savu sasodīto maniaku (lasi - Miloševiču), tikmēr pie naftas produktiem un citiem labumiem netiksiet. Bet Slobo bija likumīgi ievēlēts. Droši vien viņš krāpās, bet tik un tā - likums bija viņa pusē. Serbi mēģināja pretoties - mēnešiem ilgi protestēja miljonu lielās demonstrācijās, bet neko nepanāca. Miloševičam un visai kompānijai bija pilnīgi vienalga, ko tie tur ielās dara.
Vienkāršajam serbam, kurš ne pie kā nebija vainīgs, nācās vien ciest - gan Miloševiču (ar kuru neko nevarēja izdarīt), gan starptautiskās sankcijas. Tikmēr kontrabandisti tirgojās ar visu, ar ko vien gribēja un bandīti dzīvoja zaļi. Pie kā bija vainīgs tas serbu onkulis, kam nebija, ko bākā liet un kam mafijas krusttēvs draudēja nodedzināt māju, ja nemaksās jumtanaudu. Ka nebija neko darījis, lai novāktu Miloševiču? Bet bija taču darījis - bija balsojis pret viņu. Bija pat demonstrācijās gājis. Tik un tā embargo uzlicēju acīs viņi visi (gluži tā pat kā visi Maskavas iedzīvotāji teroristu acīs) bija vainīgi pie tā, ko Miloševičs darīja. Un tāpēc visiem kolektīvi bija jāatbild.
(Starp citu šī epizode ar Miloševiču liek uzdot jautājumu - ko dara demokrātiski noskaņots cilvēks, kad korumpēts valsts vadītājs ir it kā demokrātiski ievēlēts? Nu labi, var aiziet uz vēlēšanām un nobalsot pret viņu. Bet vēlēšanas tiks nomanipulētas tā, lai šis korumpētais valdītājs atkal tiktu ievēlēts. Ko darīt tad? Vai ir demokrātiski ņemt rokā šauteni? Tas tā - Latvijas vēlēšanu manipulāciju un priekšvēlēšanu kampaņu pārkāpumu kontekstā.)
Dienvidslāvijas gadījumā 1999. gadā starptautiskā sabiedrība itin piekrītoši atbalstīja uzbrukumus šai valstij. Jā, raķešu sprādzienos bojā gāja daži mierīgie iedzīvotāji (tāds nieks vien - ap 500 cilvēku). Vai bija vainīgi? Droši vien (skat. augstāk).
Kubai jau kopš sešdesmitajiem gadiem ASV ir uzlikušas embargo. Laikam jau tāpēc, lai stimulētu Kubas iedzīvotājus tikt galā ar savu Fideli. Fidelim gan ne slits ne auksts. Cietēji ir tie paši ne pie kā nevainīgie Kubas iedzīvotāji. Ja vainīgi ir daži komunisti, tad kāpēc vērsties pret visiem? Tāpēc ka atkal jau tiem dažiem vainīgajiem klāt tikt ir grūti un nesmuki, jāizdomā visādas shēmas un aizbildinājumi.
Afganistāna, Irāka, Dienvidāfrika, Ziemeļkoreja - visur cieš mierīgie iedzīvotāji, jo ir cilvēku grupas, kuras domā, ka arī ne pie kā nevainīgie tomēr ir pie kaut kā vainīgi. Dažādas grupas izvēlas dažādus paņēmienus, bet domāšana kā vieniem tā otriem ir līdzīga un rezultāti diemžēl arī ir līdzīgi.
PS Informācijai: Afganistānā kopš kara sākuma Latvijas atbalstītie NATO spēki ir nogalinājuši tieši vai netieši (bads, ievainojumi) līdz pat 30 tūkstošiem civiliedzīvotāju. Kādam taču šķita un vēl joprojām šķiet, ka nogalinātie bija pie kaut kā vainīgi.
N/A
27. martā, plkst. 18:27
Saskaņā ar DnB-Nord 22. Latvijas barometrā rodamajiem datiem teju katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs uzskata, ka situācija darba tirgū neuzlabosies nekad. (Ja? NEKAD, tas ir - nevis pēc gada vai pēc desmit gadiem varētu uzlaboties, bet neuzlabosies nekad).
Saskaņā ar SAK pētījumu gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju nav gatavi darīt NEKO, kas kalpotu kopējam labumam. Tas ir - nevis mazliet būtu tā kā gatavi, bet - vispār nemaz.
Pirms pāris dienām šepat Satori parādījās SKDS veiktas aptaujas rezultāti par to, ko latvieši domā par situāciju Latvijā. Vienā vārdā, bija jāpaskaidro, ja? Linda Austere uztaisīja lielisku vizualizāciju šiem uzskatiem un turklāt piesolīja balvu tam, kas atradīs trīs pozitīvas iezīmes šajā 'vārdu mākonī.'
Es savukārt pievienošos tiem, kuru mīļākā vērtējuma kategorija ir N/A, t.i., nav viedokļa.
Tagad jūtos patriotiski vienaldzīgs.